Verandā bija ierakstu pults – tāda milzīga! Ejam tālāk – vienā istabā tika ierakstītas ģitāras, balsis un sintezatori, bet otrā – klavieres un bungas – dziedātāja Ieva Akuratere atceras un sev raksturīgajā nozīmīgus notikumus vēl vairāk izceļošajā manierē izrāda instrumentu un mūziķu izvietojumu savā mājā pirms trīsdesmit gadiem. Grupas Pērkons pirmā aizlieguma laikā, lai ierakstītu nu jau sen par latviešu roka klasiku kļuvušos albumus Zibens pa dibenu un Mākslas darbi, Ievas Mežaparka māja tika pārvērsta par skaņu ierakstu studiju. Dziedātāja neuzskata tikai par sakritību vien faktu, ka tajā istabā, kur reiz Dainis Strazdiņš rībināja Pērkona bungas, tagad ar draudzeni dzīvo viņas dēls Matīss, kurš bija redzams jau uz Ievas 1989. gada soloalbuma Spogulis vāka, bet tagad, izaudzis liels, ir aizrāvies ar sitamajiem instrumentiem. Nesen viņš iegādājies unikālas tablas no Indijas, kuru dzidro un pēc uzsitiena ilgi negaistošo skaņu Ieva labprāt nodemonstrē, izrādot dēla vērtīgo pirkumu.
Integrācijas paraugnodarbība
Vakars ir silts, lietus pierimis, un mēs pārvietojamies uz pagalmu – saimniece cienā ar smiltsērkšķu tēju un zefīriem, ko esot pircis Pērkona ģitārists Leons Sējāns. Nupat viņiem esot bijis koncerts – trijatā ar Matīsu. "Vakar bija kolosāla diena – spēlējām Brīvdabas muzejā Eiropas integrācijas programmas ietvaros. Cilvēki – cittautieši, kas mācās latviešu valodu Latvijā, lielākoties krievi, bet bija arī gruzīns, kaut kāds tumšais no arābu puses un polis. Es viņam teicu, ka man arī ir vecmāmiņa poliete, un viņš atbild: es zinu – katru dienu klausos šito te – Palīdzi Dievs. Viņiem tā ir mācību sistēmā. Starp citu, rudenī satiku Pāvelu Knollu Prāgā, brīnišķīgo valodnieku, kurš arī iedvesmojies no tās dziesmas. Arī kāds japānis man teica, ka to zina. Tāda brīnišķīga sakritība, ka tikko bija Pēteri, un Pēteros atlīgo. Tad nu mēs mācījām viņiem arī jaukās līgodziesmas. Viņiem tik ļoti patika tās melodijas, jo tās ir tik skaistas! Protams, uzrāviens bija, kad es nodziedāju Bulata Okudžavas dziesmas krieviski, – gruzīns vispār mirdzošām acīm, un es saku: tā taču bija gruzinskaja pesņa (gruzīnu dziesma – red.). Super – tā ņemt sasildīt visus un samīļoties!" saviļņota stāsta Ieva, kura 2003. gadā izdeva veselu albumu Russkije ar sev tuvām krievu autoru dziesmām, kuras gan tagad netiekot atskaņotas bieži, jo daudziem latviešiem ir tendence norobežoties no krieviskā jebkādās izpausmēs.
