Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Intervija ar mākslinieci Marinu Abramoviču. Man liek raudāt netaisnība un skaistums

"Mums daudz vairāk ir jāuzticas savam ķermenim nekā galvai," uzsver māksliniece Marina Abramoviča, kura radījusi Kloda Debisī operas Peleass un Melizande jauniestudējuma vizuālo koncepciju un scenogrāfiju

Esmu nogurusi – veselu mēnesi esmu pavadījusi teātrī no rīta līdz vakaram, intervijas sākumā saka Marina Abramoviča. "Šī ir mana pirmā opera!" viņa piebilst. Mēs sarunājamies Flāmu operā Antverpenē, kur šā gada 2. februārī notika Kloda Debisī Peleasa un Melizandes pirmizrāde, kuru Marina Abramoviča veidojusi kopā ar režisoriem un horeogrāfiem Sidi Larbi Šerkaui un Damjenu Žalē. Ņujorkā dzīvojošā serbu māksliniece gatavojas iekarot operas un baleta pasauli, un ar Peleasu nekas nebeidzas. "Tagad sapņojam par Igora Stravinska baletu Svētpavasaris," viņa atklāj.

Marinas Abramovičas noformēto Peleasu un Melizandi varēs noskatīties operteātros Luksemburgā, Strasbūrā, Miluzā, Ženēvā un Gēteborgā. Savukārt līdz šā gada 12. augustam Bonnas Bundeskunsthalle būs aplūkojama leģendārās performances mākslinieces retrospekcija Tīrītāja/The Cleaner, kas pērn notika Stokholmas Modernās mākslas muzejā un Modernās mākslas muzejā Louisiana Humlebekā.

Pastāstiet nedaudz sīkāk par simboliem, kas izmantoti izrādē Peleass un Melizande.

Opera ir ļoti vecmodīga mākslas forma, un to nav viegli modernizēt, piemērot XXI gadsimtam. Ko mēs parasti redzam Peleasa un Melizandes iestudējumos? Vecu pili, vecus kostīmus, uz skatuves viss ir tumšs. Lielākoties darbība izrādē risinās tajā laikā un vietā, kas ir aprakstīta šajā stāstā.

Morisa Māterlinka lugā, kura ir operas pamatā, mēs atrodam tik daudz simbolu un neizskaidrojamu parādību. Melizande ir noslēpumains tēls. Operas sākumā mēs viņu satiekam mežā, mums nav ne jausmas, kas viņa ir, no kurienes viņa nāk. Melizande stāsta, ka ir pazaudējusi kroni. Kas tas ir par kroni? Kāpēc viņa ir šeit? Viņa brīdina Golo: "Nepieskaries man!" Taču Golo viņai tomēr pieskaras, un viņi kopā dodas uz pili.

Peleass un Melizande ir klasisks stāsts par diviem brāļiem, kuri iemīlas vienā sievietē. Kā mēs varam pārcelt šo stāstu citā dimensijā? Mums par šo darbu ir jādomā citādi. Mēs esam ievietojuši Melizandi zinātniskās fantastiskas pasaulē. Viņa ierodas no citas planētas, nevis no Zemes. Kāpēc ne? Mēs taču par viņu neko nezinām. Viņa ir liels noslēpums. Mēs varam piepildīt Melizandes stāstu ar simbolismu. Ja pieņemam, ka viņa ir no kosmosa, kā mums būtu jāveido izrādes vizuālais tēls un scenogrāfija?

Man patīk kristāli, es ar tiem daudz esmu strādājusi. Kristāli ir 36 miljardus gadu veci, tie nāk no dažādām galaktikām. Tos var uzskatīt par galaktikas DNS. Iestudējumā mēs izmantojam kristālus visdažādākajos veidos. Tie palīdz uzburt pils interjeru un eksterjeru, alu – visas operā aprakstītās darbības vietas. Beigās Melizande mirst, guļot uz liela kristāla, kas atgādina kosmosa kuģi.

Labi, mums ir kristāli. Ko vēl mēs varam piedāvāt? Lielu lomu izrādē spēlē videoprojekcijas, kuras veidojis mākslinieks Marko Brambilla. Tās pastiprina citas dimensijas sajūtu un paplašina kontekstu. Mēs esam pārcēluši operu pavisam citā vidē – mēs nezinām, kurā laikā risinās stāsts, kas tā ir par pili, kas tas ir par mežu, mēs pilnīgi neko nezinām. Arī operas beigās mums par to nav ne jausmas. Visus jautājumus mēs esam atstājuši atvērtus. Marsels Dišāns ir teicis: mākslinieks nekad nepabeidz savu darbu, viņam ir jāļauj skatītājiem pabeigt darbu. Peleasa un Melizandes stāsts mums ir jāatstāj atvērts, un nav jāsniedz atbildes.

