Harijs Brants: Man ir aizdomas, ka šāda veida zīmēšana man ir izbeigusies

Mēģinu noskaidrot atšķirību cēloņus.Harijs: Man ir aizdomas, ka šāda veida zīmēšana [kā skicēs] man ir izbeigusies.Vilnis: Jūs domājat fantāzijas bildes?Es to saucu par fantāzijas izgāztuvi. Es pat mēģināju atrast atslēgas vārdus, kā to vispār var noformulēt, un visādas muļķības sarakstīju. Piemēram?Prāts atpakaļgaitā. Es par sirreālistiem palasīju. Ko viņi izvilka? Visu, kas ir bezapziņā. Jo paradoksālāk lietas savienotas un mainīta viņu nozīme, jo labāk. Jo lielāks bezsakars. Redz, baigais uzdevums. Bet man, jo vairāk es sāku par to aizdomāties, jo vairāk tas sirreālisms sāka nepatikt. Lai gan pēc tā, kas ir skicēs, man sevi būtu jāpieskaita [pie sirreālistiem], jo te ir cita funkcija. [Šķirsta skices.] Piemēram, Gēgera skaitītājs te ir ļaunuma detektors. Man vajadzēja tam piešķirt tādu nozīmi. Personāžam tas ir rokās, man vajadzēja, lai skatītājs padomātu, ka tam ir kaut kāda saistība ar ļaunumu. Varbūt šī ir interpretācija, nav gluži sirreālisms...Tas mani visu laiku interesēja, bet tagad kaut kā... Man liekas, ja es to joprojām turpinātu darīt, būtu pašmērķīgi – uzturēt to, kas kādreiz raisījās dabiski.Vai Jums vairs nenāk ārā vai neliekas, ka ir jēga to piefiksēt?Nāk. Ja pakrata to “kastīti”, vēl birst ārā. Bet, ja es iedomājos, ka to vajadzētu zīmēt ilgtermiņā ar ogli... Ir vēl arī tehniska problēma. Līdz šim man nav izdevies sakrāmēt ļoti daudz lietu vienā zīmējumā. Piemēram, ja skicē ir desmit elementu, tad zīmējumā salikt trīsdesmit, lai viņi tur paši savā starpā mijiedarbojas un notiek tāds process, par kuru es īsti nezinu, kas tas ir. Man būtu tīri estētisks baudījums, ka tas labi izskatās, laba noskaņa. Nesaprotami priekšmeti, labi izēnoti, liktos, ka tur ir kaut kāda pasaule. Tāda estētiska kaifošana, līdzīgi kā cilvēkiem, kas aizraujas ar antikvārām lietām. Piemēram, pagājušā gadsimta 20. gadu galda lampu transformēt par kaut ko citu, pašam nezināt, par ko, pašam brīnīties. Bet tagad liekas, ka parādījusies cita veida slodze, ka gribētos vairāk nevis ākstīties, nevis jokoties, bet saprast. Tādēļ cilvēku portreti, ko es zīmēju, ir mēģinājums saprast. Es nezinu, cik cilvēkam ir iespējams izprast, kas ir viņš? Zīmējums ir mēģinājums ielūkoties cilvēkā citā ceļā – nevis ar teksta palīdzību, bet ar vizuālo tēlu. Zīmējums ir mēģinājums vai nu atspoguļot, vai ieraudzīt vēl, kaut ko izceļot. Nu lūk: visi portreti ir it kā aizslaucījuši prom sirreālismu. Vienmēr ir bijis sapnis tomēr uztaisīt darbu, kas būtu tuvāks skicēm. Uztaisīt sirreāla rakstura darbu. Bet tas vienmēr ir atlikts, atlikts, atlikts. Ar ogli var uztaisīt divas, trīs lietas, bet ja ir daudz un maziņas, tad ogles asināšana būtu pārāk bieža. Tādēļ lielajos darbos ir viens portrets, viena siena, un tur jau pietiek noguruma.Vai Jums apniktu tie daudzpriekšmetu zīmējumi?Arī apniktu, jā. Cilvēks, portrets – tas ir nopietns tēmējums, kas nodrošina ar ilgstošu... ko? Tas vispār ir pretīgi, apzīmēt ar vārdiem to, kas tiek zīmēts. Pats trakākais, ka šodien es varu sasprindzināties un mēģināt paskaidrot kaut ko. Bet es skaidri zinu, ka pēc gada es varēšu to pilnīgi noliegt. Tāpēc – vai ir nozīme stāstošajai daļai, vai tai ir vispār kaut kāds svars?Interviju ar Hariju Brantu pilnā apjomā lasiet mākslas portālā Arterritory.com.