Nākamajā dienā viņš interneta dienasgrāmatā ierakstīja: "Izrāde man ļoti patika. Jau desmitajā minūtē es pilnīgi nomierinājos, atslābinājos un vienkārši biju skatītājs. [..] Es ieraudzīju gaumi, prātu un skaidru teātra kultūru. Rīgā ir spēcīga aktieru skola. Tie divi aktieri, kas spēlēja galvenās lomas, ir spilgti tās pārstāvji (Ivars Puga un Ivars Kļavinskis – A. R.). Es iepriekš ar šiem aktieriem neesmu strādājis un nekad nebiju viņus redzējis. Priecājos, ka ieraudzīju. Tagad neaizmirsīšu."
Mūsu saruna notika dienas vidū, kad Jevgeņijs Griškovecs vēl tikai gaidīja savu tikšanos ar Nacionālā teātra izrādi Dāvja Auškāpa režijā.
Ar ko esat aizņemts, ja Rīgas apmeklējumam izbrīvējāt tikai vienu brīvu dienu?
Man tikko sākās sezona, un pēc divām dienām jālido uz Kijevu. Es negribēju nakšņot Rīgā ne tāpēc, ka nemīlētu Rīgu, vienkārši gribēju vairāk pabūt mājās.
Cik daudz jūs sezonas laikā spēlējat?
Apmēram 90 izrāžu gadā. Tas ir daudz. Esmu sadalījis dzīvi. Es nedzīvoju Maskavā – tas ir svarīgi. Man izdodas saglabāt daudz spēka, jo pats dzīves process Maskavā ir ārkārtīgi smags, īpaši, ja ir bērni, un bērni man ir. Tā ir nepanesama pilsēta. Es dzīvoju Kaļiņingradā un Maskavā esmu pavisam nedaudz. Mana sezona sākas 1. oktobrī un ilgst līdz 15. decembrim, kad man sākas divu mēnešu ziemas brīvlaiks, un tad es rakstu. Līdz 1. martam es nekur nebraucu, mājās rakstu, bet pēc tam līdz 15. jūnijam atkal gandrīz katru dienu spēlēju, un tad atkal sākas brīvlaiks. Mājās es pavadu daudz vairāk laika nekā cilvēks, kas dzīvo un strādā vienā pilsētā. Ja esmu atbraucis mājās, no tām gandrīz neizeju.
Ja tētis ir rakstnieks, cik laika aiziet būt tētim un cik – rakstniekam?
Labs jautājums. Ir dienas, kad tēta nav. Tētis ir kabinetā un knapi iznāk kaut ko iekost. Gadās arī otrādi, kad grāmata neiet uz priekšu, un tad tētis apnīk, viņa ir jau par daudz, un bērni gatavi no viņa aizbēgt.
Par ko jūs šobrīd vēlaties rakstīt?
Šobrīd man nav jaunu ieceru. Man pagājušajā gadā bija liela iecere – izrāde Atvadas no papīra, kuru es iestudēju un jau vairāk nekā 100 reižu esmu nospēlējis. Jaunas ieceres man nav arī lielai grāmatai, es tagad pabeigšu grāmatiņu, kas, visticamāk, sauksies Četri stāsti, kas nekļuva par romāniem. Es jau esmu pieradis, ka man ilgi var nebūt lielu ieceru. Lielākais pārtraukums ir bijis trīs gadi, kad bija nelielas etīdes, bija albumi ar grupu Bigudi, taču jauna liela darba nebija.
Vai spēlējat arī agrākās izrādes?
Reizēm, lai notrauktu no tām putekļus. Izrādi Vienlaikus es līdz pagājušajai sezonai nebiju spēlējis sešus gadus. Pirms ķēros spēlēt, es to pilnībā pārrakstīju. Kad es rakstīju 1999. gadā, tur bija visu iemīļotais fragments par mileniumu. 2012. gadā par mileniumu runāt ir bezjēdzīgi, un es šo lugu pārrakstīju no sākuma līdz galam, varbūt šajā sezonā nospēlēšu divas trīs reizes.
Ja jūs pats pārveidotu Satisfakciju par lugu, vai jūs šajā tekstā arī kaut ko mainītu?
