Tam, ko es daru, ir ļoti maz sakara ar fotomākslu. Es neanalizēju, bet meklēju ļoti primitīvu pieeju. Esmu vairāk ieinteresēts jautājumos nekā atbildēs, - tā pārpildītā Kongresu nama Konferenču zālē radošā darba vakarā radošo kredo formulēja pasaulslavenais zviedru fotogrāfs Anderss Petersens.
Ar fotogrāfa viesošanos Rīgā (26., 27. janvārī) Ziemeļu Ministru padome sadarbībā ar pārējām Ziemeļvalstu vēstniecībām Rīgā uzsāk pasākumu ciklu, kas turpmāk iepazīstinās ar izcilākajiem Ziemeļvalstu fotogrāfiem.
Anderss Petersens ir viens no patlaban ietekmīgākajiem fotogrāfiem Eiropā, kas ar saviem darbiem pārsteidz kopš debijas 60. gadu beigās. Vienā no pirmajām sērijām viņš fotografēja Hamburgas nakts dzīvi kafejnīcā Cafe Lehmitz, iemūžinot iedzērušus cilvēkus, prostitūtas, transvestītus un mīlniekus. Grāmata tika izdota 1978. gadā un ieguva milzu popularitāti. Fotogrāfa rokraksts - kontrastainas, graudainas melnbaltas fotogrāfijas - kopš tā laika nav mainījies. Andersu Petersenu dziļi ietekmējis skolotājs fotogrāfs Kristers Stremholms. Īpaši viena viņa fotogrāfija - pēdas sniegā kādā Parīzes kapsētā. Arī Petersens uzņēmis šādu nopēdotu kapsētu. «Lūk, viņi staigā cits pie cita,» savu mīlīgo smaidu smaida Petersens. Arī dzīvajiem fotogrāfs velta uzmundrinošu frāzi: «Jūs vienmēr ietekmē citi, pat ja jūs tā nedomājat. Mēs esam kā liela ģimene.» Par savu profesionālo ģimeni Anderss Petersens uzskata fotogrāfus Daido Morijamu, Jakobu Sobolu, Borisu Mihailovu, JH Engstremu.
Andersa Petersena būtību vislabāk raksturo šāda epizode. Kāds kolēģis, ievērojams zviedru fotogrāfs, esot brīnījies - kam tev vajadzēja trīs gadus tajā psihiatriskajā klīnikā?! Es būtu sasniedzis labu rezultātu jau trīs mēnešos! «Un viņam bija taisnība. Veiksmīgu rezultātu tiešām varēja sasniegt ātrāk. Es esmu ļoti lēns, jo es nemeklēju skaistumu - dramatisku, efektīgu bildi.» Andersa Petersena klasiskais laiks vienai sērijai ir trīs gadi - cietumā, veco ļaužu pansionātā, psihiatriskajā slimnīcā. Viņam tuvs ir arī ainavu žanrs, sporta un medicīnas fotogrāfija. Rādot bildes, fotogrāfs vairumu cilvēku atceras vārdā. Vai pēc iesaukas. Viņu fascinē tumšas plaukstas. Tetovējumi. Rokas, kas tuvojas otram. Maigumā vai kaislībā. Viņam pašam ļoti patīk fotogrāfijas, kurās ir redzams vairāk roku nekā cilvēku. «Viņš ir jauks», «viņa ir jauka». Tie ir fotogrāfa biežāk lietototie apzīmējumi. Šķiet, ka Petersenam pilnīgi ikviena radība ir jauka, ja vien tā nav klasiski skaista mūsdienu sieviete. «Pārāk skaista,» Petersens, gandrīz nepatikā saviebies, ātri pāriet uz nākamo slaidu. «Tas ir zirgs», «Tas ir Roze» [puisis ar iesauku Roze, kas pielipusi tetovējuma dēļ], «Šeit man patika kurpes», «Te - ūsas», «Mmm, tas ir tas, kas tas ir...» par dažiem kadriem fotogrāfs nesaka neko.
Jūs piedalījāties Latvijas fotogrāfu portfolio skatē. Vai ieraudzījāt kaut ko iedvesmojošu?
Jā, jā! Absolūti! Tas vienmēr ir iedvesmojoši.
Kā jūtaties skolotāja lomā?
