Intervija ar Intu Gorodecku. Paga, paga, tad mani nogalinās?!

septembra viņas savus jaunos varoņus – privātdetektīvus Robertu Meirānu un Gabrielu Ozoliņu, kuru lomās iejutīsies Ainārs Ančevskis un Ilze Ķuzule-Skrastiņa, – sūta izmeklēt noziegumus katru svētdienas vakaru, sākot no neuzticības laulāto starpā un beidzot ar slepkavībām. "Katrs šis darbs ir pilnīgi citāds," uzsver režisore, kura negrib, lai starp UgunsGrēku un Ēnu spēlēm skatītāji meklētu līdzības, jo pirmais ir pasaka pieaugušajiem, bet otrais spēlēsies ar notikumiem, kas ir sastopami reālajā dzīvē. Arī iedvesma nav meklējama viņas iepriekšējā darbā, bet gan ziemeļu kaimiņu televīzijā, kur paralēli dienas seriālam ar labiem reitingiem tiek izrādīta daudzsēriju detektīvfilma. "Igauņu kolēģi bija tik dāsni un attapīgi, ka piedāvāja pirkt tās scenāriju," paskaidro Inta Gorodecka, kura pēc pirmajām sērijām ir sapratusi, ka mūsu mentalitātes ir atšķirīgas un ka diezgan daudz vajadzēs pārtaisīt, tāpēc ir radusies doma rakstīt scenāriju pašiem.Seriāla scenāristes teica, ka Ēnu spēlēm nebūs viegli konkurēt ar tādiem seriāliem kā C.S.I., kuru veidotāji var strādāt ar daudz plašāku vērienu.Viss, kas saistās ar kino, ir dārgs. Katrs nieks maksā naudu. Šodien nav tā, ka ieiesi veikaliņā un filmēsi uz nebēdu. Viss maksā – kaut vai elementāri elektrība un tas, ka tajā brīdī veikalā nenāk iepirkties klienti. Tieši tāpēc es biju par to, lai mēs varam strādāt paši gan scenārija, gan pārējā ziņā, jo tad ir skaidri spēles noteikumi – tu apzinies savu materiālo stāvokli, kuram tu pakārto savas ieceres. Ja tu kaut ko nopērc no citiem, tu bieži vien nevari izdarīt to, ko viņi ir darījuši, bet tagad mēs, izejot no situācijas, gradējam, ko mēs varam un ko mēs nevaram. Tas nav patīkams process, jo tu esi spiests bremzēt savu radošo domu, bet ko lai dara. Labāk ir darīt tā nekā nedarīt neko.Runā, ka seriāliem esot grūti atrast aktierus.Viena lieta ir UgunsGrēks, kurš iet gadiem un kurā katru sezonu parādās jauni varoņi, turklāt mēs neesam vienīgie – ir Eņģeļu māja Latvijas Televīzijā, bija seriāls Tikai nesaki man Bizu LNT. Tas ir tabu: mēs nevaram paņemt aktieri, kas ir aizņemts citur, līdz ar to sarūk pieejamo aktieru skaits. Savukārt Ēnu spēlēs tikai galvenie varoņi paliek no sērijas uz sēriju, kurā katrā ir cits stāsts, kopumā tika izmantoti kādi 100 aktieri. Zināms kuriozs ir tas, ka aktieriem ir bailes un nevēlēšanās attēlot negatīvos personāžus un upurus. Tu piedāvā lomu, un tad ir ilgs mulsums. Mums diezgan daudz aktieru atteica – mēs bijām pilnīgā neizpratnē. Viena lieta ir, ja tu atsaki, ka tev šī loma nav tīkama un tu spēj argumentēt, tad viss ir kārtībā, bet ja pirmais, ko tu pasaki, ir: "Paga, paga, tad mani nogalinās?! Paga, paga, tad es esmu tas sliktais?!"Parasti jau aktieriem patīk spēlēt negatīvos varoņus.Aktieris no aktiera atšķiras. Varbūt tas ir saistīts ar seriālu, kuru varoņus mēs esam ielaiduši savās mājās un viņi ir kļuvuši gandrīz vai par mūsu ģimenes locekļiem. Tas sāk aktieriem traucēt, jo viņi ir ļoti atpazīstami un kļuvuši par ikdienas parādību. Ja aktieri spēlē sliktos, viņus