Manā dzimšanas dienā Latvijas karogus rotā melnā sēru lente, jo 14. jūnijs ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, – komponists Vilnis Šmīdbergs atbild, kad jautāju par šovasar gaidāmo 75 gadu jubileju. Mūzikā gan tā tiek svinēta tagad, pašā maija ziedonī. Ar Viļņa Šmīdberga autorkoncertu Ugunsskrējiens, kurā līdzās programmas titulskaņdarbam – oratorijai Ugunsskrējiens ar Jāņa Petera un tautasdziesmu vārdiem – skanēja Trešā simfonija (2010; novērtēta ar Lielo mūzikas balvu) un Altsaksofona koncerts (solists Oskars Petrauskis), 4. maijā Lielajā ģildē komponista devumu jau cildinājis orķestris Rīga sava galvenā diriģenta Valda Butāna vadībā.
Piektdien, 10. maijā, Lielajā ģildē Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezonas noslēguma koncertā ar LNSO māksliniecisko vadītāju Andri Pogu pie diriģenta pults skanēs sen nespēlētā, atjaunotā Simfonija koncerts. Vērienīgais, kontrastainais un dinamiskais opuss pēc Vasilija Sinaiska diriģētā pirmatskaņojuma 1979. gadā četrdesmit gadu nogulējis plauktā un nu teju piedzims no jauna. Arī Ugunsskrējiens tikko izskanējis jaunā versijā, kuru pats autors speciāli veidojis pūtēju orķestrim. Īsts simfoniķis, kuram piemīt spēja domāt un just orķestrāli. Ekspresīvi sastrēdzinātas, emocionāli sakāpinātas un sarežģītas, izteiksmē ļoti blīvas mūzikas autors. Tajā, pēc kolēģa Imanta Zemzara teiktā, "maz melodisku lieglaimes salu, kurām labprāt pieķeras klausītāja sirds un auss", toties ir skaudrs patiesums un karsti, tieši uzrunājošs pārdzīvojums.
Augstspriegums – tā gan pašu Vilni Šmīdbergu, gan viņa jaunradi vienā vārdā raksturo komponiste Maija Einfelde, atzīstot, ka sadzīvot nav viegli, jo viņš ir šerps un necieš kompromisus.
Nu tad tā – pavisam tieši – arī sāku sarunu ar Vilni Šmīdbergu.
Kāpēc neraksti operas? Simfonijas un vokāli simfoniskās lielformas taču tev ir!
Neesmu tik tālu aizdomājies. Nedaudz par vēlu. Kad varēja rakstīt, nerakstīju, jo mājās nebija piemērotu apstākļu. Septiņdesmitajos gados visi dzīvojām vienā divistabu dzīvoklī Kuldīgas ielā: es ar sievu Rutu, divām viņas māsām, plus vecmāmiņa. Mums ar Rutu auga divi bērni… Kur tur var strādāt? Paldies Dievam, varēju braukt komponēt uz radošajiem namiem. Tu zini, ko nozīmē radošie nami?
Nē, nekad neesmu tādos bijusi.
Es tādos esmu bijis divpadsmit reižu. Padomju radošajā namā Ivanovā manā rīcībā bija vesela māja. Kad sāku tur braukāt un biju iepazinies ar Mūzikas fonda administrāciju Maskavā, priekšniecei vienmēr vedu dāvanā konfekšu kasti un melno balzamiņu. Viņa ļāva izvēlēties: "Vilnis Augustovič, kakuju daču vi hoķiķe?" Atceros, reiz biju apmeties "dačā nr. 8", kurā kādreiz strādājis Sergejs Prokofjevs. Pie sienas bija neliela fotogrāfija ar uzrakstu, ka viņš šeit komponējis operu. 1977. gadā –, mēneša laikā uzrakstīju Simfoniju koncertu orķestrim!
Izklausās neticami…
Izdevās, jo biju paklausījis Romualda Kalsona padomam sagatavot materiālu jau iepriekš. Viņš teica: tu nebrauc uz Ivanovu tukšām rokām. Tēmas un uzmetumi man bija jau sagatavoti. Kad ierados Ivanovā, viss melnais darbs jau bija paveikts. Kad devos prom, skaņdarbs bija gatavs, un PSRS Komponistu savienība Maskavā to uzreiz atpirka. Pat nezinu, vai tas tika izdots. Vasilijs Sinaiskis šo skaņdarbu nodiriģēja no manas rokraksta partitūras. Kopš tā laika tas ar visām Sinaiska piezīmēm glabājās mājās, nogrūsts kaut kur pažobelē.
