Nograuza banānu līdz mizai

Pagājušās nedēļas nogalē Rīgas Grāmatu svētkos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta tikko izdevniecībā Latvijas mediji izdotā rakstnieces, tulkotājas un bijušās diplomātes Annas Velēdas Žīgures grāmata Mūsu tautas gaita. Latvijas vēstures mirkļi. Šeit vienādā vērtē ir cildeni brīži un sadzīviski šķietami nieki, kas tomēr tik daudz pasaka par konkrēto vēstures brīdi. Vēstures notikumi parādās negaidītos, cilvēciskos atmiņu rakursos, piemēram, kāds jauns cilvēks pasūdzas, ka Latvijas valsts proklamēšanas pasākums Nacionālajā teātrī šķitis pārāk svinīgs un himna īsti nemaz zālē nav atbalsojusies. Turklāt visu laiku bijis jāstāv kājās. Pavisam prozaiski.

"Nekas grāmatu nevar nogalināt ātrāk kā satura atstāsts. Šis ir gadījums, kad tas pat nav iespējams, grāmata vienkārši ir jālasa. No lappuses uz lappusi tā mūs savaldzina un ved līdzi mūsu tautas gaitā," Mūsu tautas gaitas īpatnējo struktūru raksturo izdevniecības Latvijas mediji vadītāja Evija Veide.

Stāsta piecas paaudzes

Anna Velēda Žīgure atklāj, ka tiešs pamudinājums grāmatas idejai un struktūrai bijusi somu rakstnieka Petri Tamminena darbs Somijas vēsture – notikumi Somijas 100 gadu dzīvē. "Mana grāmata ir pavisam savādāka, jo mūsu tautas dzīve ir gājusi pa pavisam citiem ceļiem, likteņi ir bijuši daudz dramatiskāki, nekā tas ir bijis daudzām citām tautām un valstīm. Iesākt varētu ar daudz ko, bet es iesāku ar 1914. gadu, ar dienu, kad sākās Pirmais pasaules karš. Atšķirībā no daudzām citām tautām mūsu tautai nav ļoti daudz notikumu, kurus zinātu vai kurus būtu izjutuši visā mūsu teritorijā esošie cilvēki," uzsver Žīgure.

Grāmatā apkopoti reālu personu anonīmi atmiņu stāsti par piedzīvoto Latvijā laika posmā no 1914. līdz 2018. gadam, tie izkārtoti hronoloģiski. Darbā šādi atspoguļota Latvijas iedzīvotāju kolektīvā pieredze un pārdzīvojums dažādu vēstures un kultūras notikumu krustpunktos. Šie stāsti ir subjektīvi atmiņu fragmenti, kas nav interpretējami kā oficiālās vēstures liecības.