Letīcija Kasta modes pasaulē ienāca 1993. gadā. Viņa ir sadarbojusies ar ievērojamākajiem zīmoliem, viņas portreti ir rotājuši prestižāko žurnālu vākus. Kopš 1999. gada viņa filmējas kino. Letīcija Kasta ir tēlojusi režisoru Raula Ruisa, Patrisa Lekonta, Paolo un Vitorio Taviāni, Caja Minliana filmās, kā arī spēlējusi teātrī. Par Brižitas Bardo lomu režisora Džoana Sfara biogrāfiskajā muzikālajā drāmā Seržs Gensbūrs. Varonīgā dzīve/Gainsbourg (Vie héroïque) (2010) aktrise ir tikusi nominēta Francijas kinobalvai Cēzars. Letīcija Kasta ar savu klātbūtni ir izdaiļojusi Krisa Aizeka, Stinga un Rianas videoklipus. Viņa ir strādājusi 2012. gada Venēcijas kinofestivāla žūrijā.
Savā dzīvē un karjerā tik daudz ko esat darījusi!
Tas nozīmē, ka kļūstu veca.
Vai tagad sevi identificējat kā aktrisi? Cik dabiski jūtaties kinokameras priekšā?
Mēs visi dažkārt varam noliegt un apšaubīt to, ko darām. Jā, tagad pieņemu sevi kā aktrisi. Šajā profesijā jūtos organiskāk nekā jebkad agrāk.
Vai tas ir saistīts ar iepriekšējo pieredzi – jums bija nepieciešams to uzkrāt, lai kļūtu par aktrisi?
Tas nav saistīts ar pieredzi, bet ar mani pašu. Ir nepieciešams laiks, lai saprastu un pieņemtu, kas tu esi.
Par modeli kļuvāt 15 gadu vecumā. Vai uzreiz zinājāt, ko vēlaties sasniegt?
Kopš agras jaunības esmu bijusi ļoti nopietna. Man nebija tipiskas tīņu dzīves un ar to saistīto piedzīvojumu – iemīlēšanās, seksualitātes apzināšanās... Tajā laikā es jau strādāju. Tas nebija manā raksturā – izklaidēties, iet dejot ar puišiem. Man tas šķita garlaicīgi. Es arī biju pārāk kautrīga, nebiju par sevi pārliecināta, lai ļautos tīņu gadu izpriecām. Ar nepacietību gaidīju brīdi, kad varēšu sākt strādāt.
Kad jūs sapratāt, ka varat ne tikai pozēt fotokameras priekšā, bet arī tēlot kinokameras priekšā?
Vienmēr esmu vēlējusies tēlot, taču mani kaut kas atturēja, nejutos pietiekami pārliecināta, lai to darītu pilnvērtīgi, kaut kas man neļāva atvērties un dot, ko vajag. Man bija bail dot pārāk daudz kinokameras priekšā. Pašlaik man ir lielāka pārliecība par sevi. Jūtos spējīgāka un spēcīgāka, varu parādīt daudz vairāk. Es vairāk zinu par dzīvi un varu par to runāt, tādējādi man ir vairāk iespēju izpausties.
Jūsu atveidotā varone Marianna filmā Uzticīgais ir emocionāli bagāts, sarežģīts tēls. Kā jūs viņu raksturotu?
Marianna man atgādina dievieti Atēnu. Viņa ir gudra, nobriedusi sieviete. Marianna ir godīga it visā, ko dara, pat ja tās ir sliktas lietas. Viņa vēlas īstu mīlestību, īstu dzīvi, viņa vēlas visu, kas ir patiess un nav virspusējs. Marianna var atļauties pārbaudīt mīlestības spēku, var atļauties pazaudēt Ābelu, lai pēc tam atrastu īstu mīlestību kopā ar viņu. Marianna uzņemas šo risku. Viņa nemelo sev – tas ir pats svarīgākais.
Filma sākas ar oriģināli risinātu šķiršanās ainu, ko jūs izspēlējat ar Luiju Garelu. Vai kas tāds būtu iespējams realitātē?
Jā, varoņu dialogs ir neparasts. "Esmu stāvokli." – "Fantastiski!" – "Šis nav tavs bērns." – "Kurš ir tēvs?" – "Tavs labākais draugs." – "Ah! Vai jūs precēsieties?" – "Jā." – "Vai kāzu datums jau ir zināms?" – "Jā. Tu atnāksi?"
Šī epizode ir Ābela un Mariannas spēle – viņi rīkojas tā, it kā labi apzinātos, ko dara. Uzņemšanas laukumā, kad filmējam šo ainu, Luijs man teica: "Netēlo pārāk dramatiski. Tur jau pietiek drāmas. Spēlē vieglāk, brīvāk." Luija tēlotais Ābels šajā ainā neizrāda, ka viņam sāp, ka viņš jūtas aizvainots. Tikai tad, kad mazliet vēlāk viņš pakrīt uz kāpnēm, jūs saprotat, ka viņam nav viegli.
Uzskatu, ka tas nav slikts veids, kā izbeigt attiecības. Taču es nerotaļājos ar savām fantāzijām. Dzīvē es nekad nespēlējos ar mīlestību. Varu spēlēties ar citām lietām, bet ne ar mīlestību. Tas ir nopietni.
