Talanta nāve

(Kas Jauns. Purva bridēja mīlestība. Atklāti stāsta U.Pūcīša sieva Olīvija) ...Nekādi nespēju izprast cilvēkus, kas vaino mani par to, ka Pūcītim, re, tik zemu bija jākrīt – jātirgo bulciņas. Neviens Uldi zem automāta stobra uz tirgu neveda, viņam tirgū patika. Vairākos rakstos jaušams zemteksts – rau, līdz tam, kad viņš sāka tirgot bulciņas... Līdz tam, starp citu, bija pavisam slikti! Nebija nekā. Vienu brīdi viņš bija iestājies dūmvadu tīrītāju kantorī. Vai kāds var iedomāties, kā tu jūties, dzirdot runas, ka Pūcītis stāv stacijas tunelī un ubago? Reiz atnāca arhitekte Gailes kundze un teica – šausmas! Viņš uz skatuves ir nospēlējis Oidipu, un tagad viņam te jātirgo pīrādziņi! Līga Liepiņa TV raidījumā izteicās, ka esot ar Pūcīti bieži sazvanījusies, bet, kopš viņš sācis tirgot bulciņas, sazvanīšanās pajukusi. Nesaprotu, kāpēc gan – telefona numurs bija tas pats. Visi tie runātāji taču varēja atnākt un pajautāt – varbūt kaut ko var palīdzēt. Nav jau viņš bijis nekāds monstrs, viņš bija sirsnīgs cilvēks. Vienīgi, kad kārtīgi uzņēma uz krūts, tad gan pateica, ko par katru domā. Man nebija viegli klausīties ķengas, bet Uldim pašam tie pīrādziņi kantes nerīvēja itin nemaz. Viņš bija optimistiski noskaņots, priecīgs, arī tā viņam bija zināma spēle. Viņš atminējās, kā tēvs tirgojis kartupeļus, un teica – tirgū ir interesanti, te es redzu cilvēkus. Uldis ar visiem parunājās, izaugušie bērni nāk vēl tagad un atceras, kā pie Pūcīšonkuļa pirkuši pīrādziņus. Sākās ar to, ka viņš nāca man palīgā, jo bez darbošanās dzīvot nemācēja. Faktiski jau tāda līmeņa māksliniekam to nevajadzētu darīt; kad viņš pienāk par tuvu klāt, pazūd noslēpums. Tāpat kā, zinot izrādes vai filmas tapšanas virtuvi, pazūd brīnuma efekts. Bet – ko darīt, ja tāda situācija ir izveidojusies? Nereti ne bez paša līdzdalības. Latvijā vairāki aktieri strādā par sētniekiem, pastniekiem. Strādāt nav kauns – kauns ir nestrādāt, čīkstēt un parazitēt uz sievietes kakla. Vēl sliktāk būtu staigāt riņķī un diedelēt – iedod rublīti... Protams, paēdušais neēdušo nesaprot, paliek tikai nosodījums. Pirmkārt, par to, ka izvēlējies provinces pārdevēju, otrkārt, par to, ka dzērājs. Mēs jau viņam būtu devuši lielas un labas lomas, bet, tā kā viņš ir dzērājs, neko nevaram palīdzēt... Pirms daudziem gadiem TV M.Balode intervēja bijušā Jaunatnes teātra aktrisi L.Leimani, kur aktrise strādāja zupas virtuvē. Intervētāja nekādi nespēja izprast, vai tas nav pazemojoši. Pārņēma neērtības sajūta par jautātāju, bet L.Leimane atbildēja ar pašcieņu. S.Radzobe recenzējot L.Sīles grāmatu Satori par deviņdesmito gadu "zudušās paaudzes" problēmām vēsā mierā atzīst, ka paši vainīgi, tā saucamie "zudušie". Bet tas netraucē kritiķei sajūsmināties par Izrādes Izraidītie pienesumu, tā sacīt jāsaka, Lielā izrāde. Koršunovs atzīst, ka mēs pārāk maz domājam un analizējam to, kas ar mums notiek un vēl viņš saka: "Vislabākais, ko varu cerēt sagaidīt no latviešu publikas, ir līdzpārdzīvojums." Bet visvairāk līdzpārdzīvojums ir nepieciešams dzīvē, vai ne?

Nezinu ko ieteikt, mani tik skumdina tas, ka cilvēks pēc būtības ir tik vientuļš. piedzimst vientuļš un nomirst, kā saka.... tāpat par Ledžeru toreiz domāju... kur tad ir tie draugi,kad viņus vajag....