Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Intervija ar dziedātāju Džeraldu Finliju. Esmu kārs uz visu!

Basbaritons Džeralds Finlijs, kurš uzkāpis Kilimandžāro virsotnē un kura portrets rotā Kanādas pastmarku, atveido Svētā grāla karaļa Amfortasa lomu Alvja Hermaņa iestudētajā Riharda Vāgnera operā Parsifāls

Londonā dzīvojošais kanādiešu dziedātājs Džeralds Finlijs nespēj iedomāties savu dzīvi bez kamermūzikas, klasiskās un laikmetīgās operas. Šķiet, neviens cits viņa līmeņa vokālists pēdējos gadu desmitos nav spējis aptvert tik plašu repertuāru un sniegt tik pamatīgu ieguldījumu mūsdienu mūzikas popularizēšanā.

Speciāli Džeralda Finlija balsij amerikāņu skaņradis Džons Adamss rakstījis galveno – atombumbas izgudrotāja Roberta Openheimera – lomu operā Atomdoktors/Doctor Atomic (2005). Kompozīcijas dziedātājam veltījuši Pīters Lībersons, Marks Antonijs Tērnidžs, Kaija Sāriaho, Einojuhani Rautavāra un daudzi citi autori. Džeralds Finlijs ir smalks kamermūzikas interprets; kopā ar pianistu Džūljusu Dreiku sagatavotās programmas var novērtēt ne tikai koncertos, bet arī ierakstu kompānijas Hyperion izdotajos albumos.  

2014. gadā mūziķis kopā ar dēliem iekarojis Kilimandžāro virsotni – tas bija projekts, kura mērķis bija atbalstīt labdarības organizāciju Help Musicians UK. Šā gada sākumā Kanādas pasts ir izdevis pastmarku bloku, kas ir veltīts kanādiešu opermākslai. Vienā no pastmarkām ir iemūžināts Džeralds Finlijs.

Pašlaik lielisko basbaritonu var dzirdēt Vīnes Valsts operā, kur viņš atveido Amfortasa lomu režisora Alvja Hermaņa un diriģenta Semjona Bičkova iestudētajā Riharda Vāgnera Parsifālā. Pēc operas pirmizrādes Džeralds Finlijs sniedza interviju KDi.   

Alvja Hermaņa iestudētā Parsifāla pirmizrādē Vīnes Valsts operā 30. martā skanēja gan "bū!", gan "bravo!". Vai jūs, būdams iesaistīts šajā izrādē, uzskatāt to par provokatīvu?

Protams! Šajā izrādē Parsifāla stāsts kļūst par daļu no kāda cita vēstījuma, un skatītājiem tas var izrādīties par sarežģītu. Tas ir labi, ja mums, saglabājot augstu muzikālo kvalitāti, izdodas provocēt publiku un likt tai aizdomāties. Var gadīties, ka daļa klausītāju iekšēji cīnīsies ar piedāvāto koncepciju, aizvērsies un jutīs, ka tas nav tas, ko viņi vēlas piedzīvot operteātrī.

Būt skatītājam mūsdienās ir grūti. Esmu priecīgs, ka mana vieta ir uz skatuves, nevis zālē. Skatītāji uzņem tik daudz informācijas, vienā izrādē var savienoties tik daudz dažādu stilu, elementu un paņēmienu, ka atmezglot šo kamolu nav viegli. Tāda izrāde kā šī var viņus aizķert un ilgi palikt atmiņā. Cilvēki runās par "Parsifālu ar smadzenēm" un "Parsifālu Oto Vāgnera trakonamā". "Ak jā, tā ir izrāde Vīnē, kurā neko nevarēja saprast!", "Tas vispār nebija Parsifāla stāsts". Jācer, ka skatītāji arī domās par redzēto un dzirdēto.       