Man tas ļoti patīk. Viena līnija ir mana paša fotogrāfijas, otra, kas iet paralēli - mācīšana. Man ļoti patīk skatīties citu cilvēku fotogrāfijas. Jau 1969. gadā, kad aizgāju uz foto skolu, es mācīju, lai arī pats biju students. Man tas ir ļoti, ļoti dabiski.
Vai vispār ir iespējams iemācīt labi fotografēt?
Es pārāk nerūpējos par labu vai sliktu fotogrāfiju. Svarīgi, lai tā būtu ticama. Svarīgi, lai tev pašam tā ir patiesība. Tas, kas mani interesē, ir - kas ir aiz fotogrāfijas, aiz fotoaparāta. Mani interesē individualitāte, temperaments, personība. To es arī stāstu skolēniem. Fotografēšana - tas ir stāsts par tuvošanos cilvēkiem. Par to, kā kļūt pēc iespējas tuviem. Es zinu, ka pastāv daudz atšķirību - dažādas tradīcijas un reliģijas, bet ir jāmeklē, kas ir līdzīgs. Tad soli pa soli saproti, ka piederi lielai ģimenei. Tas ir acīmredzami. Tie nav tikai romantiski vārdi. Es tiešām tā jūtos. Tas, ko es meklēju, ir mana ģimene. Meklēju cilvēkus, ar kuriem es varētu identificēties. Šeit, Rīgā, Stokholmā, Parīzē, Londonā, Ķīnā - tas ir viens un tas pats. Ir jāatver durvis un jāiet iekšienē, jo es negribu palikt ārpusē.
Vai ir viegli mīlēt gluži visus cilvēkus?
Jā. Man tas ir viegli. Absolūti. Tas ir ļoti viegli, tas nav nekas liels. Ir acīmredzami, ka mēs visi esam radinieki. Un, ja jūs pie tā turēsities, redzēsit, cik daudz fantastisku cilvēku satiksit, cik daudz durvju atvērsies.
Jāsecina, ka jums ir silta un atvērta sirds, jo...
Nē, nē, es esmu tikai normāls.
Jūsu fotogrāfiju varoņus - prostitūtas, cilvēkus ar kriminālu pagātni, transvestītus, mentāli slimos - mīlēt un saukt par fantastiskiem cilvēkiem sabiedrībai kopumā nav nemaz tik tipiski.
Jūs lietojāt ļoti jauku vārdu, viņus raksturojot - «jūsu fotogrāfiju varoņi». Jā, viņi ir varoņi. Ne tikai manās fotogrāfijās. Viņi ir zvaigznes/slavenības. Viņi zina kaut ko tādu, ko es nezinu.
Ja jums nav iebildumu, atgriezīsimies pie jūsu profesionālā sākuma. Vai atceraties sajūtās, detaļās, kā tapa jūsu slavenā sērija Cafe Lehmitz 1967. gadā? Vai jums kāds apzināts plāns? Vai izšķirīga bija spontanitāte?
Es biju 23 gadus vecs. Tas bija 1967. gada oktobrī, kad pirmo reizi sastapos ar Cafe Lehmitz cilvēkiem. Tas ir ļoti vienkārši. Mans nodoms bija nofotografēt savus draugus. Es jau Hamburgā biju bijis 17 gadu vecumā un pavadīju tur pusgadu. Šeit nāca ļoti raiba kompānija no dažādām valstīm, un es šeit daudz iemācījos. Pirmām kārtām tiešumu. Arī daudzas citas ne tik labas lietas. Tad es devos atpakaļ uz Zviedriju un centos izdzīvot. Mēģināju strādāt, pelnīt naudu. Atklāju, ka Kristeram Stremholmam ir fotoskola. Tad es devos tur.
