Jau mazliet vairāk nekā divus mēnešus, kopš 6. marta, trešdienu vakaros LTV7 piedāvā projektu, kas sola "integrāciju, pievēršanos sociālajai politikai un pilsoniskajai sabiedrībai". Eto mi/Tie esam mēs pirmā laidiena pieteikums droši vien ņemts no projekta vadlīnijām, tāpēc izklausās atbaidoši, bet raidījums ir par kaut ko citu. Par cilvēkiem.
Neizmantotās iespējas
Katram jaunam projektam vajadzētu kļūt par notikumu. Skatoties Eto mi interesanto videografiku, kurā lido kāds no tuviem Twitter putniņu radiniekiem, vērojot pārliecinošo vadītāju, domās dzirdu troksni, ar kādu garām drāžas šī projekta neizmantotās iespējas. Tās grūti noķert un atsaukt atpakaļ, ja producenta Hansa Media mentālajā modelī ļoti dzīvs ir priekšstats, ka krievu valodā pasniegti sižeti paši par sevi pulcinās LTV7 skatītāju rindās dažādu etnisko grupu pārstāvjus.
Viss it kā ir normāli. Raidījums piedāvā to, ko vēlas katrs neatkarīgi no valodas ģimenē vai dzimšanas vietas, – cieņu un izpratni. Bet nav interesanti, un īsti nevar saprast, kāpēc šo saturu vēlēties redzēt.
Mazie stāstiņi
Katrs raidījums ir veltīts kādai tēmai, kura varētu būt vienlīdz svaiga pirms un pēc dažiem gadiem. Kustīgs dzīvesveids, demogrāfija, mazie uzņēmumi, cilvēki ar īpašām vajadzībām... Aktualitātes nemeklējiet, lai gan piekritīšu, ja teiksiet, ka dažiem sižetiem atrasti interesanti varoņi. Reģionālo televīziju atsūtītie stāsti par cilvēku likteņu pavērsieniem ir raidījuma vērtība. Bet kopumā tas veidots pēc tādas shēmas, kura nespēj nest veiksmi pat tad, ja neskaitāmas reizes tiek atkārtota.
Galvenā problēma ir formāts. Eto mi ir kārtējais raidījums, kas salikts kopā no īsiem stāstiņiem, ko savstarpēji savieno raidījuma vadītājas uzskati par tēmas svarīgumu. Paredzēta arī tematiska intervija ar studijas viesiem.
Teikšu skaidri, Hansa Media atstrādā paņēmienus, kas jau neskaitāmas reizes izmantoti citos projektos, galvenokārt Tādi esam. Raidījumā ripo sižeti, bet tam nav centra, nav mugurkaula. Iesāktās tēmas atgādina atstāstījumu par zināmo, varoņu teiktais ir fragmentārs, un raidījuma veidotāji savus varoņu ātri aizmirst, lai sāktu studijā moralizēt – cilvēki kustas par maz, bet daži iedvesmo pārējos, bērni dzimst par vēlu, bet nenokavējiet mākslīgās apaugļošanas iespēju. Vai tiešām mums nav nekā cita, ko piedāvāt krievu valodā? Vai nav neviena svarīgāka jautājuma, ko apspriest ar cilvēkiem, kas līdz šim projektam bija neredzami un nedzirdami? Ir, bet tie nav atrasti!
Eto mi ir visas ar ideju trūkumu kopš dzimšanas sirgstoša formāta nelaimes, kas rada jautājumus par šī projekta iespējām dzīvot veiksmīgi, ilgi un radīt neatkārtojamas atmiņas. Bet tam ir viena ļoti laba īpašība, kas varētu balstīt tā izaugsmi.
Būs zvaigzne?
Tie esam mēs vadītāja Jana Jermakova ir šī projekta galvenā veiksme. Jermakovai izdodas viss – viņa kadrā ir pārliecinoša, uzrunājoša, pievilcīga. Viņa māk piesaistīt uzmanību, viņas teiktajā gribas ieklausīties, viņa ir no tām TV vadītājām, kuru gribas gan redzēt, gan dzirdēt. Ja vien Jermakovai būtu ko teikt. Ja vien ar šiem tematiem var uzrunāt un iepatikties krievu skatītājiem, tā paplašinot viņu pieredzi.
Eto mi darbs ir izdarīts kārtīgi, bet jau zināmajā TV "tradīcijā" – ar pārliecinošu virspusību, ko nevar noslēpt viena temata apskatīšana no dažādiem viedokļiem pavirša pieskāriena robežās. Pretstats šai tradīcijai ir LNT projekts Latvijas faili Monuments, kas bija veltīts Uzvaras piemineklim. To un līdzīgus projektus gan vajadzētu rādīt krievu valodā un citā kanālā.