Kad kritiķi šo filmu vainoja, ka tā ir pārāk teatrāla, es pilnā pārliecībā teicu, ka šo darbu nav iespējams iestudēt teātrī. Nav tuvplānu, nav iespējama montāža, tas ir pilnībā kinematogrāfisks darbs. Bija divi mēģinājumi izveidot dramatizējumu, nevienam neizdevās. Kad man prasīja Nacionālais teātris, es teicu – lūdzu, bet jums nekas nesanāks.
Tas nozīmē, ka Ivars Puga ir otrais aktieris pēc jums, kurš spēlē šo lomu.
Jā. Es zinu, ka viņi neskatījās filmu, un tas ir brīnišķīgi. Pirms pieciem septiņiem gadiem manus monologus – Kā es apēdu suni un galvenokārt Vienlaikus un Drednautus – aktīvi tulkoja un iestudēja Eiropā, taču tie bija aktieri un režisori, kuri mani nebija redzējuši uz skatuves. Krievijā to neviens nedara, jo es esmu blakus, un būs salīdzinājums. Tas ir svarīgi, ka viņi neskatījās filmu, jo aktieriem patīk sacensties, viņi varētu mēģināt izdarīt labāk, bet tagad viņi ir brīvi.
Vismaz Latvijā pēdējos gados jūsu darbus iestudē vai nu gadu, vai pieredzes ziņā jauni režisori: Inese Pudža – izrādi Ziema, Dāvis Auškāps – Satisfakciju. Satisfakcijā satiekas divu paaudžu domāšana, un jūs, šķiet, paliekat savas paaudzes pusē.
Pirmkārt, mana paaudze nav izveidojusies par paaudzi. To, kam dzimšanas gads ir no 1965. līdz 1970. (Jevgeņijs Griškovecs ir dzimis 1967. gadā – A. R.), Padomju Savienībā bija maz, mēs esam kara laika bērnu bērni, tā bija demogrāfiskā bedre. Lielākā daļa oligarhu, kuru rokās ir liela daļa kapitāla, ir mani vienaudži – drusku vecāki, drusku jaunāki. Tie ir cilvēki, pret kuriem man ir milzum daudz pretenziju, es nevēlos ar viņiem būt vienā paaudzē, jo viņi ir pieļāvuši daudzus kompromisus. Tas, kā šobrīd dzīvo valsts – Krievija –, lielā mērā ir manas paaudzes darbības rezultāts.
Mākslinieka uzdevums nav būt piederīgam paaudzei, īpaši teātrī. Grāmatu tu lasi viens, savukārt izrādi skatās vienlaikus 500–600 cilvēku, un jābūt ne tikai interesanti, bet arī skaidrai būtībai. Ja tu strādāsi vienai paaudzei, tad tevi arī mīlēs tikai viena paaudze. Ja es novilkšu paaudzes robežas, manu vecāku paaudze uztvers mani par puišeli un neklausīsies. Filmā Satisfakcija, protams, ir dažādas paaudzes, lai arī starpība starp varoņiem ir mazāka nekā desmit gadu. (Izrādē ir lielāka – A. R.)
Kāpēc iestudē Ziemu – tāpēc, ka tajā nav redzamu Padomju Savienības iezīmju. Atceros, ka skatījos franču izrādi – es viņiem teicu, lai aizvāc zvaigznes no cepurēm. Tur taču karavīriem pat vārdu nav, ir Pirmais un Otrais. Tie ir dzīvi cilvēki, nevajag iestudēt izrādi par krieviem, turklāt Francijā viens aktieris bija afrikānis. Tiklīdz viņi aizvāca zvaigznes, uzreiz parādījās publika, jo neviens negribēja skatīties, kā divi francūži attēlo krievus, tas ir smieklīgi.
Jūs interneta dienasgrāmatā ierakstījāt, ka tas ir rets gadījums, ka pēc scenārija veido izrādi. Latvijā šobrīd ir burtiski bums veidot izrādes pēc scenāriju un filmu motīviem. Arī Maskavā Gogoļa centrā Kirils Serebreņņikovs organizē veselu izrāžu ciklu pēc filmu motīviem.
