Intervija ar koncertzāles Latvija māksliniecisko vadītāju Miku Magoni. Naivu cerību nebūs

Dagmba būs 2.novembrī. Citādi viss te būs forši - par valsts un kvotu naudiņu uzbūvēja, KM uzturēs caur skolu, VKKF finansēs programmu... Miera vējos, rīkojiet ko gribat vai nerīkojās vispār. Dzīve Aivaram izdevusies!

Nevajag jau nemaz pilsētas tēvu vai māšu spiedienu. Spiedienu izdarīs nelielais skaits visumā provinciālās publikas. Lai paskatāmies, kas tagad notiek Rēzeknes Gorā. Bija uzrāviens uzreiz pēc atklāšanas, bija normāli pasākumi, jo pietika publikas, kas bija ziņkārīga un nāca praktiski uz visu. Tagad tur vispār kaut kas notiek tikai nedēļu nogalēs, pa nedēļu zāles ir tukšas. Un tas pats, kas notiek, ir.... Maksima Galkina koncerts. Un tas vēl nav tas sliktākais pasākums... Bet tiklīdz sāk rīkot nekritiski visu pēc kārtas, tā pasākuma norises vieta apaug ar zināmu reputāciju. Un tad jau sevi cienoši cilvēki vairs tur īpaši neraujas uzstāties uz tās pašas skatuves, kur Galkins. Kopumā ir jāatzīst sev, ka mēs tērējam kultūrai nesamērīgi daudz publisko (valsts un pašvaldības) līdzekļu, un kultūras piedāvājums ir nesamērīgi liels pret pieprasījumu. Tas kādā brīdī beidzot jāatzīst un jābeidz šķiesties ar naudu kultūrai. Kultūra būtu ar saviem makiem jāfinansē pārtikušai sabiedrībai.

Es vispār nesaprotu to vājprātīgo ideju Rīgā būvēt zāli ar 1500 vietām. Tikai nabaga pašmāju mūziķi parakstīsies spēlēt pustukšā zālē, jo ir pie tā pieraduši. Lielie grandi, ko ar to zāli cer piesaistīt, neizpārdotās zālēs neuzstājas principā. Labāk mazāka zāle un vairāki koncerti pēc kārtas, ja ir liela interese, nekā milzīga šalanda, kas praktiski visos koncertos ir pustukša un kurā mūziķi pustukšās zāles priekšā jūtas aizvien demotivētāki.

Jūs saprotat, ko runājat? Popielai paredzētas citas zāles. Bet šiem talanīgajiem bērniem vismaz ir, kur augt un tiekties, nevis uzreiz nonākt uz skatuves promimenšu koncertā un jau desmit gadu vecumā sajusties kā zvaigznēm, kam vairs ne pēc kā nav jātiecas un jāmācās.