Prieks, ka notika

Kāda nacionāla sarakste. Teju, Aspazija ar Raini :) Vēl tikai pietrūkst apmainīties ar jauniem nikiem-sirdsāķīšiem, rasainiem sīkputnu knābīšiem, zilacu zirgastītēm...

Skaisle, kur Tu biji, kad manires mācījā, jā, mamma un tētis, pēcāk skola un mīļākie? :) Saruna arvien jāuzsāk ar sasveicināšanos, tā pieņemts, tā tas ir iegājies, tas esot kļova, a Tu ko, kā celies tā velies - kā sokas pa dzīvi! :) Nu, pa dzīvi sokas, teikšu kā ir, - sūdīgi! Viss noriebies, dziļi, pamatīgi un šķiet neatgriezeniski! Nekas vairs nepriecē sirdi, pat dvēseli nē, un tie arābi ar, nafig viņus visus! :) Ja nebūtu Tu, es teiktu, pietiek. Cieti! :)

Kāpēc gan lai dziesmusvētki nebūtu "saturs", kuru patērēt vimeo, instagramu, tivo un visu citu iespējamo kanālu un kompilatoru palīdzību? Latviešu karnevāls, kāpēc lai būtu jāzūdās, ka "nav vairs tas, kas bija kādreiz"? T.s. kultūras mantojumam, kura glābšana noteikti ir viens no kkf pamatuzstādījumiem, ir lielākas izredzes izdzīvot, ja tas mainās, Līdzīgi kā ir dzirdēta īdēšana par Brīvdabas muzeja gadatirgu, kas ir zaudējis kādreizējo auru, jēgu utml. Lai arī ir komercija, popsa -- tas arī mainīsies, atkarībā no pieprasījuma vai arī radīsies jaunas happeningu formas. Kulta statuss pasludinot to par vienīgo pareizo kultūras interpretāciju, kas vēlāk medijos atbalsojas kā nācijas pastāvēšanas garants, manī izraisa smaidu.

"Un vienīgais, kā te vēl pietrūkst, būtu autortiesību līgumi ar ikvienu dejotāju un koristu, pieprasot atteikties no pretenzijām par savas balss un veidola izmantošanu Dziesmu svētku gājiena pārraidē un visur citur." Tas jau ir. Tajā papīrā/līgumā, kuru bija jāparaksta katram Dziesmu svētku dalībniekam, svētkus uzsākot, šāda atteikšanās bija paredzēta.

