Kloda Debisī mistiskā opera Peleass un Melizande, kuru Ēksanprovansas festivālā iestudējusi angļu režisore Keitija Mičela, ir pasaka pieaugušajiem. Visticamāk, šī ir 2016. gada skaistākā, maģiskākā un tehnoloģiski sarežģītākā izrāde. Skatītāji nonāk Melizandes sirreālajā sapnī, kurā atveras arvien jaunas un jaunas istabas, personāži dublējas un piedzīvo metamorfozes, viņu kustības izstiepjas laikā un telpā. Melizande iet cauri sienām un skapjiem. Izrādes tehniskā virtuozitāte palīdz atklāt varoņu dvēseles "mehāniku". Galvenajās lomās ir izcili solisti: soprāns Barbara Hanigena (Melizande), basbaritons Lorāns Nauri (Golo) un baritons Stefans Degū (Peleass). Debisī partitūru interpretē maestro Esa Peka Salonens un viņa vadītais Philharmonia Orchestra no Londonas.
Visus skatuves darba noslēpumus neatklāšu: Peleasa un Melizandes ierakstu straumēšanas režīmā var noskatīties Operas platformā (www.theoperaplatform.eu). Izrāde Ēksanprovansā tapusi sadarbībā ar Polijas Nacionālo operu Varšavā un Pekinas Mūzikas festivālu. Keitija Mičela ir viena no nozīmīgākajām parādībām dramatiskā teātra un operas režijā. Par viņas iestudēto Gaetāno Doniceti Lučiju di Lammermūru Londonas Karaliskajā operā KDi detalizēti rakstīja šā gada 5. maijā.
Keitija Mičela ir režisore ar stingru nostāju un dzelžainiem principiem (Eiropas vērtības, feminisms, ekoloģija utt.). Kopš 2012. gada viņa katru gadu iestudē izrādes Ēksanprovansas festivālā. Pirms četriem gadiem tajā notika Keitijas Mičelas uzvestās Džordža Bendžamina operas Uzrakstīts uz ādas pasaules pirmizrāde. Pērn režisore pārsteidza publiku Ēksanprovansā ar aizraujošu Georga Frīdriha Hendeļa Alčīnas iestudējumu. Keitijas Mičelas izrādes ir īpašas ar to, ka viņas veidotais skatuviskais teksts palīdz sadzirdēt muzikālo tekstu.
"Ēksanprovansas festivāla piedāvājumu iestudēt Hendeļa Alčīnu un Debisī Peleasu un Melizandi es saņēmu vienlaikus. Tas ir piedāvājums, no kura nevar atteikties, un es uzreiz piekritu," intervijā KDi saka režisore. "Man patīk Debisī, esmu izmantojusi viņa mūziku dramatiskajā teātrī. Mani saista Moriss Māterlinks, kura lugas teksts izmantots Debisī operā. Esmu daudz strādājusi ar Čehova lugām, un Māterlinks viņu ļoti ir ietekmējis. Hendeļa opera ir ideāli strukturēta, savukārt Debisī darbam nav tik skaidras formālas uzbūves. Debisī mums piedāvā abstraktas formas. Skatuviskais paņēmiens, kuru mēs izmantojam Peleasa un Melizandes iestudējumā, atspoguļo Debisī mūzikas plūdumu un libreta neloģiskumu," uzsver Keitija Mičela.
Režisore priecājas par iespēju strādāt ar unikālo kanādiešu soprānu Barbaru Hanigenu, kura debitē Melizandes lomā: "Barbara dzied, dejo un tēlo. Viņai piemīt noslēpumains, dīvains un drūms skaistums. Nav brīnums, ka labākie operas režisori cenšas ievilināt šo mākslinieci savās izrādēs. Viņa ir spējīga uz visu. Ja tev ir šāda aktrise, tu kā režisors vari atļauties būt daudz radikālāks. Barbaras Hanigenas talants un spējas ir šīs izrādes koncepcijas pamatā. Ja tu nonāc situācijā, kurā jūties kā Apvienoto Nāciju Organizācijā un tev jāpārliecina visi pārējie, lai kaut ko izdarītu, – tas nav labi. Peleass un Melizande ir mūsu kopīgais darbs, un paši dziedātāji daudz ko ieteica, viņi piedalījās izrādes veidošanā."
