Esmu drošs, ka pats Bēthovens klausītos ar interesi. Tas, ko esam izdarījuši ar viņa mūziku, nav noziegums. Neesam neko izpostījuši. Gluži pretēji – tas ir veltījums, dziļas cieņas apliecinājums. Tas ir stāsts par ļaušanos viņa mūzikai un pierādījums, ka pēc 250 gadiem mēs joprojām apbrīnojam un no sirds mīlam Bēthovenu. Šādi izcilais, visā pasaulē pazīstamais vācu pianists Sebastiāns Knauers piesaka programmu Šis ir (ne) Bēthovens, kuru viņš kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga un diriģentu Normundu Šnē atskaņos Ventspils koncertzāles Latvija sezonas atklāšanā sestdien, 19. septembrī. Tas, ko dzirdēsim, būs Ludviga van Bēthovena mūzikas iedvesmotas mūsdienu komponista Arāša Safaiana variācijas.
Augusta vidū klajā nācis ieraksts – Sebastiāna Knauera un irāņu izcelsmes komponista Arāša Safaiana kopīgi lolotā iecere This Is (Not) Beethoven – Arāša Safaiana radītā oriģinālmūzika par Vīnes klasiķa ikonisko opusu tēmām. Ar Cīrihes kamerorķestri, kas ir dzirdams šajā ierakstā, Sebastiāns Knauers un Arāšs Safaians iepriekš iemūžinājuši klavierkoncertu ciklu ÜberBach, kas pirms trim gadiem komponistam atnesa balvu Echo Klassik.
Ludvigs van Bēthovens vāciešiem un Eiropas kultūrai ir svēts. Vai tā ir liela uzdrošināšanās pieskarties viņa jaunradei ar pārradītāja roku?
Protams, tas ir risks, jo nav viegli mainīt Bēthovena mūziku. Taču tāds nav mūsu nolūks. Mūsu ideja ir šāda – komponists, kurš dzīvo un strādā šodien, uzraksta variācijas par dažām Bēthovena mūzikas tēmām. Variāciju sacerēšana par citu komponistu tēmām, tādējādi radot jaunu mūzikas oriģināldarbu, ir bijusi izplatīta jau sen. Savulaik šādi ir rīkojies arī pats Bēthovens. Piemēram, viņa slavenās Diabelli variācijas – 33 variācijas par Antona Diabelli tēmu. (Pedagogs, izdevējs, komponists Antons Diabelli (1781–1858) 1819. gadā piecdesmit komponistiem pasūtīja katram vienu variāciju par sava valša tēmu publicēšanai īpašā krājumā ar patriotisku jēgu. Bēthovens uzrakstīja 33 variācijas – I. L.) Koncertā Ventspilī atskaņosim Arāša Safaiana variācijas par Bēthovena skaņdarbu tēmām. Tas ir labs veids, kā no šodienas skatpunkta pieskarties pagātnes komponistu mantojumam.
Izmantojot Mēnesnīcas sonātes, Septītās simfonijas un citu Bēthovena opusu tēmas, Arāšs Safaians ir rīkojies līdzīgi pašam Bēthovenam, kad viņš komponēja variācijas par Diabelli tēmu. Līdzās oriģināltēmām ir dzirdamas to jaunās, izmainītās versijas – ar mūsdienīgu skanējumu un harmonijām.
Kas jūs saveda kopā ar Teherānā dzimušo, Baireitā augušo irāņu komponistu?
Pirms pieciem gadiem mans ierakstu kompānijas producents piezvanīja un lūdza noklausīties kādu ierakstu datorā. Tas bija Arāša Safaiana pirmais skaņdarbs ciklā ÜberBach. Noklausījos, un man tas tā iepatikās, ka vēlējos satikt komponistu. Uzaicināju viņu turpināt iesākto un uzrakstīt veselu ciklu. Sākām strādāt kopā un kļuvām par labiem draugiem. Pirms diviem gadiem pasūtīju viņam nākamo skaņdarbu. Mūsu sadarbība ir ļoti radoša – kopā veidojam ierakstus, arī video. Arāšs Safaians ir studējis glezniecību. Mums ir daudz ideju nākotnes projektiem. Tikai pagaidām ir jānogaida, kā jau tagad visiem.
Kurš no jums abiem noteica konkrēto klasiķa tēmu izvēli?
