Vilcieni man atgādina bērnību. No bērnības man ir šī ilgošanās pēc tālēm. Man likās, ka sliežu ceļam nav gala, ka vari braukt un braukt. Tu aizej aiz līkuma, un sliedes turpinās, fotografēdamies Andrejostas preču vagonu fonā, negaidīti atklāj komponists Ēriks Ešenvalds. Viņš atceras arī omas stāstīto: kad opis Priekulē meklējis, kur tas puika palicis, viņa tik pa logu paskatījusies, vai stacijā ir pienācis vilciens. Kad aizbrauks, puika atradīsies. Vilcienus viņš vaktējis arī tāpēc, lai uz sliedēm liktu lielās pieckapeiku monētas.
Četrus gadus komponēdams multimediālo simfoniju Ziemeļu gaisma, kuru 27. aprīlī Operā Māra Sirmā vadībā pirmatskaņos Valsts akadēmiskais koris Latvija un Liepājas simfoniskais orķestris, Ēriks Ešenvalds devies ekspedīcijās lūkoties ziemeļblāzmu un klausīties tai veltītos dažādu tautu folkloras vēstījumus. Iespaidīgais 40 minūšu ilgais opuss par lielāko Zemes atmosfēras optisko fenomenu ir vainagojums komponista darbu virknei, kuri veltīti debesjuma tematikai. Mūziku tajā papildinās ierakstītas dabas skaņas (vaļu elpošana fjordos, koku mizu sprakšķēšana mežā aukstā ziemas salā, vēja aukas) un videoprojekcijās iemūžināti ziemeļu tautu stāstnieku mīti un tautasdziesmas par ziemeļblāzmu. Savukārt šīs nedēļas beigās Latvijas Radio kora koncertā Lielajā Piektdienā, 3. aprīlī, Rīgas Domā Sigvards Kļava diriģēs Ērika Ešenvalda pērn radīto Lūkas pasiju – iespaidīgā kontrastu dramaturģijā pasniegto Kristus ciešanu ceļa stāstu, kurā Daumanta Kalniņa izpildījumā spēcīgi izskan arī līdzība par pazudušo dēlu.
Simfonijas radīšana un ar to saistītie ceļojumi un atklājumi bija īpašs piedzīvojums?
Tie bija skaisti četri gadi no manas dzīves. Es arī zinu, ka gribēšu to turpināt, bet jau par citu stihiju. Varbūt tie būs vulkāni vai jūras dzīles. Mani nevilina sabildēt un tad rādīt, un taisīt lētu kinomūziku. Gribas arī dažādu tautu folkloru, senus stāstus, kultūrvēsturisko mantojumu. Es zinu, ka pats vairs neproducēšu. Kopš 2011. gada, kad aizsāku Ziemeļblāzmu, visu darīju pats. Projektu rakstīšana, nemitīgā sarakste, aviobiļešu pirkšana, automašīnu noma, atskaites… Nenormāls darbs. Cik tur ir negulētu nakšu, cik atteikumu, bet arī prieka asaru. Lielākie atbalstītāji bija ārzemju latvieši Kanādā, ASV, Austrālijā, Londonā. Latvijā pieslēdzās Kultūrkapitāla fonds. Pirmatskaņojumu Latvijā nodrošina Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē programma. Simfoniju pasūtījuši pieci kolektīvi – arī Berlīnes Radio koris, kas to Vācijā pirmatskaņos rudenī. Londonā simfoniju gaida kora Polyphony vadītājs Stīvens Leitons, Toronto – koris Orpheus, kas to atskaņos 2017. gadā. Pirmatskaņojums Amerikā būs unikāls ar to, ka to gatavos mūzikas augstskolas studenti Takomā Vašingtonas štatā – Pasifika Luterāņu universitātes koris, kurš pasūtīja un pirmatskaņoja manus Kāvus. Pēc pirmatskaņojuma Ziemeļamerikas Kordiriģentu asociācijas lielajā konferencē Dalasā 2013. gadā notis uzreiz tika izpirktas, izdevniecība Musica Baltica priecājās.