Pagājušā gada ziemā, radio saticis Orestu (LNSO galvenais redaktors Orests Silabriedis – I. L.), nejauši par to izpļurkstējos. Orests teica: sameklē! Biju jau to aizmirsis, bet viņš zvana: vai atradi? Ej un paskaties! Pacilāju skapja bardaku: ir! Taču viss krustām šķērsām, daudzviet pārsvītrots, orķestra balsu nav. Tad klausulē atskanēja Andra Pogas balss: "Pēc pusstundas atbraukšu!" Viņš ieradās, paņēma partitūru un pēc pāris dienām piezvanīja: taisi augšā! Tas bija drausmīgs darbs, jo šis bija mans pirmais orķestra opuss pēc konservatorijas beigšanas. Prasmes toreiz man nebija nekādas! Visas aleatoriskās vietas, kur bija iezīmēts tikai sākums un beigas, tagad pierakstīju noti pa notij. Gada laikā savedu kārtībā, datorā rakstot lapu pa lapai un vienlaikus gatavodams arī jauno Ugunsskrējiena versiju, būtībā – otru skaņdarbu.
Šodien pietrūkst gaisotnes, kāda bija radošajos namos?
Tur bija klusums un miers, esmu tā uzrakstījis daudzus skaņdarbus. Katrā mājiņā bija gumijas zābaki. Bez tiem aiziet uz ciemu un nopirkt šņabi bija baigā problēma, jo Krievijas dubļi ir šausmīgi. Nebrīnos, ka visi vācu tanki tur nogrima. Bet kā bez šņabja? Reiz kopā ar kolēģi Agri Engelmani kaut kā čāpojām, bet viens zābaks palika dubļos…
Kad sadraudzējāmies ar pārējiem, mums izveidojās tēraudcieta komūna: mūsu tuvākie draugi bija Jans Freidlins no Odesas un komponists Sergejs Berinskis no Maskavas. Kad ieradāmies Ivanovā, pirmās dienas vienmēr bija izsvītrotas, jo atkaltikšanās bija kārtīgi jānosvin. Berinskis deva vērtīgus padomus, vēlāk arī strādāja par konsultantu. Leģendārs konsultants bija Rihards Finkelšteins, kurš 30. gadu beigās bija Šostakoviča asistents. Jau ļoti vecs večukiņš, bet kā no galvas uz klavierēm spēlēja priekšā Šostakoviča simfonijas!
Pēdējo reizi radošajā namā biju Staraja Rusā 1990. gadā, kad Padomju Savienībā jau bija jukas un Latvijā atmoda augstākajā punktā. Atceros, ka administrācija, mūs pavadot, no sirds novēlēja: lai jums izdodas! Kāda paziņa, kura toreiz Maskavā strādāja Ļeņina bibliotēkā, riskējot bija ar roku norakstījusi Ribentropa–Molotova pakta slepenā protokola tekstu.
1988. gadā radošajā namā uzrakstīju arī oratoriju Ugunsskrējiens jauktajam korim un orķestrim ar Jāņa Petera un tautasdziesmu vārdiem.
Šī oratorija tikko izskanēja tavā autorkoncertā, ko rīkoja orķestris Rīga.
Es speciāli veidoju instrumentāciju pūtēju orķestrim, un šī versija man patīk pat labāk nekā simfoniskā.
Diriģēja Valdis Butāns, savukārt Andris Poga LNSO sezonas noslēgumā iekļāvis Simfoniju koncertu orķestrim. Tavai grūti atskaņojamai mūzikai beidzot ir atradies īstais diriģents?
Viņi abi ir īsti veči, kuri man ir ļoti tuvi no cilvēciskā viedokļa, nerunājot par profesionālo. Valdis Butāns ir ļoti talantīgs, viņš jūt mūziku, ne tikai perfekti tehniski visu izdara, lai gan manas partitūras ir ļoti sarežģītas. Viņš panācis tādu kontaktu ar orķestri, ka mūziķi viņu saprot no pusvārda.
Tu izmanto iespēju paust izpildītājiem savas autora vēlmes?
Es nejaucos atskaņojumā. Diriģents ir tas, kurš vada mēģinājumu. Divi nevar vadīt. Tiklīdz es iejauktos, tas visu sabojātu. Tikai klusiņām pieeju kādam orķestra mūziķim: šo vietiņu drusku drošāk!
Kas īsti ir tas sarežģītais tavā mūzikā?
