Tā stunda nāk

Brēkas celšana jeb profilakse ir dārga. Valsts apmaksātu medicīnu ar lupu, pacietību un blatu vēl var atrast, bet valsts apmaksātu vingrošanas, dejošanas un hokeja nodarbību pensionāriem un bērniem nav. Apdrošināšanas polises kompensē īstu zāļu iegādi, bet zāļu tējas – nekad. Ja naudas ir maz, labāk dzīvot tagadnē un saknē apcirst lūkošanos uz priekšu. Varbūt tāpēc tik daudziem cilvēkiem vajag brilles? Labāk neredzēt. Par mierinājumu var derēt tas, ka veselības profilaksei īsti nav jēgas, jo: pirmkārt, nav nekādas vajadzības nomirt veselam, otrkārt, nav nemaz tik daudz pierādījumu tiešām sakarībām starp tā saukto veselīgo dzīvesveidu un ilgu un laimīgu mūžu. Tāpēc esmu mierīga. Ja nevaru atļauties čia un bulguru, gī un amarantu, šivu un jogu, stumju vien iekšā frī un kečupu, ticu baltajam bērzam un vingroju ar malkas klēpjiem. Nekādas brēkas.

Līdz kādu dienu tomēr gadās sacelt brēku. Skatos, ka stabs pie manas mājas kuru katru brīdi var lūzt, un tad kāds pilsonis vai nepilsonis var ciest, un viss ciems var palikt bez elektrības. Zvanu ārkārtas dienestam un godīgi stāstu, ka vēl visi dzīvi un veseli, bet nu izskatās ļoti nelāgi. Vai tas ir pilsētā? Pie daudzdzīvokļu mājas? Nē, uz privātīpašumu nebrauc. Bet noteikti vajagot steidzami ko darīt, citādi nogāzīsies, un tad būs klāt arī policija un nāksies atbildēt. Ar steigu zvanu uz namsaimnieku avārijas dienestam. Runāju īsāk. Tas stabs kādu var nosist. Vai tas ir privātīpašums? Tad tas būs maksas pakalpojums. Lai ir, nevar taču riskēt! Nodošot informāciju, un atbildīgais cilvēks uzreiz atzvanīs. Pēc četrām stundām zvanu vēlreiz. Noteikti atzvanīs. Tas bija pirms nedēļas. Stabs vēl turas. Pareizi ir! Nevajag celt brēku, kur nu vēl tērēt savu un citu nodokļu maksātāju naudu. Īpaši ārpus pilsētas un privātīpašumā. Iespējams, tā stunda nekad nepienāks.

Bet putnu gripa gan būs! Īpaši privātīpašumos. Tas vēl nebūtu nekas, bet pēc tam, protams, tā strauji pārņems arī pilsētas, un tas jau ir kritiski. Tā nav nekāda brēkas celšana, bet gan obligāti nepieciešamie drošības pasākumi, jo tā stunda nāk. "Ja vīrusi kritīs no debesīm, tie tiks klāt vistām arī kūtī," tā Latvijas Radio stāsta kāds Latgales zemnieks, kurš noraizējies par mazo ekoloģisko saimniecību likteni. Risks ir pārāk liels. Labāk, lai tie mazie privātīpašnieki laukos ar savām divdesmit vistām beidz niekoties. Nav vajadzības nomirt veselam, tāpēc derēs arī plastmasas olas. Nav vajadzības dzīvot ārpus pilsētas privātmājās, jo tur ir tik liela atbildības nasta un viss tik ilgi jāgaida.

Nav Latvija nekāda Francija vai Itālija, kur vistas, cūkas un govis dzīvo vienā kūtī. Pie mums tādi arhaismi ir gandrīz izskausti. Nepietiek ar to vien! Visu, ko saražo šādā jauktā riskantā kūtī un dārziņā pie kūts, viņi vēl dod ēst tūristiem. Un tie tūristi no visādām valstīm, kurās plosās vistu, cūku, govju un citas gripas, iet uz kūti un paijā zvērus. Un pēc tam ar tiem pašiem sūdainajiem zābakiem lido projām uz savām mītnes zemēm. Pie mums tādi trakumi nenotiek, jo laikus tiek paredzēta nākotne. Tie, kam nav tiesību brēkāt, nomirst klusu. No nezināmas slimības – par spīti tam, ka ēda ekoloģiskas un laimīgas olas. Tā stunda tikmēr nāk.