Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +16 °C
Skaidrs
Trešdiena, 15. maijs
Sofija, Taiga, Airita, Arita

Intervija ar Oļegu Kuļiku. Cenšos būt dzīvs

Skandalozais, pasaulslavenais mākslinieks Oļegs Kuļiks darbību aizstājis ar runu. Viņš apgalvo: mana dzīve ir zaudējumu virkne

Nesen Rīgā viesojās krievu mākslinieks Oļegs Kuļiks (1961). Vakarā viņš uzstājās kinoteātrī KSuns ar runas performanci, bet pirms tam viesnīcā Neiburgs tikās ar žurnālistiem. Mūsu sarunas laikā uzstāšanās saturs vēl bija noslēpums.

Oļegs Kuļiks kļuva populārs 90. gadu vidū, pateicoties performancei, kurā viņš kails un ar suņa siksniņu ap kaklu rēja un uzbruka garāmgājējiem. Radusies kā protests pret laikmetīgās mākslas tieksmi pēc šokējošām ārišķībām laikā, kad mākslinieks nespēja piesaistīt uzmanību ar saviem trauslajiem stikla objektiem, šī performance kļuva pieprasīta nozīmīgākajos mākslas pasākumos pasaulē. Tajā tika saskatīti Krievijas un visas postpadomju telpas simboli, enerģija un eksotika. Tagad Kuļiks ar ironiju stāsta, ka kuratori un kritiķi viņu uztvēruši reizē kā slavenu mākslinieku un tiešām suni – ko var raustīt aiz ķēdes un kas izklaidē ar savu mežonību. Preses konferencē žurnālistam, kas Kuļiku nosauc par slaveno cilvēku – suni, viņš retoriski iebilst: "Kāds gan es suns? Es esmu cilvēks!"

Oļega Kuļika viesošanos Rīgā organizēja kuratore Ieva Kalniņa un Laikmetīgās mākslas institūts kā vienu no gaidāmās izstādes Horizontu meklējot laboratorijas projektiem.

Jūs esat pazīstams kā performanču mākslinieks, kas izmanto darbību, ķermeni, bet šoreiz Rīgā uzstājaties ar runu. Par ko šīs pārmaiņas liecina?

Tās rāda, ka es daudz nopietnāk izturos pret sarunu. Agrāk tā bija vairāk kā komentārs noteiktām darbībām, kurām komentārs patiesībā nebija nepieciešams. Darbība ir darbība, vēl jo vairāk tāda provokatīvi skandaloza. Bet šāda darbība izraisa daudz interpretāciju. Sanāk, ka darbība nav svarīga, bet svarīgs ir komentārs, interpretācija. Mani tas ļoti izbrīnīja – jo vienkāršāka un saprotamāka darbība, jo vairāk tā izraisa viļņošanos – komentārus, spriedumus, konfliktus.

Vai jums jautāja, ko tā nozīmē?

Šīs bezgalīgās runas raisījās neatkarīgi no manis. Un mani tas izbrīnīja – man likās, ka viss ir labi saprotams, vienkāršs. Kļuva skaidrs, ka tā arī ir māksla – nevis pati darbība, bet... Darbība ir ļoti svarīga lieta, bet neviens nesaprot, ko tā nozīmē. Nepieciešams zināms ierāmējums, un tad parādās māksla. Tad man ienāca prātā – bet kādēļ nevirzīt uzmanību uzreiz uz komentāru, bet darbību paturēt beigām? Tā sanāk precīzāk. Tu jau nezini, ko beigās izdarīsi. Tādēļ visi komentāri ir it kā bezmiesīgi. Tu atklāj cilvēku spriedumu, domu, viedokļu bezmiesīgumu. Ieraugi to bezjēdzību. Kad darbība jau notikusi, nav vairs ko runāt. Tā ir mazliet reliģiska, mistiska pieeja. Katra darbība nenotiek tāpat vien. Tā ir ar kaut ko saistīta. Caur darbību tu ieej reālajā pasaulē. Bet viss pārējais – falšas nozīmes, ko labāk neiemiesot.