Britu režisors Greiems Viks ir teicis: "Man nav nekas pretī, ja skatītāji beigās ūjina. Mani daudz vairāk biedē tas, ja es kāpju uz skatuves un mani sagaida klusums." Ja publika reaģē, tas ir labi, tas veicina diskusiju un uztur interesi. Cilvēki par to runā. Tajos gadījumos, kad pirmizrādē skan "bū!", mani uztrauc, ka tas liek neērti justies tiem, kuriem iestudējums patika. Citu skatītāju negatīvā reakcija viņus ietekmē – viņiem ļauj noprast, ka nekas tāds nevar patikt, ka viņu viedoklis par izrādi nav pareizs, nav derīgs. Jo skaļāk vieni aplaudē, jo intensīvāk citi ūjina.

Tiem, kuriem izrāde nepatīk, beigās vienkārši ir jāiet prom. Atstājiet teātri – un miers! Jūs varat parādīt attieksmi un vairs nepirkt biļetes, taču ļaujiet izbaudīt vakaru tiem, kuriem iestudējums patika. Ja viņus kaut kas tik ļoti neapmierina, kāpēc viņi neiet prom starpbrīdī un paliek līdz beigām? Lai kliegtu "bū!"? Interesanti. To var uztvert kā mākslas rosinātu komunikācijas veidu.

Kā jūs jūtaties Alvja Hermaņa izrādē?

Šis ir otrais Parsifāla iestudējums, kurā es piedalos. Pirmo reizi dziedāju Amfortasu 2013. gadā režisora Stīvena Lengridža un diriģenta Antonio Papāno veidotajā jauniestudējumā Londonas Karaliskajā operā. Tajā mans varonis arī bija traumēts cilvēks, kurš tika aprūpēts XX gadsimta hospitālī.

Izrādē Vīnē Amfortasam ir brūce galvā, viņš ir piedzīvojis ķirurģisku iejaukšanos – smadzeņu operāciju. Alvis dēvē Amfortasu par "pacientu numur viens". Mans varonis laiku pa laikam atgūst un atkal zaudē samaņu. Brīžiem viņu piepilda brīnumaina apskaidrība. Amfortass redz to, ko neredz citi.

Režisors par izrādes ideju zina daudz vairāk nekā dziedātāji. Katram no mums ir jāsaprot, kādus soļus mēs varam spert, lai īstenotu režisora ieceres. Strādāt ar Alvi bija patīkami, jo viņš vispirms gribēja zināt, kas jau ir manā Amfortasa interpretācijā, ko es tajā ieguldu un kā es jūtos šajā tēlā. Tas bija labs starta punkts.  

Amfortasam operā ir spēcīga mūzika, kura kļūst izmisuma pilna. Tā atspoguļo plašu pārdzīvojumu spektru – no sakāpināta dramatisma līdz absolūtam tukšumam, bezsamaņai, līdz robežai, kad Amfortasam pazūd jebkura vīzija, realitātes sajūta. Tas atbilst stāvoklim, kurā nonāk cilvēks pēc smadzeņu operācijas. Tie ir dažādi blakusefekti.      

Ar ko jums pašam ir īpaša šī izrāde? Vai tā atklāj ko jaunu Vāgnera darbā?    

Es vienmēr izturos ar cieņu pret cita mākslinieka darbu. Alvis mums paskaidroja, ka viņš vēlas, lai izrādē būtu brīnuma sajūta. Kas ir cilvēka saprāts? Kas ir apziņa? Kas notiek mūsu smadzenēs? Tā ir izrāde par cilvēka dabu un zinātni, par mūsu emocionālo, intelektuālo un garīgo pasauli. Visas šīs tēmas bija aktuālas XIX un XX gadsimta mijā – laikā, uz kuru pārcelta iestudējuma darbība. Tas bija atklājumu laiks. Gatavojoties Džona Adamsa operas Atomdoktors pasaules pirmizrādei, kurā es atveidoju atombumbas izgudrotāju Robertu Openheimeru, es daudz pētīju, kas notika XX gadsimta sākumā fizikā.

Pieļauju, ka skatītājiem nav viegli iedomāties, ka Parsifāla varoņi izrādē šajā brīnumu un atklājumu laikā apdzīvo arhitekta Oto Vāgnera celto psihiatrisko slimnīcu. Viens no centrālajiem simboliem iestudējumā ir smadzenes, kuras iemieso Svēto grālu. Es nedomāju, ka mēs pielūdzam smadzenes, drīzāk doma ir tāda, ka mums ir jārespektē šī radības daļa, kuru mēs paši līdz galam neizprotam. Smadzenes ir jaudīgākas par jebkuru datoru. Tās sevī glabā vislielāko noslēpumu. Es nesen dzirdēju, ka cilvēkam ir nevis piecas, bet 26 maņas. Ko mēs par sevi zinām? Arī par to ir šī izrāde.   