Pirms intervijas ar Keitiju Mičelu apspriežam Mocarta operu Così fan tutte, kura arī ir Ēksanprovansas festivāla programmā. Režisores attieksme pret Mocartu, un jo īpaši šo darbu, ir skarba. "Mūsdienās to iestudēt nav iespējams. Tā ir klaja ņirgāšanās par sievietēm, tas ir sieviešu nīšanas spilgtākais piemērs," viņa raksturo Così fan tutte sižetu, kurā divi jauni vīrieši pārbauda savu mīļoto uzticību. Viņi pārģērbjas un pavedina viens otra draudzeni, it kā pierādot, ka visas sievietes ir vieglprātīgas. Pirms dažiem gadiem Keitija Mičela piedāvāja Anglijas Nacionālajai operai Londonā un Metropolitēna operai Ņujorkā savu Così fan tutte iestudējuma versiju, kurā vīriešu un sieviešu personāži tiktu apmainīti vietām – sievietes pārbaudītu vīriešu uzticības pakāpi. Metropolitēna operas direktoram Pīteram Gelbam šī ideja nav bijusi pieņemama. "Viņš kļuva nikns un atlaida mani. Viņš domāja, ka es nekad neatradīšu darbu un ka es vispār neesmu nekas," piebilst Keitija Mičela.
Viņa man stāsta par spēka spēlēm mūsdienu operas pasaulē, par to, kā cilvēkiem – galvenokārt, protams, vīriešiem – patīk demonstrēt savu varu šajā industrijā. Viens no ietekmīgākajiem ir tieši Pīters Gelbs, kurš arī ir klāt Ēksanprovansā. "Viņš apmeklēja Peleasa un Melizandes ģenerālmēģinājumu. Tas pagāja ļoti veiksmīgi, ar panākumiem. Pēc izrādes Pīters Gelbs ienāca aizkulisēs. Varu iedomāties, cik grūti viņam bija pie manis pienākt un ieskatīties man acīs. Te nu es esmu, nekur neesmu pazudusi, man ir darbs."
Jūs bieži runājat par to, ka sievietes nav pietiekami daudz pārstāvētas režisoru, komponistu, diriģentu, dramaturgu un libreta autoru vidū. Kāpēc tas jums ir tik svarīgi?
Tā ir mūsdienu operas pasaules lielā problēma. Dzimumu līdztiesības ziņā nevienā Eiropas valstī nav sabalansētas programmas. Gandrīz visus operas teātrus – izņemot vienu vai divus – vada vīrieši. Vecajā operas repertuārā vēsturiski dominē seksisms – palasiet libretus, sieviešu tiesības netiek ievērotas.
Man nav citas izvēles kā palīdzēt sievietēm, kuras ir jaunākas par mani un sāk ceļu šajā profesijā. Es vadu darbnīcu Sievietes operā/Women Opera Makers (tajā šogad piedalās latviešu komponiste Santa Bušs – J. J.). Man ir 51 gads, un kopš 16 gadu vecuma manā profesionālajā dzīvē visa uzmanība pievērsta sievietei. Šajā ziņā manā darbā nekas nav mainījies. Mani interesē sievietes skatījums. Sieviešu perspektīva.
Tagad esmu veca un varu visus kaitināt. Es nebeigšu uzbāzties ar jautājumiem – kāpēc tas tā notiek?! Kāpēc teātrī un operā vadošajos amatos ir tik maz sieviešu? Kāpēc viņas nav pārstāvētas visās tajās profesijās, kuras esmu uzskaitījusi? Kāpēc?
Vēl viena karsta tēma, kuru nedrīkst ignorēt, ir Brexit. Būdama māksliniece, ko jūs varat darīt šajā situācijā? Kā redzat savu misiju?
