Antra Dreģe: Mūsu sabiedrībā stereotipiem par sieviešu un vīriešu lomu nav vietas

man vēl ir tā - nezinu,kas to iespaido, bet ir kad "neprasās" ne mūzika, ne izstāde, ne teātris. Ir labi ikdienā. Un tad uznāk - eju pat divas reizes nedēļā uz koncertu, es teātri , izstādēm utt. Kā bioritmi gandrīz. Man ir krievu kolēģis, kad viņš ir viens ofisā viņš vienmēr klausās Radio Klasika. Valodu viņš slikti saprot un vēl sliktāk tajā runā, bet lūk - klasika viņam ikdienā vajadzīga. Man tā īsti nav - drīzāk viļņveidīgi.

To par Farinelli nezinu, bet visiem minētajiem autoriem (vēl arī Flobēra "Bovarī kundzi" pavisam mierīgi var pieminēt, tāpat arī Ļevs Tolstojs franču ietekmē taču ļāva "Kara un miera" Natašai Rostovai piedzīvot dažādas mīlas izskaidrošanās un pavērsienus tieši teātrī... Tā bija sava veida promenāde sabiedrības krējumam. To noliegt vienkārī nav iespējams. Starp citu, atceros arī, kā Marina Rebeka stāstīja, ka Itālijā kas līdzīgs saglabājies vēl līdz mūsdienām, ka Parmā laikam viņa bija aizgājusi uz operu kā skatītāja vēl studiju gados un bija pārsteigta par to, cik skaļi un aktīvi itāļu publika izrādes laikā komunicē savā starpā. Lai nu kā... tas pie mums un mūsu laikā nav pieņemts. Un labi vien ir. Es sāktu ārdīties, ja man neļautu mierīgi klausīties mūziku. Un es to pavisam nopietni par to, ka cilvēkiem, kuri neiet uz izrādēm un koncertiem, no šāda balagāna tirgū diez vai kas mainīsies. Ja viņiem ļautu pirmo reizi mūžā aiziet tur - īstajā vietā, kur tas notiek vienmēr, ir vēl kāda cerība, ka varbūt pats vēlāk aizies arī pēc savas iniciatīvaas. Lai gan... O. Kroders teica, ka īstie teātra gājēji tomēr ir tie, kuri sākuši tur iet jau kā bērni... Kaut kas līdzīgs, kā Debesu Valstību. Jā, var arī pieaudzis cilvēks kā bērns uzsākt praktizēt šo īpašo apziņas stāvokļa un komunikācijas veidu, tomēr tie būs drīzāk izņēmumi.

Nē, Drīkst ? to es visu zinu, esmu lasījusi grāmatas. Vairs neatceros, par kuru operdziedoni es skatījos - laikam tas slavenais kastrāts Farinelli bija tas, kurš atļāvās pārtraukt savu Hendeļa operas dziedājumu, kad viņa balss radīto dievišķo skaņu iztraucēja grāmatas lapas un šokolādes tasītes trokšņi. Bet par to,ka tirgus balagāna vietā varēja tām pašām tirgus sievām biļetes sadāvināt - lai ir izpirkti uzvedumi visos teātros un visās koncertzālēs - jā tā ir ģeniāla ideja. Patiešām ģeniāla. Bet - nu tur kau atkal nevarētu nošmugulēt , norakstīt visādās pavadzīmēs un rēķinos naudu. Piedod,ka es no skaistā pie nesmukā uzreiz - kā saka - pa tiešo.