2018. gada pavasarī mani gaida Parsifāla jauniestudējums Bādenbādenē, tur šo operu iestudēs režisors Dīters Dorns un diriģents Saimons Retls.

Kāda bija jūsu reakcija, kad uzzinājāt, ka jūsu portrets rotās Kanādas pastmarku?

Es ilgi smējos! Operdziedātājs neko tādu negaida. Parasti uz pastmarkām redzam personības, kuras iemūžinātas memoriālos nolūkos. Es jūtos pagodināts, ka Kanādas pasts ir izvēlējies operu kā mūsu valsts identitātes daļu. Uz pastmarkām tiek atveidoti sportisti un kultūras pārstāvji, taču opera ir ļoti šaura mākslas joma – es domāju, ka operas izrādes apmeklē mazāk nekā viens procents valsts iedzīvotāju.

Jaunībā es kolekcionēju pastmarkas, manam tēvam bija liela kolekcija. Paiet 50 gadu – un pēkšņi tu ieraugi savu seju uz pastmarkas. Kanādas pasts vēlējās izmantot attēlu, kurā esmu redzams uzstāšanās brīdī. Es teicu, ka man ir jāizskatās labi! Dziedātāju fotogrāfijās jūs bieži redzat sasprindzinājumu – izskatās, ka tas prasa tik daudz piepūles. Vai arī dziedātājs izskatās, it kā viņš kliegtu. Tas nav patīkami. Tam ir jābūt priekpilnam brīdim. Mums izdevās atrast vienu labu fotogrāfiju, kura uzņemta koncertā, un es tajā izskatos laimīgs.

Patīkami, ka šī pastmarka ir viena no pastmarku bloka, kas ir veltīts operai Kanādā. Pārējās ir atveidota mana brīnišķīgā kolēģe soprāns Adriana Pječonka, impresārijs Ērvings Gutmens un skati no divām kanādiešu operām – Filumena un Luijs Rīels/Louis Riel. Tās ir nozīmīgas vēsturiskās operas. Luijs Rīels stāsta par mūsu nācijas dzimšanu, operas tēma ir pretrunīga un sarežģīta. Šogad aprit 50 gadu kopš tās pirmizrādes, un Luijs Rīels atgriežas Kanādas operas kompānijas/Canadian Opera Company (Toronto) repertuārā. Šis darbs liek vēlreiz nopietni aizdomāties par mūsu vēsturi.    

Pērn rudenī Ņujorkas Metropolitēna operā jūs atveidojāt titullomu Džoakīno Rosīni pēdējā operā Vilhelms Tells, kurā dziedājāt kopā ar Latvijas soprānu Marinu Rebeku. Kādi ir jūsu iespaidi par viņu?

Tieši tajā laikā kļuva zināms, ka Marinai Latvijā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Viņa to ir pelnījusi. Katrs Marinas uznāciens uz skatuves ir kā skaista uguņošana. Viņai piemīt apbrīnojams starojums, viņas balss zaigo visās krāsās. Matildes lomā Vilhelmā Tellā Marina ir burvīga: viņa spēj parādīt gan maigumu pret savu iemīļoto Arnoldu, gan spēku un precizitāti dziedājumā – viņai padodas visas neiedomājamās Rosīni koloratūras.

Pirms pieciem gadiem jūs dziedājāt Šēnbergu un Haidnu diriģenta Andra Nelsona vadībā.

Jā, tie bija koncerti kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri un Bavārijas Radio kori. Tā bija kara tēmai veltīta programma – Arnolda Šēnberga kantāte Izdzīvojušais no Varšavas un Jozefa Haidna Nelsona mesa. Es ceru, ka mēs vēl strādāsim ar Andri Nelsonu. Bostonas simfoniskajam orķestrim ir paveicies, ka tam ir tāds muzikālais vadītājs!  