Viss ir tik sarežģīti, vai ne? Pēdējos desmit gadus esmu pavadījusi, atsvešinoties no Lielbritānijas, – es lielākoties strādāju kontinentālajā Eiropā. Esmu apbēdināta un šokēta par izveidojušos situāciju, taču šāda politisko notikumu attīstība šķiet loģiska.
Brexit ir milzīga traģēdija. Piepildās vissliktākais scenārijs, kādu varējām iedomāties. Tie ir murgi. Lielbritānijas kultūras politikas problēma ir tā, ka mūsu valsts nav bijusi ieinteresēta veidot attiecības ar kontinentālo Eiropu. Piemēram, Nacionālais teātris Londonā reti un fragmentāri pievēršas Eiropas dramaturģijai. Es ceru, ka šajā situācijā Lielbritānijas kultūras iestādes beidzot pamodīsies un sapratīs, ko tām nozīmē piederība Eiropai. Mums ir jārīkojas. Mums ir jāveicina Lielbritānijas un Eiropas Savienības valstu kultūras institūciju sadarbība. Tās varētu būt darbnīcas, kopražojumi, izrāžu ceļošana. Šodien Ēksanprovansā man bija saruna ar Lozannas teātra Vidy direktoru Vensānu Bodrijēru.
Mēs apspriedām iespēju veidot Vidy, Londonas Nacionālā teātra un Parīzes teātra Odéon kopražojumu. Mums ir jādara kopīgs darbs, kas kļūs par vienotības signālu un būs vērsts pret rasismu un ksenofobiju. Tas ir viss, ko mēs varam darīt. Tas nav teātra mākslinieku, bet politiķu uzdevums – atgādināt cilvēkiem Eiropas Savienības dibināšanas vēsturi, atgādināt konkrētās ekonomiskajās priekšrocības, kuras varam gūt, būdami Eiropas Savienībā. Cilvēki nezina ne savas tiesības, ne ieguvumus Eiropas Savienībā.
Ko jums pašai nozīmē Eiropas ideja?
Tā ir atbilde uz vardarbību un fragmentāciju, kas notika pēc Pirmā un Otrā pasaules kara. Tā ir dziedinoša un vienojoša, optimisma pilna rīcība, lai nodrošinātu Eiropas kontinenta valstu sadarbību un mierīgu līdzāspastāvēšanu. Tā ir garantija, ka šīs valstis nekaros savā starpā. Eiropas ideja nozīmē mierpilnu ekonomisko saliedētību un harmoniju, kas vieno visas valstis, kuras bija iesaistītas kara vardarbībā.
Tagad es arvien biežāk atceros Dienvidslāvijas sabrukuma laiku un to, cik ātri tajā reģionā uzliesmoja vardarbība. Tas mani satrauc pašreizējo notikumu kontekstā. Ja Lielbritānija būs pirmā, kura atstās Eiropas Savienību, vai tai sekos citas valstis? Vai tas mūs novedīs līdz vardarbībai? Lielbritānijas referenduma iznākums skar mūs visus Eiropas Savienībā. Tas ir vēsturisks notikums. Es vēlētos saglabāt optimismu, taču šķiet, ka mans optimisms ir nevietā. Man ir bail no kara, vardarbības, rasisma, ksenofobijas un izolācijas.
Ko nozīmē būt eiropietim un eiropeiski domājošam?
Būt tolerantam, iecietīgam, pieņemt atšķirīgo un izrādīt ziņkāri par visu, kas atšķiras no tevis paša. Apzināties, ka mēs esam piederīgi kopienai, kas ir lielāka par mūsu valstu kopienu, un – kas ir vēl svarīgāk – šai kopienai ir administratīvas funkcijas. Jā, tā nedarbojas perfekti, taču Eiropas Savienība ir vienīgā organizācija, kura spēj reaģēt un risināt tādas milzīgas problēmas kā klimata pārmaiņas un migrācija. Katra valsts pati par sevi nespēj tikt ar to galā.