Man bija dažas idejas, taču uzskatu, ka ir svarīgi ļaut komponistam brīvību darīt tā, kā viņš vēlas un uzskata par nepieciešamu. Protams, es lūdzu Arāšam Safaianam uzrakstīt klavierkoncertu un atklāju viņam savu ideju par (ne)Bēthovenu, bet tēmu izvēli un to muzikālo pārvērtību veidu – kompozicionālo formu, instrumentāciju utt. – atstāju viņa ziņā.
Vai, jūsuprāt, rutinētas vispārpieņemtu ģēniju gadadienu atzīmēšanas kontekstā vērtīgāks ir kārtējais 32. klaviersonātes atskaņojums Bēthovenam par godu vai dāvana ar jaunrades momentu?
Manuprāt, svarīgi ir abi. Bēthovena skaņdarbi dzīvos mūžīgi. Protams, esmu ļoti daudz spēlējis Bēthovenu – sonātes, klavierkoncertus, kamermūziku. Šie darbi ir ģeniāli un nepārspējami, par to nav šaubu. Taču domāju, ka ir arī jauki un būtiski godināt Bēthovena un citu komponistu devumu ar jaunu ideju un darbu palīdzību. Iespējams, tieši tā mums izdosies ieinteresēt par Bēthovenu arī tos, kuri nav pazīstami ar klasisko mūziku. Protams, daudz vieglāk ir vienkārši nospēlēt Bēthovena vēlīno klaviersonāti, taču nepieredzējusī publikas daļa to var neuztvert. Bet ir iespējams, ka šīs mūzikas elementi viņus tā uzrunās un pārsteigs Arāša Safaiana darbā, ka viņi pēc tam vēlēsies noklausīties oriģinālu.
Vai drošāk nebūtu izmantot vispopulārākos Bēthovena opusus, kuru zīmīgie motīvi – piemēram, slavenais Piektās simfonijas likteņa klauvējiens – jau ir iespiedušies atmiņā no filmām, reklāmām un pat viedtālruņu signāliem?
Mēnesnīcas sonāte, Piektās simfonijas likteņa motīvs, Devītās simfonijas fināla tēma jau tāpat ir īpaši populāri, taču ir tik daudz citu, mazāk zināmu Bēthovena darbu. Tieši par tiem varētu ieinteresēt tādi darbi kā Arāša Safaiana variācijas.
Kurš ceļš jums pašam ir tuvāks?
Man patīk abi. Protams, es pārsvarā atskaņoju Bēthovena un citu klasisko mūziku. Tā ir mana repertuāra lielākā daļa. Taču pa starpu vienmēr cenšos iekļaut koncertos jaunu mūziku un jaunas versijas par jau zināmo. Pirms četriem gadiem Arāšs Safaians pēc mana lūguma uzrakstīja klavierkoncertu ciklu ÜberBach. Ir interesanti vērot publikas reakciju. Kad spēlēju sonāšu vakaru, klausītāju interese bija tāda kā parasti, bet, klausoties jauno kompozīciju, publika pēkšņi īpaši saausījās, jo nekad neko tādu nebija dzirdējusi.
Popmūzikas koncertos visi uzgavilē pazīstamām dziesmām. Vai arī akadēmiskajā mūzikā nav viegli piedāvāt kaut ko pilnīgi jaunu?
Gadījies, ka ne tikai publika, bet arī es pats sākumā neizprotu kādu pilnīgi jaunu laikmetīgās mūzikas opusu. Dažreiz vajag, lai komponists pastāsta par ideju vai neparasto mūzikas valodu. Taču abi minētie Arāša Safaiana darbi, kuri ietver jau esošās klasiskās mūzikas zīmes, patiešām iedarbojas. Gan mani, gan publiku tie uzrunā un pārliecina uzreiz, un nevajag nekādus paskaidrojumus.
Vai speciāli jums ir rakstījuši daudzi komponisti?
Nevarētu teikt, ka daudz, taču viņu varētu kļūt arvien vairāk. Man prātā ir projekts nākamajam gadam – sadarbība ar ļoti pazīstamu komponistu, bet vēl nevaru par to stāstīt.
Vai jūsu iemīļotākās koncertzāles un publika ir mājās vai kur citur?