Beigās Melizandei piedzimst meita un viņa pati mirst. Mēs nezinām, kā ir radies šis bērns. Peleass un Melizande tikpat kā nav skūpstījušies. Finālā Golo, kurš arī mirst, jautā Melizandei: "Es vēlos zināt, kurš ir bērna tēvs. Pasaki man patiesību!" Melizande tikai atkārto šo brīnišķīgo vārdu: "Patiesībā... patiesība..." Viņa aiziet mūžībā, paturot patiesību sevī. Viņa nes sevī eksistences noslēpumu, sievišķības noslēpumu. Mums ir interesanti strādāt ar visiem šiem elementiem.

Vai šīs operas scenogrāfiju uzskatāt par mākslas darbu un pēc dažiem gadiem iekļausiet to savās izstādēs muzejos?  

Nē, nekādā ziņā. Es jums pastāstīšu kādu gadījumu no savas pieredzes ar režisoru Robertu (Bobu) Vilsonu, kad viņš iestudēja izrādi Marinas Abramovičas dzīve un nāve (2011). Es tajā tēloju vienu no galvenajām lomām. Kādā mēģinājumā palūdzu Bobam: "Beidzot iedod man kaut ko īstu! Iedod man kaut ko, ko es varētu izmantot performancē, es taču esmu māksliniece, nevis aktrise." Boba Vilsona projekts bija teatrāls, un teātrī nazis nav īsts un asiņu vietā ir kečups.

Es pieprasīju kaut ko īstu. Bobs man pajautāja: "Dārgā, ko "īstu" tu vēlies?" Es palūdzu ledus kubu. Bobs atbildēja: "Nav problēmu, būs." Nākamajā rītā man tika piegādāts perfekts stikla kubs. Es biju neizpratnē: "Bob, tas nav ledus, tas ir stikls!" Viņš sacīja: "Bet, protams, dārgā! Tas taču ir teātris. Ja tu visu dienu sēdēsi uz ledus kuba, tava kleita būs pilnīgi slapja, un ko tu darīsi?" Lūk, tāda ir atšķirība starp mākslu un teātri.  

Lai radītu Peleasa un Melizandes scenogrāfiju, mēs izmantojām mazus kristālus. Tie mums bija iedvesmas avots, lai radītu lielas kristālu kopijas, kuras redzat uz skatuves. Šīs kopijas nav mākslas darbs, tās ir operas scenogrāfijas sastāvdaļas un vienmēr tādas būs. Lietas ir jāsauc īstajos vārdos.

Šajā izrādē ir jūtama jūsu aizraušanās ar planetārijiem un observatorijām. Ar ko jūs saista šie objekti?

Dabas vēstures muzejā Ņujorkā ir planetārijs, un tur rāda 15–20 minūšu populārzinātniskās filmas visai ģimenei. Jūs sēžat ērtos krēslos un ar augsti paceltu galvu skatāties debesīs. Es aizgāju noskatīties filmu par Piena Ceļu. Jūs redzat visu šo neaptveramo panorāmu un kaut kur malā pamanāt mazu punktiņu. Kāda Holivudas aktiera – Džordža Klūnija vai Morgana Frīmena – balss paskaidro: "Tā ir planēta Zeme." Šis mazais, tik tikko pamanāmais punktiņš.

Izrādē mēs vēlamies panākt līdzīgu efektu. Vēlamies runāt par cilvēciskām lietām un emocijām – mīlu, piederību, greizsirdību – un uzburt lielo gleznu. Ko tas viss nozīmē kosmosa mērogā?   

Kādu iespaidu uz jums atstājis režisoru un horeogrāfu Sidi Larbi Šerkaui un Damjena Žalē darbs?

