Kas ir vajadzīgs, lai radītu atmiņā paliekošu izrādi, kuras spēku vēl ilgi var sajust fiziski? Ēksanprovansas festivālā, kas noslēdzās 23. jūlijā, septiņu iestudējumu vidū bija mūzikas teātra darbs, kas satrieca un izsita no līdzsvara. Tas bija neparedzamā, spilgtā režisora Berija Koska iestudējums Dziesmas un fragmenti/Songs and Fragments, kurā tika izmantoti minimāli izteiksmes līdzekļi – tukša skatuve un prožektora gaisma. Izrāde ir pierādījums, ko talantīga režisora vadībā var izdarīt fenomenāli apdāvināti mākslinieki radikālā XX gadsimta otrās puses klasikā.
Eiropā dzīvojošais austrālietis Berijs Koskis – bijušais Berlīnes Komiskās operas mākslinieciskais vadītājs – iepriekš Francijas dienvidos notiekošajā Ēksanprovansas festivālā ir iestudējis Nikolaja Rimska-Korsakova pēdējo operu Zelta gailītis un Džuzepes Verdi pēdējo operu Falstafs (abas operas 2021. gadā). Berijs Koskis ir dzirkstošs ideju ģenerators un enerģisks šovmenis, kam patīk krāšņums, vēriens, dziesmas, dejas, Mulenrūžas estētika, Brodvejas mūzikls, Veimāras laikmeta operete, baroks un avangards. Viņš var arī pagriezt muguru maksimālismam, apsēsties pie klavierēm un nospēlēt kamermūzikas vakaru ar kādu izcilu dziedātāju – un publikai būs asaras acīs.
Mānijas ceļš
Izrāde Dziesmas un fragmenti, kas Ēksanprovansā tika nospēlēta piecas reizes no 6. līdz 14. jūlijam mazajā, skaistajā vēsturiskajā teātrī Théâtre du Jeu de Paume, pārbauda iespējamā robežas, klausītāju pacietību un koncentrēšanās spēju. Iestudējumā skan divi sarežģīti meistardarbi: vācu baritons Johanness Martins Krencle kopā ar Ensemble intercontemporain franču diriģenta Pjēra Blēza vadībā atskaņo britu komponista Pītera Maksvela Deivisa (1934–2016) Astoņas dziesmas neprātīgajam karalim (1969), austriešu un britu soprāns Anna Prohaska un moldāvu un šveiciešu vijolniece Patrīcija Kopačinska izpilda ungāru komponista Ģerģa Kurtāga (1926) Kafkas fragmentus (1987). Viņi panāk maģisku efektu ar ķermeņa valodu, balss un instrumentu skanējumu. Diez vai vēl kāds dziedātājs varētu uz skatuves izdarīt to, ko dara Johanness Martins Krencle, – tā ir pirmā doma, kas ienāk prātā, klausoties pusstundu ilgās Astoņas dziesmas neprātīgajam karalim. Johannesa Martina Krencles atveidotais monarhs Džordžs III ir neprāta pārņemts – viņš ir smieklīgs, traģisks, nožēlojams un aizkustinošs.
Baritons Johanness Martins Krencle atskaņo Pītera Maksvela Deivisa monodrāmu Astoņas dziesmas neprātīgajam karalim. Foto – Monika Ritershausa
Uzreiz pēc Johannesa Martina Krencles uz skatuves uznāk Anna Prohaska un Patrīcija Kopačinska – un atkal šoks. Mākslinieces turpina vakara pirmajā skaņdarbā iezīmēto mānijas ceļu. Kafkas fragmenti ilgst stundu, dziedātāja un vijolniece izspēlē četrdesmit mazu ainu, kas veido Kurtāga ciklu: dziedot Anna Prohaska lec, krīt, lido pāri skatuvei, pazūd tumsā, sekundi vēlāk parādās jau citā vietā. Viņa tausta gaismu, gaisma tausta viņu. Anna meklē gaismu, gaisma meklē viņu dažādos skatuves nostūros – līdz brīdim, kad viņa pati kļūst par gaismu. Izrādes veidošanā ir piedalījies pieredzes bagātais gaismu mākslinieks Urss Šēnebaums.