biedē, ka viņus identificēs ar ļaunuma iemiesojumu, taču UgunsGrēks no Ēnu spēlēm atšķiras. Iespējams, pati dzīve ir tik sadrumstalota, nedroša un grūta, ka negribas neko sliktu sev laist klāt nevienā jomā, pat profesionālajā, bet tajā pašā laikā, ja tu esi izvēlējies būt par aktieri, ir jāsaprot, ka tikai caur šo pozitīvā un negatīvā sadursmi mēs varam kaut ko vēstīt. Ja aktrise nospēlē mauku, tas nenozīmē, ka viņa tāda ir ikdienā, taču tas ir viņas lielais pluss, ka viņa to var parādīt. Ja viņas varone lieto narkotikas, viņa var attēlot, kāds ir šis regresa process, un kādam palīdzēt.Džūlijai Robertsai prostitūtas loma atnesa pasaules slavu! Es tikai apkārt dzirdu: lielajā kino ir gods filmēties, bet seriāls ir kaut kas stipri zemāks. Tādos brīžos es vienmēr atceros Jakova Rafalsona vārdus par citu kolēģu teikto, ka televīzijā viņi samaina sevi sīknaudā: "Kas tad es esmu par aktieri, ja mani tik viegli var samainīt sīknaudā?! Es vienlīdz kvalitatīvi strādāju gan teātrī, gan seriālā." Kad viņš man to pasaka, man kļūst viegli. Kad mēs krasi iestājamies par to, ka televīzijas seriāls ir fui, bet teātris ir uh, mēs aizmirstam, ka Latvija ir mazāka par Romu. Mums ir tikai tas, kas ir, un katru gadu mums nebūs n-to lielbudžeta filmu.Seriālā Ēnu spēles galvenie varoņi tiek ietērpti Latvijas modes dizaineru tērpos. Kāda bija šī sadarbība?Mēs nevērsāmies pie konkrētiem dizaineriem, bet pie veikala Klase: bija jārada tēls, un tam bija nepieciešams kaut kas konkrēts, kas to izsaka. Mums visvairāk atbilda Natālijas Jansones un Dāvida radītie tērpi, un mēs vairs nevarējām iedomāties, ka galvenā varone varētu uzvilkt kaut ko citu, jo viņai nepiestāvēja nekas cits, lai arī Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai ar viņas brīnumaino augumu, vitalitāti un seksapīlu piestāvēja viss. Šie tērpi palīdzēja radīt tēlu, jo, kad viņa uzvilka Natālijas Jansones kleitu, viņa saprata, kāda ir Gabriela. Tāpat arī Ainārs Ančevskis, kad uzvilka Indras Salcevičas drēbes. Nav bijusi doma galvenajās lomās paņemt pilnīgi nepazīstamus cilvēkus?Pilnīgi nezināmus cilvēkus var paņemt mākslas filmā, ja tu kā režisors ļoti labi zini, kāds tev ir vajadzīgs galvenais varonis, jo to vienreiz dzīvē var nospēlēt arī diletants. Seriāls ir vairāk verbāls, nevis vizuāls, un paņemt cilvēku bez izglītības ir gandrīz neiespējami, varbūt vienīgi kādā lomiņā, kurā viņš reproducē pats sevi. Mēs bieži konstatējam – jo izcilāks aktieris ir teātrī, jo viņš labāk nospēlē seriālā. Ir teātri Liepājā, Valmierā, Daugavpilī un Rīgā, un tie aktieri, kuri ir teātrī, visur tiek izmantoti. Katrs režisors savam darbam paņem, viņaprāt, spēcīgākos, un šīs sejas atkārtojas. Ir labi, ja izdodas atrast kaut ko neredzētu. Dailes teātra galvenais režisors Dž. Dž. Džilindžers intervijā Kultūras Dienai teica: "Ķesteris bija brends. Tagad brends ir Leons. Protams, gadi seriālā ir atstājuši dziļas pēdas, viņam ir jāsaspringst, lai tiktu atpakaļ uz sliedēm. Es mīlu šo aktieri, cienu, bet man liekas, ka viņš iet bojā." Kā jūs komentētu?Tas ir tieši tas, par ko es runāju: tad graša vērts ir bijis