Pērn intervijā žurnālam Opera News esat teicis: "Ja es būtu jauns dziedātājs, es, visticamāk, meklētu vairāk piedzīvojumu un izaicinājumu." Paskaidrojiet, lūdzu, ko jūs ar to domājat!

Manā karjerā ir bijis pietiekami daudz piedzīvojumu. Esmu pārliecināts, ka mums ir jāveicina mūsdienu komponistu jaunrade – viņiem ir jāsacer mūzika dziedātājiem ar klasisko izglītību. Es vienmēr esmu baudījis sadarbību ar skaņražiem – saviem laikabiedriem. Esmu strādājis ar Džordžu Bendžaminu un daudziem citiem autoriem. Tā ir mūsu radošā atbildība un pienākums – iet uz priekšu, izmantojot savu šā laika pieredzi un zināšanas, atspoguļojot mākslā savas dilemmas un pārdomas.

Dziedātāji ir vienīgie mākslinieki, kuriem ir tiešs kontakts ar publiku. Mēs uzrunājam ar savu balsi – kas var būt vēl dabiskāk? Klausītāju reakcija ir zibenīga, jo komunikācija notiek emocionālā līmenī. Es sniedzu daudz kamermūzikas koncertu un esmu pateicīgs klausītājiem, kuri uz divām stundām izslēdz savas tehnoloģiskās ierīces, iziet no sociālajiem tīkliem un pavada šo laiku ar mani un pianistu. Kāds ir mans pienākums viņu priekšā? Kāpēc viņi ir atnākuši? Cilvēki vēlas piedzīvot emocijas, dzirdēt stāstu, kurā ir gan gaišā, gan tumšā dzīves puse. Varbūt viņi vēlas pameditēt divas stundas. Šādos koncertos es gribu dziedāt laikmetīgo mūziku, es to arī daru.

Mums ir jāmudina komponisti, lai viņi turpinātu piedāvāt šādu pieredzi publikai. Ir jādzimst jaunai mūzikai – jo vairāk tās būs, jo labāk. Visā milzīgajā spektrā un trokšņu pasaulē mēs atradīsim tās dzirksteles un pērles, kuras noteikti piesaistīs uzmanību, aizkustinās un atstās uz mums dziļu iespaidu.

Pašlaik priekšplānā strauji izvirzās mūzikli. Salīdzinājumā ar tiem opera daudziem šķiet sarežģīta, un man ir aizdomas, ka nākotnē opera, sekojot mūsdienu tendencēm, var pārvērsties par šovu, kurā dziedātāji vairs nebūs galvenie emociju pārraidītāji. Man ir bail, ka tas notiks. Cilvēkiem ir vajadzīgas šīs tīrās, spēcīgās emocijas, tieši tāpēc viņi joprojām klausās Džakomo Pučīni mūziku.   

Kādu risinājumu jūs redzat?

Ja šajā kontekstā runājam par piedzīvojumiem un izaicinājumiem, var uzdot jautājumu: varbūt ir vērts atskaņot Pučīni diskoklubā? Varbūt ir vērts pārliecināt kādu popdziedātāju izpildīt Šūmaņa dziesmas? Pat šajā gadījumā tiks saglabāta mūzikas spēja emocionāli uzrunāt klausītājus, jo tā iekodēta partitūrā un vārdos. Vai popdziedātājam ir pa spēkam to izdarīt? Kā nu kuram. Varbūt operas dziedātāji dažreiz var mēģināt pasniegt šo materiālu populārākā stilā? Kāpēc ne? Mums visu laiku nav jābūt tik cieši piesietiem operas mākslas klasiskajai struktūrai. Mums ir jāatrod līdzsvars.

Varu atzīties: es būtu vēlējies, lai studiju gados būtu nopietnāk pievērsies savas balss klasiskajai skološanai. No tā ir atkarīga mūsu profesijas un operas nākotne. Ļoti daudz no klasiskās mūzikas – no tā, ko pašlaik uzskatām par tradicionālo repertuāru, – vienkārši atkritīs, jo jaunie dziedātāji to nebūs spējīgi izpildīt. Pēc 20 gadiem varam nonākt situācijā, kad neviens vairs nespēs dziedāt Bellīni, Doniceti un Rosīni vai arī šī mūzika skanēs pavisam citādi. Balss pastiprinājums, mikrofonu izmantošana, tehniskā iejaukšanās atstās iespaidu uz mūzikas skanējumu.

