Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) festivāls Vasarnīca šoreiz notiks Ventspils koncertzālē Latvija no 21. līdz 23. augustam. Sestdien, 22. augustā, klausītāji dzirdēs amerikāņu laikmetīgo mūziku – 83 gadus vecā klasiķa, minimālisma pamatlicēja Filipa Glāsa, Vienpadsmito simfoniju un 38 gadus vecā komponista Niko Mjūlija darbus. Šī programma 22. augustā skanēs divas reizes – plkst. 16 un 20. LNSO pievienosies Lietuvas Nacionālā simfoniskā orķestra un Igaunijas Valsts simfoniskā orķestra mūziķi. Pie pults stāsies diriģents Guntis Kuzma.
Niko Mjūlija daiļradi pārstāvēs pieci opusi – Fast Cycles ērģelēm, Slow Twitchy Organs ērģelēm un altam, Hudson Preludes: Follow Up ērģelēm, Beaming Music ērģelēm un marimbai un Mixed Messages orķestrim. Ventspils koncertzāles ērģeles spēlēs Aigars Reinis. Koncertā piedalīsies Pēteris Trasuns (alts) un Guntars Freibergs (marimba).
Niko Mjūlijs ir vairāk nekā simt darbu autors. Komponista iedvesmas avotu spektrs – no anglikāņu baznīcas kormūzikas tradīcijām līdz amerikāņu minimālismam. Viņa mūzika skan klubos, baznīcās un labākajās koncertzālēs – Losandželosas filharmonijas Volta Disneja koncertzālē, Ņujorkas Kārnegija zālē, Londonas Bārbikena centrā un citur. Niko Mjūlijs ir sacerējis gan elegantas klavieru miniatūras, kuras pats lieliski iespēlējis, gan divas vērienīgas operas Divi zēni un Mārnija, kuras ir skanējušas Anglijas Nacionālajā operā Londonā un Ņujorkas Metropoles operā. Komponējis mūziku kino, teātra un baleta izrādēm. Strādājis par partitūru redaktoru un diriģentu Filipa Glāsa studijā Ņujorkā.
Ja epidemioloģiskā situācija neieviesīs savas korekcijas, no 12. līdz 15. novembrim Parīzes filharmonijā notiks Niko Mjūlija mūzikai veltīta nedēļas nogale: viņa skaņu mākslu varēs iepazīt visā daudzveidībā, par galveno notikumu kļūs koncerta divām klavierēm pirmatskaņojums. Šis darbs ir veltīts izcilajām franču pianistēm māsām Katjai un Mariellai Labekām. Pēc tam šo koncertu viņas spēlēs daudzviet pasaulē.
Niko Mjūlijs ir erudīts un daudzpusīgs mākslinieks, enerģijas pilns laikmetīgās kultūras procesu dalībnieks un viens no aktīvākajiem Ņujorkas jaunās mūzikas dzīves varoņiem. Kā aranžētājs viņš ir sadarbojies ar neatkarīgās mūzikas ikonām – Bjorku, Sufjanu Stīvensu, Džoanu Ņūsomu, Rūfusu Veinraitu, grupām The National, Antony and the Johnsons un Instrumenti. 2010. gada maijā Niko Mjūlijs uzstājās Ventspilī kopā ar Islandes ierakstu kompānijas un mākslinieku apvienības Bedroom Community biedriem – saviem draugiem un uzticamajiem partneriem mūzikā Valgīru Sigurdsonu, Benu Frostu un Semu Emidonu.
Neilgi pirms gaidāmā festivāla Vasarnīca koncerta Niko Mjūlijs atbildēja uz KDi jautājumiem.
22. augustā Ventspilī dzirdēsim vairākus jūsu skaņdarbus ērģelēm. Ar ko jums ir interesants šis instruments?
Esmu uzaudzis, dziedot korī, un mēs uzstājāmies ērģeļu pavadījumā. Es pats mazliet esmu centies apgūt ērģeļu spēli, taču ne pārāk veiksmīgi. Faktiski uzskatu šo instrumentu par sintezatoru. Tas var darboties kā orķestris, un tā tas arī ir organizēts – pūšaminstrumentu rinda, stīgu instrumentu rinda un tā tālāk...
Man patīk, ka mūzika, kas komponēta ērģelēm, skan ārpus ierastās koncertsituācijas – baznīcā. Cilvēki to dzird, kad ienāk dievnamā, klīst pa to, kad saņem sakramentu. Ērģeļu funkcijai piemīt klusa vienkāršība, taču pats par sevi tas ir varens instruments.