Kad pirmo reizi skatījos viņu dejas izrādi, mana reakcija bija: «Vau!» Agrāk man šķita, ka vienīgā mūsdienu horeogrāfe, kura mani uzrunā, ir Pīna Bauša. Taču pēc tam es sev atklāju Sidi Larbi un Damjenu. Sadarbības projektā visu izšķir mākslinieku jūtu ķīmija: vai nu tā ir, vai tās nav. Ne ar ko citu to nevar aizstāt. Mums ir absolūta savstarpējā sapratne. Ja kaut kas neiet tā, kā vajag, es to uzreiz fiziski jūtu kaut kur vēderā. Peleasa un Melizandes mēģinājumos mēs veicām piezīmes, un izrādījās, ka mēs vienmēr esam pamanījuši vienas un tās pašas kļūdas, mūsu viedokļi sakrīt.     

Mūsdienās vairs nepietiek, ja mākslinieks iegulda darbā 100 procentu visa, kas viņam ir. Tagad ir jāiegulda 150 procentu! Sidi Larbi Šerkaui un Damjens Žalē strādā tieši tā, es būšu ar viņiem draugos un mīlēšu viņus mūžīgi mūžos.

Ja jūs varētu kļūt par kādas operas varoni, kas tā būtu?

Es vēlētos būt tikai Marija Kallasa! Mans nākamais projekts būs operas režija. Jā, es pati būšu režisore. Pirmizrāde notiks 2020. gada 22. aprīlī Bavārijas Valsts operā Minhenē. Iestudējums ceļos uz septiņiem teātriem. Tas vēstīs par septiņām nāvēm – nāvi mīlas vārdā, nāvi valsts vārdā, nāvi kā heroisma žestu, nāvi kā upurēšanos. Par nāves iemeslu var kļūt arī salauzta sirds, kā tas bija Marijas Kallasas gadījumā.

Vai šis projekts būs tieši tāds, kā aprakstāt tā ieceri savā 2016. gadā iznākušajā autobiogrāfijā Iziet cauri sienām/Walk Through Walls

Nē, nē, nē, ir notikušas pārmaiņas. Pagaidām nevaru neko atklāt, jo darbs vēl ir procesā. Tā būs ļoti vienkārša un ļoti konceptuāla izrāde. Tajā būs pārsteigumi, kurus gatavoju savai publikai.

Vai šo darbu raksturojat kā performanci?

Nē, tā ir operas izrāde. Vēlos iestudēt īstu operu, un es pati tēlošu vienā no tās daļām. Tas ir mans veltījums Marijai Kallasai. Man ir svarīgi izmēģināt jaunas koncepcijas. Es nekad nebiju darbojusies baleta jomā – un 2013. gadā piedalījos Morisa Ravela Bolero iestudēšanā Parīzes operā. Es nekad nebiju darbojusies operas jomā – un šogad piedalījos Kloda Debisī Peleasa un Melizandes iestudēšanā Flāmu operā.

Es izmantoju savu t. s. Abramovičas metodi (nomierinošā gaisotnē veicamu vingrinājumu komplekss jeb metode, kas ir līdzīga meditācijas praksei un mentāli un fiziski sagatavo publiku performances mākslas uztveršanai – J. J.) pianista Igora Levita koncertprogrammā Ņujorkā 2015. gadā. Man ir interesanti redzēt, kā manas koncepcijas darbojas dažādos mākslas žanros.

Kāpēc māksla – un jo īpaši opera – ir tik apsēsta ar nāvi? Vairākums operu beidzas ar nāvi.

Svarīgākais ir cilvēka garīgais stāvoklis. Visi mākslas darbi pēta cilvēka dabu. Labākās grāmatas, labākie skaņdarbi stāsta par ciešanām, sāpēm un mirstīgumu. Mūsu dzīves laiks ir ierobežots. Konfrontācija starp skarbo realitāti un cilvēka vēlmi uzturēties uz šīs planētas ilgāk ir neizsmeļama tēma. Mākslas darbi tai pievēršas visneatlaidīgāk.

Šķiet, jūs arī esat apsēsta ar nāves tēmu.

Neesmu ar to apsēsta. Vienkārši cenšos katru dienu dzīvot ar apziņu, ka esam mirstīgi. Tas ļauj dzīvot pilnvērtīgi. Ja kādam šķiet, ka viņš dzīvos mūžīgi, viņš zaudē katra dzīves mirkļa bagātību. Ja tu apzinies, ka mirsi, katra diena ir kā pēdējā, katra diena kļūst par dzīves svinēšanu.

Kāda ir jūsu dzīves lielākā kaislība?