Dziedātājiem ir jārūpējas par savu vokālo disciplīnu un jādomā, kā to uzturēt šajā pārmaiņu pasaulē. Mūsu galvenais instruments ir balss, operas galvenais «šova» elements ir balss, kura netiek ne pastiprināta, ne modificēta, – tā nāk no rīkles tieši zālē. Tāpēc es apbrīnoju un cienu tādu mākslinieci kā soprāns Edita Gruberova, kura 70 gadu vecumā joprojām uzstājas. Viņas sniegumā ir tehniskā precizitāte un skaistums, dziedātāja mākslā iegulda savu sirdi – tas mums ir jāatbalsta.

Vai dziedātāju izglītības līmenis mūzikas augstskolās pašreiz nav pietiekami augsts?

Es būtu apmierināts, ja man būtu sajūta, ka izglītības līmenis konservatorijās un mūzikas akadēmijās patiešām ir augsts. Es neesmu pārliecināts, ka jaunie dziedātāji tur tiek sagatavoti tā, lai viņiem tiktu nodrošināta ilgtermiņa karjera. Es dzirdu, kā viņi dzied – šeit, Vīnē, kā arī Londonā, Ņujorkā un citur –, un es vēlētos, lai līmenis būtu augstāks. Pašlaik ir mazāk izcilību un zvaigžņu nekā pagātnē. Tas mani sarūgtina. Šī joma kļūst arvien šaurāka. Kuras ir mūsdienu spožākās dīvas soprānu vidū? Viņu ir ļoti maz.

Viņu nekad nav bijis pārāk daudz.

Tā ir, taču par to var diskutēt. Jūnijā Kārdifā es apmeklēšu jauno dziedātāju konkursu BBC Cardiff Singer of the World. Būs interesanti paklausīties, ko mums piedāvās labākie jaunie dziedātāji no visas pasaules. Vienmēr ir izņēmumi, taču es jūtu, ka mēs daudz ko zaudējam, piemēram, kamermūzikas repertuārā, arvien mazāk solistu pievēršas dziesmām. Es izklausos pēc veca īgņas, taču situācija ir bēdīga. Dažreiz parādās spilgti talanti, bet arvien retāk es dzirdu cilvēkus apspriežam jaunos talantus: jums jādzird šis, šis un vēl šis!

Kurus opermāksliniekus uzskatāt par zvaigznēm?      

Tenoru vidū tie noteikti ir Jonass Kaufmanis un Pjotrs Bečala. Vilhelmā Tellā esmu dziedājis ar Braienu Imelu un Džonu Osbornu. Jāpiemin Huans Djego Floress. Tie ir mani favorīti. Labi tenori ir Vitorio Grigolo un Roberto Alanja. No soprāniem – protams, Anna Ņetrebko. Kā zināms, Renē Fleminga gatavojas atstāt operas skatuvi. Varu izcelt Sondru Radvanovsku un Kristīni Opolais.

Man ir prieks dziedāt Parsifālā Vīnē kopā ar Renē Papi, kurš ir labākais bass pasaulē. Taču man ir sajūta, ka, iespējams, mēs esam pēdējā paaudze... Gribētos domāt, ka aiz mums ir daudz labu dziedātāju, kurus vēl neesmu dzirdējis. Varbūt man biežāk ir jāiet uz izrādēm un koncertiem, lai viņus atklātu.    

Vai paredzat, ka pēc 20 gadiem operteātru repertuārs būs pavisam cits?  

Pieļauju, ka teātra māksla izjutīs vēl pamatīgāku televīzijas, kino un citu tehnoloģiju spiedienu. Ko mēs redzēsim uz skatuves – hologrammas? Nevar iedomāties, kā attīstīsies tehnoloģijas. Skaidrs, ka, lai piesaistītu auditoriju, operteātriem nāksies piedāvāt to, kas ir populārs un pieprasīts. Tas veidos repertuāra pamatu, taču es ticu, ka būs arī citas aizraujošas formas, piemēram, rokoperas. Klasiskās mūzikas elementi noteikti tiks saglabāti.   