Serebreņņikovam un Gogoļa centram ir nozīme tikai Gogoļa centra robežās. Tā ir ļoti maza auditorija milzīgajā Maskavā, un tai nav nekādas ietekmes uz kultūras tendencēm Krievijā. Tas neizplatīsies reģionos. Ir tāds teiciens, ka Maskavā var atrast vairākus tūkstošus fanu pilnīgi jebkam. Kirilu Serebreņņikovu es uzskatu par cilvēku, kas nodarbojas ar mākslu, viņam ir savs teātris, taču viņš ir diezgan mežonīgs cilvēks, neizglītots, un viņš pārāk daudz iestudē. Tā nevar. Kad cilvēks runā par visu, viņš nerunā ne par ko. Viņš apvainojas uz mani, viņš ir viegli aizvainojams, provinciāls. Mūs bieži ideoloģiski pretstata kritiķi, Marina Timaševa pat uzrakstīja, ka es esmu Antiserebreņņikovs, bet Serebreņņikovs – Antigriškovecs. Serebreņņikovā pilnībā nav humānisma.
Viņa iestudējumos viņu interesē viņš pats, tas, ko viņš var atļauties. Jau sen ar to nodarbojas Kventins Tarantīno un ir pierādījis visai pasaulei, ko var atļauties.
Cik daudz jūs skatāties no tā, ko iestudē Krievijā?
Es nezinu kontekstu. Man nav vēlēšanās, nav iemesla, mani tas traucē. Es nelasu mūsdienu krievu literatūru, man to nevajag. Es taisu to teātri, kas man ir būtisks. Šajā ziņā anekdote par čukču ir brīnišķīga – čukča nav lasītājs, čukča ir rakstnieks. Kopš es sāku rakstīt literatūru, es pārstāju lasīt mūsdienu literatūru.
Es klausos mūziku un skatos kino, jo es nezinu, kā taisīt kino, un man daudz kas kino rada daudz gandarījuma. Ja es būtu kinorežisors ar savu māksliniecisko rokrakstu, es šajā brīdī pārtrauktu skatīties mūsdienu kino. Šajā ziņā es jūtu līdzi Kirilam Serebreņņikovam, jo viņš taisa operu, kino, teātri. Tas ir šausmīgi...
Es ar gandarījumu noskatīšos 1968. gada klasiskā repertuāra iestudējuma atjaunojumu Mazajā teātrī, kurā nomainījušās daudzas paaudzes. Es ar lielu gandarījumu noskatīšos izrādi Fomenko meistardarbnīcā. Ar lielu prieku aiziešu uz operu, bet ne jaunu iestudējumu. Ja tur būs ļoti daudz novitāšu, es aizvēršu acis un klausīšos mūziku. Ar milzīgu prieku aiziešu uz baletu, un, jo klasiskāks, jo labāk. Vai uz muzeju, Tretjakova galeriju – tas man būs mākslas piedzīvojums. Lasīšu, kas vēl nav izlasīts no iemīļotajiem autoriem. Laime, ka neesmu izlasījis visu Buņinu, ļauju sev pamazām, citādi izbeigsies, un nebūs ko palasīt.
Esmu lasījis četras no piecām grāmatām, kurās apkopotas jūsu dienasgrāmatas, vispirms "dzīvajā žurnālā" – LiveJournal –, pēc tam jūsu vietnē odnovremenno.com.
Piektais sējums ir labākais, jo tajā ir jau tīra literārā dienasgrāmata.
Jūsu attiecības ar lasītājiem izveidojās tik dramatiski, ka jūs "dzīvo žurnālu" pametāt, un tagad jūsu tekstiem vairs nevar rakstīt komentārus. Kā veidojas jūsu attiecības ar sabiedrību?
Labi. Es nereti ar izbrīnu sastopos ar naidu pret sevi, taču saprotu, ka tas ir kaut kas personisks, jo iemeslu naidam es neesmu devis. Es esmu kultūras parādība, kas vairāk nekā desmit gadu nodarbojas ar vienu un to pašu, daudzi pie tā ir pieraduši un vairs neievēro. Kāds mīl, kāds mīlēja, bet vairs nemīl, vēl kāds atklājis nesen. Krievijas kontekstā reti kurš var to atļauties. Es atļauju sev nealkt pēc veiksmes. Es nodarbojos tikai ar to, kas ir interesanti man, un ne ar vienu nesadarbojos, es daru tikai to, ko pats vēlos darīt, un mēru to pēc savas mākslinieka sirdsapziņas.