Mana lielākā kaislība ir mans darbs. Es nespēju apstāties. Bieži jautāju sev: kad māksliniekam ir jādodas pensijā. Kad ir jābeidz strādāt? Agrāk domāju, ka tad, kad sasniegšu piecdesmit gadu robežu, man būs mazāk darba. Taču pēc piecdesmit darba kļuva tikai vairāk. Pēc tam domāju: kad man būs sešdesmit, varbūt samazināšu apgriezienus. Neizdevās! Kaut kāds neprāts!

Šogad novembrī man būs 72 gadi, un mans grafiks ir pilns līdz 2024. gadam. Manas idejas nepārtraukti attīstās. Ar vecumu cilvēks kļūst viedāks. Man rodas dziļākas idejas, kuras es nebūtu spējīga īstenot jaunībā, tagad es to varu.

Ja man divdesmit gadu vecumā kāds teiktu, ka strādāšu operā, es smietos locīdamās. Nekad nebiju domājusi, ka kaut kas tāds manā dzīvē būs iespējams. Redziet, kur tagad esmu nonākusi! Operteātrī!

Vai jūtat, ka caur savu darbu jūs labāk iepazīstat pati sevi?

Jā, turklāt mākslinieks aug kopā ar savu darbu. Nav tā, ka kardināli mainītos mana dzīve, bet darbs gan mainās.

Vai dažreiz analizējat to, ko esat darījusi iepriekš? Vai agrāk tapušajos darbos atklājat ko jaunu?

Man bija jāiziet cauri pagātnes darbiem, kad nesen gatavoju savu zīmējumu grāmatu, kas ir iznākusi Norvēģijā. Savukārt Bonnā pašreiz notiek mana retrospekcija Tīrītāja/The Cleaner, un ekspozīcijas atklāšanai tika pieskaņota manu rakstu un piezīmju krājuma iznākšana. Kad pārlasīju to, ko biju rakstījusi 14–17 gadu vecumā, biju pārsteigta – visas manas idejas ir jaušamas šajos tekstos, tikai es to ilgu laiku neapzinājos. Tur viss jau ir no paša sākuma. Tagad, kad mana mākslinieciskā DNS ir pilnībā izveidojusies, es jūtu – vajadzēja gadu desmitus, lai šīs idejas izkristalizētos un kļūtu skaidras man pašai.

Tātad par mākslinieku cilvēks kļūst jau bērnībā un jaunībā?

Jā, bieži tas viss viņā jau ir ielikts, tikai viņš pats to vēl neapzinās. Augot viņš sāk īstenot savas koncepcijas. Mākslinieks ir kā kāposts, kas atklājas slāni pa slānim. Aiz katra slāņa ir nākamais. Tas ir burvīgi un neticami.

Māksliniekam tiek dota iespēja sajust brīvību un neierobežot sevi tikai viena medija, vienas tehnikas rāmjos. Katrai koncepcijai var piemeklēt citu tehniku, citu īstenojumu, citu izpausmes veidu.

Kas jums liek raudāt?

Netaisnība. Tā mani ļoti sarūgtina. Vēl man liek raudāt viss, kas ir saistīts ar skaistumu. Skaistums vienmēr liek raudāt. Kad redzu kaut ko fantastiski skaistu, man acīs ir asaras. Kad man bija četrpadsmit gadu, māte mani aizveda ceļojumā no Belgradas uz Venēciju. Es iznācu no Venēcijas dzelzceļa stacijas un sāku raudāt. Nespēju apturēt asaras. Māte man sacīja: "Ko tu raudi? Mēs esam ieradušās Venēcijā!" Es raudāju, jo ieraudzīju visu to skaistumu.

Netaisnība un skaistums. Divi pilnīgi pretēji jēdzieni, pretējas koncepcijas.

Jūs esat viena no spēcīgākajām un neatkarīgākajām sievietēm mūsdienu kultūras pasaulē. Ko jūs domājat par seksa skandāliem, kuri ir satricinājuši Ameriku? Vai tas jūs pārsteidz?

Nē, nepārsteidz gan. Mēs jūtamies tik bezspēcīgi, lai kaut kā reāli tiktu galā ar Donaldu Trampu, ka viss šis uzkrātais milzu niknums eksplodēja šādā veidā. Tas bija kā vulkāna izvirdums. Es saprotu, kas notiek, un atbalstu sievietes, kuras jebkad ir cietušas no vardarbības. Taču par sevi es to nevaru teikt, tā nav daļa no manas dzīves pieredzes. Nekad mūžā neesmu piedzīvojusi vardarbību – ne bērnībā, ne vēlāk savā karjerā. Izsaku līdzjūtību visiem, kuri ar to ir saskārušies.