Brexit negatīvākās sekas man saistās ar vides aizsardzības jautājumiem. Lielbritānija ir parakstījusi šo fantastisko vienošanos par oglekļa dioksīda izmešu kontroli, un tagad tas vairs uz mums it kā neattiecas. Tas ir biedējoši.
Vai pēc rakstura esat cīnītāja?
Nē, es neesmu tik spēcīga, lai cīnītos politiski. Es piedāvāju savus pakalpojumus, uzskatus un kontaktus savas valsts kultūras institūcijām. To pašu daru citās Eiropas valstīs. Es neesmu "politisks zvērs", esmu radītāja. Es cenšos rīkoties atbildīgi. Sasniedzot zināmu līmeni, tu apzinies, ka cilvēki rēķinās ar tavu viedokli. Zinu, ka tam, ko es daru, seko līdzi daudzas jaunas sievietes, un es nevaru viņas pievilt. Es strādāju ar lielu atbildības sajūtu. Taču es varu palīdzēt, tikai labi darot savu darbu – iestudējot izrādes.
Jūs veidojat daudz izrāžu Francijā un Vācijā. Apvienotās Karalistes plašsaziņas līdzekļi jūs dēvē par "britu teātra karalieni izsūtījumā". Vai uztverat to par komplimentu?
Man nav nekas pret šo raksturojumu. Tikai man nepatīk šāda attieksme pret kontinentālo Eiropu. Kā to var saukt par izsūtījumu, ja man ir iespēja strādāt tik izcilā kultūras vidē kā Francijā un Vācijā? Pat šajā apzīmējumā ir jaušams baisais izolacionisms. Lielbritānijas sabiedrībai būtu jāpriecājas, ka britu sieviete strādā Francijā un Vācijā. Es īstenoju Lielbritānijas un Vācijas teātru kopražojuma projektus. Pavisam nesen Londonas teātrī Royal Court tika rādīta mana izrāde Ofēlijas istaba/ Ophelias Zimmer, kas tapusi sadarbībā ar Berlīnes Schaubühne. Šie teātri strādā kopā pirmo reizi, un mums jāturpina šis darbs. Jāstiprina Eiropas partnerība.
Lielbritānijā manus iestudējumus uzskata par "pārāk eiropeiskiem", pārāk radikāliem. Es nekad neuzvedot lugu "tā, kā vajag". Savukārt Francijā un Vācijā skatītājus piesaista mana darba radikālisms un feminisms. Man joprojām šķiet dīvaini, ka mani tik ļoti ienīst mājās un tik ļoti mīl ārzemēs. Taču pēc Brexit kņadas es par to esmu sasodīti laimīga. Es lepojos ar visu, ko man izdodas paveikt Eiropā.
Gadiem ejot, strādāt kļūst grūtāk un vieglāk vienlaikus. Grūtāk – jo tev ātrāk viss apnīk, kļūst garlaicīgi un tu meklē jaunus izaicinājumus. Vieglāk – jo tev ir visas iemaņas, tu esi pilnībā apguvis šo profesiju, darbs norit bez aizķeršanās. Tev ir pieredze un zināšanas šajā arodā, tu zini, kā sadarboties ar scenogrāfu, horeogrāfu, kostīmu mākslinieku. Jums ir izveidojušās labas darba attiecības. Tev vairs nav baiļu, un tas ir labi. Taču tik un tā ir ļoti sarežģīti radīt patiešām labu izrādi.
Vai darbs jums sagādā baudu?
Tas ir smags darbs, un baudas tajā nav. Varbūt tikai pavisam īsi baudas mirkļi. Režisors teātrī nestrādā, lai gūtu baudu. Mans uzdevums ir radīt darbu, kurš sagādā baudu skatītājiem. Es to gūstu citur. Man sagādā baudu būt mātei, pavadīt laiku ar meitu, rušināties dārzā. Es gūstu baudu, kad varu nodoties izšūšanai un adīšanai. Savā pamatdarbā es baudu negūstu.
Kad esmu darbā, es biežāk raucu pieri un retāk smaidu. Kad esmu kopā ar meitu, es visu laiku smaidu. Tas man ir daudz svarīgāk. Tikpat nozīmīgas man ir tuvas attiecības ar māti, kura rūpējas par manu meitu, kad esmu prom. Mums ir lieliska vācu auklīte. Es allaž cenšos neraudāt, kad esmu spiesta šķirties no sava bērna.
Jūsu izrādēm ir ārkārtīgi sarežģīts mehānisms, tās prasa nevainojamu izpildījumu ne tikai aktieriski un muzikāli, bet arī tehniski. Kā jūs to spējat panākt?
Režija ir arods, un es sevi uzskatu par amatnieci. Vienmēr ir patīkami redzēt cilvēku, kurš prot izaust perfektu galdautu. Es priecājos, ja man izrādē izdodas atrast labu risinājumu un piedāvāt skatītājiem skaidras, spēcīgas ainas. Mani saista teātra mehānika, teātra zinātne. Man maksā naudu par to, kas dzimst manā iztēlē. Atkārtošu – tas ir smags darbs, ne vienmēr patīkams.
Kāda ir teātra loma mūsu dzīvē? Kāpēc mums vispār ir vajadzīgs teātris?
Teātris veicina iecietību un palīdz iztēloties situācijas no dažādu cilvēku skatpunkta. Ja izdodas atrast labus stāstus, mēs varam pamudināt tos, kuriem ir bail no visa, kas ir citāds, tos, kuriem ir rasistiski uzskati, kaut nedaudz aizdomāties, ka citiem cilvēkiem, ar kuriem viņi dzīvo vienā kontinentā, ir cits domāšanas veids. Taču teātris nav politiska institūcija, un tas nav politisks mākslas veids. Teātra vēsturē ir zināms t. s. agitprop – aģitācijas un propagandas – virziens, taču tam ir robežas. Iespējams, Austrumu blokā un Krievijā teātris ir bijis diezgan politisks instruments, taču es nevaru nosaukt piemēru, kas pierādītu, ka teātris būtu sekmējis kādas politiskas pārmaiņas. Taču teātris noteikti var ietekmēt metafizisko un filosofisko ainavu, un tas var nedaudz mainīt mūsu domāšanas koordinātes un priekšstatus.
1989. gadā jūs pētījāt teātra procesus Polijā, Gruzijā, Lietuvā un Krievijā. Par piedzīvojumiem Krievijā un nodarbībām pie Ļeva Dodina var uzzināt gan jūsu intervijās, gan jūsu grāmatā – režijas ceļvedī The Director’s Craft: A Handbook for the Theatre. Pastāstiet par savu pieredzi Lietuvā. Vai jūs atvilināja Eimunta Nekrošus māksla?
Jā, toreiz atbraucu Eimunta Nekrošus dēļ. Lietuvā sapirkos daudz lielisku fotogrāfiju. Tur ir fantastiska fotogrāfijas skola, vārdus diemžēl vairs neatceros. Mani ļoti saistīja tā laika lietuviešu fotomākslas kustība. Teātrī mani fascinēja Nekrošus. Viņa darbs ir mainījis manu dzīvi. Viņa iestudētais Tēvocis Vaņa! Es biju klāt Nekrošus izrādes Karalis Līrs mēģinājumos. Esmu ar viņu sarunājusies. Jau tolaik viņš bija savdabīgs, dziļš, sarežģīts mākslinieks. Ciešs kontakts ar viņa smalkjūtību man pavēra jaunus apvāršņus. Viņš teica: "Teātrī neko nevar iemācīties. Jums vai nu ir šis talants un dotības, vai nav. Es neesmu ieinteresēts nevienam neko mācīt."
Es joprojām atceros Eimunta Nekrošus izrādes ainu, kurā tēvocis Vaņa atnāk pie Jeļenas Andrejevnas ar bērzu zariem un noliek tos viņai pie kājām. Tas ir tik patiess un maigs veids, kā izpaust jūtas! Man aizrāvās elpa. Tāds maigums, tāda režijas meistarība. Es ļoti daudz raudāju, skatoties Tēvoci Vaņu.
Vairāk par Ēksanprovansas festivālu lasiet šeit.