Ja es gribētu iet skatītāja pavadā un taisīt tikai to, kas viņam patīk, tas būtu nebeidzams Kā es apēdu suni. Pirmos piecus gadus no manis gribēja tikai to un brīnījās, kāpēc vajadzīgs kaut kas cits. Atceros, ar kādu neizpratni kritika uzņēma Drednautus, pie kuriem tagad jau pierasts, un pret tiem izturas kā pret klasiku. Es dzīvoju un strādāju, nevienam neko nesolot un negarantējot, mierīgi atzīstos, ka jaunu ieceru man nav, nezinu, kad būs, un varbūt nebūs nekad. Arī tad man būs ar ko nodarboties, es zinu, ka varētu būt pasniedzējs, mana izglītība to atļauj.
Ko jūs pasniegtu?
Dramaturģiju. Es zinu, no kā sastāv luga, zinu dramaturģijas vēsturi, es pēc izglītības esmu literatūrzinātnieks, nevis režisors.
Mūsu jaunajiem dramaturgiem māca, ka dramaturģija nav literatūra.
Pareizi. Tas ir vienkārši – lugu neraksta, lai lasītu, bet iestudētu. Tas ir teksts darba vajadzībām, tāpat kā scenārijs. Lasīt to var, un reizēm labāk izlasīt lugu, nevis skatīties iestudējumu. Man ir pilnīgi skaidrs, ka Puškins Borisu Godunovu rakstīja kā literāru tekstu, kuru iestudēt nav iespējams. Iestudēt ar tādu skaitu personāžu, ar visiem zirgiem nav iespējams, bet viņš tā rakstīja. Mazās traģēdijas, visticamāk, arī nerakstīja iestudēšanai, jo teātris tādā stāvoklī, kādā tas bija Puškina laikā, nekad tās nespētu iestudēt. Taču katrs gadījums ir individuāls. Viss ir atkarīgs no tā, kam autors lugu adresē. Es rakstu lugas, ļoti labi pazīdams teātri no iekšpuses, tāpēc tajās faktiski nav remarku. Gribu dot režisoram un aktieriem brīvību augstākajā mērā.
Jūsu pirmās lugas jūs vispirms spēlējāt un tikai tad pierakstījāt tekstu. Kā jūs strādājat tagad?
Tāpat. Ir pirmais teksta variants, kuru es spēlēju, bet galīgo tekstu, kas tiks izdots lasīšanai, es nofiksēju gadu pēc tam, kad izrāde ir spēlēta. Pēc 90–100 izrādēm teksts iegūst formu un kompozīciju. Visa enerģētika ir kompozīcijā, tā palīdz noturēt uzmanību. Kad esi viens, tikai izrādes spēlēšanas procesā daudz kas kļūst skaidrs.
To, ko atstāt, ko izmest, jūs jūtat pats vai klausāties, kā publika reaģē?
Nē, tikai pats. Ja iešu līdzi publikai, tas būs humoristisks priekšnesums. Izrādes mainās ne jau tāpēc, ka man apnīk, bet es pats mainos. Galvenais personāžs mainās. Jautājums "kāpēc" man ir svarīgākais. Pēc ilga pārtraukuma es atjaunoju izrādi Kā es apēdu suni, es pilnībā to pārrakstīju, atsakoties no visām pazīmēm, kas liecina par Padomju Savienības pastāvēšanu, es pilnīgi visu iztīrīju laukā. Es mainīju izrādi tāpēc, ka pirms 15 gadiem uz skatuves stāvēja cilvēks drusku pāri 30 gadiem. Tagad uz skatuves ir cilvēks, kam ir pāri četrdesmit. Iemesli, kāpēc dažāda vecuma cilvēki atceras bērnību, ir atšķirīgi. Izrādes tonalitāte nevar būt līdzšinējā, izrāde pieaug kopā ar mani. Sākumā tā bija par pieaugšanas procesu, tagad tā ir vienīgi par brīvību.
Taču ir daudz cilvēku, kuri tieši atmiņās par padomju laiku atrod iemeslu nostalģijai.
