Ar tādu pašu efektu kā krāšņums, kas pārņem apmeklētāju Marutas Grasmanes dibinātā Tautas tērpu centra veikaliņā Senā klēts Rātes pasāžā, acis un sirdi burtiski nobur grāmatā rodamie brīnumskaistie Latvijas novadu cimdu raksti un krāsu salikumi. Šo cimdu adīšanā piedalījušās vairākas amata meistares. Tas, ka izdevums dažu nedēļu laikā ir gandrīz izpirkts, autori mudina domāt, ka cilvēki, precīzāk, latviešu sievietes, ir noilgojušies pēc šāda praktiska palīga un adāmadatām.
Ziemas un svētku laikā allaž sarodas daudz bodīšu, kurās pārdod dažādus adījumus. Kā šajā klāstā nekļūdīties, ja pircējs meklē tieši etnogrāfiskos cimdus?
Dāvinājumiem, manuprāt, parasti izvēlas tādus cimdus vai zeķes, kas iepatīkas. Cilvēki nav tik zinoši, lai uzreiz spētu pateikt: tas ir etnogrāfiskais raksts, tas ne. Uz domu, ka šāda grāmata ir ļoti nepieciešama, mani uzvedināja cimdi, kas tika adīti 2006. gadā Rīgā notikušajam NATO samitam. Pati ideja bija brīnišķīga, jo tā ir latviešu tautas tradīcija – dāvināt cimdus. Tie noteikti bija labu cilvēku adīti, pilni mīļu domu, taču, runājot par rakstiem, – tie bija tālu no etnogrāfiskajiem, kaut gan par tādiem tika uzskatīti un slavēti. Nodomāju, ka etnogrāfiskie cimdi būtu jāapkopo, lai – kā jūs sakāt – arī pircējs varētu ielūkoties grāmatā un saprast.
Etnogrāfiskie cimdi parasti ir daudz, daudz smalkāki: gan raksti, gan dzija, gan adatas.
Piemēram, tā dēvētie samita cimdi bija adīti no rupjas dzijas un ar rupjām adatām. Mēnesī viena adītāja varēja noadīt 39 cimdu pārus, ar etnogrāfiskajiem tas neizdotos. Tas ir laikietilpīgs process.
Par grāmatu rakstīts, ka materiālu apkopošanai veltījāt divdesmit gadu. Ko šis darbs reāli nozīmē?
Skaitlis ir pārspīlēts, jo process notika epizodiski. Protams, tas viss droši vien iesākās pirms kādiem divdesmit gadiem, kad strādāju Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā Rokdarbu nodaļā un ar jaunajām meitenēm sāku apmeklēt muzeju fondus. Mani priecēja viņu sajūsma. Atver skapi, kas pilns ar smalkajiem cimdiem, un tu to visu redzi pirmoreiz – elpa aizraujas! Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja un Liepājas muzeja fondi bija vislabākā skola. Meitenēm bija uzdevums pareizi uzzīmēt cimdu un noformēt materiālus uz planšetes. Bija daudz, daudz skicīšu – neko nemetu ārā.
Pati esmu gan fotografējusi, gan zīmējusi – vienkārši uzkrājusi rakstu fragmentus ar domu, ka noteikti tos adīšu. Pie manis nāca arī konsultēties.
Pirms aptuveni piecpadsmit gadiem Senajā klētī ienāca Andrejs Ozoliņš no Pasaules brīvo latviešu apvienības, un tur stāvēja mana lielā mape – pilna rakstu fragmentiem, kurus tolaik devu adītājām. Viņš bija sajūsmināts un mudināja mūs izdot grāmatu vai veidot apkopojumu digitāli. Pēc tādiem grūdieniem no ārpuses arī pašai radās lielāka interese pētīt.
Vai pie vecmāmiņām, kurām senie raksti zināmi, arī viesojāties?
Nē, tādās ekspedīcijās, godīgi sakot, nebija laika braukt. Sāku "būvēt" Seno klēti, un tas paņēma visu manu laiku – apmēram desmit gadu strādāju viena pati, pēc tam jau varēju algot darbinieci. Tagad viss ir burvīgi.
Vai izdevās iegūt kādas ziņas par cimdu valkāšanas kultūru?
Manuprāt, katrai latvietei tā ir saprotama. Smalkie, krāšņie ir goda, ne darba cimdi. Vēsturiski darba cimdi pat nav saglabājušies, jo tika novalkāti. Ja mums uzdāvina ļoti skaistu cimdu pāri, mēs jau to taupām – pievelkam klāt, piemēram, pie jaunāka mēteļa.
Vīriešu un sieviešu cimdi atšķiras?