Visvairāk apdraudēts ir bel canto repertuārs?

Jā. Lai atļautos uzvest bel canto operas, kvalitātei ir jābūt nevainojamai. Šādu izrāžu iestudēšana un mēģinājumi prasa ilgu laiku, nemaz nerunājot par dziedātāju sagatavotības līmeni. Daudziem solistiem šķiet – nē, tas ir pārāk sarežģīti! Lai dziedātu bel canto, nepieciešama izcila vokālā tehnika un disciplīna, taču jaunajiem māksliniekiem bieži pietrūkst pacietības, viņiem gribas pēc iespējas ātrāk uzlēkt uz skatuves.

Es ļoti uzmanīgi sāku dziedāt bel canto repertuāru karjeras otrajā pusē. Es neesmu tipisks bel canto dziedātājs, taču es apzinos, ka šī mūzika ir klasiskās vokālās mākslas fundaments. Diemžēl bel canto dziedāšanas tradīcijas pazūd, drīzumā mēs šo mūziku vairs nedzirdēsim tādā kvalitātē, kādā tai ir jāskan. Tas ir saistīts ar izglītību – pasniedzējiem nav pacietības ilgstoši strādāt ar audzēkņiem, un arī pašiem studentiem nav pacietības pavadīt ilgus gadus, metodiski studējot bel canto pamatus.   

Dziedāt Mocartu arī nav tik vienkārši!

Protams! Kad jūs dzirdat brīnišķīgu dona Otavio ārijas Dalla sua pace interpretāciju, jūs saprotat, cik ilgi tenors tam ir gatavojies, taču mūsdienās reti gadās dzirdēt skaistu šīs ārijas izpildījumu.

Kuras operas, jūsuprāt, vienmēr paliks repertuārā, par spīti visām pārmaiņām?  

Verisma darbi, XIX gadsimta beigu operas. Tās, kurās ir vienkāršākas melodijas. Paliks arī Vāgners, taču ar viņu ir jābūt uzmanīgiem. Vāgners prasa īpašu balss spēku un izturību. Amerikā mūzikas skolās pasniedzēji ir iemācījušies labi trenēt dziedātāju izturību. Es ceru, ka šis spēka dziedājums neietekmēs mākslinieku karjeras ilgtspēju. Kopumā tas ir labi, ka varam sevi uztrenēt un dzīvot veselīgi.  

Vasarā Zalcburgas festivālā jūs piedalīsieties mūsdienu vācu komponista Ariberta Reimaņa operas Līrs jauniestudējumā. Ar kādām sajūtām gatavojaties karaļa Līra lomai?

Tā ir varena, ārkārtīgi grūta loma, kura liks man mobilizēt visus resursus – intelektuālos, fiziskos un vokālos –, lai es neizjuktu uz skatuves kā aktieris un dziedātājs. Būs jāiet uz visu banku, šī loma pārbauda visas tavas spējas, tajā ir daudz ekstrēmu izpausmju, kuras man uz skatuves būs jākontrolē. Iestudējumu Zalcburgā veidos lieliska komanda – režisors Saimons Stouns un diriģents Francis Velzers-Mests. Spēlēs Vīnes filharmoniķi. Mums būs ilgs mēģinājumu process – tas man patīk. Notiks tikai četras izrādes, bet OK...

Šādi uzdevumi man liek saņemties – iemācīties milzīgu, sarežģītu partiju. Ziniet, es jau esmu nodziedājis Hansu Zaksu Vāgnera Nirnbergas meistardziedoņos, un man vairs nav bail ne no vienas lomas. Hanss Zakss ir lielākā un sarežģītākā partija manā repertuārā. Izturība, atmiņa, emociju gamma – kad es to biju nodziedājis, sajutos, ka patiešām esmu nobriedis. Pēc Nirnbergas meistardziedoņiem esmu kļuvis daudz viedāks dziedātājs.   

Populārāko dziedātāju vidē jūs esat unikāls ar to, ka gandrīz pusi sava laika veltāt laikmetīgajai mūzikai. Kāpēc jums tā ir tik svarīga?