Līdzās jūsu opusiem skanēs Filipa Glāsa Vienpadsmitā simfonija. Vai redzat kādu saikni starp savu un Glāsa mūziku?
Šajā gadījumā nekādas saiknes nav!
Jūs jau ilgus gadus labi pazīstat Filipu Glāsu, esat strādājis viņa studijā Ņujorkā. Kā šajā laikā ir attīstījušās jūsu attiecības ar Glāsa daiļradi? Ko jūs visvairāk apbrīnojat viņa personībā? Varbūt joprojām atklājat sev kaut ko jaunu, kad dzirdat Glāsa kompozīcijas vai domājat par tām?
Es daudz vairāk esmu iemācījies no paša Filipa Glāsa nekā no viņa mūzikas. Viņš ir radījis ekosistēmu, un tajā darbojas cilvēki, kuri ir atkarīgi no viņa un viņa mūzikas. Šajā sistēmā ietilpst Filipa Glāsa ansamblis, mūzikas izdevniecība, producēšanas kompānija. Tas viss ir iespaidīgi un apbrīnojami. Filips Glāss ir mainījis komponista tēlu – tas vairs nav vientuļais ģēnijs mežā, bet gan mākslinieks, kurš veido ap sevi kopienu.
Jūs esat apguvis kompozīciju Ņujorkas Džuljarda skolā pie slavenā skaņraža Džona Koriljāno. Kā jūs pēc tam meklējāt savu ceļu mūzikā, atrodoties starp diviem tik atšķirīgiem mūsdienu amerikāņu mūzikas grandiem – savu profesoru Koriljāno un savu darba devēju Glāsu? Vai tas nebija sarežģīti un pat konfliktējoši? Vai var teikt, ka viņi abi ir iedvesmojuši jūsu daiļradi?
Tas ir labs jautājums. Zināmā mērā šajā kombinācijā ir bijis daudz priekšrocību. Džons Koriljāno mūzikā pievērš lielu uzmanību struktūrai un emocionāla naratīva veidošanai, kas piešķir skaņdarbam eksistences jēgu. Savukārt Filips Glāss mūzikā, kuru sava darba specifikas dēļ esmu iepazinis maksimāli dziļi, dažreiz cenšas izdzēst šos naratīvus un pārvērst tos par lielākām, abstraktākām, lai gan labi saklausāmām struktūrām. Nekad neesmu izjutis spriedzi, atrodoties starp Koriljāno un Glāsu. Esmu laimīgs, ka man ir bijusi iespēja sadarboties ar abiem.
Kā jutāties pēdējos piecos mēnešos, kad aktīva mūzikas dzīve bija apstājusies? Vai jums bija iespēja produktīvi strādāt, vai neskaidrības apstākļos tas nav iespējams?
Viss, kas tagad notiek, ir sasodīti murgi. Es nevaru pateikt neko pozitīvu, bet, ja kāds var, – viņš melo. Man bija neiespējami kaut ko darīt šajā laikā, un es ar sāpēm noskatos, kā acu priekšā sabrūk mūsu kopiena. Visu neatkarīgo mūziķu un brīvmākslinieku dzīve Amerikā ir pilnībā sabojāta. Esmu noguris skaidrot cilvēkiem Eiropā, ko nozīmē pašiem maksāt par veselības aprūpi, kā tas notiek ASV. Tā ir milzu atšķirība gan finansiālajā, gan – daudz svarīgāk – psiholoģiskajā ziņā.
Man nav priekšstata, kā šajos apstākļos lai strukturēju un plānoju savu ikdienu. Ir neizturami redzēt, kā izjūk manu draugu dzīve. Neizturami dzirdēt, ka viņu iztikas avoti ir beiguši pastāvēt un viņi ir nobažījušies par izdzīvošanu. Es ienīstu mūsu stulbo prezidentu un viņa melīgo, nekompetento administrāciju, kas uzvedas cūcīgi. Ceru, ka tie, kas ir ļāvuši viņam tik nemākulīgi reaģēt uz situāciju, visas atlikušās dienas pavadīs nežēlastībā.
Viens no jūsu lielākajiem nesen pabeigtajiem darbiem, kas gaida pirmatskaņojumu, ir koncerts divām klavierēm, ko esat sacerējis pianistēm Katjai un Mariellai Labekām. Kādas idejas esat centies īstenot šajā kompozīcijā?