Vai šo skandālu sekas kaut ko mainīs? Vai izturēšanās pret sievietēm kļūs labāka?

Kaut kas var mainīties, taču tam var būt arī negatīvi blakusefekti. Kad darba devējs izvēlēsies darbinieku, iespējams, viņš dos priekšroku vīrietim, nevis sievietei, lai pasargātu sevi un savu uzņēmumu no jebkādām problēmām. Tā būs sava veida atriebība, varbūt neapzināta. Tādējādi situācija var kļūt vēl sarežģītāka, un vienlīdzības nebūs. Mēs dzīvojam trauksmainos apstākļos, un atmosfēra nav labvēlīga.

Vai dzīvē jūs vienmēr ticat pirmajiem iespaidiem par cilvēkiem un to, ko viņi dara?

Es ticu savam ķermenim. Prāts var pieļaut milzīgas kļūdas. Smadzenes visu pārāk cītīgi analizē, nemitīgi apstrādā informāciju, savukārt ķermenis vienmēr zina, ko darīt un kā reaģēt. Kad strādājām ar Sidi Larbi Šerkaui un Damjenu Žalē Peleasa un Melizandes mēģinājumu procesā un vērojām iestudētās ainas, zināju, ka man ir jāuzticas ķermeņa sajūtai – ja ķermenis nepretojas, ja man vēderā ir pareizā sajūta, tas nozīmē, ka ar šo ainu viss ir kārtībā. Psiholoģija un filosofiski, analītiski skaidrojumi, prāta izveidotas konstrukcijas šādos gadījumos nedarbojas. Zinu, ka visās situācijās man ir jāuzticas sajūtai vēderā. Mums daudz vairāk ir jāuzticas savam ķermenim nekā galvai.

Pērn Londonas universālveikalā Harrods tika prezentēts jūsu vārdā nosauktais makarūns, kas izgatavots slavenajā Parīzes konditorejā Ladurée. Kā jums pašai tas garšo?   

Ak dievs! Man ir diagnosticēta Laimas slimība, un, kamēr nejutīšos labāk, nevaru atļauties ēst saldumus. Man ir perfekts gribasspēks, es spēju sevi kontrolēt, bet, ja runa ir par saldo, man nav gribasspēka! Es vienmēr zaudēju. Protams, esmu nogaršojusi makarūnu. Tā ir mana koncepcija. Tas labi garšo – es jums iesaku! Šis makarūns – tā esmu es. Tam ir spēcīga, piesātināta, valdzinoša un "dūmakaina" garša. Tā ir noslēpumaina, tajā ir vairākas notis un nianses, kuras atklājas viena pēc otras. Jūs nokožat gabaliņu un sajūtat vienu garšu, mazliet vēlāk tā pārvēršas par citu, un tā tālāk, slāni pa slānim. Garša vēl ilgi paliek mutē, un jūs par mani atceraties. Es kā garša palieku jūsu mutē. Man šķiet, tā ir laba doma.

Vai mēs sagaidīsim no jums vēl kādu performanci?

Starp manām performancēm paiet ilgs laiks. Pauze starp darbu Mākslinieka klātbūtnē/The Artist Is Present muzejā MoMA Ņujorkā un nākamo performanci 512 stundu/512 Hours galerijā Serpentine Londonā bija četri gadi. Pēc tam es arvien nopietnāk pievērsos darbam ar cilvēku grupām. Daudz vairāk nekā soloperformances mani interesē, ko es varu izdarīt kopā ar citiem cilvēkiem – gan māksliniekiem, gan skatītājiem –, kā es varu veidot performances kopā ar viņiem. Šādus projektus īstenoju pērn savā izstādē Stokholmā un šogad Oslo. Esmu pārliecināta, ka joprojām neesmu radījusi savu labāko darbu.      

Kas jūs dzīvē dara laimīgu?

Ja izdodas sasniegt līdzsvaru, ja blakus ir draugi un esmu iemīlējusies, tā ir laba dzīve.

Vai esat iemīlējusies?

Jā, esmu gan, tāpēc mums ir jābeidz saruna, jo viņš mani jau ļoti gaida.

P. S. Par operas Peleass un Melizande izrādi lasiet šeit 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja