Rakstnieks spogulī

Citiem vārdiem sakot, rakstnieki – un šeit ar ministri vienisprātis ir atsevišķi anonīmi interneta komentētāji – prasa tikai naudu, bet vajadzētu domāt par to, ko dumpinieki var piedāvāt Latvijas iedzīvotājiem. Proti, rakstniekiem vispirms jāpaskatās uz sevi.Ja Jaunzeme-Grende labāk izprastu līdzšinējo un patreizējo situāciju Latvijas literatūrā (kas viņai kā kultūras ministrei pieklātos), tad viņa redzētu – rakstnieki lielākoties to vien darījuši kā skatījušies uz sevi, ar to šeit domājot pašaizliedzīgu literāru darbu. Bet tagad "no ratiem izkritušie" tomēr grib tikt atpakaļ – to gan jāpiebremzē, piemēram, diskutējot par kultūras un valodas vietu Nacionālās attīstības plānā 2014.-2020. gadam vai aicinot ievirzīt domāšanu igauniskā gultnē (tā pēc vizītes Igaunijas Kultūras ministrijā secina Jaunzeme-Grende). Respektīvi, bēdīgo stāvokli, kādā nonākusi Latvijas literatūra un grāmatniecība, jārisina ar runām par kaut ko abstraktu, kultūras veidotājiem jāpierāda sava darba nozīmīgums, ne jāsapņo par Valsts Kultūrkapitāla fonda finansēšanu no akcīzes nodokļa. Tās ir manipulācijas ar laiku, kura nav daudz, un ar pārliecībām un domām, kuras mums vēl kaut cik ir.Runa nav par vienkāršu naudas pieprasīšanu sev. Ja gribam dzīvot attīstītā valstī, tad pilnasinīga kultūras dzīve (arvien vairāk interesantu darbu radīšana un daudzveidīga refleksija) gluži dabiski ir viens no vajadzīgajiem komponentiem. Protams, īsā laikā ko tādu sasniegt nav iespējams, taču tāpat jāsaprot – deklarācijas un plāni paši par sevi vēl neko nedod, bet pie to cēlās formas un saukļiem bieži vien viss arī apstājas. Varbūt ir spēja noteikt mērķi, bet trūkst gribas un prāta to sasniegt. Man nav pamata cerēt, ka kultūras ministres aktivitātes būs pozitīvs izņēmums. Ceru, ka kļūdos.Noslēgumā atļaujiet emocionālu piezīmi: ir diezgan nepatīkami apzināties, ka esmu daļa no paaudzes, kam jārēķinās ar ļodzīgām, visdrīzāk lejupejošām kāpnēm dzīvē kā tādā, sašaurinot – ka esmu viens no tiem, kam ir un, ļoti iespējams, arī būs daudz mazāk iespēju sevi pilnvērtīgi realizēt literatūras laukā, nekā tas ir citiem jauniešiem citās, daudz gudrāk pārvaldītākās valstīs. Un tādu kā es Latvijā ir ne mazums – gan mākslās, gan, teiksim, filozofijā vai kultūras teorijā. Lūkošanās uz ārzemēm šādā situācijā ir cilvēciski saprotama. Sekas iespēju trūkumam, ar ko saskaras jaunā paaudze, būs jūtamas tuvāko gadu laikā – ideju un spēku nabadzībā un vēl nomācošākā visaptverošā pelēcīgumā. Bet tieši tāpēc nav bezcerīgi jāblenž sienā.(Ja Jūs, cienījamā ministres kundze, izlasījāt šo rakstu, tad, lūdzu, pirmām kārtām pati sev atbildiet uz sekojošo: "Kāpēc mums vajadzīga sava valsts? Un, ja jau "pasaulē patlaban notiek virzība uz to, lai valstij paliktu arvien mazāk funkciju" (Jūsu vārdi), tad kuras funkcijas vēl tomēr paturēsim sev un kuras upurēsim? Un kālab upurēsim?").Liānas Langas un Žanetas Jaunzemes-Grendes teiktais citēts pēc: _http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=343815:ministres-paraugstunda-rakstniekiem&catid=87:aktuli&Itemid=202_