"Es nespēju noliegt to, kas ir brīnišķīgs slāviskajā kultūrā. Mums Ādolfs Šapiro bija ģimenes draugs – izcils režisors, kuru aizdzina no šejienes, un viņam par to sāpe. Arī Juris Civjans – kinozinātnieks, kurš aizbrauca uz Ameriku strādāt. Vai manas krustmāmiņas vīrs Roalds Dobrovenskis – cilvēks, kurš, kā zinām, ir sarakstījis milzīgu sējumu par Raiņa dzīvi un darbiem. Viņam es zvanīju, kad Zane Šmite, kura ir vieda tautas pūra zinātāja, braucot pa Raiņa vietām, lūdza man uzzināt, kuras bijušas Raiņa mīļākās dziesmas, lai varētu dziedāt tajā reidā. Roalds pirmo nosauca Pūt, vējiņi, un vēl viņš pateica kaut ko ļoti interesantu: ka Rainim patikušas latgaliešu godu dziesmas, par to viņš pat divdesmit gados uztaisījis zinātnisku darbu, to vispār maz kurš zina, un vēl viņam ļoti patikušas arī krievu tautasdziesmas, jo tām ir īpaši skaistas melodijas. Redzi, ja atkal runā par integrāciju – var tūkstoš stundām drūmi rāties un ar naidu to uzspiest, bet var arī pilnīgā laimē dalīties caur tautasdziesmām, un tad notiek naturāla, īsta, nevis teorētiska integrācija. Mēs te dzīvojam savus astoņdesmit deviņdesmit gadus kopā un nevaram tagad ziedot astoņdesmit gadu naidam pret kādu tautību un pēc tam nodzīvot vēl vienu dzīvi – vērtīgu un tīru no tā. Mēs taču visu laiku smērējamies tādā veidā. Tik tālu nu esam ar savu iracionālo, bezjēdzīgo naidu, ka mums Ušakovs tagad ir pilsētas galva – tieši tad, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Kā stāv Bībelē rakstīts, mēs esam pelnījuši tādu valdību, kāda mums ir. Paldies Dievam, inteliģentajā jaunatnē es vispār neredzu, ka viņi sev kavētu laiku ar šitādu sava saprāta un apziņas smērēšanu. Cik vispār var par to runāt?" saka atmodas laika slavenība, Jāņa Ivanova prēmijas laureāte (1990) un IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere (1999) Ieva Akuratere.
Krīt, skaitļi krīt
Ar Integrācijas programmas koncertu iesāktās dienas vakarā bijis koncerts Priekuļos Ievas un Pērkona vadītāja Jura Kulakova piecdesmit piecu gadu jubilejas turnejā Sapumpurots zars ar grupu Pērkons.
Juris ir teicis, ka abi atzīmē nevis apaļās, bet kantainās jubilejas – iepriekšējo svinējuši piecdesmit pirmo Nacionālajā teātrī – tur, līdzīgi kā savulaik pirmie Latvijā pārsteidzot publiku ar pirotehniskiem efektiem Pērkona koncertos, viņi visus pārbiedējuši, kad milzīgie cipari "5" un "1" pēkšņi gāzušies mūziķiem virsū, bet tomēr palikuši karājamies virs galvas, jo tas viss, protams, bijis iepriekš ieplānots. Parasti grupu skatuves līderi ir dziedātāji, bet Pērkona koncertos konferansjē lomu, kas piesaka dziesmas, vienmēr uzņemas Juris Kulakovs. "Viņš ir tik brīnumains, emocionāli bagāts, trausls, jūtīgs un ētisks cilvēks, kurš vibrē sevī un ar kuru kopā būt ir brīnišķīga dāvana, bet viņam ir tāda nevaldāma tieksme uz māksliniecisku huligānismu. Praktiskajā ziņā viņa dzīve vienmēr ir bijusi pilnīgs haoss," Ieva raksturo Juri un piebilst, ka viņa diriģētajai Pērkona anarhistiskajai attieksmei pret dzīvi esot arī mīnusi, jo grupa, kaut astoņdesmitajos gados sasniedza kulta statusu, joprojām nereti tiek uztverta kā jauneklīgi neprognozējama.