Vai ir grūti spēlēt ar aktieri, kurš ir arī filmas režisors?
Brīžiem bija briesmīgi. Es tēloju, mani filmēja, un Luijs nevis spēlēja kopā ar mani, bet bija kameras otrā pusē. Viņš bija nevis Ābels, bet režisors, turklāt neprātīgs, žestikulējošs, viņš rādīja visādas grimases! Man bija sajūta, ka daru kaut ko šausmīgu un esmu atstāta vienatnē. Savukārt ainās, kurās Luijs bija kameras priekšā, viss bija citādi: viņš bija Ābels un neviens cits, un tas bija lieliski.
Filmas nosaukums ir Uzticīgais. Vai uzticība ir īpašība, kuru cilvēkos vērtējat visaugstāk?
Katram pirmām kārtām ir jābūt uzticīgam pašam sev. Tad cilvēks arī citu priekšā var būt tāds, kāds viņš ir, neizlikties par to, kas viņš nav, nemelot sev un citiem. Ja cilvēks saka: "Es tev esmu uzticīgs", bet kādu dienu tu atklāj, ka tie ir meli, tas ir skumji un sāpīgi. Ja cilvēks atklāti saka: "Esmu tāds, kāds es esmu", tu centies viņu pieņemt. Vismaz zini, ar kādu cilvēku esi kopā, vai ne?
Šī filma nav par uzticību, bet gan briedumu. Marianna ir sieviete, kura zina, ko vēlas, – ģimeni, bērnu, karjeru. Iespējams, agrāk viņa jau ir runājusi par to ar Ābelu, bet viņš nebija tam gatavs. Tāpēc Marianna pamazām satuvinās ar Ābela draugu Polu. Savukārt Ābels joprojām kaut kur planē. Marianna gaida, kad Ābels pieaugs un būs spējīgs izdarīt izvēli.
Marianna sper negaidītu soli – viņa mudina Ābelu sākt attiecības ar jaunu meiteni, kuru tēlo Lilija Roza Depa.
Tas ir tāpat, kā dažreiz jūs mācāt bērnam, kā viņam būtu jāreaģē dažādās situācijās. Marianna cenšas parādīt Ābelam – ja vēlies ar kādu satikties, pamēģini un izdomā, ko tev vajag. Viņa pati visu jau ir nolēmusi, viņa gaida Ābelu. Marianna piespiež Ābelu gūt pieredzi, lai viņš saprastu, ko grib.
Es nevarētu nospēlēt Mariannu agrāk, jo nebiju pietiekami nobriedusi. Tagad es varu par to runāt, pati daudz ko esmu piedzīvojusi. Uzticīgais man sniedz iespēju pierādīt kaut ko pašai sev, varbūt kā aktrisei. Būtiski, ka strādāju kopā ar cilvēku, kuru labi pazīstu, un šī ir mana iespēja pateikt viņam – jā, esmu aktrise, neesmu tikai tava... Protams, aktrises un režisora attiecībās mēdz pavīdēt mūzas tēls, taču man ne pārāk patīk vārds "mūza", jo šādā lomu sadalījumā sieviete parasti ir pasīvāka. Man režisoram gribējās teikt – esmu aktrise, un mēs visu darām kopā. Es labi zinu, kādai ir jābūt manai varonei, un esmu gatava cīnīties un aizstāvēt viņu. Gribēju arī parādīt režisoram, ka ticu mūsu filmai un mēs to radām kopā.
Man tas bija ļoti svarīgi, iespējams, svarīgāk nekā citiem šajā projektā iesaistītajiem. Taču, kad tēloju Mariannu, man sākotnēji bija bail parādīt Luijam, ka manī dzīvo lauvene, par kuras eksistenci viņš nebija zinājis. Pieļauju, ka viņam arī bija līdzīgas pārdomas un sajūtas. Uzņemšanas laukumā es satiku ļoti stipru, prasīgu režisoru. Man arī bija jābūt stiprai, lai līdz galam ieturētu savu līniju, man bija jācīnās kā Mariannai.
Kas dzīvē jūs dara laimīgu?
Brīži, kad spēju kaut ko radīt.
Vai Uzticīgais ir feministiska filma? Sievietes tajā ir spēcīgākas par vīrieti. Viņas uzņemas risku. Notikumus virza sieviešu lēmumi un rīcība.
Ābels nav ideāls vīrieša tēls, viņš nav tipisks maskulīnā rakstura paraugs, un tieši tas padara viņu interesantu un nozīmīgu. Vīrieši mēdz būt arī tādi. Uzticīgais ļauj ieraudzīt Luiju Garelu citā gaismā. Šajā filmā viņš ir smieklīgs, jocīgs, komisks. Viņš ir kā Basters Kītons. Dzīvē Luijs ir tuvāks šim tēlam nekā lomām, kuras ir spēlējis agrāk. Savā filmā viņš ir reālāks. Uzticīgajā viņš atgādina Vudiju Allenu. Es neteiktu, ka filma ir feministiska, taču tas noteikti ir fascinējošs sievietes portretējums.
Turklāt gaisā virmo iespējama nozieguma smarža!
Jā, tāpēc ka sieviete ir bīstama. To var sajust viņas aurā. Sievietes ir burves.
Interviju ar filmas Uzticīgais režisoru Luiju Garelu lasiet šeit.