Drosme katrā solī
Anna Prohaska neslēpj, ka šis ir vissarežģītākais, visprasīgākais teātra darbs viņas karjerā. "Man vajadzēja iemācīties Kafkas fragmentus no galvas un būt spējīgai fiziski un garīgi nomainīt pozīciju telpā pāris sekunžu laikā, pilnībā mainīt savu attieksmi un nodomu, lai radītu četrdesmit minioperu. Es to nevarētu izdarīt bez savas dvīņumāsas mūzikā Patrīcijas Kopačinskas. Es aplaudēju viņas maigumam, spēkam, virtuozitātei, muzikalitātei, gara dāsnumam un drosmei katrā izpausmē. Šovakar pēc daudziem kopā muzicēšanas gadiem mēs šajā izrādē esam kļuvušas par vienu," pēc Dziesmu un fragmentu pirmizrādes sacīja Anna Prohaska. Baritonu Johannesu Martinu Krencli dziedātāja dēvē par savu elku skatuves mākslā.
23. augustā Anna Prohaska un Patrīcija Kopačinska atskaņos Kafkas fragmentus Zalcburgas festivālā (tas būs koncerts, nevis izrāde). Ja vēlaties iedziļināties viņu kopīgajā daiļradē, ir vērts noklausīties Annas Prohaskas, Patrīcijas Kopačinskas un orķestra Camerata Bern albumu Maria Mater Meretrix (2023). Šis darbs ir nodrošinājis Annai Prohaskai prestižo gada dziedātājas titulu 2024. gada Vācijas klasiskās mūzikas ierakstu industrijas balvu Opus Klassik pasniegšanas ceremonijā, kas 12. oktobrī notiks Berlīnē.
Soprāna Annas Prohaskas un vijolnieces Patrīcijas Kopačinskas albums Maria Mater Meretrix (2023). Izdevusi ierakstu kompānija Alpha Classics
Projekts Maria Mater Meretrix atspoguļo dziedātājas un vijolnieces eklektisko gaumi, atvērtību eksperimentiem un piedzīvojumiem. Mākslā viņas nemeklē vieglu ceļu un nedara neko tādu, kas neaizrauj viņas pašas. Albumā Maria Mater Meretrix Anna un Patrīcija pēta sievietes tēlu desmit gadsimtu mūzikas vēsturē – svētā, māte, prostitūta. Repertuāra diapazons – Bingenes Hildegarde, Valters fon der Fogelveide, Gijoms Difē, Tomass Luiss de Viktorija, Antonio Loti, Antonio Kaldara, Jozefs Haidns, Hanss Eislers, Gustavs Holsts, Lilī Bulanžē, Franks Martēns, Džordžs Krams, Ģerģs Kurtāgs un Patrīcija Kopačinska.
"Man ir 57 gadi, un pieļauju, ka esmu vecās skolas režisors. Es neredzu teātra nākotni tehnoloģijās, tāpēc man gribas atgriezties pie kaut kā vienkārša, pie teātra pamatiem," pauž leģendārais režisors Berijs Koskis. Foto – Jegors Jerohomovičs
No visa, kas ir banāls un paredzams, tālu prom ir arī režisors Berijs Koskis. Jūlija sākumā Ēksanprovansā viņš dalījās pārdomās par savu jaunāko izrādi.
Kā radās iestudējuma Dziesmas un fragmenti ideja?
Pirms diviem gadiem Ēksanprovansas festivāla vadītājs Pjērs Audi man lūdza padomāt par kādu mazu izrādi 2024. gada festivālam, jo pēc dažiem gadiem es šeit atgriezīšos, lai iestudētu ļoti lielu izrādi. Es Pjēram atbildēju, ka esmu noguris un 2024. gada vasarā došos desmit nedēļu atvaļinājumā, tāpēc nevarēšu atbraukt uz Ēksanprovansu. Pjēram ir grūti pieņemt atbildi "nē", tieši tāpat kā man ir grūti pateikt "nē", kad Pjērs uz mani skatās ar savām libāniešu melanholijas piepildītajām acīm. Es piekritu – labi, atradīsim mazu projektu.
