Tūkstotis apcirstu sakņu

" Tad nāca 1914.gada karš'. Tas noslaucīja visu. Izputināja materiālus, izmētāja skolotājus. Bet doma palika. Tā ir veca patiesība: entuziasti bez grašiem kādreiz paveic vairāk nekā ierēdņi ar štatiem un budžetiem" - tās viens no Latvijas tautskolotāju saimes diženajiem, Jānis Greste savā atmiņu grāmatā " Krist un celties " (Rīga 'Zvaigzne' 1990). Arī 1905.g. J.Greste ņēma aktīvu dalību. Starp citu, Zebra kungam arī tos "domājošos", kas tai 1905.g. apdomīgi rīkojās,arī vajadzētu spilgtāk aprakstīt - domāja Aspazija, kad Raini no iešanas pirmajās demonstrantu rindās atturēja, domāja Z.A. Meierovics Tukumā.... Eh, ja tas vēstures gājums tā ļautu domāt, tad saprātīgāk rīkotos - , tad gan būtu pati pilnība. Cik vēl Zebra kunga paaudze taisās domāt ? 10, 20, 30 gadus? Sak', būs pensijas gadi, tad nu līdzīgi kā VVF varēs izvērsties uz pilnu klapi....

vajag,lai Repše organizē ražošanas sapulci tiem rakstniekiem,kas saņēma uzdevumu un naudu vēsturisko romānu rakstīšanai

Osvald, kopējai ainai noderīga "apgrieztā perspektīva" uz 1905. gadu - no vācbaltiešu viedokļa - ir Zigfrīda fon Fēgezaka "Baltiešu gedzenā".

Saknes, protams, ir cirstas, tak ne mums vienīgajiem. Teiksim, austrālieši vispār visi ir noziedzinieku pēcteči. Nekas, neraud. Mums arī, - paldies Zebrim, ir vērts atcerēties, bet pelnus uz galvas nebērsim. Šodien ir jauna diena!

Trīs piezīmējumi: 1) 20.gadsimta sākums ir zelta laikmets latviešu literatūrā. 1905 (tā gan ir tikai mana hipotēze), veicināja latviskās domas izraušanos no proviciālas aprobežotības. 2) Latviešu saknes ir cirstas vienmēr. Kaut vai tagad, kad šolaiku jaunie ļaudis dodas ekonomisko bēgļu gaitās. Protams, tas bez pēdām nepaliek. 3) kaut kā neticu, ka 'var kas jēdzīgs sanākt no pasūtījuma literatūras par "iedalītiem" periodiem.

Nu paņemiet Melānijas Vanagas Dvēseļu pulcēšanu un izlasiet, par 1905.gadu - vienā ģimenē, vienā pagastā, vienā draudzē.Latvijā. Tur viss ir par mums un par to cik niecīgs ir cilvēks varas priekšā un cik stiprs,sīksts, kad liekas- vairāk nav cerību. (kā Melānijas māte izmisumā un tikai ar Dieva palīdzību izpirka tēvu no melnās sotņas). Un vai tad Jums pašiem bērnībā vecmāmiņas nestāstīja par to, kas tad īsti notika piektajā gadā, un kā īsti cilvēki jutās, mana stāstīja, lai gan bija dzimusi pēc tam... bet viss tas jau bija vēl blakus... un ir vēl tagad. Tas sagatavoja, gan 14., gan 18., 19., gan, 40., gan 49., gan 59., gan 88./ 91., gan 2013. gadam. Te ne Osvalda komentārs svarīgs, bet katram savas atmiņas no sirds un kaulu smadzenēm jādabū ārā. Tas nav stāsts par Paula "...veeel naax pieektais gaaac...", bet par mums. Vakardienu, šodienu, un... vai rītdienu.