Paula Bēre ir filmas Francs dvēsele. Franca pirmizrāde notika pērn septembrī Venēcijas kinofestivālā. Paulai Bērei par Annas lomu Venēcijā tika piešķirta Marčello Mastrojāni vārdā nosauktā balva, kuru pasniedz daudzsološākajiem jaunajiem aktieriem. Viņa to saņēma no Marčello Mastrojāni un Katrīnas Denēvas meitas Kjaras Mastrojāni rokām.
Paulai Bērei ir 22 gadi, viņa dzīvo Berlīnē, līdz šim ir filmējusies vācu filmās. Fransuā Ozona Francs ir viņas pirmais nozīmīgais starptautiskais projekts, kurš guvis ievērību pasaulē.
"Es esmu mācījusies franču valodu skolā, pēc skolas beigšanas deviņus mēnešus nodzīvoju Parīzē. Bez šīs pieredzes es nebūtu spējīga filmā runāt franču valodā," sarunā ar KDi Parīzē saka aktrise. "Tas bija sarežģīti, jo īpaši emocionālākajās ainās. Man bija daudz ar sevi jāstrādā, lai savienotu savas vāciskās jūtas un domas ar franču valodu. Tas ir grūts uzdevums – savienot tekstu ar emocijām. Dažreiz man bija grūti paust savas varones jūtas, jo biju pārāk koncentrējusies uz valodu. Man bija jāiemācās būt brīvākai savās izpausmēs. Man tas izdevās – es biju tik labi iemācījusies tekstu, ka man par to vairs nebija jādomā, un es varēju emocionāli pieslēgties Annas jūtu pasaulei. Ja filmējos kādā vācu filmā, es varu ieskatīties scenārijā iepriekšējā vakarā, savukārt filmas Francs gadījumā man bija jāapgūst teksts četras piecas nedēļas pirms filmēšanas sākuma."
Vai Francam jūs galvenokārt piesaistīja Fransuā Ozona vārds?
Šo piedāvājumu es saņēmu caur savu aģentūru: tika meklēta vācu aktrise, kura runā franču valodā. Tas izklausās dīvaini, taču to, cik nozīmīga tavā dzīvē un karjerā ir bijusi viena vai otra loma, tu saproti tikai pēc kāda laika – tad, kad kļūsti vecāks. Piemēram, 14 gadu vecumā es nospēlēju galveno lomu kādā vācu filmā, taču tolaik tas man nešķita būtiski.
Gatavojoties Annas lomai Francā, es biju ļoti uztraukusies. Pirmais pasaules karš, sarežģīti likteņi, manas varones pārdzīvojumi – tas viss man bija pilnīgi jauns. Ko nozīmē zaudēt karā iemīļoto cilvēku? Es to nezinu.
Es atceros, kā mēs ar Pjēru Ninē iebraucām mazā Vācijas pilsētā, tā bija trešā filmēšanas diena. Tika uzņemta aina, kura iezīmē sižetisku pagriezienu un kurā Pjēra Ninē atveidotais Adriēns izstāsta Annai savu stāstu. Es Pjēram teicu: "Es nezinu, kā mums tas izdosies. Uztraucos – kas tagad būs." Viņš mani nomierināja: "Paula, atslābsti, mēs esam divatā. Kopā mums viss izdosies." Kopš tā brīža es zināju, ka esmu drošībā.
Ar ko, jūsuprāt, ir īpaša Fransuā Ozona darba metode?
Viņš jūtas ļoti brīvs – tādu es viņu iepazinu mūsu pirmajā tikšanās reizē, kad atnācu uz atlasi. Gaidot rindā, es redzēju, ka meitenes – manas kolēģes –, kuras bija atnākušas uz provēm pie Fransuā Ozona, cita pēc citas nāk ārā ik pēc piecām minūtēm. Es nodomāju: cik ātri!
Daži režisori patiešām ir tik dinamiski. Tas mani nedaudz biedēja. Es ienācu istabā, un mums ar Fransuā uzreiz izveidojās labs kontakts. Mēs vienkārši runājām. Viņš pastāstīja par savu ieceri – par Franca sižetu, scenāriju, Annas raksturu. Fransuā gribēja par mani uzzināt kaut ko vairāk. Mēs uzreiz atradām kopīgu valodu. Apstiprinot mani šai lomai, viņš bija ļoti pārliecināts par savu izvēli. Fransuā velta laiku rūpīgai aktieru atlasei, taču tajā brīdī, kad viņš tevī redz kvalitātes, kuras viņam ir nepieciešamas, viņš ātri pieņem lēmumu.
Fransuā zina, ko vēlas panākt un kā jāizskatās filmai, bet viņš neierobežo aktierus. Viņš uzticas un ļauj mums vaļu. Es nepazīstu daudz režisoru, kuriem nebūtu baiļu sajūtas, un Fransuā ir viens no tādiem. Viņš prot iedvesmot aktierus: "Tev izdosies! Bija labi, taču izdarām to vēlreiz. Pamēģini citādi!" Viņš tevi neizmanto kā marioneti. Viņš saka: ej un spēlē!