Spīdola 2013. gada 13. jūlijā, plkst. 10:15 Man, protams, patīk maigums, vīriešu maigums, piemēram, bet - ļoti dozētās devās. 21.gs. viņiem gan nav vairs īpaša izvēle būt vai nebūt maigiem, bet nu tomēr ... Lasu un lūk, ko domāju - interesanti, būs kāds drosminieks, kāds gudrs drosminieks, kurš uzrakstīs par dziesmu svētkiem kā mūsu sabiedrības šodienas spoguli. Patiesības spoguli,kurā esam redzami nevis uzlaboti,vai noniecināti - bet patiesi - kādi esam. Mēdzu domāt salīdzinot. Teiksim,ja mani mīļie zviedri rīkotu tautas pasākumu par valsts naudu un 60 % biļešu uz svētku kulmināciju, orgasmu, odziņu - to galveno svētbbrīdi, ko grib visi - utt.utjprj. - atdotu nomenklatūrai,interesanti - kā reaģētu zviedri. Domāju, tur momentā - tai pašā brīdī sāktos skandināvu pavasaris ar sarkaniem karogiem, dziesmām un dejām un ugunskuriem. Un nekad neviens sasodīts ierēdnis, pat savos sapņos neko tādu vairs neiedomātos. Pat otrādi - murgotu par to visu atlikušo mūžu. Bet pie mums - maigas puišu un meiteņu sarunas - cik viss tomēr ir skaisti, mīļi un kā gribās to vēl un vēl un vēl. Atceros, kā reiz es zviedriem- saviem draugiem par kaut ko žēlojos. Man šķiet tas bija par krieviem, kuri negrib naturalizēties, sūdzās,ka ir apspiesti, bet patiesībā es joprojām ciešu no viņu šovinisma, kaut vai tāpēc,ka man jārunā ar okupantu pēctečiem viņu - okupantu valodā. Un tāds jauns un briesmīgi baltām biezām spalvām noaudzis zviedrs man saka - bet es tevi nesaprotu - ko tu žēlojies, kāpēc jūs ar tiem krieviem neapsēžaties pie viena galda un neizrunājiet visas savas problēmas. Es paliku klusa, tik nočiepstēju - domā,ka tik viegli tā ir apsēsties un izrunāties. Bet nu jau nez cik gadi ir pagājuši un es atceros to vīrieti un viņa vārdus - nu izrunājieties, nu nedariet vairs tā , lai ir slikti - atrodiet kompromisu,lai visiem ir labi. Un tad es atceros,ka lasīju,ko viens latviešu ārsts rakstīja,ka aizmucis no Zviedrijas, jo viņam tā 6 stundu runāšana un 2 stundu strādāšana esot draudējusi ar nervu sabrukumu - viņš tā nevarot - viņš 5 min domā un 5 min dara un nākošajās 5x50 minūtēs atpūšās , dara,ko grib. Un tā es domāju - tādi esam mēs - negribam ne domāt, ne runāt - cik gadus spriežam par trūkumiem dziesmusvētkos, par nesmukumiem,par pāridarījumiem. Bet nekas nemainās - viss pa vecam paliek. Vai nu neprotam runāt un darīt, vai - kas man šķiet tuvāk patiesībai - nemaz negribam. Pietiek mums tikai ar maigu ļaušanos laimīgai diešanai un dziedāšanai. Ja par vīriešiem, tomēr. Man patīk Lato Lapsa - lai kurš viņam maksā un lai cik viņam maksā, bet vismaz idejiski man viņš ir ļoti pieņemams un iekārojams. Izlasīju,ko viņš saka p ar dziesmusvētkiem un vismaz uz brīdi jutos ar dzīvi apmierināta.

"Un vienīgais, kā te vēl pietrūkst, būtu autortiesību līgumi ar ikvienu dejotāju un koristu, pieprasot atteikties no pretenzijām par savas balss un veidola izmantošanu Dziesmu svētku gājiena pārraidē un visur citur. " Skolēnu dziesmu svētkos visi vecāki tieši šādus līgumus arī parakstīja.

Dziesmu svētku recenzija. Brīdi pēc svētkiem. Interesanti viedokļi. Visumā jāpiekrīt.

"..kopš 2008. gada ieviestais aizliegums Dziesmu un deju svētkos ienest "profesionālas" fotokameras arī apliecina, ka pasākuma rīkotāju domu gājiens slīd tieši šajā virzienā – svētkus pārvērst noslīpētā un ar autortiesībām aizslēgtā šķirstā." Šim es piekrītu: Māra Sirmā ierosinātais alus aizliegums, vēl kāda korista raudas, ka mēģinājumā visi staigā, runā par randiņiem, apsēžas karstumā, ierosinājums ieviets aprocītes par katru apmeklēto mēģinājumu - ja nav aprocess - uz Noslēguma koncertu nelaist - tas viss velk uz tukšu perfekciju. La dzīvo Dziesmu svētki!

Mans priekšlikums būtu - 1. noslēguma koncerts - savējiem. Biļetes par simbolisku samaksu iegādājas svētku dalībnieki saviem tuviniekiem. 2. īpašie koncerti - par b a r g u b a r g u naudu un ar intensīvu reklāmu pasaulē. Ar biļešu iepriekšpārdošanu visur, kur tik var. Kāpēc nepelnīt ar ilgi un lieliski darītu darbu?

Man patīk šī cilvēka domu gaita! Jadomā, ka gan TV, gan radio, gan visi sociālie interneta tīmekļi, kas "uzvarījās" uz Dziesmu svētkiem, ir nopirkuši tiesības translēt, rādīt, utt., jautājums tik te viens, kur tā naudiņa sagūlusi, Kultūras ministrijā, vai?