Es jau sen pazīstu baritonu Johannesu Martinu Krencli, kurš dziedāja Sikstu Bekmeseru manis iestudētajā Riharda Vāgnera operā Nirnbergas meistardziedoņi Baireitas festivālā (pirmizrāde notika 2017. gadā – J. J.). Tāpat kā vairākums režisoru, es dievinu Johannesu Martinu Krencli, jo viņš ir nepārspējams dziedošais aktieris. Viņš man vienmēr ir teicis, ka viens no viņa iemīļotākajiem skaņdarbiem ir Pītera Maksvela Deivisa Astoņas dziesmas neprātīgajam karalim, ko viņš dziedājis – kaut gan, raksturojot šo darbu, drīzāk ir jāsaka – kliedzis – 1991. gadā. Tolaik Johanness Martins Krencle to izpildīja nevis angļu, bet vācu valodā. Šajos vairāk nekā trīsdesmit gados māksliniekam nav bijusi iespēja to atkārtot. Tas bija mūsu idejas atspēriena punkts, un vēl vajadzēja piemeklēt otru opusu, jo Astoņas dziesmas, ko izpilda solists un sešu mūziķu ansamblis, ilgst tikai trīsdesmit minūšu. Mums ar Pjēru Audi nebija šaubu, ka otram darbam ir jābūt Ģerģa Kurtāga Kafkas fragmentiem soprāna Annas Prohaskas un vijolnieces Patrīcijas Kopačinskas izpildījumā.
Acīmredzot teātra dievi bija nolēmuši, ka izrādei Dziesmas un fragmenti ir jānotiek, jo visi elementi sakrita viegli un precīzi un visi mākslinieki bija pieejami. Mums bija spraigs triju nedēļu mēģinājumu periods. Iepriekš nevarējām paredzēt, kā abi opusi papildinās viens otru, jo tie ir muzikāli un dramaturģiski atšķirīgi. Nebiju iedomājies, ka būs tik interesanti dzirdēt šos darbus vienā izrādē. Šīs kompozīcijas nav savstarpēji saistītas, tām nav nekā kopīga. Ja veidojas paralēles, tā ir nejaušība. Neesmu mēģinājis atrast vai veidot skatuvisku vai psiholoģisku saikni starp šiem darbiem. Tās ir divas dažādas planētas. Manuprāt, tas ir apbrīnojams diptihs, taču par atbalsīm un kopīgiem pavedieniem publika var izlemt pati.
Es nevienam neskaidrošu, kāda ir mana šo opusu interpretācija, – iestudējums arī ir mana interpretācija. Skatītājiem pašiem ir jāizveido savs viedoklis. Viņiem nav jālasa programma un nekas iepriekš nav jāzina par šiem skaņdarbiem. Ir labi, ja publika var lasīt titrus, jo teksts ir fantastisks. Taču atbildes uz jautājumiem, ko mākslinieki dara uz skatuves un kāpēc, ir pašu klausītāju ziņā.
Vai esat iepriekš sadarbojies ar soprānu Annu Prohasku?
Mēs abi dzīvojam Berlīnē un pazīstam viens otru gandrīz divdesmit gadu. Agrāk Anna bija Berlīnes Valsts operas Unter den Linden trupā, savukārt es vadīju Berlīnes Komisko operu. Apmeklējot viens otra pirmizrādes, allaž uzdevām jautājumu: kad beidzot strādāsim kopā? Mums bija ideja, ka Anna varētu piedalīties Komiskās operas izrādē, taču toreizējais Berlīnes Valsts operas muzikālais vadītājs Daniels Barenboims viņu nelaida... Pēc tam viņa atstāja Valsts operas trupu, bet mēs tā arī nebijām atraduši īsto projektu. Es teicu Annai: "Kad strādāsim kopā, tā būs tava soloizrāde!" Es apsolīju, ka veltīšu Annai visu savu uzmanību.
Anna ir viena no izcilākajām jaunajām māksliniecēm. Viņa izpilda daudz baroka mūzikas, viņas repertuārā ir Klaudio Monteverdi, Žans Batists Lullī, Žans Filips Ramo, Georgs Frīdrihs Hendelis, Johans Sebastiāns Bahs. Anna dzied arī laikmetīgo mūziku, tāpēc viņas sniegumā apvienojas baroka mūzikas skaidrība un skaistums balsī un laikmetīgās mūzikas izpildījuma tehnika. Tā ir laba kombinācija, lai interpretētu Kurtāga Kafkas fragmentus.
Pastāstiet, lūdzu, par vakara pirmo skaņdarbu – Pītera Maksvela Deivisa Astoņām dziesmām neprātīgajam karalim!
Monodrāma Astoņas dziesmas neprātīgajam karalim ir viens no neparastākajiem mūzikas teātra darbiem, kas tapuši pēc kara. Šo opusu ir grūti izpildīt. Visbiežāk to atļaujas solists, kurš nav klasisks operdziedātājs un vairāk specializējas laikmetīgajā mūzikā.