Mana varone Anna ir redzama gandrīz katrā ainā. Es sapratu, ko Fransuā vēlas paust caur šo varoni, un viņš saprata, kā es atveidošu Annu. Mēs pat nebijām to apsprieduši pārāk dziļi, jo secinājām, ka mūsu redzējums sakrīt. Fransuā man sacīja: "Ja tev ir kādi jautājumi, es palīdzēšu. Ja mani kaut kas neapmierinās, es tev pateikšu, taču rīkojies, kā tev pašai ir ērtāk."
Fransuā man iemācīja būt brīvākai, filmēšanas brīdī tev vairs nav jādomā par daudz – tev jādzīvo tajā momentā. Ja kaut kam būs lemts notikt, tas notiks. Tā vienmēr ir situācija, kurā var uzvarēt vai zaudēt. Katru reizi vajag riskēt un būt iekšēji brīvam – tāda ir Fransuā Ozona mācība, ko esmu apguvusi.
Filma Francs vēsta par laiku pēc Pirmā pasaules kara un pieskaras neiecietības, baiļu, aizspriedumu tēmai, kas ir ļoti aktuāla mūsdienās. Vai jūs to apspriedāt uzņemšanas laukumā? Vai šī tēma izgaismojās, kad filma bija pabeigta?
Filmēšana notika 2015. gadā, kad politiskā situācija bija citāda. Atveidojot Annu, es neizvirzīju mērķi parādīt vēsturiskās problēmas starp Franciju un Vāciju vai to, kas notiek mūsdienu sabiedrībā. Es vairāk domāju par attiecībām, kas veidojas starp Annu un Adriēnu – diviem jauniem cilvēkiem, kuri citā politiskajā kontekstā varbūt uzreiz iemīlētos viens otrā.
Jūsu varone filmā izdzīvo visplašāko emociju gammu, kurā ir zaudējums, sēras, vilšanās, jaunas romantiskas jūtas. Kas jūs pašu visvairāk uzrunā Annas raksturā?
Tajā brīdī, kad viņa pirmo reizi ierauga Adriēnu, viņa daudz ko saprot. Viņa saprot, kas ir noticis. Viņa ir pārcēlusies uz dzīvi pie Franca vecākiem, rūpējas par viņiem, lai kaut nedaudz aizmirstu par savām ciešanām.
Kad Anna satiek Adriēnu, viņa aizdomājas: esmu zaudējusi cilvēku, kuru mīlēju, un tagad manā dzīvē ir parādījies vīrietis, kurš man šķiet pievilcīgs. Ko tas nozīmē? Vai tas ir labi? Vai tā drīkst? Annas dvēselē notiek cīņa. Viņai ir jāpieņem, ka dzīve turpinās un viņas ciešanas neatgriezīs Francu.
Vai esat noskatījusies Ernsta Lubiča filmu Pārtrauktā šūpuļdziesma, kura ir Franca pamatā?
Fransuā mums pastāstīja par šo filmu. Es to negribēju skatīties pirms Franca filmēšanas beigām, jo baidījos, ka Pārtrauktās šūpuļdziesmas tēli iestrēgs man galvā un es spēlēšu to iespaidā, nevarēšu piepildīt savas emocijas un idejas, kas ir saistītas ar šo stāstu.
Es nopirku Pārtrauktās šūpuļdziesmas DVD, kuru nemaz tik vienkārši nevar atrast, taču mans DVD atskaņotājs nespēj to nolasīt. Ernsta Lubiča filmai es vēl tuvojos.
Vai jūtat, ka filmas Francs panākumi jau ir ietekmējuši jūsu karjeras attīstību?
Varētu iedomāties – šī ir prominenta franču režisora filma, tu saņem balvu Venēcijas kinofestivālā un sagaidi, ka tagad kaut kas notiks, ka viss attīstīsies pats par sevi. Tā nenotiek. Es jau labu laiku zināju, kādi projekti mani gaida pēc Franca.
Pašlaik filmējos galvenajā lomā Vācijas miniseriālā par baņķieriem. Tā ir pilnīgi cita pasaule, ja salīdzinām ar Annas tēlu Francā. Nākamās filmas uzņemšana man sāksies maijā, tas arī būs darbs Vācijā. Pagaidām man nav paredzētas lomas lielās franču, britu vai amerikāņu filmās.
Vai jūs pārsteidza Fransuā Ozona pieeja stāstam par Pirmo pasaules karu un viņa simpātijas pret vācu personāžiem?
Fransuā mīl Vāciju. Jaunībā viņš piedalījies skolas apmaiņas programmā un mācījies Vācijā. Man patika ideja, ka franču režisors izstāsta šo stāstu no vāciešu skatpunkta, no jaunās vācu sievietes skatpunkta.
Kura ir jūsu iecienītākā Fransuā Ozona filma?
Tās visas ir tik atšķirīgas! Man patīk viņa rokraksta neparedzamība. Tu skaties Fransuā Ozona filmu un domā, ka visu saproti, un pēkšņi viņš tevi pārsteidz ar kādu negaidītu pagriezienu, un viss sagriežas kājām gaisā. Pirms Franca filmēšanas es atkārtoti noskatījos Baseinu/Swimming Pool (2003) un nodomāju – ak dievs, es tūlīt strādāšu ar šo režisoru! Neticami!