Senā Grieķija ir Senā Grieķija, jo tur teātra izrādes notika amfiteātros dievu (Dionīsa) kulta ietvaros, uz kurām, starp citu, gāja tikai vīrieši. Nu, vismaz Atēnās tā bija. Bet Romā lugas jau vairs tikai lasīja izglītoto ļaužu mājās, bet amfiteātros publiku izklaidēja jau daudz skarbāki un reālistiskāki skati, kuriem ar mākslu maz kopīga. Bet ne par to ir stāsts, ko nu tik sen atpakaļ lūkoties. Paskatīsimies to pašu Mocartu vai 19. gs. operu ziedu laikus. Mocarts galmos spēlēja priekšā aristokrātiem un viņam bija jāsamierinās ar to, ka dažiem "klausītājiem" nemaz nenāca ne prātā svētsvinīgi klusēt, bet gan gluži otrādi tieši izmantot muzikālo starppauzi, lai risinātu savas darīšanas ar citiem t.s. "Mocarta mūzikas klausītājiem 18. gs.". Mūzika, deja un teātris bija bagāto ļaužu izklaides, kurām netika veltīta nekāda īpaši svētsvinīga attieksme un uzvedība. Arī 19. gs., ja palasīsim franču tā laika literatūru (O. Balzaks, Stendāls vai Dimā utt.), tad redzēsim, ka opera un teātris aristokrātiem bija kaut kas līdzīgs kluba apmeklējumam - vieta, kur noīrēt sev dārgu ložu, ierasties izrādīt jaunās štātes un satikt cilvēkus - tak visiem šiem autoriem atradīsim neskaitāmus piemērus, ka varoņi tieši izrādes laikā flirtēja, sarunāja romantiskas tikšanās, finansiālus darījumus, iepazinās, krāpās, strīdējās, izaicināja viens otru uz divkauju, panāca, ka tika stādīti priekšā kādam, kurš savā salonā tāpat vien neielūgtu utml. Domāju, ka Skaislei būtu neliels šoks nokļūt 19. gs. operā un piedzīvot to, ka publika itin nemaz neliekas traucēties par faktu, ka izrāde sākusies, ja nav paguvusi līdz galam nokārtot savas socializācijas lietas. Es gan piekritīšu vien tiktāl, ka nealkstu atgriezties šajos laikos... Ir jau labi, ka ir tā, kā ir. Un Aiva varētu drīzāk lepties, ka būtu sagādājusi tirgus ļaudīm, kuri nav parastie teātru un koncertu gājēji, drīzāk aiziet uz izrādi vai koncertu izrāžu un koncertu dabīgajā vidē, nekā māžoties un izrādīties, ka koris, redz, ar visu diriģentu var arī māžoties kā visīstākie gaļas izcirtēji. Tad es saprastu. Bet šis, ziniet... Ne jau tāpēc, ka tā nevar vai nedrīkst, bet tāpēc, ka jau sen ir zināms, ka šāda augstās kultūras iznešana masām ir nosprādzis variants.

Senie grieķi taču būvēja amifteātrus,kurus varam izmantot vēl šodien. Un tieši teātriem būvēja. Tai pašai Līsistrātei - ne jau ielās to klaiņojoši aktieri entuziasti izrādīja, bet aktieri - izglītoti un talantīgi.

Jā, es paspēju būt komjauniete. Un oktobrēns es biju. Un kad mums skolotāja maziem bērniņiem prasīja vai mēs zinām ,kas bija Brežņevs - es varēju atbildēt,ka Ļeņina draugs. Un skolotāja tad man teica,ka draugs nē, bet domubiedrs gan. Un uzreiz jautāja vai mēs mājās par Brežņevu runājot un ko tad runājot. Par to vainīga gan nekad neesmu jutusies, tāpat kā nedomāju,ka šobrīd esmu ar kaut ko labāka tāpēc,ka eju baznīcā un esmu kristiete. Par darbu - nu ko tu - citu argumentu nav - nu pārmet,ka es rakstu dienas laikā, nevis vakarā. Tas tev pašai, pašam nešķiet gaužām vājš arguments. Nu tāds- kad citu nav, tad - ko tu raksti darba laikā. Bet es vakaros strādāju, lūk, tāpēc rakstu tagad un ?

Dīvaini, ka man tas tikai šodien ienāca prātā. Par mūsu Rīgā taču ir jau senas un pamatīgas tradīcijas ar šādu augstās kultūras pasākumu rīkošanu profānās ikdienas dzīves pilsētvides vietās. Ar to es domāju Starptautiskā Baltijas Baleta festivāla atklāšanas koncertus Rīgas Centrālajā stacijā, kuriem ir vairāk kā 10 gadus sena vēsture. Lita Beire, es domāju, varētu pavisam konkrēti pateikt, ko reāli izmaksā šāds pasākums, tikai ar to atšķirību, ka festivāla atklāšanas koncertos taču dejo profesionāļi, nevis pašdarbnieku tautas deju ansambļi. Tātad pēc būtības tas būtu pielīdzināms pianistu sniegtajam koncertam Rīgas autoostā šī gada 18. janvārī, kurš bija izmaksājis... 50 000 EUR, ja nemaldos. Tikai šaubos, ka Lita Beire kaut ko teiks tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņa, kā jau lielākā daļa mūsu kultūras dzīves censoņu, ir ļoti atkarīga no Čivles tipa ļaužu laipnības tajā, kas attiecas uz papildus finansējuma saņemšanu, lai gan, kā mēs zinām, Lita Beire ir tā dāma, kurai itin veiksmīgi ir izdevies piesaistīt arī privātos sponsorus (2000. gadu sākumā bija kaut kādas skandāls par to, ka festivālu atbastīja Malboro pārstāvniecība, kas noteica, ka vienā izrādē dejotāji imitēja smēķēšanu, ko daudzi uztvēra kā tolaik jau aizliegto tabakas reklāmu), nevis pilnībā un ižšķērdīgi dzīvot tik uz budžeta naudas, kā to dara nodibinājums Rīga EKG 2014. Bez tam... Rozenbergai nešķiet, ka Centrālstacijas biļešu kasierītēm arī acis mirdz, to redzot? Un, starp citu, man nav ne mazāko šaubu, ka stacijā tas viss notiek par ievērojami mazāku naudu.

