Sevi parādījuši Sekotāji, projekts, kas, saglabājot agrākās pieejas, spēj radīt jaunu iespaidu par TV jauniešu spēlēm.Šarmants formātsSekotāji ir dzīvīga, draiskulīga un interesantiem pavērsieniem pilna spēle. Lai gan pirmajā brīdī pamattēma – ES paplašināšanās – varētu radīt vieglus atsvešinātības drebuļus, spēles formāts ātri pārliecina, ka no oficiālo iestāžu un struktūru radītajiem "Eiropas Savienības baiļu" stereotipiem var tikt vaļā. Spēles norise ir spraiga un dabiska. Tās veidotāji atraduši tik interesantus jautājumus un faktus, ka gribas ļauties izzināšanas un domāšanas baudai. Saistošie fakti liek aizmirst "oficiālo ES", tāpēc gribas teikt, ka šis ir retais par Eiropas fondu naudu veidotais raidījums, kas neliek uz kopīgo valstu grupu skatīties no ārpuses, pāri žogam. Sekotāji pārlec tik bieži publiskajā vidē dzirdētajam domāšanas modelim «mēs te» un "ES tur", jo piedāvā cilvēcisku un līdzvērtīgu sarunu par valstīm, kuras tepat vai mazliet tālāk un reiz kļūs par ES daļu. Vadītājs kā jundītājsLai gan Sekotāju pamatā ir jauniešu raidījumos pierastais scenārijs, ka dalībnieki kā skolā demonstrē savas zināšanas, šī noskaņa aizmirstas, jo spēlei ir labs vadītājs. Renārs Zeltiņš gan ir aizņemts pats ar sevi, bet, par laimi, viņam ir tik daudz enerģijas, ka viņš pagūst pievērsties arī dalībniekiem un žūrijai. Rosīgs un nedaudz autoritārs – tāds ir cilvēks, kuru drīz nosauks par "jauno TV seju", bet viņš varētu būt TV jundītājs. Atšķirībā no cienīgajiem TV vadītājiem ar pierakstu paliktnīti rokās un stresu acīs, kas liek domāt, ka no kāda veikala īslaicīgi paņemtā žakete tieši šajā ieraksta momentā nedrīkst saburzīties, viņš izskatās atbrīvots un iesaistīts jebkurā Sekotāju procesā. Ieinteresētību un priecāšanos par procesu ir grūti notēlot, visticamāk, Renāram Zeltiņam patīk jaunais darbs. Tāpēc viņam izdodas saturēt kopā spēli, sarunāties ar skatītājiem otrā ekrāna pusē un nezaudēt kontaktu ar dalībniekiem.Šajā spēlē arī žūrija vairāk līdzinās ieinteresētu draugu grupiņai nekā augstā plauktā sēdošiem vērtētājiem. Visdzīvākais ir Eiropas tematos pieredzējušais Ansis Bogustovs, kurš kolēģu projektā atbrīvojies vairāk nekā jebkad savos raidījumos. Spēles noskaņa, kurā arī žūrijai jāiesaistās pareizo atbilžu minēšanā un savas pieredzes izklāstīšanā, pievieno jaunus un aizraujošus satura slāņus. Citu komerciālu vai izklaidējošu projektu veidotāji varētu pamācīties no šīs žūrijas uzvedības. Tā atšķiras no viena otra šova "ceļojošajiem" žūrijas dalībniekiem, kuru performanci varētu ierakstīt un materiāla taupīšanas nolūkā turpmāk iemontēt vajadzīgajās vietās, jo neko jaunu nav vērts gaidīt.Bauda acīmŠī spēle atšķiras ar attēla kvalitāti un kopējo noskaņojumu. Tā ļauj atgūt strauji zūdošo ticību televīzijas profesionāļu varēšanai. Daudzu TV sarunu formātu bildi var neskatīties, jo tā atkārto skaņu, bet Sekotājos attēls veido stāstījumu. Tas parāda dalībnieku raksturu, emocijas, tas seko konfliktiem, notverot brīdi, kad skolēnu acīs rotē pelēkās šūniņas. Izziņas un domāšanas process vizuāli ir tik valdzinošs! Sekotāju aizkadra komanda māk to parādīt.
Spēle aizved projām no jauniešu raidījumu lielās problēmas, kurā pieaugušie uzvedas, it kā augstprātīgi sacītu: "Nu, jaunieši, rādiet, ko esat iemācījušies." Sekotāju dalībniekiem ir uzdevums radīt un veidot saturu, ne vien atkārtot jau zināmo. Raidījumā gudrība ir vērtība, skaidri redzams, ka globālajam vīrusam līdzīgā spriešana bez zināšanām vienkārši nedarbojas.
Sekotāji pārlauž vēl divas "TV bailes". Pirmās ir neticība, ka jaunus cilvēkus neinteresē TV saturs. Otrās ir piesardzība pret intelektu kā slikti iebarojamu un nepārdodamu. Sekotāji LTV programmā pieaudzē tāda intelekta versiju, kas nav stīvs un augstprātīgs, jo ir radošs un pozitīvi uzlādējošs.