Man nav nostalģijas pēc Padomju Savienības. Man ir nostalģija pēc bērnības un jaunības, kas ir universālas. Grāmata Pēdas uz manis ir vienīgais teksts, kas saistīts tieši ar mani kā memuāri. Es sapratu, ka mans brālis, kurš ir 20 gadu par mani jaunāks un ir lasošs cilvēks, nespēj lasīt Sergeju Dovlatovu, Veņičku Jerofejevu, agrīno Vasiliju Aksjonovu, kuru es ļoti mīlu. Viņš tajā neko nesaprot. Ņemsim to pašu Josifu Brodski, tā laika humānistus, kurus padzina no valsts, – viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka tas ir uz visiem laikiem. Tāpēc viņi rakstīja visus šos portvīna, ielu, apģērba aprakstus. Mūsdienu cilvēks vecumā ap trīsdesmit nespēj to lasīt.
Grāmatu Pēdas uz manis es rakstīju kā atbildi, polemiku ar Dovlatovu. Es centos uzrakstīt dziļi memuāristisku literatūru, aizejot no padomju sadzīves detaļām. Ja raksta par iestāšanos universitātē, nevajag aprakstīt pašu universitāti vai kā izskatījās mācību grāmata, vai kāda kotlete bija ēdnīcā, un pašu vārdu "ēdnīca" nevajag lietot, jo tas jūs aiznes nevajadzīgā pagātnē.
Jūs sakāt, ka jaunieši nevar izprast Venediktu Jerofejevu, taču mums kāds jauns režisors – Jurijs Djakonovs – Maskavu– Gailīšus iestudēs teātrī.
Tas ir neprāts, tas ir aplami. Jau es vairs nesaprotu Jerofejevu, man ir svešs viss, ko viņš ir uzrakstījis. Es šādu Maskavu un šādu dzīvi neesmu redzējis, un es esmu piektajā gadu desmitā. Ko var nozīmēt šis teksts kādam mūsdienu Latvijas režisoram? Tā ir vienkārši mitoloģija, bet toreiz tas nebija mīts. Tas bija brīnišķīgs teksts, kas, lai cik dīvaini būtu, neizturēja pārbaudi, mainoties realitātei.
Jūs teicāt, ka varētu mācīt dramaturģiju. Ko jūs mācītu studentiem, par ko ir jēga rakstīt lugu?
Par to, ko viņi zina. Par to dzīvi, kuru viņi zina, nevis to, ko viņi ir noskatījušies. Pat ja viņi ir aizgājuši uz cietumu vai vīriešu klosteri – nevajag rakstīt par eksotiku. Cietums, klosteris, narkomānu problēmas ir eksotika. Ja neraksta universāli par homoseksuālistiem, tā arī ir eksotika. Visiem ir universālas jūtas – mīlestība paliek mīlestība, greizsirdība ir greizsirdība. Ja tas būs ielikts katrā ziņā kādā sociālā slānī, tā būs eksotika. Vajag rakstīt par to, ko tu pazīsti, un vislabāk nevis par kaimiņu, bet par sevi. Tas ir grūtāk, par eksotiku rakstīt ir vieglāk. Jāraksta tikai par to, kas ir pārdzīvots, izdzīvots, un vislabāk – par to, kas jau ir kārtīgi izdzīvots, pret ko jau ir distance. Brīdī, kad esi iemīlējies, nedrīkst rakstīt par mīlestību – nekas nesanāks. Kad esi ļoti laimīgs, nedrīkst rakstīt par laimi, labāk par laimi rakstīt tad, kad jūties ļoti nelaimīgs. Tad tu ar distanci sapratīsi, kas ir laime. Par nelaimi jāraksta, kamēr esi ļoti laimīgs. Tās ir tik vienkāršas lietas. Nevajag lūrēt, noskatīties, nevajag novērot. Tas otrs cilvēks nedzīvo tāpēc, lai tu viņu novērotu, un lūrēt uz otru caur logu ir nepieklājīgi.
Kad redzēsim jūs Rīgā?
Vajadzēja būt viesizrādēm šoruden, bet organizatori pazuda. Ceru, ka pavasarī, taču tas vienmēr saistās ar sarežģījumiem, kaut arī es ļoti mīlu savu Rīgas publiku, jo puse uz pusi nāk latvieši un Rīgas krievi, un viņiem visiem kopā ir labi. Viņi mazliet atšķirīgi reaģē, uztver atšķirīgas detaļas, ir dažāds temperaments. Esmu ļoti noilgojies, neesmu Rīgā spēlējis divus gadus. Viļņā neesmu bijis kādus 11 gadus, Tallinā gadus astoņus.