Pirmais, ko gribēju darīt, bija doties atpakaļ uz Hamburgu un nofotografēt savus draugus. Bet viņi visi jau bija miruši. Tāpēc, ka dzīve ir ļoti īsa, ja to dzīvo tādā veidā, kādā mēs tolaik dzīvojām. Līdzīgi kā lampa, ja tā deg dienu un nakti. Mēs negulējām pārāk daudz. Par daudz narkotiku un citu sliktu lietu. Jūrnieku rajonā bārā satiku pavecu sievieti Ģertrūdi (tolaik man tā šķita), kuru es zināju, bet ar kuru nebiju pazīstams. Sāku viņu fotografēt. Viņa iebilda: «Tas nav iespējams!» Pēc trim aliem viņa mainīja savas domas un teica: «Rīt vienos naktī tiksimies Cafe Lehmitz.» Es iepriekš par tādu vietu nebiju dzirdējis. Atnācu tieši vienos un noliku uz galda fotoaparātu. Bārs bija stāvgrūdām pilns. Neviens man nepievērsa uzmanību. Tad pienāca viens čalis/tips un sāka interesēties par manu fotoaparātu: «Tas ir slikts, vai ne?» Nē, tas ir jauks. Tad viņš sāka lielīties ar savu fotoaparātu. Saucu: «Skol! Par tavu fotoaparātu!» Piegājām pie bāra un ieņēmām ko stiprāku, pienāca meitenes, sākām dejot. Kad sāku meklēt savu fotoaparātu, tā tur vairs nebija. Tas bija gaisā, kad es to ieraudzīju. Viņi to meta viens otram un knipsēja. Biju mazliet piedzēries, uh?! Tad es piegāju un teicu, ka viņiem jānobildē mani, jo tas ir mans fotoaparāts. OK! Viņi mani nofotografēja un atdeva to. Pēc tam vairs nekad tā nepametu savu fotoaparātu.
Tad jau sanāk, ka Cafe Lehmitz sērija savā ziņā ir kopdarbs?
Jā. Lai gan šīs bildes nesanāca. Es nācu no āra, un nebija uzlikta īstā ekspozīcija. Viņi to nezināja. Viss sanāca melns. Satiku fantastiskus cilvēkus. Paliku Uši virtuvē (bāra japāņu izcelsmes prostitūta), atceros, pieskatīju viņas bērnus. Tad devos atpakaļ uz Zviedriju, vispirms fotogrāfijas parādīju Stremholmam, tad devos atpakaļ un visas bildes atdevu viņiem. Tā maršrutā Stokholma-Hamburga pavadīju trīs gadus. Daudz iemācījos.
Vai atceraties Cafe Lehmitz publikas reakciju, kad viņi ieraudzīja bildes?
Jā, protams. Atceros, kā devos pie Marlēnas (biju viņā mazliet iemīlējies) ar 24 x 30 cm lielu portretu. Viņa bija brīnišķīga sieviete, ļoti androgīna. Manā izpratnē tas bija brīnišķīgs portrets. Bet Marlēna atspieda to pret galda malu un saplēsa gabalos. Atstāja veselu tikai galvu - 4 x 5 cm lielu gabaliņu. Ieliku to aploksnē. Tas bija stulbi no manas puses - kam man vajadzēja viņai nest tik lielu portretu?! Daudziem bildes patika. Jo viņi ne tik bieži bija redzējuši sevi un draugus fotogrāfijās. Pirmā izstāde notika bārā. Izstādīju 360 fotogrāfijas. Cilvēki atpazina sevi. Viņi drīkstēja bildes paturēt sev. Tā bija ļoti laba izstāde, jo nepalika pāri nevienas fotogrāfijas. Man šķiet, tā ilga tikai četras dienas. Ilgu laiku bārā karājās tikai viens maziņš mans portrets. Visi man sauca - Skol! Skol! Man šķiet, viņi bija laimīgi, un es arī. Tas bija kā ģimenes albums. Daudziem bija 40-50 gadu. Viņi bija nākuši no vienas vides, no viena bērnudārza. Daudziem nebija vecāku, tad viņi bija nonākuši jauniešu cietumā, tad īstā cietumā. Bum - bum - bum…
Kur, jūsuprāt, dokumentālajā stilā ir robeža starp paparaci stilu un vuaierismu? Kas atšķir?
Kā jums šķiet, vai mans stils ir paparaci vai dokumentāls?
Dokumentāls.
Tas nav īsti dokumentāls. Manā stilā ir personiskais dokumentālisms. Dokumentālais stils nozīmē reģistrēšanu. Mani tas ne pārāk interesē. Fotografējot meklēju sevi un cilvēkus, ar kuriem varu identificēties. Un ir vienalga, no kādas vides viņi nāk - no augstākās sabiedrības vai cietuma. Ir jāatver durvis un jāieiet citā istabā. Man vairs nevajag apkārt sienu. Es daudz ceļoju.
Vai atceraties pirmās ģimenes bildes no savas bērnības? Kā jutāties kā mazs puika objektīva otrā pusē?