Kur tieši pabiji, vērodams polāro blāzmu un meklēdams folkloras atbalsis?
Apbraukāju Ziemeļvalstis – Lapzemi, Norvēģiju, Somiju, Islandi, Grenlandi. Pabiju Aļaskā un Kanādā. Uz Jakutiju neaizbraucām, jo tepat Rīgā nofilmējām stāstnieci brīnišķīgā tautastērpā. Ja vien bija skaidras debesis, ziemeļblāzmu tās aktivitātes joslā varējām redzēt gandrīz katru nakti. Interesanti, ka, atrodoties tai iekšpus, ir jāskatās uz dienvidiem.
Ziemeļzemēs dominē pragmatisks skatījums uz polārblāzmu. Norvēģijā man teica: mums ir praktiska pieeja. Naktīs, kad ir spilgta ziemeļblāzma, ir vērts braukt fjordā ķert zivis, jo zivis peld uz gaismu. Citās zemēs bīstas, ka ziemeļblāzma var izsūkt asinis. Islandē ir ticējums: ja grūtniece redz ziemeļblāzmu, jaundzimušais šķielēs. Interesanti – jo dziļāk ziemeļos, kur polārblāzma bieži redzama tieši virs galvas, jo mazāk ir apbrīnas par šo dabas parādību. Tā tur šķiet ikdienišķa.
Jo retāk tā redzama, jo vairāk ir apbrīnas, nostāstu, baiļu. Aleutu pārstāve Aļaskā, kundzīte gados, lepni saka: es šajā pilsētiņā esmu vienīgā, kas vēl runā aleutu valodā. Filmējām, neko nesaprazdami, bet viņa pēkšņi apklust un minstinās: "Es nezinu, kā manā valodā sauc ziemeļblāzmu!" Pašu galveno vārdu! Ko es darīju? Ieguglēju aleutu – angļu vārdnīcā. Pēc tam filmējām vēlreiz. Viņas ciltī vienmēr brīdināts: nedrīkst iet laukā, kad debesīs ir ziemeļblāzma, jo tā var atnākt tuvāk, kļūt draudīgāka un izsūkt asinis vai pat nocirst galvu. Jāslēpjas.
Norvēģi baiļojušies, ka bērni tumšajā laikā var tik ļoti sapriecāties par to, kas notiek ziemas debesīs, ka var vienkārši aizklīst, aizmaldīties un pazaudēt ceļu uz mājām. Tāpēc bērniem mācīts, ka ziemeļblāzmas laikā nedrīkst svilpot vai māt tai ar baltu lakatiņu, jo tā var atnākt un aizvilināt projām. Nevelti tai uzmanību!
Un kas mums, koncertu "patērētājiem", no tā?
Simfonijā būs redzami 23 nofilmēti stāstnieki tautastērpos. Daži no viņiem – karēliete, islandietes – māte un meita – dzied tautasdziesmas, sāms joiko. Koris ir viens mūzikas instruments no orķestra bez teksta un tiks izmantots telpiski, koncertam īpaši veidotā telpas vidē. Ierakstījām arī dabas skaņas: vēju, ūdens viļņošanos, piķa melnā tumsā fjordā pavisam negaidot ierakstīju arī vaļa sprauslāšanu. Unikāls bija brīdis, kad Norvēģijā iegāju mežā un dzirdēju, kā salā un mitrajā gaisā sprakšķot plīst koku miza: pak, pak, pak. Tāds stereo!
Islandē piestājām pafilmēt ziemeļblāzmu jūras krastā un februārī dzirdējām ūdensputnus. Mēs viņus neredzējām, bet viņi, tūkstošiem putnu, tur mīlas rotaļās ņēmās kā traki – kā Āfrikas vasarā. Visas šīs skaņu ainavas būs dzirdamas simfonijā. Ekspedīcijās devos kopā ar saviem vienaudžiem kino jomā – režisoru Renāru Vimbu un operatoru Daini Juragu. Bijām pat pašos Aļaskas ziemeļos, Barovas pilsētiņā, kur aptuveni no 4000 iedzīvotājiem lielākā daļa ir inupiati – viena no deviņām Aļaskas iezemiešu tautībām. Viņi ļauj sevi saukt arī par eskimosiem atšķirībā no Grenlandes inuītiem, kuri apvainotos, jo viņu valodā "inuīts" nozīmē cilvēks, "eskimoss" – jēlās gaļas ēdājs!