Ķesteris, ja viņš tik ātri var aiziet bojā, – tā man gribētos teikt Dž. Dž. Džilindžeram, bet es saprotu šo frāzi, jo tas ir tieši tas, ko ir grūti pieņemt. Ja šodien cilvēks aiziet uz teātri, noskatās izrādi, pēc kuras sniedz ziedus un saka: "Paldies, Leon!", ir jocīgi, bet tad kaut kas ir sakāms arī par skatītāju. Tā jau tas ir, ka Leons ir ikvakara parādība, bet es absolūti nevaru piekrist, ka Ķesteris bija brends un tagad brends ir Leons. Jā, Leons ir brends, bet viņš nekādi nav atšķirams no Ķestera. Es domāju, ka Ķesteris vienkārši ir radījis vēl vienu brendu.Vai lomas jūsu seriālos tiek rakstītas konkrētiem aktieriem?Kad sākām rakstīt Neprāta cenu, Aurēlija Anužīte un Juris Žagars tika paredzēti scenārijā, bet visi pārējie tika ieraudzīti pēc tam. Mēs ļoti riskējām, paņemot Ģirtu Ķesteri, kurš pirms tam bija sevi pasniedzis ar pilnīgi citu brendu, viņš bija – piedodiet! – diezgan perverss tips, spēlēdams galvenās lomas Dž. Dž. Džilindžera izrādēs. Es ļoti labi atceros, ka pēc pirmajām sērijām visi brīnījās: viņš spēj būt arī tāds?! Pagāja laiks, un pēkšņi cilvēki, kuri bija redzējuši viņu teātrī un skurinājās pie vārda "Ķesteris", meta kažoku uz otru pusi un ieraudzīja pilnīgi citu aktieri. Jo dažādākas lomas tu spēlē, jo tas ir interesantāk. Ja aktieri ekspluatē kā vienu tipāžu, es uzskatu, ka tā ir viņa bojāeja. Ģirts bija teātra brends un arī tagad ir teātra brends, tikai ar mazliet citu auru.Pirms astoņiem gadiem intervijā žurnālam Kino Pauze jūs teicāt: "Veidot gargabala seriālus nav mana vēlme, jo es piekūstu un man apnīk. Rodas pieradums un rutīna, nav vairs atklāsmes momenta un ideju." Kā ir izdevies tik ilgi skriet šo UgunsGrēka maratonu?Kad iestājas rutīna un viss rit pats no sevis, ir kaut kas radikāli jāmaina. Līdz šim apstākļi ir nākuši no malas – negaidīti un ar lielu stresa momentu, kad, piemēram, kāds aktieris aiziet prom no seriāla un izjauc visu ieplānoto, jo tu jau nedomā tikai par rītdienu vai parītdienu un tēlu līnijas ir iestrādātas krietni uz priekšu. Pēkšņi tam tiek pārvilkta strīpa, un dari, ko gribi, bet ir labs teiciens: viss, kas notiek, notiek uz labu. Mūsu gadījumā tas vienmēr ir nostrādājis, tas licis sasprindzināt smadzeņu šūniņas – tad no nezin kādiem bezdibeņiem nāk ārā visneiedomājamākās idejas. Kā jūs vērtējat situāciju ar latviešu seriāliem? Vai jūtat konkurenci?Es gribu just konkurenci – ne jau sevis dēļ, bet tāpēc, ka latviešu scenāristi un citi profesionāļi netiek pie darba, bet kino ir tāds process, kurā tu nevari pauzēt un gaidīt desmit gadu, kad būs nākamais darbs, jo tajā laikā tu atrofējies kā jebkurā citā profesijā. Ķirurgs nevar desmit gadu neoperēt un pēc tam uztaisīt filigrānu operāciju, viņu taču neviens nelaidīs klāt savam vēderam. Ja tu gribi celt savu profesionalitāti, tev ir jāstrādā un jāstrādā, jo ko nozīmē vienu reizi tikt pie filmas?! Ar to viss arī beidzas, un atkal tu gadiem buksē. Ja kāds atļaujas vērt vaļā muti un nosodīt, ka kāds strādā un filmē seriālu, nevis sēž un neko nedara, un gaida savu lielo filmu, man nav ko teikt. Labāk ir strādāt un sevi pilnveidot, bet nesēdēt dīkā.