Astoņas dziesmas ir Lielbritānijas karaļa Džordža III monologs. Viņš bija neprātīgs, un mēs dzirdam, kā karalis dzied astoņas dziesmas gan dažādiem cilvēkiem, piemēram, sievai, gan putniem. Lielākā daļa teksta ir ņemta no liecinieku – karaļa ārstu un kalpotāju – stāstītā. Tas ir pārsteidzošs teksts. Visticamāk, Džordžs III bija šizofrēniķis, viņš bija smagi slims. Karalim bija Tureta sindroms: viņš nepārstāja runāt. Kā viņš pats atklāj Astoņās dziesmās, viņu nebija iespējams noskūt, jo viņa mute visu laiku kustējās un viņam bija tiki. Viņš nevarēja gulēt, viņu mocīja bezmiegs. Radot kompozīciju, Pīters Maksvels Deiviss ņēma to visu vērā. Šajā opusā ir gan viņam raksturīgā mūzikas valoda, gan Hendeļa, džeza un honky-tonk ietekme.
No solista autors prasa to, ko neviens operdziedātājs nevēlas darīt, – kliegt, rūkt, izmantot falsetu. Tas var sabojāt balsi, un daudzi dziedātāji negrib ķerties pie Astoņām dziesmām, ja viņi sapņo par ilgu karjeru klasiskajā repertuārā. Johannesam Martinam Krenclem ir lieliska tehnika, un viņš precīzi zina, ko un kā darīt ar savu balsi. Lai sagatavotos Astoņām dziesmām, Johanness Martins Krencle atcēla dalību Olivjē Mesiāna Svētā Asīzes Franciska jauniestudējumā Hamburgā, kur viņam bija jādzied neilgi pirms mūsu izrādes mēģinājumu sākuma Ēksanprovansā (eņģeļa tēlā šajā iestudējumā iejutās Anna Prohaska – J. J.). Viņš teica, ka, gatavojoties Astoņām dziesmām, nevar dziedāt nevienu citu skaņdarbu. Pītera Maksvela Deivisa opuss prasa laiku un koncentrēšanos – tas ilgst pusstundu, taču uzliek milzu slodzi balsenei. Lai būtu spējīgs izpildīt šo darbu, ir jābūt vai nu dziedātājam, kas ir apveltīts ar izcilu tehniku, vai dziedātājam, kuram nav karjeras un nav ko zaudēt.
Ar ko ir ievērojami Ģerģa Kurtāga Kafkas fragmenti?
Kafkas fragmenti ir dziesmu cikls soprānam un vijolei – tajā ir četrdesmit dziesmu, kurās izmantots teksts no Franca Kafkas dienasgrāmatām un vēstulēm. Dziesmas ilgst no divdesmit piecām sekundēm līdz sešām ar pusi minūtēm. Tekstā mēs dzirdam vīrieša – Kafkas – balsi, bet Kurtāgs šo partiju ir atdevis sievietei. Šajā darbā nav stāsta un nav neviena tēla. Kurtāga skaņu pasaule apvienojas ar Kafkas ironiskajiem, emocionālajiem un eksistenciālajiem tekstiem. Šīs dziesmas es salīdzinu ar četrdesmit pastkartēm, kuras izsūta izpildītāja. Uz katras pastkartes viņa uzraksta kaut ko īsu: "Es burvīgi pavadu laiku Ēksanprovansā! Ar mīlestību – Francs Kafka." Tas nav nekas sarežģītāks par to. Pēc tam, noliekot visas pastkartes uz galda, mēs redzam, ka katra ir atsūtīta no citas vietas. Tie ir tikai fragmenti.
Kurtāga kompozīcijā mēs tik daudz ko dzirdam solistes balsī! Karalis Džordžs III Astoņās dziesmās bieži kliedz, savukārt Kafkas fragmentos izpildītājai ir jādzied gan augstā, gan zemā reģistrā, diapazons ir plašs. Kafkas fragmenti ir soprāna un vijoles duets. Tā ir kā izsmalcinātāka Kurta Veila un Bertolta Brehta Septiņu nāves grēku versija, vijole pārstāv sievietes dvēseli un palīdz izpaust to, ko nevar izteikt vārdos. Kafka apzinājās, ka tekstā nespēj iztulkot visus cilvēka eksistenciālos pārdzīvojumus, un Kurtāgs viņam palīdz – mūzikā viņš ieliek to, ko Kafka dzird, bet nevar izteikt vārdos.