No grupas daudzajiem unikālajiem ierakstiem, ar kuru nelegālajām kopijām savulaik bija pilns Čiekurkalna tirgus, joprojām oficiāli pieejami tikai daži – organizācija klibo –, arī iepriekš izdoto un izpārdoto trīs izlašu tirāža tika atjaunota tikai pirms Pērkona lielā pagājušā gada koncerta Palladium. "Ieraksti mums ir brīnišķīgi un pasakaini – roka oratorijas, koncertprogrammas, Veidenbauma cikls, bet daži izdoti kaut kādos kaktos. Visādi bagātnieki piedāvājuši Jurītim izdot, sakot: mēs tā cienām jūsu mākslu – izdodam Veidenbaumu! Jurītis saka: jāāā, bet tā arī nekas nenotiek. No otras puses – radošajā pusē viss notiek. Mēs jau arī neesam nekad apstājušies, vienīgi ar to dižošanos un slavināšanos kaut kā nepārcenšamies. Nav mums arī bijis tādas baigi mērķtiecīgas reklāmas stratēģijas kā dažām grupām, bet cilvēku mīlestību pilnajās zālēs mēs jūtam," saka Ieva, kura šajā turnejā atkal ar pilnu atdevi dzied rokenrolīgi trakulīgos un vietām pat pancīgos gabalus Piemineklis kazai, Mākslas darbi rodas mokās, Protesta dziesma pret apkārtējās vides piesārņošanu un Būvlaukuma romance.
Bez diploma un mandāta
Četrus gadus Ieva bija Rīgas domes deputāte, bet pēc pēdējām pašvaldību vēlēšanām viņas tur vairs nav. Lai gan, runājot par šādu iznākumu, jaušams loģisks rūgtums, Ieva tajā meklē arī pozitīvo.
"Tagad ir daudz brīva laika. Kopā ar Artūru Mekšu paliku tikai Vienotības kultūras darba grupas vadībā, kas radās vēl pirms Vienotības rašanās. Iepriekšējos gados esmu piesaistījusi pirms tam neesošās kultūras programmas veidošanā Daini Grīnvaldu, kurš ir kā enciklopēdija, Guntaru Godiņu, kurš trīspadsmit gadu bijis kultūras atašejs Igaunijā, Ivaru Bērziņu, vienīgo profesoru kultūras menedžmentā Latvijā. Man liekas – ir ļoti garlaicīgi cepties par kaut kādiem sīkumiem un skaldīt matus. Runājos ar Edīti Baušķenieci, kura jau ilgus gadus ir skolotāja Jūrmalas Alternatīvajā skolā, viņa izstāstīja, ka viņai ar direktori ir ne vien idejas, bet arī ētiskās izglītības lietu paplašināšanas programma. Domāju, ka pie tā tagad varēšu strādāt, ja mani ievēlēs. Un – bladāc! – cilvēki domā: tā taču dziedātāja, blondīne. Ko viņa saprot? Daudzi uzskata, ka māksliniekiem nav tiesību izteikties par sabiedriski politiskām norisēm. Zobārsts – cita lieta! Vai inženieris un baņķieris – tie tak kaut ko saprot no dzīves, bet ko saprot mākslinieks? Mani gardi izsvītroja tādā mērā, ka nebija vairs vietas sarakstā, kur mani nolikt. No otras puses, ir forši – esmu atkal brīvībā. Iedomājies, man – māksliniecei, kurai ir neregulārs dzīvesveids, – tie domes gadi atgādināja skolu. Es gāju 49. vidusskolā, tas bija šausmīgi, un pēc tam vēl konservatorijā, kuru es īstenībā pabeidzu, bet papīros man ierakstīts "vidējā izglītība", jo esmu represēta. Es toreiz pamanījos nodziedāt Manai tautai publiski, un Pērkons tika aizliegts pēc Ogres odiozā koncerta, kurā tauta laimē bija lēkusi trīs stundas ap skatuvi un pēc tam izdauzījusi tos skaistos vagonus. Tad konservatorijas vadība paziņoja, ka neļaus man tālāk mācīties oficiāli, bet Oļģerts Grāvītis ar Dzintaru Kļaviņu izlūdzās, lai mani vismaz nemet ārā un ļauj turpināt mācīties kā brīvklausītājai. Tā nu es visus piecus gadus nomācījos pie Ilgas Tiknuses, bet nav atzīmju, un esmu apkaunojošā kārtā ar vidējo izglītību. Man ieteica lūgt piešķirt represētā statusu un tad dabūt to gandarījumu, jo ir liecinieki. Es sāku rakstīt iesniegumu, bet tad tā apkaunējos: nu nē – cilvēki tur, Sibīrijā, ir strādājuši, krituši āliņģos, bērnus dzemdējuši, cietumos sēdējuši, un es te tagad ar savu izglītību nākšu pa vidu. Dievs ar viņiem visiem!"