Tā ir drusku par blīvu. Es domāju – vertikālē. Virzība vertikālē ļauj orķestrim elpot. Tāpēc es ļoti augstu vērtēju poļu XX gadsimta mūzikas lielmeistaru Vitoldu Lutoslavski, viņa orķestrālās domāšanas līmeni.
Daudziem jaunajiem komponistiem šodien patīk domāt plaknēs. Es nerunāju par stilu, bet par domāšanas veidu. Orķestris – tās ir dzīvas šūnas. Dzīvas skaņu šūnas. Tās ir pareizi jāsaliek kopā, lai katrs pildītu savu līniju. Tās nestāv uz vietas, bet kustas. Orķestrī ir vairāki slāņi, bet te pēkšņi paliek tikai viens vai divi. Orķestris izplešas un sašaurinās, instrumentu grupas mainās vietām un uzdevumiem. Tā veidojas spriedze, pat ja dinamika nemainās. Nav jau nekāda māksla pielikt klāt "dakšu" (skaļuma palielinājuma grafiskā zīme – I. L.). Bahs "dakšas" nelietoja, vispār nebija ne crescendo, ne diminuendo. Tas viss ir jāsaprot un jājūt. Pūtēju orķestris ir dzīvās ērģeles.
Pūtēju orķestra drēbi tu pazīsti no visām pusēm – esi gan spēlējis Iekšlietu ministrijas Valsts policijas pūtēju orķestrī, gan to diriģējis un veidojis daudzus aranžējumus.
Nu nē. Es tikai sāku zināt. Tikai tagad sāku just, kas tur atklājas, – ka tur nav gala. Tas, ko līdz šim esmu izdarījis un sapratis, ir tikai viens posms, un es pat nezinu, kur ir virsotne. Tas ir tāpat kā zinātniekam, kurš atklāj nezināmo un tikai pēc tam saprot, ka šis nezināmais kļūst arvien lielāks un lielāks.
Strādādams militārā struktūrā, daudz esmu to lamājis, taču šis darbs mani piespieda daudz ko iemācīties. Vajadzēja visas orķestra notis pārtaisīt bigbenda sastāvam. Sākumā mums nebija gandrīz nekāda repertuāra. Pēc nepieciešamības lielā steigā vajadzēja sagatavot jebkuras valsts himnu. Ja bija pieejamas kādas notis, tā bija sviestmaize, bet bieži bija tikai dažu instrumentu partijas vai tikai skaņu ieraksts, ko vajadzēja pierakstīt notīs kā diktātu. Deviņdesmitajos gados viss bija pašam jātransponē. Tagad pie datora nospiežu vienu pogu, un viss pārtransponējas automātiski.
Iekšlietu ministrijas Valsts policijas pūtēju orķestrī, vēlāk – bigbendā nostrādāju no 1993. gada līdz 2009. gada pavasarim, kad bigbendu likvidēja. Pēdējos gados tur spēlēja gan Kārlis Vanags, kurš tagad vada Latvijas Radio bigbendu, gan Renārs Lācis, kurš strādā ar bigbendu Ventspilī. Es spēlēju eifoniju, bet situ arī lielās bungas un darīju visu, ko vajadzēja. Bija arī regulāri jāiziet obligātās medicīniskās pārbaudes un atestācijas testi – katru gadu 200 jautājumu. Stingri pārbaudīja psihisko stāvokli, jo mums taču bija ieroči. Man bija pistole un zemākā virsnieka pakāpe. Manā pakļautībā bija trīs karavīri. Tā bija baigā atbildība.
Bija ne tikai muzicēšana, bet arī šaušana?
Mums vajadzēja nosegt iekšējos dienestus. Piemēram, kontrolpunktu pie ieejas mūsu teritorijā – kazarmās pretī Otrajiem Meža kapiem. Bija jāiet pilsētas patruļās, jo tolaik bija tikai Valsts policija un obligātā karadienesta sardzes pulka čaļi, viņi apsargāja arī cietumus. Specvienību izsauca tikai tad, ja bija asas situācijas, – tolaik, 90. gados, apšaudes nebija reta parādība. Valsts policija bija ļoti augstā līmenī, jo bija skarbais bandītu laiks. Protams, visiem – arī mūziķiem – bija šaušanas nodarbības.
Vai tiesa, ka ziemas salā, ar ausaini galvā, dežurēdams neapkurinātā sargbūdā, komponēji savas Mītiskās dziesmas?