Soprāns Anna Prohaska un vijolniece Patrīcija Kopačinska izpilda Ģerģa Kurtāga ciklu Kafkas fragmenti. Foto – Monika Ritershausa
Kafkas fragmenti ilgst stundu, tā ir ļoti sarežģīta mūzika, un Anna Prohaska savu partiju ir iemācījusies no galvas. Tas, ko šajā izrādē viņa dara muzikāli, ir virtuozi, tas, ko viņa dara skatuviski, ir virtuozi. Es nezinu, kā viņa to spēj, – un viņa dzied perfekti. Es visu laiku jautāju vijolniecei Patrīcijai Kopačinskai: vai Anna visu dzied pareizi, kā rakstīts partitūrā? Patrīcija atbild: jā, viņa dzied perfekti! Annai piemīt tāda īpašība: viņa izpilda vissarežģītāko mūziku tā, ka no malas tas izskatās viegli. To cenšas sasniegt ikviens mākslinieks – radīt iespaidu, ka kaut kas neiedomājami sarežģīts tiek darīts šķietami bez piepūles. Sākotnēji es vēlējos, lai arī Patrīcija Kopačinska spēlētu bez partitūras, taču nevienam vijolniekam – pat tādam ģēnijam kā viņa – nav pa spēkam šo mūziku spēlēt no galvas.
Kurtāga mūzika ir koncentrēta, tajā nav nekā lieka. Dažās dziesmās ir tikai viena soprāna frāze, īss Kafkas teksta fragments. Reizēm vijole spēlē akordu, ko veido piecas notis, bet šķiet, ka klausāmies veselu orķestri. Tas ir apbrīnojami, ko Kurtāgs panāk ar mūzikas vienkāršību un fragmentāro raksturu. Brīžiem tā skan kā ungāru tautas mūzika, uzreiz pēc tam – kā Bahs. Jūs dzirdat dažas taktis, un uzreiz ir skaidrs, ka tas ir Kurtāgs.
Gan Astoņas dziesmas neprātīgajam karalim, gan Kafkas fragmenti ir šedevri. Nekur citur pasaulē jūs tos nedzirdēsiet labākā izpildījumā kā šajā izrādē Ēksanprovansā. Šī mūzika ir intensīva, pat ekstrēma, tas nav ne Gluks, ne Pučīni. Ja, nākot uz izrādi, cerat, ka pusotru stundu klausīsieties laimīgas melodijas, tā nebūs! Taču gan Pīters Maksvels Deiviss, gan Ģerģs Kurtāgs savā mūzikā ir caurspīdīgi. Man ir sajūta, ka šie darbi lido, tie nestāv uz zemes. Astoņās dziesmās karalis sarunājas ar putniem, Kafkas fragmentos sieviete arī lido mūzikā. Skaņa izraisa spēcīgu pārdzīvojumu, mūzika lido, un tas padara to vieglāku.
Kurā brīdī nolēmāt, ka šis būs absolūti minimālistisks iestudējums?
Man lūdza, lai izrādē nebūtu ne dekorāciju, ne kostīmu. Es teicu: labi, esmu veidojis gana daudz izrāžu, kurās nekā nav. Katram režisoram ir veselīgi radīt šādus darbus. Tas ir kā detokss. Ir svarīgi, ja režisoram pasaka: "Jums nav nekā, lai iestudētu izrādi." Parasti mums viss tiek dots – mūsu rīcībā ir liels budžets kostīmiem un dekorācijām, mēs to visu labprāt izmantojam, un tas ir brīnišķīgi, bet tā nav teātra būtība.
Režisoram ir jābūt spējīgam iestudēt jebkuru operu vai mūzikas teātra darbu – vai tās būtu Figaro kāzas, Tristans un Izolde vai Astoņas dziesmas neprātīgajam karalim – uz pilnīgi tukšas skatuves. Es allaž saku jaunajiem režisoriem: ja jūs to nespējat, jums vajadzētu padomāt par citu profesiju. Vissvarīgākie instrumenti mūzikas teātrī ir balss un ķermenis. To ir atklājuši senie grieķi. Antīkā traģēdija ir ietekmējusi to, ko mēs darām. Ne tikai drāmas, bet arī mūzikas teātri ir iedvesmojuši Aishils un Eiripīds. Viņu traģēdijas sākotnēji tika spēlētas uz tukšas skatuves – tikai daži izpildītāji un koris. Būtībā tas ir viss, kas ir vajadzīgs.
