Visi četri godalgotie darbi – un tiem es pieskaitu arī īpašo atzinību par Baltijas valstu kopīgo ekspozīciju pērnajā Venēcijas arhitektūras biennālē, kurai mierīgi varēja atdot pēdējo plauktā nez kāpēc palikušo Ananasu, – negaidītā, bet acumirklī pamanāmā veidā ir ļoti līdzīgi. Tos vieno pilnīga vai gandrīz pilnīga neatkarība no vietējā būvniecības tirgus konjunktūras un ar to saistītajiem kompromisiem. Tā ir pastāvīga ēna, kas krīt uz visiem arhitektu labajiem nodomiem un augstajām koncepcijām visās zemēs. Un ir ierasts, ka profesionāļi cits citu apbalvo tieši par to, cik tīra un neaptraipīta viņu iecere beigās ir nākusi gaismā.
Austra Mailīša un viņa komandas radītais Šaoliņas lidojošo mūku teātris gan ģeogrāfijas, gan funkcijas ziņā ir kaut kas no Latvijas arhitektūras nomācošās īstenības tik atrauts un tāls, ka šķiet nereāls. Anša Starka fotogrāfijas, kas man un vairākumam šejieniešu droši vien paliks vienīgā šī objekta pieredze, ir tieši tik uztraucošas, cik uztraucoši ir Junonas kosmiskās zondes attēli no Jupitera. Ir lepnums par mūsu arhitektu spēju nokļūt tik tālu un vienu teiksmainu kalnu ainavu Hunaņas provincē padarīt par Latvijas arhitektūras adresi, bet ietekme uz vietējiem nozares procesiem tam ir tikpat liela, cik gāzes milža polārblāzmām uz mūsmāju siltumnīcas efektu.
No vietējā būvniecības biznesa interesēm un vidējā pilsoņa ikdienas vajadzībām tikpat atrauta ir restaurētā Ludzas Lielā sinagoga. Tieši pateicoties šī darba autora Pētera Blūma un arī Zaigas Gailes un viņu mācekļu centieniem, koka arhitektūras atjaunošana sabiedrības apziņā ir nostiprinājusies kā teju garīga prakse. Kā margināls, ekonomiski nepamatojams, neienesīgs un tāpēc cienījams vaļasprieks. Turklāt vaļasprieki un garīgās prakses – jo īpaši tās, kas prasa tādu atdevību un piepūli, – gandrīz vienmēr ir brīvas no izšķērdības un korupcijas aizdomām.
Tāpēc man nevis pārsteidzoša, bet likumsakarīga šķiet arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas pastāvīgās izstādes Grāmata Latvijā un Venēcijas biennāles ekspozīcijas apbalvošana. Abi objekti ir tikpat kaitinoši "nepraktiski" un no "tūlītēju problēmu" risināšanas atbrīvoti, cik elegantā vēja tuneļa atrakcijas čaula Ķīnā un restaurētā zudušas kopienas lūgšanu nama čaula Ludzā. Un jauno, izglītoto, kosmopolītisko un vēl nesarūgtināto profesionāļu starpdisciplinārā sadarbība, kurā tapusi bibliotēkas ekspozīcija, un citu tikpat brašu entuziastu radītais Baltijas paviljons Venēcijā pagaidām vēl nav, piekrītiet, nekas tipisks, ja runa ir par Latvijas arhitektūru. Taču gribētos, lai būtu.
Tādi gadījumi ir bijuši arī iepriekš, tāda netipisku parādību izcelšana, kas metodes, attieksmes vai kvalitātes ziņā stāv ārpus tirgus konjunktūras, politekonomijas un ierastajām praksēm. No nacionālās žūrijas pārstāvjiem ir izskanējusi doma, ka balva, iespējams, pārāk augstu pacēlusi latiņu, ka tā jāvelk atpakaļ pie zemes un ka skate turpmāk jātaisa panorāmiskāka, tā veicinot arī daudzmaz gaumīgu fona arhitektūru. Pats joprojām – un jo vairāk šī gada laureātu iespaidā – esmu citās domās.