Kāda šādā salīdzinājumā ir attieksme Latvijā?
Latvijā mēs par ziemeļblāzmu jūsmojam. Tā ir tik reta un skaista, ka ieraugot cilvēkiem acīs ir aizkustinājuma asaras. Ir arī mītiskais elements – kāvi. To var tulkot arī fizikāli, jo polārblāzmas gaismu spēles ir atkarīgas no atmosfēras īpašībām: tās zemākie slāņi atmirdz zaļā krāsā, savukārt sarkanā krāsa ir visaugstāk. Mēs Latvijā ziemeļblāzmu novērojam tikai tad, kad tā ir ļoti spēcīga, – redzam sarkano, augšdaļu. Tāpēc mums tā asociējas ar asinīm: tur, debesīs, karavīri turpina cīnīties un līst asinis. Kāvi ir karavīru dvēselītes. Tas ir Latvijas stāsts, ko simfonijā pārstāv Zane Šmite un Māras Mellēnas mazdēli, piecgadīgi dvīņi. Senos ticējumus pagādāja Janīna Kursīte.
Simfonija summēs visu, ko līdz šim esi par ziemeļblāzmu radījis, – arī darbus, kas dzirdami kora Latvija iedziedātajā autordiskā At the Foot of the Sky (2013) un tikko britu izdevniecības Hyperion Records izdotajā autoralbumā Northern Lights (2015), ko Stīvena Leitona vadībā iedziedājis Kembridžas Universitātes Trīsvienības koledžas koris?
Nē. Kad 2011. gadā kā rezidējošais komponists nokļuvu Kembridžas Universitātē un man bija pieeja universitātes bibliotēkas milzīgajam krājumam, ievēroju, ka pat fiziķu pētījumos bija senajai folklorai veltītas nodaļas. Materiālu bija tik daudz, ka vienā simfonijā nesatilptu, un mana sajūsma bija tik liela, ka nespēju gaidīt. Gribēju šo materiālu – esmu izlasījis ap 150 grāmatām! – pa pilienam iepilināt. Tā radās divas kora dziesmas: Kāvi un Rivers of Light/Gaismas upes. Kāvos izmantoju latviešu tautasdziesmu, savukārt Rivers of Light – divas sāmu tautasdziesmas. Simfonijā šīs mūzikas nebūs.
Jaundarbs pārstāv šodien aktuālo dokumentālo mākslu virzienu – līdzīgi dokumentālajam kino, teātrim, pat operai?
Simfonijai apkopots milzīgs videomateriāls, nofilmēti 70 klipu. Izrokoties cauri grāmatu kalniem, atklājās, ka trūkst digitālo materiālu. Savās ekspedīcijās esam to radījuši. Ievietojot to mākslas projektā, saglabāju mistisko – nevis rādām kā uz delnas pa tiešo, bet kā mistiskas balsis ik pa brīdim ieaužas simfonijas muzikālajā materiālā. Pirmatskaņojums Rīgā būs unikāls: vizuālo telpu tā, lai būtu mistērija, nakts sajūta, veido režisore Margo Zālīte un videomākslinieks Uģis Ezerietis. Būs arī videoklipi ar pašu ziemeļblāzmu, kuru filmējis norvēģu fotogrāfs Hjētils Skūgli, pie kura Trumsē esmu bijis piecas reizes. Viņš sevi sauc par ziemeļblāzmas pēddzini. Blāzmu filmējām arī paši, jo par šī projekta ceļojumiem un sastaptajiem cilvēkiem taps arī dokumentālā filma. Trumses Universitātē tikos ar vadošo ziemeļblāzmas pētnieku fiziķi. Grenlandē intervēju ievērojamu inuītu aktrisi, kolorītu dāmu. Aļaskā intervēju komponistu Džonu Luteru Adamsu, kuru arī polārblāzma iedvesmojusi skaņdarbiem. Iespaidi ir – uhhh! Filmā Ziemeļu gaisma. Komponista dienasgrāmata, kuras pirmizrāde būs rudenī, būs redzams, kā kāpjam kalnos, kā ar mazo lidmašīniņu lidojam virs Aļaskas kalniem, kā nonācām vētrā, kā salām, kā ierakstu dabas skaņas.