Neaicina?
Neaicina.
Tik bēdīgi sarunu beigt mēs nevaram.
Drīkst, es jums uzdošu jautājumu? Es šogad pirmo reizi atbraucu uz Jūrmalu vasarā un biju šausmās. Es no turienes aizbēgu. Tāds banalitātes līmenis, kas tur koncentrējas, – gan tiem, kas tur uzstājas, gan tiem, kas to skatās. Tie bija vissliktākie Krievijas un Ukrainas mākslinieki, kurus tik koncentrētā veidā es esmu saticis tikai Jūrmalā. Biju plānojis tur dzīvot trīs dienas, bet aizlidoju tās pašas dienas vakarā, nespēju tur uzturēties. Šajā kompānijā vienīgie latvieši bija oficianti. Kā latvieši pret to visu izturas?
Ļoti dažādi. Vieni ļoti noliedz, citi saka – lai brauc un atstāj mums naudu.
Skaidrs.
Kur jums ir skatītājs, kas jūs saprot vislabāk?
Manā dzimtajā pilsētā Kemerovā mani mīl un piedod visu, tā nav īsti adekvāta reakcija. Ir arī tādi, kas ir mācījušies kopā ar mani un nespēj piedot manus panākumus. Kaļiņingradā, kur es dzīvoju, pret mani izturas kā pret kaimiņu – tā provincē ir ierasts, tas, kas ir tepat blakus, nav nekas īpašs. Tur es spēlēju reti, reizi gadā. Vislabākā publika – jūs smiesities – ir Maskavā. Paskaidrošu, kāpēc. Maskavas publika daudz apmeklē teātri, skatītāji nenāk klausīties jokus. Daudzi cilvēki asociē manu personāžu ar mani. Viņi domā, ka to runā Griškovecs, nevis personāžs, kaut arī izrādē Planēta mans varonis stāsta, ka nav precējies un viņam nav bērnu, savukārt Drednautos varonis nav dienējis flotē un cieš no tā, ka viņam ir garlaicīga dzīve. Tā nav mana dzīve. Maskavas publika saprot, ka tas ir teātris. Otrkārt, Maskavā ir pati jauktākā publika, kāda ir iespējama. Divas trešdaļas zāles ir atbraucēji no citām Krievijas pilsētām, no Amerikas, Izraēlas. Viņi ir atbraukuši, un viņiem ir programma "Maskavas teātri", kurā ietilpstu arī es. Provinces teātrī cilvēki foajē pusstundu sveicinās un skatās, kādā apģērbā kurš atnācis. Tas novērš no paša mākslas fakta, taču tas ir provinces liktenis. Maskavā uztvere un arī mans izpildījums ir visprecīzākais un vistīrākais, es spēlēju tieši tajā tempā, kādu esmu iecerējis sākumā.
Jevgeņijs Griškovecs
Dzimis 1967. gada 17. februārī Kemerovā
Dienējis Klusā okeāna flotē
Septiņus gadus vadījis neatkarīgu teātri Loža Kemerovā
Kopš 1998. gada dzīvo Kaļiņingradā
1998. gadā Maskavā parādījis izrādi Kā es apēdu suni, kas padarīja viņu slavenu
Monoizrādes Vienlaikus, Drednauti, +1, Atvadas no papīra
Lugas Pilsēta, Planēta, Pēc Po, Ziema u. c.
Romāni Krekls un Asfalts
Garstāsti Upes un A….a
Divi stāstu krājumi
Interneta dienasgrāmatas (lasiet odnovremenno.com) publicētas piecos sējumos
Ierakstījis četrus albumus ar grupu Bigudi
Scenārijs filmai Satisfakcija izdots arī grāmatā. Filmas režisore Anna Matisone, pats Jevgeņijs Griškovecs tēlo galveno lomu
Kopā ar Renāru Kauperu ierakstījis kaverversiju dziesmai Rītausmā (Na zare)
Satisfakcija
Režisors Dāvis Auškāps
Nacionālajā teātrī 14.X, 5., 15., 19.XI
Biļetes pārdotas