Nav gluži pareizi teikt, ka mūsu izrādē uz skatuves nav nekā, jo uz skatuves ir izpildītājs – tas ir pats galvenais. Izpildītājs ir viss. Dziesmas un fragmenti ir fiziski prasīgs iestudējums, bet es dziedātājiem neko neuzspiežu ar sadisma paņēmieniem. Es viņus mudinu kaut ko darīt līdz brīdim, kad viņi saka – es to vairs nevaru izdarīt, es nevaru elpot. Man vienmēr ir bijusi vēlme arvien vairāk iesaistīt priekšnesumā dziedātāja ķermeni, un mēģinājumos es vēroju, cik tālu fiziski un emocionāli izpildītājs var iet. Mana attieksme ir cieņpilna. Šādus projektus es īstenoju tikai ar tiem māksliniekiem, kurus pazīstu, kuri ir labi kolēģi un draugi, un mūs vieno uzticība. Mēs pavadām daudz laika, slīpējot detaļas. Man šis darbs ir kā spa dvēselei. Tā ir dziedinoša dvēseles masāža.
Nākotnē Ēksanprovansas festivālā iestudēšu lielu izrādi, kurā līdzās solistiem būs iesaistīti kori, dejotāji un aktieri. Man patīk šis milzīgais operas mehānisms. Es ar to strādāju jau trīsdesmit piecus gadus, bet ik pa laikam, apmēram reizi divos gados, man ir jādāvā sev šie mazie brīnišķīgie projekti. Man ir prieks no rīta pamosties un doties uz mēģinājumu zāli, kurā ir tikai viens cilvēks, nevis divi simti. Iespējams, izpildītājam tas ir biedējošāk nekā man, jo viņš ir viens un viņam ir jābūt atbrīvotam.
Iestudējums Dziesmas un fragmenti prasa ārkārtīgi lielu precizitāti arī no tehniskā personāla, īpaši no gaismotājiem.
Jā, izrādē mums ir vēl divi "izpildītāji", kurus publika neredz, – tie ir gaismotāji. Prožektora gaisma kļūst par tēlu. Pēdējos piecpadsmit gados savos iestudējumos esmu eksperimentējis ar viena prožektora izmantošanu. Esmu veidojis vairākas izrādes Berlīnē uz tukšas skatuves ar vienu gaismas staru. 2020. gadā Frankfurtes operā iestudēju Riharda Štrausa Salomi: izrādē nebija dekorāciju – tikai viens prožektors. Man ir interesanti izpētīt, ko nozīmē izgaismot tikai roku, kāju vai seju. Dziedātājs ir kā iesprostots gaismā, un viņam ir jāmēģina no tās izkļūt. Turklāt prožektora gaisma atgādina mēness gaismu – tā ir vispoētiskākā mēness gaismas versija, kādu vien var radīt uz skatuves. Šķiet, ka skatuvi izgaismo mēness.
Prožektora gaismu var salīdzināt arī ar automašīnas gaismas lukturiem, kas naktī izgaismo ceļu: pēkšņi auto priekšā uz šosejas parādās dzīvnieks, kuru noķer žilbinoša gaisma. Tāda pati sajūta ir uz skatuves – dziedātājam nav kur aizbēgt un paslēpties. Šī tēma – bēgšanas neiespējamība – Kafkam ir svarīga. Viņš ir mans iecienītākais rakstnieks. Es iemīlēju Kafku, kad pusaudža gados izlasīju Procesu. Esmu veidojis daudz iestudējumu, izmantojot viņa tekstus. Nākamgad Berlīnē man būs vēl viena jauna izrāde, kurā atgriezīšos pie Kafkas.
Man ir 57 gadi, un pieļauju, ka esmu vecās skolas režisors. Es neredzu teātra nākotni tehnoloģijās. Es cienu cilvēkus, kuri tās izmanto savā darbā, un arī mani var pārsteigt tehnoloģiju izmantojums teātrī. Taču nedomāju, ka tā ir teātra nākotne, tāpēc man gribas atgriezties pie kaut kā vienkārša, pie teātra pamatiem. Uz skatuves ir mākslinieks, viņš kaut ko dara skatītāju acu priekšā – tas var attīstīties dažādi, un nākamā izrāde nekad nebūs identiska iepriekšējai.
Mākslinieks ir iesprostots gaismā, un viņam apkārt ir tumsa. Šis skats vienmēr ir aizkustinošs un skaists – nav svarīgi, vai uz skatuves ir Marlēna Dītriha, Bejonsē, Anna Prohaska vai Johanness Martins Krencle.
***
Informācija par Ēksanprovansas festivālu un izrādi Dziesmas un fragmenti: festival-aix.com