Tādu izteiktu atšķirību nav. Ir sastopami raksti, kas pieprasa trīsdesmit valdziņus uz adatas, nevis kā parasti – trīspadsmit vai piecpadsmit. Ar trīsdesmit valdziņiem cimds sanāk ļoti liels, un to rakstu samazināt nevar. Tātad – šie lielie raksti attiecināmi uz vīriešu cimdiem ar oderīti. Alsungas novadā ir kāds raksts ar lielu stūrainās saulītes motīvu. Tajā iekšā ir deviņi rombiņi, un katrā no tiem iekšā vēl ir pa akcentētam punktiņam vai iekrāsotai rūtiņai. Rakstu skaidrojumos ir teikts, ka tas simbolizē deviņus apsētus laukus. Kad lasīju, man uzreiz bija skaidrs, ka tie ir vīriešu cimdi.
Bet vai tiešām neatšķīrās, piemēram, uz baznīcu velkamie cimdi, kāzās, Ziemassvētkos un tā tālāk?
Bija dāvināmie cimdi, goda cimdi un bēru cimdi. Bez kādām problēmām tika domāts par bērēm. Tas neattiecas uz cimdiem, taču kādreiz tradicionāli līgava dāvināja vīramātei grezni vai mazāk grezni izšūtu linu kreklu. Vīramāte to uzvilka tikai retās, retās goda reizēs un stingri glabāja kā mirstamo kreklu. Ja šodien vedekla uzdāvinātu šādu dāvanu, nezinu, kas notiktu. Kādreiz tas bija dabiski – mēs piedzimstam, izejam savu dzīves ceļu un skaisti aizejam. Mirstamiem cimdiem tika izmantotas tumšākas krāsas, un ir ziņas, ka tajos ļoti daudz ticis izmantots Māras krusts. Lai gan Māras krusts vispār ir ļoti populārs un to daudz ada arī goda cimdos. Nav tā, ka viens raksta elements būtu izmantojams tikai vienā vai otrā gadījumā.
Kad meita gāja pie vīra, viņai pūrā bija vairāk nekā 300 cimdu pāru, citai 100 vai 150. Protams, meitenei adīt palīdzēja visa dzimta. Interesanti, ka pūrā saadītie cimdu raksti neatkārtojas, tāpēc latviešiem krātuvē ir milzīgs apjoms rakstu. Etnogrāfe Mirdza Slava ir pētījusi un rakstījusi savās publikācijās, ka tik lielas cimdu adīšanas tradīcijas nav ne igauņiem, ne lietuviešiem, ne ziemeļu tautām. Mēs varam būt lepni.
Ja nemaldos, Mirdza Slava arī savulaik izdeva grāmatu par latviešu cimdiem.
Jā. Viņa tiešām brauca pa novadiem, ciemiem, mājām, vākdama cimdu rakstus. Cimdi, kas skatāmi manā izdevumā, attiecas uz XVIII gadsimta beigām, XIX gadsimtu, kā arī XX gadsimta sākumu, savukārt Mirdza Slava pagājušā gadsimta 50. gados vāca rakstus un pētīja adīšanas tradīcijas, kādas pastāvēja tolaik. Grāmata ir ļoti iecienīts materiāls adītājām.
Atceros, ka deviņdesmitajos gados arī mana mamma labprāt mēdza uzadīt kaut ko no šīs grāmatas, taču tagad to vairs nedara. Kāda ir jūsu sajūta par adīšanas tendencēm sabiedrībā?
Par adīšanu esmu daudz domājusi un joprojām teiktu, ka mēs, latvieši, esam ne tikai dziedātāju, bet arī adītāju tauta. Sievietes. Tradīcijas joprojām saglabājas – varbūt ne milzīgos kvantumos, bet katrā ziņā latvietei patīk paņemt rokās adāmadatas un paadīt. Tas ļoti asina prātu. Jo agrāk meitene pieķeras rokdarbiem, jo labāk. Varbūt tāpēc latvietes ir tik gudras!
Bieži vien ir tā, ka, atnācis mājās pēc darba, cilvēks, tieši otrādi, vairs negrib domāt.
Asja Vajeika – sieviete, kas grāmatas vajadzībām noadīja vislielāko cimdu skaitu, – ada pie televizora. Problēma varbūt ir tā, ka mūsdienu sievietei vairs nepatīk izdomāt rakstu. Neticu, ka tagad kaut vai jūsu mamma zīmētu kādu rakstu.
Nu nē.
Tieši tā! Tāpēc arī grāmatā nepieciešamie valdziņi un krāsas jau ir uzskaitīti, atliek tikai sākt adīt. Ja pats raksts nepārliecina, blakus lapā ir redzams jau uzadīts galarezultāts. Es domāju, ka šī grāmata ļoti mudinās mūsu sievietes atgriezties pie senām tradīcijām, jo tajā viss ir nolikts priekšā gatavs.
Kā ir – ejot pa ielu, uzreiz spējat konstatēt: lūk, šai sievietei rokās ir kurzemnieku cimdi, šai – Zemgales?
Principā – jā, es varētu, jo visi lielie raksti vairāk ir Kurzemē, Vidzemē sīkāki. Zemgalietēm patīk rakstu novietot līdz un drusku pāri īkšķim, bet pārējo ada gludu. Savukārt latgalietēm ir bezgala grezni, skaisti vaļņa daļas adījumi ar tehniski sarežģītiem rakstiem.