Tad jūs sākumā vēl īsti nezināt, ar ko noslēgsies jūsu performance? (Oļega Kuļika uzstāšanās kinoteātrī KSuns, kurā viņš vairāk nekā stundu stāstīja par savu dzīvi un darbu, noslēdzās ar īsu uzbrukumu – Kuļiks apmētāja zālē sēdošos ar tomātiem. Likās, ka māksliniekam jāpiespiežas, lai pārietu no savstarpējas uzticēšanās pie konfrontācijas. Ironiski, ka lielākā daļa tomātu trāpīja pirmajās rindās sēdošajiem "goda viesiem", lokālajām prominencēm, kamēr studenti un viens otrs neielūgts klasiķis, kas sākumā drūzmējās uz kinoteātra kāpnēm, tikuši apmesties uz pakāpieniem, tika cauri sveikā.)

Ne visai. Redziet, man Rīga ir ļoti piepildīts jēdziens. Pat dzimtā Kijeva tāda nav. Man daudz kas saistās ar Rīgu. Tāpēc katrs atgādinājums, domas par Rīgu raisa emocijas, pārdzīvojumus.

Vai, pēc jūsu domām, ķermeniskās performances ir zaudējušas izteiksmes spēku, salīdzinot ar 90. gadiem?

Protams, ķermenis saglabā spēku. Tagad daudzi saka – deviņdesmitie, tas bija izrāviens. Bet, kad mēs to darījām, viņi raustīja plecus. Uzskatīja, ka ir nopietnā māksla un tad kaut kādi margināļi. Bet paiet laiks, un domas mainās.

Šķiet, ka šobrīd kaili ķermeņi nevienu vairs neizbrīnītu. Tādu ir bijis kaudzēm.

Iespējams, ka sākusies atkārtošanās. Kas tur – parādīt ķermeni. Bet kā parādīt? Ļoti svarīgs ir konkrētais brīdis, kad notiek skandāls, rodas izrāviens. Arī fotogrāfija var būt darbība, bet var būt arī bezjēdzīga paraugu kopēšana. Tāpat ķermeņa performance var būt bezjēdzīga kopēšana. Tas, ko es gribēju teikt ar ķermeni, ir pateikts. Bija interesanti arī paklusēt – arī tas bija savā ziņā izteikums. It kā – tu esi guvis popularitāti, davai, turpini, izmanto situāciju! Bet bija tāda nepatīkama sajūta, vienkārši pretīga – likās, ja gluži nav jāmirst nost no bada, nevajag.

Vai jūs apzināti pielikāt punktu savām izaicinošajām performancēm? Konkrēti, kad jūs pēdējo reizi publiski izģērbāties?

Vienkārši viss pēkšņi mainījās. Suni es vispār pēdējo reizi rādīju 1997. gadā Amerikā – projektā Es kožu Amerikai, Amerika kož man (parafrāze par Jozefa Boisa Es mīlu Ameriku, Amerika mīl mani). Un jau tad bija skaidrs, ka tā vairs nav negaidīta partizāna parādīšanās. Mani tur sagaidīja, viss bija sagatavots. Cienījamais suns, ko jūs mums parādīsiet? Pat agresīva uzvedība bija ieplānota priekšnesumā. Sākās tāda divdabība. Taču Amerikā viss vēl nostrādāja, bija zināms spriegums, bet turpmāk varēja sekot tikai atkārtošanās. Man bija vai nu jākļūst par profesionālu "suni", gluži kā mūziķiem, kas dzied Hotel California piecdesmit gadu, vai vajadzēja kaut ko mainīt. Paldies dievam, man bija iespēja aiziet. Patiesībā otrādi – tieši turpināt meklēt dzīvu izpausmi kaut vai zīmējumā, izteikumos. Visu laiku cenšos būt dzīvs, nevis darboties ar iestrādēm.

Jūsu iepriekšējie darbi turpina dzīvot fotogrāfijās un video. Burtiski dažus gadus pēc tam, kad jūs neparedzēti ievainojāt sevi performancē Rīgā (1998), es jau skatījos videodokumentāciju kādā lielā izstādē Berlīnē, kur šis gadījums bija pasniegts kā mākslas notikums.