To neatceros, bet Litāniju vijolei gan rakstīju neapkurinātā klubā. Tur bija klavieres, starp citu, baigi labās – vecā Rīga. Pirmie ražojumi bija ļoti labā līmenī.
Kur iemācījies spēlēt eifoniju?
Padomju obligātajā karadienestā, trīs gadus dienēdams robežsargos pie Rumānijas robežas. Starp citu, arī leģendārās rokgrupas Katedrāle ideja mums dzima armijā, jo dienējām visi kopā – es, Gunārs Šimkus (pianista Vestarda Šimkus tēvs) un Aļģirds Utira. Mums jau armijā bija grupa, trūka tikai bundzinieka.
Diez vai kāds cits komponists ir strādājis par kurinātāju?
Tas bija baigi smagais laiks 90. gadu sākumā. Vienu gadu biju nostrādājis ar deju ansambļa Daile muzikālo grupu. Kad no tās aizgāju, paliku bez darba. Beidzot caur paziņu paziņām tiku par kurinātāju Haritonova Pārdaugavas grupējuma administrācijas centrā pie Bauskas šosejas. Pašu Haritonovu gan neesmu sastapis. Pirmās dežūras laikā galvenais meistars mani apmācīja, kā apieties ar apkures tehniku, kad un kuru sūkni un ventili ieslēgt un izslēgt, lai būtu siltums, bet viss neuzlidotu gaisā. Vienreiz tā gandrīz bija: viens ventilis tā ieklemmējās, ka nevarēju to dabūt vaļā. Spiediens cēlās, un man nācās lielā steigā visas ogles fīrēt no krāsns ārā. Diennakti nodežurēju, divas vai trīs bija brīvas. Tur maksāja kārtīgu naudu, un man galvenais bija izdzīvot, mums ģimenē tolaik bija mazi bērni. Par šo vietu man nav sliktu atmiņu. Kad valstī pārgāja no krievu rubļiem uz repšiem, tad gan sākās bardaks. Naudai vairs nebija nekādas vērtības, un tu nezināji, kas rīt tevi gaida…
Vai daudz laika pavadīji savulaik leģendārajā kafejnīcā Kaza, par kuras brīvdomīgo inteliģences vidi tikko tapusi filma?
Lai tie "kazinieki" neapvainojas, bet es tur iegāju tikai, lai satiktu kādu draugu un iedzertu labu kafiju, jo toreiz, padomju laikos, tā bija ļoti augsta līmeņa kafija. Iegāju bieži, bet tikai uz īsu brīdi. Kādreiz ar kādu draugu tur ierāvām kādu vinčiku, uzpīpējām un parunājām, bet dīkdienībā sēdēt un filosofēt tur caurām dienām man nebija laika.
Dienām dirnēt kafejnīcā un baigi filosofēt, manuprāt, nav tas labākais, ko radošam cilvēkam darīt. Reiz tur piedzīvoju interesantu gadījumu. Biju ar draudzeni Irinu uz īsu brīdi iegājis Kazā, te pēkšņi ne no šā, ne no tā ieradās kārtības sargi, visus savāca melnajā bertā un aizveda uz iecirkni. Irinas tēvs bija bijušais kara lidotājs, viņa kaut kā tika pie telefona un paspēja viņam piezvanīt. Jau pēc piecām minūtēm mūs palaida vaļā.
Tad jau neapgrozījies arī slavenajā Skapī?
Skapī gan sēdējām, un pamatīgi. Arī Raimonds Pauls.
Vajadzētu filmu un atmiņu stāstus arī par Skapi?
Bet ko stāstīsi, ja parasti bija tā, ka pēc tam lāgā neatceries, kā viss beidzās?
Kā tu, tik tiešs un šerps kurzemnieks, sadzīvoji ar padomju cenzūru?
Ar to saskāros 1988. gadā, komponēdams oratoriju Ugunsskrējiens. Jāņa Petera tekstā bija minēts Ančupānu ciems Latgalē, kuru vācieši nodedzināja ar visiem iedzīvotājiem, bet es gribēju tekstu globalizēt, vispārināt, jo kas tikai Latvijai nav gājis pāri vēstures gaitā jau no Pētera I laikiem. Kad ciema vārdu izņēmām ārā, vēstījums pārvērtās par īstu atombumbu. Komponēt oratoriju sāku radošajā namā Repinā. Tur toreiz bija arī Marģeris Zariņš. Viņš atnāca ciemos, un mēs veselu dienu pavadījām kopā sarunās. Viņš ieteica izmantot latviešu tautasdziesmas, pameklēt folkloras krātuvē kara dziesmas.