Man ir atmiņu aina, bet tā diemžēl nav fotogrāfija. Es sēžu vecmāmiņas dārzā lielā augļu kokā. Visapkārt ir zaļas lapas, un no šejienes varu redzēt visu, kas notiek dārzā, bet mani neviens neredz. Pretējā ielas pusē redzēju skraidām kaimiņu meitas. Tagad pēc laika varu teikt, ka tas droši vien bija tipisks vuaierisms - neviens mani neredz, bet es visu redzu. Biju kādus četrus gadus vecs. Atmiņu par fotogrāfijām gan man nav. Tas nāca pēc tam.
Kad un kā jūs dabūjāt savu pirmo fotoaparātu?
Es pats pelnīju naudu, golfa laukumā pārnēsādams golfa nūju somas. Strādāju visu vasaru. Man bija kādi desmit vienpadsmit gadi. Pēc tam es nopirku Kodak - Retinette. Tas bija ļoti jauks, vienkāršs fotoaparāts. Man tas ir joprojām.
Daiļrades sākumā jums bija arī ar glezniecību un rakstniecību saistīti sapņi. Fotogrāfija tomēr ņēma virsroku?
Jā. Tāpēc, ka man patīk cilvēki. Negribēju būt viens, ārpusē. Uztaisīju dažas gleznu izstādes, bet tas bija ļoti vientuļi. Man gribējās būt starp cilvēkiem, bet tajā pašā laikā palikt radošam. Tas ir īsts izaicinājums - būt klāt, bet saglabāt distanci. Man patīk situācija, kad tu [mākslā] zini, par ko runā. Tās nav tikai fantāzijas. Tu esi klāt, vari pieskarties. Man patīk šī pieskaršanās pieeja. Tie nav tikai kaut kādi cilvēki. Man ir jābūt tuvu cilvēkam. Fotoaparāts, tā ir privilēģija, ja tu mīli cilvēkus. Es esmu ļoti pateicīgs par to. Protams, tev pašam arī jābūt ļoti zinātkāram tipam. Arī kaislīgam. Un, iespējams, arī mazliet kukū.
(Sarunā iesaistās fotogrāfs Kristaps Kalns.) Vai jūs kādreiz fotoaparāta dēļ esat juties neieredzēts?
Jā. Absolūti. Jums ir pilnīga taisnība. Viens no maniem likumiem ir - atstāt fotografētos cilvēkus kā draugs. Lai tad, kad es aizietu, viņi teiktu - tas bija jauks puisis, es ceru, ka viņš mums atnesīs smukas bildes. Tas ir tas, ko es gribu. Negribu, lai viņi mani ienīst, jo es neienīstu viņus. Tieši otrādi.
K. K. Manā pieredzē ļoti bieži šis te [piesit pie iespaidīgā fotoobjektīva] cilvēkiem nozīmē, ka tu esi pret viņiem, nevis ar viņiem, lai kā tu viņus gribētu mīlēt...
Jā, precīzi! Es arī esmu staigājis apkārt ar lielu fotoaparātu, bet tagad jau piecpadsmit gadu fotografēju ar šo (Petersens izvelk no kabatas Contax 3, ko jebkurš neprofesionālis nodēvētu par ziepjutrauku). Es esmu mazs cilvēks, man nevajag lielu fotoaparātu. Tas nav tik biedējošs, kā šis [rāda uz Kristapa fotoaparātu]. Bet ir problēma, ka es neizskatos pēc profesionāļa, un cilvēki sākumā man nenotic. Man tas ir jāpierāda (smejas). Publiskajā lekcijā fotogrāfs izstāsta, kā viesnīcā satiktās kolorītās Parīzes dvīnes bijušas aizdomīgas un uzreiz nepiekritušas pozēt kaut kādam svešiniekam. Tad Petersens smalkjūtīgi ierosinājis «pagūglēt». Nākamajā dienā atbilde bijusi - jā.
U. A. Toms Veits 1985. gadā sava albuma Rain Dogs vākam izvēlējās jūsu fotogrāfiju. Jūs tas pārsteidza?
Jā, es biju pārsteigts. Sadzīvē viņš ir ļoti kautrīgs. Bet uz skatuves - īsts tīģeris. Man patīk Toma Veita mūzika.
Man šķiet, ka jūsu fotogrāfijas un Veita mūzika ir nedaudz radniecīgas - tāda silta mežonība.
Jā. Iespējams. Kaut kādā ziņā - jā.