Man pašam gan šķiet neparasti, ka es paralēli aktivitātēm mūsdienu mūzikā izpaužos arī klasiskajā repertuārā. Tas man ir nepieciešams, lai uzturētu savu vokālo veselību. Laikmetīgā mūzika nereti ir sarežģīta un tehniski prasīga, tas nav tik labvēlīgi izpildītāju vokālajai ilgtspējai. Tāpēc es laiku pa laikam atgriežos klasikā, lai stabilizētu balsi.

Kad es mācos jaunu mūsdienu skaņdarbu, es parasti dziedu maigi un liriski – nevis tā, kā rakstīts partitūrā. Tikai kad esmu uz skatuves, es šo mūziku izpildu tā, kā iecerējis autors. Bieži tas nozīmē vokālo robežu paplašināšanu un pārkāpšanu. Taču, piemēram, angļu skaņradis Marks Antonijs Tērnidžs izturas pret balsi ar lielu sapratni un cieņu. Strādājot ar komponistu, tu vari viņam pateikt par savām izjūtām, ja kāda opusa daļa nav īpaši ērta balsij, un viņš palīdzēs atrast risinājumu.  

25. aprīlī Bārbikena centrā Londonā es dziedāšu galveno lomu Džona Adamsa operas Atomdoktors koncertizpildījumā. Pie BBC simfoniskā orķestra pults stāsies pats komponists. Pirms mēneša viņš man atsūtīja e-pasta vēstuli: "Sveiks! Pirms divpadsmit gadiem, kad komponēju operu, es uzrakstīju traki augstas notis baritona partijā. Kā tu jūties? Tiksi ar tām galā?"

Drīz dzirdēsim, vai tikšu ar tām galā! Redziet, Džonu Adamsu tas interesē, jo komponists vēlas, lai viņa mūzika skanētu pēc iespējas labāk. Starp citu, Atomdoktora galvenā varoņa fiziķa Roberta Openheimera ārija ir kļuvusi iecienīta konkursos un noklausīšanās reizēs. Patīkami, ka jaunie dziedātāji arī izvēlas mūsdienu repertuāru.

Jūs vēl ilgi varētu tēlot donu Žuanu un grāfu no Figaro kāzām, taču jūs izvēlaties lomas savu laikabiedru – Džona Adamsa, Kaijas Sāriaho un Marka Antonija Tērnidža – operās. Kāda ir jūsu motivācija? Arī no komerciālā viedokļa pārdot mūsdienu repertuāru ir daudz grūtāk nekā klasiku.     

Es mīlu mūsdienu mūziku, bet par komerciālo izdevību lai domā koncertu un izrāžu rīkotāji. Es gūstu milzu apmierinājumu un piepildījumu, dziedot laikmetīgo mūziku. Tikai mums un tikai šodien ir iespēja strādāt ar jauniem stāstiem, jaunu drāmu, lai atrastu emocionālo saikni ar laiku, kurā dzīvojam, un skanējumu, kuru rada mūsu laikabiedri. Mēs varam pārbaudīt, vai tajā var rast emocionālo patiesību.

Mani allaž iedvesmo sadarbība ar režisoru Pīteru Selarsu, kurš oriģināli un spoži iestudē laikmetīgā muzikālā teātra darbus. Viņš perfekti zina Šekspīru un Mocartu, ideāli orientējas klasiskajā mantojumā, taču katru reizi, kad Pīters Selarss saskaras ar mūsdienu operu, jūs jūtat – viņš paceļas pats un paceļ citus nākamajā iedvesmas līmenī.

Labākās mūsdienu operas ir darbi par cilvēka dabu, žēlsirdību, iekšējiem un ārējiem konfliktiem, par vājāko sabiedrības locekļu spēju pacelties augstāk, izejot cauri smagiem pārbaudījumiem. Tie ir aizkustinoši, spēcīgi stāsti, kuri mums šajā laikā ir vitāli nepieciešami.           

Kuriem mūsdienu komponistiem jūs vēlētos pasūtīt skaņdarbu savai balsij?   

