Jaunvārdi "proaktīvs", "neaktīvs" ievazājās latviešu valodā nesen. To nozīme ir gauži skaidra: pirmais mudina rīkoties, pat jaunradīt, otrs – reaģēt jeb "attiekties", paust attieksmi pret/par kaut ko jau notikušu. Abu vārdiņu ilustrācijai jeb skaidrojumam te ērti noderēs aktuāls, savā ziņā pat karsts notikums, kurš saviļņojis vietējo kultūrvidi un ne tikai to – šauro pašpasludinātās elites slāni, bet, kā saka, plašas tautas masas.
Režisors Hermanis Sestdienas intervijā dzejniekam Zirnim ieblakus citām pārdomām par dzīvi un mākslu atļāvās nosaukt potenciālo Nila Ušakova vēlētāju daļu – konkrēti latviešus – par "kundzēm, kas gatavas par tramvaja biļeti atdoties" un balsot "par cilvēkiem, kuri ir pret mūsu valsts pamatiem", "atdot pilsētu vīriešiem pelēkos uzvalkos, kas draudzējas vairāk ar Krievijas nekā Latvijas valdību". Absolūti skaidra pilsoniska un politiska stāja, pret kuru pat iebilst nebūtu ko. Vēlēšanu aģitācija taču pie mums nav liegta.
Taču sociālajos tīklos un portālos uzvirmojušās kaislības par Hermaņa "neproduktīvo" (I. Ījabs, Starp mums, lumpeniem, runājot – skat. satori.lv) cilvēku dalīšanu lumpenos un elitē (kaut režisors ne ar vārdu šādu dalījumu sarunā nepiemin, kur nu vēl elites godu attiecinot uz sevi, – visa viņa saruna ir ļoti konkrēta, kā saka, "tekošo momentu" Eiropā raksturojoša, un vienīgais "aizvainojošais" vispārinājums jeb hiperbola varētu būt teiktais par latviešu dzejniekiem, kuri te saplaukuši tādēļ, ka LV ir garas ziemas – saules badā ne tikai dzejot vien sāksi!), bet Ījaba žēlabainais secinājums, ka "demokrātija nav nekāda izglītotu eņģeļu valstība, bet gan iespēja kopīgi kļūdīties un pēc tam šīs kļūdas atkal kopīgi labot – protams, bez garantijas nekļūdīties vēlreiz" ir tieši tas, PRET ko iestājas Hermanis. Viņš tieši šeit un tagad iestājas pret latviešu bezmugurkaulainību. Tramvaja biļetes iemainīšanu pret promaskavisku Rīgas domi. Tik elementāri.
Žēl, ka mūsu publiskie intelektuāļi nodarbojas ar mazāk/vairāk asprātīgu Hermaņa izteikumu interpretēšanu jeb, citiem vārdiem, reaģēšanu post factum uz to, ko teikusi kāda autoritāte (Hermanis, starp citu, ir tā paša satori.lv lasītāju atzīts par gada viedokļu līderi Latvijā), nevis proaktīvu nostāju, nē, pat gribu – šoreiz atturēt vēlētājus, Ījaba kunga vārdiem runājot, "pieļaut iespēju kopīgi kļūdīties". Pārāk bieži mēs tēlojam demokrātiju, nevis izdarām elementāru, bet skaidru izvēli. Mēs esam reaktīvi, nevis aktīvi. Reflektējam, nevis rīkojamies. Kā lai te neatceras Imantu Ziedoni un kādu, kas atnāk un "iedzen grīdā mietu".
Tas – līdzībās. Vēl fantastiskāks ir pārmetums režisoram seksismā. Lūk, visas Latvijas kundzes (lasi: sievietes) viņš teju par maukām nokrustījis. Un, ja kundžu vietā būtu kungi, kas "gatavi atdoties" par biļeti, – tad nekas? Par nevēlēšanos aiz šīs Hermaņa mākslinieciski izkāpinātās izteikas saskatīt pateiktā bēdīgo saturu – kategorisko iebildi pret cilvēka, vienalga, kura dzimuma, tieksmi ērtības iemainīt pret principiem – es klusēšu. Man šķiet, ka tik vētraina reakcija sekojusi režisora sarunai tieši tālab, ka viņa teiktajā viss ir pārāk skaidrs. Jo patiesība nekad nav patīkama. Un, kā teicis Platons, patiesība vienmēr ir amorāla. Proti – tā vienkārši ir, neprasot mums atļauju patikt vai daudznozīmīgi vaibstīties. Manuprāt, tieši ar pēdējo nodarbojas tie, kas oponē Hermanim. Pin intelektuālas mežģīnes, kad Rīga jau pamatīgi smird.