Ieva ir pārliecināta, ka četros domes darbā pavadītajos gados viņai noderējusi jau kopš bērnības no iekšpuses iepazītā Latvijas kultūras daudzšķautņainība (Ieva sapinas, mēģinot izrunāt šo sarežģīto vārdu, un beigu beigās tas izdodas tikai dusmīgi zemā tonī), ko nevar iemācīties pāris gados kādā augstskolā: "Pateicoties mammas draugiem, iepazinu teātri, deju, dramaturģiju, glezniecību, tēlniecību, kino. Tas ir vienkārši brīnišķīgi kultūras darbā, ka astoņdesmit procentu no visiem radošo savienību vadītājiem uzrunā ar "tu"."
Roka klasikas infekcija
Tāpat kā dēlam Matīsam, arī Ievai jau kopš bērnības bijis grūti aizbēgt no kultūras vides. Tēvu – aktieri Voldemāru Akurāteru – sanācis satikt visai maz, bet viņas mamma – teātra zinātniece Līvija Akurātere, strādājusi Zinātņu akadēmijā Valodas un literatūras institūtā, kur bijusi arī mūzikas nodaļa.
"Tur no viena komponista dabūjām ārzemju ierakstus – viņa dēls draudzējās ar manu brāli Mārtiņu. Tad mēs ar brāli un viņa bērnības draugu Valdi Vanadziņu (vēlāk pazīstams mūziķis – aut.) caurām dienām klausījāmies Black Sabbath, Led Zeppelin, Pink Floyd, Deep Purple, Uriah Heep – man bija gadi četrpadsmit, un tā ir labākā skola, lai kā nektāru iesūktu sevī, kas tas ir. Nevis iziet uz skatuves, saģērbties kaut kādās ādās, un – nu būs baigais roks! Dažreiz tā ir, kad bērniņi kā tādi sisenīši lēkā tajās okartēs. Ja roks būtu iekšā, to justu arī, ja viņš būtu izgājis džemperītī vai uzvalkā, jo ne jau apģērbā tas slēpjas. Tāpat kā hipijiem. Bet kā mēs tur čilojām, klausījāmies šito visu – wow! Tas bija superīgi, un iedomājies, ka gandrīz nevienam nebija tādu ierakstu! Ārprāts! Kolosāli! Tas skaistums un idejas. Un, kaut arī nesapratu angliski visu, uzreiz jutu, par ko tur ir runa. Kā Čaks saka, "lieluma ābolā kož" cilvēki. Es pat atceros, ka reiz sacerēju vārdus, kas man tagad vēl kaut kur ir. Klausījos Pink Floyd dziesmu Atom Heart Mother un visu laiku atkārtojumā to liku, liku, liku, un asociatīvi iedomājos, kā es izjūtu latviski, ko viņi tur dzied, necenšoties tulkot – parindeni taisīt –, bet vienkārši emocionāli. Mani tā aizrāva tā mūzika, ka es uzrakstīju dzejoļus latviski. Tie ir uz tā viļņa, bet tomēr mani dzejoļi. Tā man ļoti patīk. Pēc tam var uztaisīt pats savu melodiju vai ko…" atceras Ieva, kura tomēr pirms kāpšanas uz roka skatuves kļuva par Liepājas teātra aktrisi. 1977. gadā nospēlētā loma Imanta Kalniņa rokoperā Ei, jūs tur viņu pavadīja arī turpmāk – Pērkona versijā 1984. gadā kopā ar Raimondu Bartaševiču un 1986. gadā televīzijas iestudējumā kopā ar Igoru Siliņu.