Uzkrītoši, cik daudz komponistu pēdējos gados iedvesmojas no debesu parādībām un Visuma dimensijas. Rodas pat jaunas kompozīcijas sistēmas, mūzikas valoda. Varbūt – modes strāvojums?
Tur ir kaut kas vilinošs, Dullā Daukas apvārsnis. Manuprāt, horizontālais apvārsnis ir diezgan mazs. Vertikālais horizonts ir daudz plašāks un tāpēc interesantāks. Tas jau arhetipiski liek cilvēkam celt acis uz augšu. Vienlaikus pašlaik ir debess spīdekļu un dabas parādību bums, ko daudzi uztvēruši kā zelta stīgu, kas ļauj iegūt popularitāti un arvien jaunus pasūtījumus. Taču ir tik viegli vienkārši tīksmināties par vizuālo. Tas varbūt ir vilinoši, bet man ziemeļblāzmas stāsts izauga dabiski. 2010. gadā, kad Latvijas Radio koris Nīderlandē nodziedāja manu darbu Viltus saules, kādam producentam šis opuss tik ļoti patika, ka viņš mani uzrunāja, lai turpinu tēmu un radu triloģiju.
Uzrakstīju Viltus mēnešus kamerorķestrim. Teicu, ka vēlos, lai triloģijas trešajā daļā koris un orķestris skanētu abi kopā. Viņš piekrita: tas būtu labi. Nolēmu, ka nerakstīšu par varavīksni vai citu sīku dabas purkšķi, bet pievērsīšos mērogā vislielākajam atmosfēras fenomenam – ziemeļblāzmai. Tikai viena bēda – pats to nekad neesmu redzējis. Tad viņš mani aizsūtīja komandējumā – iedeva naudu un pateica: brauc, kur vēlies! Aizbraucu uz Norvēģijas ziemeļiem, diemžēl man neveicās, jo bija apmākušās debesis. Es nepadevos un iesniedzu Kultūrkapitāla fondā radošā brauciena projektu. Un tad es to ieraudzīju! Tajā braucienā iepazinos ar Hjētilu Skūgli, viņš mani paņēma līdzi nakts filmēšanas izbraukumā. Diemžēl izrādījās, ka tik vērienīgai simfonijai, kādai iedvesmoja piedzīvotais, producentam nepietiktu naudas. Viņš varētu atļauties tikai desmit minūšu ilgu kora dziesmu. Tad neko. Tā arī palika, jo, kad esi ieraudzījis kaut ko tik iespaidīgu, šim stāstam mūzikā ir jālieto vislielākie resursi. Simfoniskais orķestris, koris, elektronika, dabas balsis.
Zinu, ka amerikāņu komponists Ēriks Vitekrs, kurš tagad dzīvo Londonā, sacer jaunu simfonisko darbu Deep Field/Dziļais lauks. Viņš to raksta par debesīm, cik tālu tās ieraugām caur kosmosa kuģī iemontēto slaveno Habla teleskopu! Varu izstāstīt, kā izveidoju savu kora darbu Senekas zodiaks. Uzbīdīju zvaigžņu karti uz partitūras nošu līnijām un, kur atradās zvaigžņu punkti, ierakstīju notis. Katra zvaigznāja tēmu vispirms ieskandina sagatavotās klavieres.
Kā sadzīvo ar savu arvien pieaugošo starptautisko popularitāti un pieprasījumu?