To var izskaidrot, kāpēc, piemēram, Latgalē ir bijuši šie izteiktie vaļņi?
Latgalē ir arī visgreznāk izšūtās villaines, kas prasīja ļoti lielu darbu un milzīgu pacietību. Varbūt tas izskaidrojams arī ar to, ka šajā novadā ir grūtāk apstrādājama zeme. Samērā viegli, manuprāt, ir zemgalietēm, jo tur pat nav vajadzīgs mēslojums – ieliec zemē puķi, un tā aug. Latgalē un īpaši Kurzemē jums tas neizdosies. Varbūt turienes cilvēki ir pieraduši pie smagāka darbiņa – grūti teikt. Kurzemē vaļņi ir ļoti bagāti ar ornamentiem un rakstu salikums ir sarežģīts un kārtu kārtām izkārtots.
Vai, raugoties uz cimdiem, var pateikt, kādas īpašības raksturo katru novadu kopumā?
Cimds var pastāstīt par pašas adītājas raksturu. Ir tādi, kas noadīti gludi un vienmērīgi, tātad šis cilvēciņš ir pacietīgs, nosvērts un apmierināts ar dzīvi. Ir gadījumi, ka viena kārta apadīta stingri, stingri, nākamā – vaļīgi, aiznākamā – atkal stingri. Adījums iet kā pa celmiem. Varbūt adītāja ir depresīvā noskaņojumā un tieši tobrīd viņai ir grūti adīt, bet vajag. Ja slikti jūties, adīšana palīdz tāpat kā psihologs. Kādreiz māte savai meitai, kas jau skatījās uz puišiem jeb brūtējās un varbūt domāja par kāzām, iedeva atšķetināšanai dzijas fici, to iepriekš sapiņķerējot. Ja neizdevās, māte teica: «Pagaidi! Līdz vīram tev vēl ir tālu – jāmācās pacietība un savaldība.»
Tas būtu nepatiesi, ja es teiktu, ka, piemēram, latgaliete ir čaklāka, bet kurzemniece vai vidzemniece ne.
Bet, piemēram, pēc krāsām?
Krāsu palete, kas parādījās senajos cimdos, bija atkarīga no augiem, kādi bija konkrētos apvidos. Tieksme pēc košākām krāsām veicināja sintētisko krāsu iegūšanu, un spilgtākie cimdi attiecināmi uz XIX gadsimta beigām, kad sāka izmantot anilīna krāsas. Krāsu košumā noteikti sacenšas latgalietes ar kurzemniecēm.
Vēl XX gadsimta vidū iznāca speciālas grāmatiņas par dabiskā ceļā iegūtām krāsām – cilvēkiem patika vākt mizas, ziedus, lapas un eksperimentēt. Šobrīd esam pārgājuši uz sintētiskajām krāsām, ar kurām var panākt vissmalkākos toņus. Rucavas novadā ļoti patīk elektrozilais tonis, kuru ir grūti dabūt. Mēs esam piejūras valsts ar seniem tirdzniecības sakariem, tā ka pie krāsvielām tikt nebija problēmu. Dziju krāsošana arī ir viena liela māksla.
Atceraties pašas pirmo uzadīto cimdu?
Man bija apmēram pieci gadi, kad man audžumāte iedeva drāniņu, uz kuras bija uzzīmētas rozītes, un es sāku izšūt. Ja tā padomā, mana mīļākā rokdarbu tehnika, kas gājusi cauri visam mūžam, ir izšūšana. Adīt sāku septiņos vai astoņos gados, taču savus pirmos cimdus neatceros. Ļoti skaisti cimdi ar sarkanām saulītēm tapa, kad mācījos Lietišķās mākslas vidusskolā.
Pūru saadījāt?
Protams, ne. Padomju laikos par pūra lietām daudz nerunāja. Esmu uzaugusi bez tamborēšanas, kas tika uzskatīta par vismietpilsoniskāko rokdarbu tehniku. Senās tradīcijas vispār nebija cieņā. Tagad mēs atkal sākam pie tā piedomāt. Tradīcijas atgriežas, un diezgan nopietni.
Maruta Grasmane
Dzimusi 1941. gadā.
No 1976. līdz 1997. gadam bijusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžas Rokdarbu nodaļas vadītāja un pasniedzēja.
No 1988. līdz 1993. gadam – LU Pedagoģijas fakultātes Darbmācības katedras lektore.
1991. gadā darbību sāka viņas dibinātais Tautas tērpu centrs Senā klēts, lai popularizētu etnogrāfiju un tautas lietišķo mākslu Latvijā un pasaulē. Notikušas vairākas starptautiskas tautas tērpu izstādes.
2000. gadā izdod grāmatu Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana (izdevējs Rasa ABC).
Ir vairāku mājturības mācību grāmatu autore/līdzautore.