Mja, visam piekritīšu par tiem 100 g kultūras, atskaitot tam, ka "Čivle ar Rozenbergu" "daiļrunībā sacentās". Tas ir, sacentās jau gan, bet nekādas daiļrunības tur patiesībā nebija. Čivle vispār ir Čivle - jauc "ka" un "kad" vēl 100x vairāk, nekā Artuss Kaimiņš "Suņu būdā", kuram tur par šo kaitīgo ieradumu morāli ir lasījuši gan Uldis Tīrons, gan Pauls Timrots utt. Čivlei gan laikam neviens to atļāvies publiski aizrādīt, jo Čivle taču mums ir kultūras māte. Kas viņai principā ļauj arī runāt tādās gramatiskajās konstrukcijās, par kādām latviešu valodā līdz šim vēl neviens nav dzirdējis. Bet tā pa īstam mani patiešām pārsteidza Rozenbergas izvēlētā taktika. Viņa brauca ar muti kā tāds bruņutransportieris, cenšoties atšaut un nolīdzināt līdz ar zemi jebkādus iebildumus, turklāt tīstoties tādā ļoti, ļoti samākslotā valodas formā. Viņai gan problēmu ar latviešu valodas kultūru salīdzinājumā ar Čivli nebija nekādu, toties bija milzu problēmas ar komunikācijas kultūru (proti, tādas vispār nebija), jo viss, ko viņa runāja, bija ļoti augstprātīgi, pamācoši un bez kādas tolerances pret visiem iespējamajiem iebildumiem, kuri, saņemti no diviem pieaicinātajiem studijas viesiem (kuri nepārstāvēja nodibinājumu Rīga EKG 2014), tika atspēkoti vai nu ar neko neizsakošas runas plūdiem - mēģinājums aizskalot jebkādus iebildumus ar masu, tā sacīt, vai arī ar pavisam pastulbu, nekādi nepamatotu atcirtienu "nē, tā, kā jūs sakāt, nav" (Agnese Hermane apgalvo, ka Latvijas Institūta mājaslapā, kuru viņa esot skatījusi raidījuma dienā, neesot bijis informācijas par to, ka Rīga ir 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta, uz ko Aiva Rozenberga atcērt - nē, tur esot gan tas rakstīts! Un tādā garā). Bet pilnīga nespēja pateikt neko konkrētu par tām naudas summām, kas izdotas par atklāšanas dienas pasākumiem tirgū, autoostā un ielās, bija vērojama abām. Tomēr jāatzīst, ka tik baisi uzbrūkošu runas manieri kā A. Rozenbergai, es līdz šim vēl neesmu manījusi nevienai no redzamajām kultūras personībām Latvijā. Arī tādām, kurām ir daudz vairāk autoritātes un spēka teikt, ko domā. Tas viss bija tā - jūs pat nemēģiniet iebilst, jo viss bija tik skaisti, tirgus tantiņām asaras bija acīs, bet jūs te vēl kaut ko par naudu satraucaties un vēl atļaujaties uzskatīt, ka nekādu paliekošu vērtību Latvijas kultūras dzīvē tas neatstās. E s jums saku, ka atstās, jo šie cilvēki kopš šī brīža redzēs, ka var dzīvot citādi, un pieņems savā dzīvē citādus lēmumus, bla, bla, bla, bla, bla... Saprotiet, mani aizvaino, ka šī dāmīte iedomājas visus mūs par tādiem muļķiem, ka viņasprāt šitādam bezsakara ļerzām cilvēki ar ticēs. Uz šī fona "Līsistrate" salīdzinājumā ir augstvērtīgs, turklāt lēts pasākums. Ar visu sadarbību ar Šveici. Starp citu, par Šveici runājot, pat jūtūbā atradīsiet, ka Cīrihē jau daudzus gadus notiek visādi augstās kultūras pasākumi, piemēram, centrālajā stacijā. Tikai tur dzied nevis pašdarbnieku kori, bet gan Cīrihes opernams (viens no pasaules A klases opernamiem) sniedz "Traviatas" izrādi. Līdzīgas lietas viņiem ir tirgos utt. Mani šausmina arī mūsu Rīga EKG 2014 atklāšanas pasākumu organizatoru demagoģija par to, cik tas viss esot oriģināli un kā nekas tāds vēl nekur līdz šim nav bijis. Un tagad Rīga ar šo ieiešot vēsturē. Muļķības. Arī par grāmatu ķēdes oriģinalitēti mani māc šaubas. Tas, ka vācieši savās avīzēs par to rakstīja, varētu būt drīzāk saistīts ar to, ka viss pasākums ilga stundām -15 grādu salā. Tas gan varētu būt kas nebijis. Tas, ka kaut ko tādu dara tik lielā salā.