Es labprāt sadarbotos ar Osvaldo Golihovu un Džeiku Hegiju. Gribētos, lai Esa Peka Salonens apsvērtu iespēju sacerēt operu vai kādu vokālo darbu, – mums viņš ir jāpamudina! Interesants autors ir Niko Mjūlijs. Ja rastos iespēja, es būtu laimīgs nodziedāt Arvo Perta mūziku.

Kuriem pagātnes komponistiem jūs pasūtītu skaņdarbu?

Sarežģīts jautājums. Neesmu dziedājis pārāk daudz Verdi un Pučīni mūzikas, taču manā repertuārā ir dažas lomas viņu operās. Nākamajā sezonā Londonā debitēšu Skarpijas lomā Toskā. Esmu dziedājis Čaikovska operās Jevgeņijs Oņegins un Pīķa dāma. Šie komponisti man ir tuvi. Nezinu, vai vēl kaut ko varu vēlēties. Visticamāk, es pasūtītu darbu kādam verisma autoram.

Mani gaida jaunas lomas Vāgnera un Berga operās. Man ir rūpīgi jāvērtē dažādas iespējas, jo es vēlos uzstāties ar simfonisko orķestri, sniegt kamermūzikas koncertus, dziedāt operā un nedaudz arī pasniegt. Esmu kārs uz visu! Es vēlētos pasūtīt kādu operu, kurai būtu saikne ar Kanādu un kultūrām, kuras ir pārstāvētas mūsu valstī.    

Jūs ilgi dzīvojat Lielbritānijā, taču vienmēr uzsverat, ka esat kanādietis.

Jā, Anglijā esmu jau 35 gadus, kopš atbraucu studēt. Es ļoti lepojos ar Kanādu. Es dievinu tās mērogu, man patīk, ka kanādieši ir pretimnākoši, laipni, izpalīdzīgi, sociāli atbildīgi, cieņpilni un saprotoši. Mums ir tāda nacionālā rakstura īpašība – mēs apzināmies, ka pasaulē ir trauksme un problēmas un mēs varam palīdzēt to risināšanā un novēršanā. Varbūt mums nav pārāk lielas ietekmes, jo iedzīvotāju skaits nav ļoti liels. Kanādā ir auksti un daudz odu. Mums ir milzīga teritorija, kuru aukstākajā gadalaikā negribas apmeklēt. Ja laiks ir labs, mēs zinām, ko tur darīt!   

P. S. Alvja Hermaņa iestudēto operu Parsifāls Vīnes Valsts operā šajā sezonā varēs dzirdēt vēl 16. aprīlī. Izrādes ieraksts 19. aprīlī plkst. 19 tiks demonstrēts uz Rīgas kinoteātra Splendid Palace ekrāna.
     
Džeralds Finlijs

*Dzimis Monreālā 1960. gada 30. janvārī, audzis Otavā

*Studējis Kembridžas Universitātes Karaliskajā koledžā un Londonas Karaliskajā mūzikas koledžā

*Guvis atzinību Volfganga Amadeja Mocarta operās Così fan tutte, Burvju flauta, Figaro kāzas un Dons Žuans

*Repertuārs aptver lomas Džoakīno Rosīni, Džuzepes Verdi, Džakomo Pučīni, Žorža Bizē, Pētera Čaikovska, Riharda Vāgnera, Kloda Debisī, Leoša Janāčeka, Ēriha Volfganga Korngolda, Igora Stravinska un Bendžamina Britena operās  

*Atveidojis galvenās lomas mūsdienu komponistu Džona Adamsa, Marka Antonija Tērnidža, Kaijas Sāriaho un Tobiasa Pikera operās

*Kamermūzikas programmās uzstājas duetā ar pianistu Džūljusu Dreiku  

*Koncertrepertuārā ir Georga Frīdriha Hendeļa, Jozefa Haidna, Volfganga Amadeja Mocarta, Ludviga van Bēthovena, Franča Šūberta, Roberta Šūmaņa, Johannesa Brāmsa, Morisa Ravela, Edvarda Elgara, Čārlza Aivsa, Semjuela Bārbera, Žana Sibēliusa, Bendžamina Britena un mūsdienu komponistu mūzika
         
www.geraldfinley.com

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja