Laikam otrdienas rītā ne ar vienu latvieti nevarēja notikt nekas ļaunāks par aizgulēšanos. Gan jau šādu murgu naktī pirms lielā notikuma redzēja ne viens vien – tu pēkšņi pamosties, jo modinātāju neesi dzirdējis, ļaunu priekšnojautu pilns skaties pulkstenī, saproti, ka visu esi nogulējis un šausmās iekliedzies, jo Prāta vētras jaunās dziesmas pirmatskaņojums noticis jau pirms desmit minūtēm! Tad tu pamosties pa īstam un atviegloti uzelpo, jo vēl nav pat astoņi, tātad ir laiks uzvārīt kafiju un Apēst ziemu atšķaidīt ar to.
Jaunā dziesma, būdama maiga un nevainīga, ir arī apliecinājums, ka mūsu radiostaciju kariņš par savu klausītāju joprojām iet vaļā pilnā sparā. Jau tad, kad Prāta vētra bija izsludinājusi jaunā singla pirmatskaņojumu Radio SWH ēterā, savu dziesmu Pašā ielas galā stacijā Pieci dienu iepriekš klausītājiem pirmoreiz lika priekšā Dons. Prāta vētrai par to nav ko bēdāt, jo tai vēl krietni pirms Dona popularitātes virpuļa jau bija rezervēta vismaz puse no mūsu sirds, un mēs zinām – pat ja pavasara plūdi aiznesīs mūsu mājas, uz kādu laiciņu varēsim patverties tās azotē. Ar Prāta vētras dziesmu vārdiem vien varētu stāstīt veselus stāstus reizē par visu un neko, līdzīgi kā reiz britu producents Vētras puišiem esot ieteicis iet uz muzejiem un pierakstīt gleznu nosaukumus, lai no tiem veidotu dziesmu tekstus, bet Ziemu apēst autors Jānis Jubalts pat neesot nekur gājis un salicis dziesmas vārdus kā puzli no Instagram bilžu parakstiem.
Radio Pieci, atbildot uz Ziemu apēst pirmatskaņojumu nevis savā, bet Radio SWH frekvencē, nodragāja pa klausītājiem ar smago artilēriju, vispirms atskaņojot vecās Prāta vētras dziesmas un tad arī jauno, uzreiz, kā tā bija pirmatskaņota SWH, turklāt trīs reizes pēc kārtas un laiku pa laikam vēl un vēl, un vēlreiz vēl. Skanot dziesmai, šķiet, ka visu no satraukuma trīcošo meiteņu sirdspukstu koris ir tepat līdzās un jāpagriež radio skaļāk, lai tas neapslāpētu dziesmu. Tā ir gana lipīga, un piedziedājums "Kad paliek auksti, es gribu ziemu apēst, sniegu apēst kā konfekti" turpina skanēt galvā jau pēc pirmās noklausīšanās, un radio droši var slēgt ārā, lai taupītu elektrību.
Janvārī, kad par jauno dziesmu vēl nekas nebija zināms, reālās sniega klātbūtnes pārņemts, atcerējos veco hitu Ziema un tviterī spriedelēju: "Nez kā izvērstos Prāta vētras liktenis, ja Renārs ziemā to sniegu aizbāztu nevis aiz krekla, bet aiz biksēm?" Tam sekoja daudzu retvītots ļauns joks: "Nebūtu Carnival Youth." Tomēr Carnival Youth ir, un Prāta vētras jaunā dziesma, it īpaši brīdī, kad Renārs izdzied frāzi: "Man pieder debesu gabaliņš", pat ļoti atgādina Carinival Youth latvisko hitu Akmentiņi. Tas šķiet tikpat mīļi un likumsakarīgi kā no Renāra mantotais abu Kauperu dvīņu smaids. Iespējams, pēc simt gadiem cilvēki pat domās, ka Prāta vētra un Carnival Youth bija viena un tā pati grupa.
Ja par vasarā plānoto Prāta vētras koncertu 7 soļi svaiga gaisa iesildītāju jau tagad tiktu izziņots ansamblis Carnival Youth, biļetes tiktu izķertas momentā. Pagaidām viss mierīgi – tās vēl nopērkamas.