Neskati caur kameru
Pirms dažiem gadiem kopā ar Amandu Aizpurieti un Daigu Mazvērsīti Ieva sarakstīja autobiogrāfisku grāmatu, kurā pilnībā tika apiets posms, kad Ieva bija grupas Linga basģitārista Armanda Cālīša dzīvesbiedre un skatuves partnere grupā Simulācija.
"Kaut kā galīgi negribas to komentēt – no cilvēciskā viedokļa tas bija par traku – tā, kā vispār nevajadzētu būt. Dziesmas bija ļoti skaistas, kuras mēs ar Simulāciju kopā radījām, – ar Voiti (Lādezera, Simulācijas un savulaik arī Jumpravas dalībnieks Aigars Voitišķis – aut.) tas tiešām bija superīgi, bet no cilvēciskā aspekta – krimināli. Principā tas, ka mums ar Matīsu tētītis (Ievas kādreizējais dzīvesbiedrs Sergejs Akuraters – aut.) pirms gada aizgāja citā saulē, man sakārtoja visu. Dramatisks notikums, bet – no otras puses – tas pilnībā sakārtoja manu sievietes attieksmi pret sevi dzīvē, salika visu pa vietām, salīdzsvaroja. Es pēc tam domāju: laikam mums tā vajadzēja nodzīvot tās dzīves – brīvi un ar regulāriem sazin kādiem piedzīvojumiem –, bet mēs visu mūžu, kaut šķirti, tomēr palikām kā vīrs un sieva. Ar ārkārtīgu cieņu vienam pret otru, ar cilvēcisku mīlestību, dēlam es nekad nebiju sūdzējusies – tieši otrādi, mēs vienmēr priecājāmies, kāds mūsu tētis ir humānists, brīvības mīlētājs un tiešām arī cīnītājs, un ļoti lepns par sevi. Skaudrais liktenis viņu atveda atpakaļ ģimenē. Mēs palīdzējām viņam šķērsot šīs dzīves robežu, ļaujot pārciest šo laiku ģimenes patvērumā. Tad man viss nostājās pie dižās patiesības, ka galvenais ir tēvs un vīrs, nevis aizraušanās, romantiskas mīlestības un pat kļūmīgas reģistrācijas, kuras pēc tam ir notikušas un kuras kopš tā laika es vairs neņemu īpaši nopietni. Sergejam bija tik diži draugi – visa īstā hipiju paaudze –, tāpēc es arī biju tik lepna, ka zinu, kas ir hipiji. Caur Sergeju es varēju padzīvot brīnišķīgajā hipiju vidē, vēl noķerot aiz astes to hipiju vilcienu. Tāpēc es augstprātīgi noskatos, kā cilvēki tēlo hipijus kaut kādos šovos, jo es taču zinu, kas ir īstie Latvijas hipiji. Sergejs bija pirmais drosminieks, kurš pateica: jā, es esmu ar mieru būt kontaktpersona ar tautiešiem ārzemēs, sniegt informāciju par to, kas šeit notiek, – Padomju Savienības trakajos septiņdesmitajos gados. Tā bija riktīga pagrīdes cīņa – tur jau varēja rīkle būt pušu. Viņš bija kontaktpersona arī visiem tiem, kas brauca uz šejieni no padzemes un kontaktējās ar Brīvo Eiropu. Iedomājies, ka man šitāds tētis Matīsam! Viņš visu mūžu tā arī brīvi nodzīvoja – nekad nebija gribējis iejūgties kaut kādās klaušās," atceras Ieva, kura ilgus gadus arī uzskatīja, ka Sergejs ir vienīgais, kurš prot viņu nofotografēt. Ieva mani palabo, ka arī Mārim Bogustovam un Jānim Deinatam viņa uzticas, bet visvairāk tomēr savai atmiņai, jo Ieva pati nekad nav bijusi no tiem, kas ceļojuma laikā skatās caur kameru, – viņa labāk visu aplūko dzīvajā.