Arvien vairāk ir jāatsaka. Saņemot piedāvājumu, vispirms vaicāju – kad? Nevaru, diemžēl mans kalendārs ir pilns. Kopš 2013. gada es strādāju ar izdevniecību un menedžmenta kompāniju Edition Peters Artist Management Londonā. Ciešā sadarbībā ar izdevniecību Musica Baltica tā pārstāv manas notis visā pasaulē. Mans aģents ir mākslinieku aģentūras vadītājs Robins Taisons, kurš deviņus gadus bija vokālās grupas The King’s Singers kontrtenors un YouTube ierakstos izceļas kā augumā garākais slavenās grupas dalībnieks. Viņš priecājās, ka nošu pārdošanas un izīrēšanas ziņā es esot ceturtais visvairāk pirktais komponists.
Pēc tik apjomīga darba pabeigšanas nenāk virsū tukšuma sajūta?
Pārmaiņas vajag. Man ir liels prieks, ka mana četru gadu kopdzīve ar ziemeļblāzmu noslēgsies. Emocionālā spriedze bija milzīga. Ir jālido atpakaļ uz Latviju, bet ir sniegavētra, reisus atceļ, esi iesprūdis lidostā un zini, ka nokavēsi…
Turklāt Aļaskā vēl arī pamanījies salauzt kāju?
Izstaigāju skaisto Aļaskas dabu, kur ar mašīnām vairs nevar aizbraukt, pieskāros šļūdonim, pat nedaudz pa to pastaigāju. Atgriezies improvizētajā automašīnu "stāvvietā", ar kāju trāpīju mazā, tieši manam apavu izmēram piemērotā bedrītē. Krītot tik dzirdēju divus spalgus troksnīšus: klinkš, klinkš! Gribas jau ienirt kaut kur citur, vilcienu sliežu tāles ļoti vilina. Filmēšanas komanda mani aicina uz kaut ko traku – uz vulkāniem. Gan jau atnāks. Nevar kā vāvere ritenī mesties no vienas stihijas uz otru.
Ko mūsdienu komponistam nozīmē izvēle starp intelektuālo, nepieejami sarežģīto, eksperimentālo un no sirds rakstīto, atļaušanos radīt vienkāršu, konsonējošu, bet "nelaikmetīgu" vai, pasarg dies, banālu skaistumu?
Pasaulē jau ir tik daudz intelektuālu skaņdarbu, kuru algoritmu un muzikālo atsauču saprašanai jāizlasa garas anotācijas. Studējot ir labi šādus opusus iepazīt, izpētīt, taču man vairāk simpatizē skaņdarbi ar virsuzdevumu – ar emocionālo vēstījumu, kas dod līdzpārdzīvojumu. Man patīk Mortena Lauridsena teiktais: raksti, kā tu jūti! Pie tā arī pieturos. Vienkārši sekoju kamolītim, kāda ir mana sajūta. Ja neuzticas savai sirdsbalsij, to var labi just.
Es esmu bijis meistarklasēs pie pieprasītākajiem avangarda komponistiem Klausa Hūbera, Džonatana Hārvija, Filipa Manurī, Maikla Finisija, bet ātri vien sapratu, ka ir komponisti, kas to vien dara kā cenšas iespraukties šaurajā Eiropas jaunās mūzikas festivālu lauciņā. Nav vērts! Rakstīsi kā Bulēzs vai Finisijs? Tev ir sava balss! Nevajag baidīties, ja tas, ko tu jūti, ir vienkārši minors. Tehnikas esam studējuši visi, taču ir tādi, kuri sāk un arī pabeidz ar tehnikām, bet par ko bija svešvārdā nosauktais skaņdarbs? Manuprāt, ir smieklīgi, ja mākslinieki visiem spēkiem cenšas radīt jaunu "kaut ko". Jaunais pavērsiens bieži atnāk, pašiem nezinot.
Ēriks Ešenvalds
Simfonija Ziemeļu gaisma
Latvijas Nacionālajā operā 27.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 30–50