Saņemot Lielo mūzikas balvu par izcilu interpretāciju, klarnetists un diriģents Guntis Kuzma 5. martā turpat no Operas skatuves publiski apsolīja to "notrallināt vienā vakarā" kopā ar mūziķiem, ar kuriem sadarbībā veidotas un sasniegtas tik augstu novērtētās mākslinieciskās virsotnes. Nav pamata domāt, ka tas ir vieglprātīgs, acumirklīgu emociju rosināts izsauciens: tā patiešām arī notiks, turklāt jau šonedēļ pēc simfoniskā koncerta, kuru piektdien Lielajā ģildē diriģēs Ainārs Rubiķis. Nav arī ne mazākā iemesla mūziķa teiktajā meklēt ironisku zemtekstu par Lielās mūzikas balvas lielumu naudas izteiksmē. Nav šaubu, ka no Gunta Kuzmas puses tas ir vispatiesākais sirsnīgas un cieņpilnas pateicības žests.
Tomēr, ja reiz šo – valsts visaugstāko apbalvojumu mūzikā! – iespējams "notrallināt" vienā vakarā, tas ir kārtējais iemesls pārdomām un jautājumiem par mākslinieku reālo novērtējumu valstī. Šie jautājumi ir samilzuši jau gadiem ilgi un liek atgriezties gan pie orķestru mūziķu un mūzikas pedagogu joprojām neadekvāti niecīgā atalgojuma, gan individuālo (regulārā algotā darbā nenodarbināto) radošo personību trauslās izdzīvošanas, kas lielai daļai sistemātiski balansē uz oficiāli definētās nabadzības sliekšņa robežas. Kā te lai jūtas, ja zinām, ka Igaunijā kultūras darbinieku atalgojums šogad nedrīkst būt zemāks par 1300 eiro mēnesī un tas ar likumu noteikts vismaz valstī vidējās algas līmenī?
Galu galā par labklājības izaugsmi neliecina arī pati Lielās mūzikas balvu pasniegšanas koncertceremonija, kurā uz skatuves orķestrus un korus aizstāja izteiksmīgi izgaismots nošu pulšu kalns, publika garajā starpbrīdī vairs netika cienāta ar šampanieti un diemžēl vairs nav sponsora, kas Gada jaunajam māksliniekam dāvātu īpašu stipendiju radošajai attīstībai studijās vai meistarklasēs.
No apbalvošanas tribīnes atgādināt par koncertzāles nepieciešamību Rīgā pat vairs nav stilīgi, kā to, saņemot jau kārtējo orķestrim Sinfonietta Rīga piešķirto balvu, rezignēti atzīmēja diriģents Normunds Šnē. Par to, ka mūziķi to ir pelnījuši, runāts jau vismaz septiņpadsmit gadu.
Sumināts par izcilu interpretāciju, Guntis Kuzma vispirms veltīja sirsnīgus vārdus mājiniekiem un kaimiņiem, kuriem diendienā nācies dzirdēt gammu spēlēšanu, kas nebūt nav tas uzmundrinošākais, košākais un aizraujošākais skaņufons. Starp citu, tas aktualizē tuvāko līdzcilvēku pašaizliedzīgā ieguldījuma nozīmi – vienalga, vai tas ir viņu ziedojums lielās mākslas virsotņu vārdā, vai tāpēc, lai Latvijā joprojām turpinātos dziesmu un deju svētku tradīcija un gars. Viens nav karotājs. To, pateicoties ne tikai mūziķiem, bet arī klausītājiem un neredzamajiem aizskatuves strādniekiem, kuri pat bez lifta spēj nogādāt vietā vissmagākos un lielākos skaņurīkus, būtībā uzsvēra arī diriģents Normunds Šnē. Arī viņi ir pelnījuši koncertzāli. Tā vajadzīga mums visiem.
dīvaini ir
Ja dod