Pasaule strauji mainās, nekas vairs nebūs kā agrāk. Skatos olimpiskās spēles un neticu savām acīm: TV skatītāju iecienītajā pludmales volejbolā sievietēm vairs nav obligāti jāvelk bikini peldkostīmi. Ieslēdzu gaidīto tiešraidi, un manā priekšā garkājainās atlētes pēkšņi ir šortos! Izrādās, kaut ko esmu palaidis garām: jau pirms vairākiem gadiem Ziemeļvalstu sportistes bija sākušas protestēt un pieprasīt līdztiesību – viņas grib vilkt tādas pašas bikses kā vīrieši! Ne tur vairs ikoniskie iesauļoto un smilšaino dibenu fotoattēli, nekā. Man šķiet, tajā brīdī es pat sadzirdēju tos neskaitāmos TV pults klikšķus visapkārt pasaulei, cilvēkiem pārslēdzoties uz citu sporta veidu, kur nav jāskatās uz lupatīgajiem šortiem, kādi ir katra veča skapī.
Šī nav vienīgā vērtība, kas ir pārskatīta olimpiskajās spēlēs. Atklāšanas ceremonijā ar zeltītām statujām tika godinātas līdz šim nedzirdētas sievietes, kas, izrādās, ir ne tikai eksistējušas blakus vīriešiem, bet arī veikušas tikpat svarīgu darbu kā ūsainie laikabiedri. Pat noslēguma ceremonijā, kurā vienmēr tikuši apbalvoti vīriešu maratona uzvarētāji, šoreiz bija šokējošas izmaiņas. Vīri stāvēja maliņā, bet uz pjedestāla kāpa maratonistes sievietes, kuras ilgu laiku tika uzskatītas par nespējīgām noskriet šo distanci.
Vērtības tiek fundamentāli pārskatītas mūsu acu priekšā, un arī Latvijas kontekstā jau kādu laiku domāju par mūsu teju kanoniskajiem dārgumiem. Ikkatru latvieti, arī mani, līdz sirds dziļumiem saviļņo Pūt, vējiņi! melodija. Tomēr vārdi ir pilnīgi nepieņemami no mūsdienu skatpunkta. Galvenais varonis ir agresīvs čalis ar alkoholisma problēmām, kurš pilnīgi noteikti brauc dzērumā. To, ka viņš ir kodējs, zina visi apkārtējie, arī nolūkotās līgavas mamma. Vēlēdamās pasargāt meitu no nelaimīgas laulības, māte atsakās dot viņu šim džekam, un es kā meitas tēvs viņu lieliski saprotu. Galvenais, ar ko šis "precinieks" spēj lielīties, ir tas, ka viņš var piemesties nevis par mammai atņemtiem grašiem, bet gan pats par saviem līdzekļiem. Latvijas kori parasti šīs rindiņas dzied ar tādu kā īpašu lepnumu – skat, man nevienam nav nauda jāprasa! –, bet man tieši pie šīm rindiņām šķebina visvairāk.
Vēl vakar noskatījos lauku veikalā uz vienu šādu agresīvo braucēju, kuru vējiņš bija atdzinis līdz bodei, lai iegādātos baltmaizi, desu, pāris stiprinātā alus kapsulu un mazo šņabīti pirmajam cirtienam. Kājās ne gluži sačurātas, ne gluži eļļainas bikses, trīs eiro ķīniešu krokši, un, skatoties dziesmas senajā pagātnē, redzu perfektu kandidātu galvenajai lomai.
Rainis lugā Pūt, vējiņi! depresīvo noti ir attīstījis vēl tālāk: agresīvais dzērājs ierodas pie mātes un apsolītās meitas, bet tur ierauga citu zaķi, un saderētā Zane kļūst otršķirīga. Bezspēcīgā bārenīte Baiba top par jauno iekāres avotu, un puisis tiktāl luncinās ap viņu, ka noved meiteni līdz pašnāvībai. Visdrīzāk viņš lugas turpinājumā kumeliņu dzītu uz nākamajām mājām, līstu pālī iekšā pa logu, līdz beidzot aptītu savu kumeliņu ap koku kādā miglainā ceļa līkumā.
Melodija ir tiešām skaista un sērīga, kā jau latviešiem pieklājas, bet, ar šīsdienas acīm paraugoties uz alkoholisma attaisnošanu, nelaimes piesaukšanu un meiteņu upurēšanu dzērājšofera iegribām, vairs negribas šo dziesmu dzirdēt, vēl jo mazāk eksaltēta kora priekšnesumā, bet kā iedvesmu traģiskām lugām – uz priekšu.