Uz līdzenas vietas
Ieva priecājas, ka tagad, kad uz domi nav jāiet, varēs mierīgi un nesteidzīgi ar cilvēkiem parunāt par mākslu, visu kaut ko ne vien izdomāt, bet arī izdarīt.
"Nesen ar Leonu Sējānu runājām, ka agrāk es visu kaut ko sacerēju. Vārdus un mūziku. Tagad ir tādas kā bailes, bet varētu atkal – kāpēc ne? Nesen sacerēju vārdus kaut kam, un tīri nesliktus, tikai neatceros kam… Vispār ir dikti bailīgi – iedomājies, ja man tagad vajadzētu dziesmu sacerēt? Manas dziesmas nav dabūjušas pirmo vietu kaut kādās aptaujās, bet, no otras puses, tās daudziem cilvēkiem ir bijušas ārkārtīgi svarīgas. Tagad es varu palielīties, ka mana dziesma Ceļojums ir iekļuvusi sadziedāšanās dziesmu grāmatiņā, kas izdota uz Dziesmu svētkiem. Tā tur ir tieši tik gara, cik sakomponēta, – trīsarpus minūtes. Kā lai tagad sacer kaut ko tādu, no kā pašam nebūtu kautrības? Jaukākais ir sacerēts, kad mēs ar Matīsa draugiem eksperimentējām – ar Austri Mailīti ierakstījām gabalu Lidojošās zivis. Mums bija grupa AMI vienam projektam – Austris, Matīss, Ieva. Reiz sacerējām ar burvīgo jauno mūziķi Raimondu Gusarevu no Cēsīm, kura grupā El Mars Matīss spēlē bungas. Mēs vienreiz arī Bilžu pasākumā kaut ko sacerējām uz līdzenas vietas – tas tā mīļi izdevās. Man ir drosme sacerēt, ja tas nav speciāli," stāsta Ieva un pēkšņi atceras pēdējo, ko sarakstījusi, – tie bijuši vārdi Aivara Hermaņa mūzikai. "Mums ar Aivaru ir īpaša draudzība. Viņš man iedeva savas melodijas, un mēs tā visādi spēlējamies. Tā ir tāda mūsu niša – mūsu stūrītis, kas pieder tikai mums abiem. Tad es sacerēju vārdus. Skaisti! Viņš ir sacerējis vairākas melodijas maniem dzejoļiem – ir arī tādas dziesmas, ļoti skaistas," Ieva stāsta par sadarbību ar Hermani, tā līdz šim bijusi veiksmīga gan albumā Klusums starp mums, kur Ievas duets ar Igo bija solis vistuvāk Serža Gensbūra un Džeinas Birkinas erotikas piesātinātajai balsu saspēlei, gan Ievas soloalbumos.
Pašlaik esot iecere kopā ar Leonu Sējānu ieskaņot Kristapa Graša dziesmas, tiek meklēts jauns repertuārs četru vienas paaudzes latviešu dziedātāju kvartetam Dāmu pops, kurā citas dzīves prioritātes atradušo Maiju Lūsēnu tagad nomainījusi Raimonda Vazdika – viņa ir gatava likt lietā savas režisores iemaņas. "Pa Jāņiem mums Rēzeknē bija sadziedāšanās. Arī umcīgās dziesmas. Olga bija izvēlējusies Sasatiku puisīti tiltiņa galā. Edīte man klusu jautāja: kā tu domā, mums taču šī dziesma nekad vairs nebūs jādzied, vai ne? Esam saprātīgas sievietes, tāpēc repertuāram jābūt ļoti precīzam."
Koncerti
I. Akuratere, J. Kulakovs. Sapumpurots zars ar grupu Pērkons
Jelgavā, Uzvaras parka estrādē, 26.07. plkst. 19
Liepājā, koncertdārzā Pūt, vējiņi, 02.08. plkst. 19
Ogres salā 22.08 plkst. 22