Kad tās pievienoju, teksts jau bija ūdeņraža bumba: "Tur guļ vīri kā ozoli, Saule kaulus balināja, No kauliem tiltus taisa, No asinīm upes tek."
Kultūras ministrijas komisijā par tekstiem atbildīgā Blūma teica: ziniet, darbu ar šādu tekstu atskaņot nevarēs, tas ir par asu. Varbūt drusciņ kaut ko pamainiet! Aizgāju pie Petera – ko darīt? Viņš tolaik bija Rakstnieku savienības priekšsēdētājs. Peters teica: es zinu, kur piezvanīt. Viss būs kārtībā. Un tā arī bija. Pēc trim dienām no Kultūras ministrijas saņēmu atbildi: teksts ir apstiprināts. Jānis Peters, Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Ārija Elksne, Māris Čaklais mācēja tā izmanipulēt ar vārdiem, ka piesieties neviens nevarēja, bet jēga bija iekšā.
Ko raksti tagad?
Fanfaras Ventspilij – koncertzāles atklāšanas koncertam 25. jūlijā. Uzrakstīt foršas fanfaras ir ļoti grūti. Man ir zināms tikai viens komponists, kuram tas ir izdevies. Tas ir Juris Karlsons, kura Fanfaras ir Lielās mūzikas balvas simbols. Man ilgi nebija idejas. Diriģents Māris Sirmais piezvanīja un norunāja iedvesmojošu, vismaz pusstundu ilgu monologu. Viņš ieteica izmantot Raimonda Paula dziesmu Kurzeme (koncerta otrajā daļā piedalīsies Raimonds Pauls) un tēmu no Pētera Barisona kora dziesmas Latvija. Pats ieviju iekšā tautasdziesmu Pūt, vējiņi, bet tā, ka to var atšifrēt, tikai dziļi zinot un izjūtot šo kodu. Nu jau Fanfaras ir gandrīz gatavas.
Vēl joprojām pa īstam vari rakstīt tad, kad dzīvē klājas draņķīgi?
Tā par mani kaut kad esot teicis vijolnieks Jānis Bulavs, bet tas ir pārspīlēti, krāsas ir sabiezinātas. Vienkārši jaunībā man nebija nekāda komforta. Tagad apstākļi ir ideāli strādāšanai – ir elektroniskās klavieres, dators un pietiek vietas –, ja vien iekšā būtu tikpat liela enerģija kā kādreiz. Vislabāk – ja šodien būtu gan spēks un idejas, gan labi apstākļi un orķestra izpratne.
Ko esi nobēdzinājis aiz pseidonīma Šmits?
Neko. Tā tikai draugi mani sauca un vēl tagad sauc, saīsinot uzvārdu.
Ko tu neciet mūzikā?
Diletantismu. Tā ir traģēdija. Esmu par to daudz runājis ar Raimondu Paulu. Šausmīgākais ir tas, ka elektronikas izmantošana sniedz iespējas izpausties jebkuram, kurš vispār nejēdz notis. Tas, ko raida pa radio, ir ārprāts! Tā ir arī žurnālistu un redaktoru atbildība. Lai cik nežēlīga un nevietā bija cenzūra padomju gados, bija ļoti rūpīga mūzikas atlase. Šitādi mēsli kā tagad nevarēja radio ēterā skanēt. Kaut kādai atlasei taču jābūt!
Kurā radio?
Latvijas Radio pirmajā programmā… Es saprotu – komercija. Neesmu pret popmūziku, taču cienu augstu profesionālismu. Maikls Džeksons, jebkura slavenā rokgrupa vai popgrupa – tas ir augsts līmenis. Piemēram, Pink Floyd, Led Zeppelin, Deep Purple, kurus ierakstus klausījāmies mūsu Katedrāles laikā. Manas iemīļotākās grupas pašlaik ir Sigur Rós un Radiohead. Dēls Ralfs, kurš dzied korī Latvija, man piegādā labu alternatīvo roku. Man nav svarīgi, kā to sauc. Svarīgi, lai tā būtu laba mūzika.
Sešdesmit gadu jubilejas intervijās cēli trauksmi par sabiedrības garīgo un morālo degradāciju. Tagad, pēc piecpadsmit gadiem, ir labāk?