Koncertam In Certain Circles ir trīs daļas. Pirmajā daļā tiek izmantots mazs Žana Filipa Ramo opusa L’Enharmonique fragments, kas tiek atklāts caur dažādām "maskām" un to pakāpenisku atsegšanu. Otrā daļa risināta kā deju svīta – skan sarabanda un žīga. Esmu mēģinājis izmantot savas zināšanas par franču mūziku, lai paveiktu ko tādu, ko līdz šim neesmu darījis, – radīt mūziku, kas vairāk vai mazāk ievēro izvēlētās formas ritmiskos noteikumus. Koncerta pēdējā daļa ir vienkārša – ceļš no kaut kā ļoti tumša uz ļoti gaišu. Šis paņēmiens nāk no Džona Koriljāno tradīcijas radīt kādu naratīvu un pēc tam to uzspridzināt. Pirmie plānotie koncerti, kuros vasarā bija jāskan šim darbam, tika atcelti, taču ceru, ka pirmatskaņojums notiks jau drīz.
Vai komponējot jūs domājat par klausītājiem? Vai tomēr vairāk domājat par izpildītājiem, kuriem sacerat konkrēto darbu?
Vispirms es domāju par izpildītājiem. Viņu uzdevums ir nodot mūziku klausītājiem, vai ne? Katrs izpildītājs ir studējis tūkstoš gadu, lai apgūtu šo prasmi, un katrs ir sava instrumenta meistars. Es rūpējos par to, lai radītu darbu, kas ļautu viņiem uzrunāt publiku. Skaidrs, ka es negribu sacerēt kaut ko nebaudāmu. Ja opuss ērti "iekārtojas" mūziķu rokās un mutē, tas var pārplūst pāri skatuves malai un sasniegt klausītājus.
Kā gadu gaitā ir mainījusies jūsu muzikālā valoda?
Kaut es to zinātu! Man šķiet, ka esmu sācis komponēt harmoniski sarežģītāku orķestra mūziku, un tomēr man nav bail sacerēt kaut ko pavisam vienkāršu – četrus akordus, kas atkārtojas... Taču man ir grūti spriest, pašlaik esmu tik dīvainā situācijā, ka nespēju to aprakstīt, nevaru paskatīties uz savu mūziku no putna lidojuma augstuma. Atskatoties pagātnē, var teikt, ka opera ir tas žanrs, kurā summējās viss, kas ir izdarīts pirms tam, un kurā tiek izklāstītas jaunas idejas. Tas attiecas uz manu operu Mārnija (2017) un ērģeļkoncertu Register (2017).
Vai pēdējā laikā esat īstenojis kādu projektu populārajā mūzikā?
Drīz dzirdēsiet nelielu darbu, ko esmu radījis kopā ar savu draugu dziesminieku Henriju Džeimisonu un par ko man pašam ir liels prieks.
Vasaras galvenais notikums popmūzikā ir nesen iznākušais amerikāņu superzvaigznes Teilores Sviftas albums folklore, ko karantīnas laikā viņa ierakstīja, attālināti sadarbojoties ar jūsu tuvākajiem domubiedriem, kuru vidū ir grupas The National dibinātāji dvīņubrāļi Braiss un Ārons Desneri un pianists un dziesmu autors Tomass Bārtlets. Kādi ir jūsu iespaidi par šo albumu?
Lai gan Braiss Desners un Tomass Bārtlets man ir kā ģimenes locekļi, atzīšos, ka man vēl nav bijis tās laimes dzirdēt šo ierakstu.
Kāds vācu žurnāls ilgus gadus publicēja komponistu aptauju, kurā tika uzdoti trīs jautājumi: kāpēc jūs sacerat mūziku? Kāpēc izpildītājiem tā būtu jāatskaņo? Kāpēc publikai tā būtu jādzird? Atbildiet, lūdzu, uz šiem jautājumiem.
Es saceru mūziku tāpēc, ka man ir ko teikt un tā spēj radīt telpu, kurā cilvēki var ļauties refleksijai un priecāties. Izpildītājiem būtu jāatskaņo mana mūzika, jo es par viņiem rūpējos, cienu viņus un vēlos, lai viņi būtu laimīgi. Klausītājiem būtu jādzird mana mūzika tāpēc, ka, domāju, viņi gūs gandarījumu un labi pavadīs laiku.
Man ir aizdomas, ka komponistiem pirms manis ir bijušas labākas atbildes uz šiem jautājumiem.
Bez kuriem skaņdarbiem nespējat iedomāties savu dzīvi?
Tā ir klasika – Stīva Reiha Mūzika 18 mūziķiem, Džona Adamsa Harmonielehre, Filipa Glāsa Satjāgraha, Viljama Bērda Cantiones Sacrae un Henrija Pērsela dziesmas.
Koncerts
LNSO, Glāss un Mjūlijs
Ventspils koncertzālē Latvija 22.VIII plkst. 16 un 20
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 30–40 (tiešsaistes biļete EUR 7)