Jaunā Elbas filharmonija manā dzimtajā Hamburgā, kur dzīvoju joprojām, ir vieta, kur man ļoti patīk uzstāties. Tur spēlēju bieži, taču nevarētu nosaukt vienu visiemīļotāko koncertzāli. Ir daudz lielisku koncertnamu, katrs tīkams atšķirīgā veidā. Gan senas ēkas, gan jaunas, modernas Eiropā – Amsterdamā, Parīzē, Cīrihē –, aizjūras zemēs – Japānā un ASV. Visbūtiskākā ir akustika, tāpēc nepievēršu pārlieku uzmanību vizuālajam aspektam. Dienvideiropā ir atsaucīgāka, dzīvīgāka publika. Ziemeļu publikas iekarošanai ir vajadzīgs ilgāks laiks.
Ļoti gaidu uzstāšanos Ventspilī, šī būs mana debija Latvijā. Zinu, ka koncerts notiks jaunā, lieliskā koncertzālē. Esmu daudz dzirdējis par Latviju un tās cilvēkiem. Pazīstu vijolnieci Baibu Skridi. Reiz biju ielūdzis Marisu Jansonu diriģēt manā festivālā, diemžēl pats tā arī nekad neesmu muzicējis ar viņu kopā. Toties esmu ticies ar jūsu valsts prezidentu Egilu Levitu. Pagājušajā gadā viņš ieradās oficiālā vizītē Berlīnē pēc Vācijas prezidenta ielūguma. Man bija jāspēlē koncerts pirms oficiālajām vakariņām. Nolēmu par godu jūsu prezidentam nospēlēt Pētera Vaska Balto ainavu. Tā ir brīnišķīga, ļoti skaista mūzika, un šī bija mana pirmā saskaršanās ar latviešu mūziku. Pēteris Vasks – lūk, mūsdienu komponists, kura mūzikā iemīlējos uzreiz, un man nevajadzēja nekādus paskaidrojumus. Brīnišķīgā skaņa un atmosfēra apbūra un paņēma savā varā.
Vācu kritiķi gan Vaska darbus un viņa muzikālo valodu nekādi nevarot saukt par laikmetīgo, jauno mūziku.
Tā ir laikmetīgā mūzika, jo ir sacerēta tagad, mūsu laikā. Arī šodien radītā mūzika drīkst būt skaista. Kāpēc tai obligāti jābūt disharmoniskai? Kritiķiem vienmēr ir jāatrod kaut kas negatīvs (smejas).
Kā pārciešat Covid-19 krīzi un ierobežojumus, kuri paralizē kultūras dzīvi?
Šis ir ļoti grūts laiks, īpaši mūziķiem, aktieriem, opermāksliniekiem. Diemžēl mums patlaban nav reālas koncertdzīves. Pat ja valstu valdības mīkstina vai atceļ ierobežojumus, cilvēki nesteidzas atgriezties koncertzālēs. Viņiem nav pārliecības, ka tas nav bīstami. Ļoti nopriecājos, pirms dažām nedēļām uzzinot, ka varēšu uzstāties Latvijā. Šis nebija sen izplānots brauciens – piedāvājums nāca pēkšņi.
Vai šis trakais laiks būtiski maina publikas vēlmes un gaidas?
Cilvēks nemainās. Kāds esi izveidojies, tāds esi. Audzināt var tikai mazus bērnus, bet nav iespējams pāraudzināt pieaugušos. Taču mums visiem nākas būt elastīgiem un atvērtiem, lai pielāgotos distancētajai koncertu norises kārtībai. Daļa koncertzāļu ir slēgtas, savukārt citas piekrīt Gustava Mālera simfonijas atskaņojumam tikai divdesmit mūziķu sastāvā, lai gan Mālera orķestrī ir jābūt simt mūziķiem. Būtībā tas jau ir pavisam cits skaņdarbs, bet vienkārši nav citas izejas.
Manos plānos ir koncerti Vācijā un Barselonā, bet pašreizējā situācijā neesmu pārliecināts, vai tie notiks. Tas būs skaidrs tikai pēdējā brīdī. Dzīvoju no koncerta uz koncertu – kā tad, ja, stūrējot kuģi, vari braukt tikai tik tālu, cik miglā vari saredzēt. Parasti plānojam dzīvi divus trīs gadus uz priekšu, bet tagad tas nav iespējams, jo visi gaida, kas būs tālāk. Viegli nav, bet esmu optimists.
Koncerts
Šis ir (ne) Bēthovens
Ventspils koncertzālē Latvija 19.IX plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25