Diemžēl viss turpinās. Tiek mainīta vērtību skala, un tam ir ļoti bīstamas sekas. Rezultāti jau ir redzami. Aug vismaz otrā paaudze, kurai ir patērētāju – ņēmēju, grābēju – domāšana. Tas izpaužas jau skolā. Strādādams Juglas Mūzikas skolā, cenšos bērniem ieaudzināt labo. Ko tu darīsi, kad beigsi vidusskolu? Standarta atbilde ir: braukšu uz ārzemēm. Dzimtenes mīlestība neeksistē. Pati galvenā vērtība – mana tauta, dzimtene – šie jēdzieni ir sveši. Pat padomju režīms tos nespēja iznīdēt, ar varu izsūtot cilvēkus uz Sibīriju.
Visu šodienas pasaules nelaimju pamatā ir cilvēku alkatība, vara un nauda. Tiek izraisīta migrācija, labi attīstītas valstis pataisītas par terorisma perēkli. Bet tās ir tikai sekas. Cēlonis ir cits un slēpjas dziļāk, bet par to nerunā. Šķiet, ka viens ir ļoti gudrs un viltīgs, otrs ir neprognozējams ārprātīgais, abi lielvalstu līderi, tagad cīnās par savām ietekmes sfērām, bet mēs te pa vidu kaut ko čiepstam.
Mums Latvijā trūkst personību, kuru viedokli cilvēki ņem vērā un kuru viedoklis liecina par domu dziļumu un pamatotību. Jābūt personībai, kura spēj domāt valstiski, nevis tikai par savu un tuvinieku labklājību. Līdz šim neviens nav domājis valstiski. Vaira Vīķe-Freiberga bija izcila, gudra, ārkārtīgi talantīga, spilgta un spēcīga personība. Izcila oratore. Jā, saprotu, vainīga ir mūsu aprobežotība, bet viņu atzītu pavisam citādi, ja viņa būtu vīrietis. Mums ļoti vajadzētu tādu personību, kāds bija Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics.
Cik būtisks tev ir tas, ko citi domā un saka par tavu mūziku?
Mani interesē to cilvēku viedoklis, kuri man ir svarīgi. Man, piemēram, būtu svarīgi, lai uz koncertu atnāktu Raimonds Pauls, bet viņš netiek, jo ir aizņemts savos darbos. Pēteris Vasks, Mārtiņš Brauns – viņi ir mani cilvēki. 1964. gada vasarā biju atbraucis no Ventspils, lai stātos kondženē. Apstājies pie ieejas durvīm, skatījos uz foršajām mājām, un te pēkšņi kāds mani uzrunā. Tas bija Pēteris Vasks. Tā uz ielas iepazināmies un sadraudzējāmies. Arī viņš stājās konservatorijā.
Mani uzņēma, bet viņu ne, jo viņa tēvs bija mācītājs. Mani toruden jau novembra beigās iesauca armijā, kur pie dzīvības uzturēja Pētera vēstules. Pateicoties tam, ka viņš spēlēja kontrabasu Operas orķestrī un varēja mani ievest balkonā, biju savos pāris mēnešos Rīgā paspējis noskatīties diezgan daudz izrāžu. Diriģēja Edgars Tons, dziedāja Jānis Zābers. Tiku arī uz Bendžamina Britena Skrūves pagriezienu, kad viņš ar savu trupu viesojās Rīgā. Konservatorijā bija tikšanās ar Britenu, es pavisam nejauši trāpījos gaitenī viņam ceļā un dabūju savā nošu blociņā autogrāfu.
Ko tev, simfoniķim, dod rokmūziķa pieredze un sajūtas?
Tas ir domāšanas veids. Enerģija. Iekšējā jušana. Nevis stuku-buku, bet orķestra ritma pulss. Man to asinīs iedeva Einārs Raibais, manuprāt, labākais buņģieris visā Latvijā. Pateicoties viņam, redzēju, ka bungu komplekts skan kā mūzikas, nevis sitamais instruments. Kad Einārs spēlēja, varēju pusstundu sēdēt un klausīties viņa skaņu fantāziju.
Ko lai jubilejā tev novēl?
Galvenais ir veselība un radošais. Ja tev radošais štimungs ir iekšā, ja ir idejas, to īstenošana ir tikai tehniska problēma. Nav vairs tā kā jaunībā, kad idejas burtiski vajā. Tu mēģini atkratīties, bet ideja uzsēžas virsū tā, ka netiec vairs nost. Gribu kaut ko lielu uzrakstīt pūtējiem – orķestrim Rīga, jo tas ir ļoti augstā līmenī. Klausījos koncertus un apbrīnoju, ko šie mūziķi spēj.
Krekls