Tas ir diezgan nopietns jautājums – kur ir performances robeža un vai tai var būt turpinājums. Es uzskatu, ka turpinājuma īsti nav. Tas ir unikāls žanrs, kas eksistē tikai šeit un tagad. Viss pārējais ir atmiņas. Atmiņas nenodod tālāk neko no tā, kas un kā bija. Performanci nevar noķert, saglabāt, nevar pārdot. Tā ir visdzīvākais mākslas akts. Bet cik jau radīts manipulāciju ar to, cik daudz ir sacerētu, iestudētu performanču, kuras pēc tam var atkārtot vēl un vēl! Es uzskatu, ka performanci nevar atkārtot, vajag noķert momentu, kad tā ir. Tāpat kā ar ēdienu – ja tu pats neēd, tad nekādi stāsti, bildītes nepalīdz. Tieši sliktāk – uzbudina apetīti, bet garšas nav. Tādēļ attīstītiem cilvēkiem, man šķiet, vajadzētu ļoti atbalstīt īstus performances māksliniekus. Vienkārši saskatīt vērtību žestā, kas neko aiz sevis neatstāj. Kā ūdens viļņošanās. Visas atmiņas ir patmīlība. Kultūra lielās līnijās ir ļaunums – tāpat kā viss, kas cilvēku piesien, sasaista. Neļauj cilvēkam būt patstāvīgam un atklātam. Pagātne ir sātana mājas. Nākotne arī. Īstā dzīve ir tikai tagad – bet tas ir ļoti grūti. Rodas jautājums – kur tad esmu es? It kā es esmu – mana rīcība, mana māja, mana nauda. Bet tas viss ir kaut kāda mironība. Un tad es arī esmu miris. Bet es esmu dzīvs un šobrīdējs!

Vai jums nav nostalģijas? Jūs bieži ievieto postsociālisma mākslas rāmī.

Ja sāc ilgi par to domāt, kļūst vienkārši nepatīkami. Ir jābūt ļoti slikti, lai sāktu ilgoties pēc pagātnes. It kā tu negribētu dzīvot šodien. Tad jādodas pie ārsta.

Vai jums ir darbi, uzstāšanās, kas nav saglabājušās, fiksētas?

Mani caurspīdīgie darbi, ko es griezu stiklā, visi ir izklīduši pie draugiem, dažādām darbnīcām. (Lekcijā Kuļiks izvērsti stāstīja, kā daiļrades sākumposmā veidojis instalācijas no stikla, kas nenesa nekādus panākumus. Demonstrētie attēli rādīja ļoti smalku un trauslu mākslu.) Turklāt tie bija ļoti darbietilpīgi. Man vēl nebija piemērotu instrumentu... Vienkārši katorgas darbs. Lai parādītu izgriezumus stiklā. Kas ir stikls? Materiāls, kura uzdevums būt neredzamam. Bet izgriezums stiklā – tas vispār ir... Caurums tajā, kā nav. Bet caur to tu redzi īsto realitāti. It kā caurspīdīgs rāmis, kurā iekšā ir koncentrēti dzīves gabaliņi. No šī perioda ir palicis viens darbs, viens no pirmajiem. Stikla rāmis ar taisnstūra atvērumu. Kā teica mana sieva – darbs, ar kuru es varētu beigt savu jaunradi. Tā arī ir, kad tu ienāc dzīvē, esi ļoti gudrs. Visu saproti, visu jūti. Un tālāk ir tikai sliktāk, kļūsti dumjāks un dumjāks, kamēr nomirsti vecs, slims un neko nezinošs. Varbūt kādā mirklī atjēdzies – kas es biju? Kad man piedzima bērns, es sapratu, ka viņam neko nevajag paskaidrot. Jābūt pacietībai, uzmanībai, bet nav vēlēšanās viņu izgrūst dzīvē, kas ir elle, – visi šie ļaudis, attiecības, mašīnas... Tas taču ir objektīvi, nevis mans personiskais viedoklis. Nav tā, ka dzīve ir skaista un jauka, bet es to lamāju. 90% amerikāņu lieto antidepresantus. Krievi dzer. Tā visa ir narkoze pret realitāti. Bet droši vien neko mainīt nevajag. Lai cieš, idioti! Ja viņi ciestu tāpēc, ka nezinātu... Bet viņi zina, ka ir slinki, viltīgi un nejauki radījumi. Un mocīsies vēl vairāk. Kamēr durvis ir atvērtas, lai izkļūtu brīvībā, visi vārdi ir pateikti... Ja negribi – baudi! Es tā negribu. Negribu uztvert dzīvi kā katastrofu, traģēdiju. Visa tā literatūra un māksla ir blēņas.

Jūs ar ironiju stāstījāt, kā kļuvāt populārs ar suņa tēlu. Vai var teikt, ka jūs arī to negribējāt, netiecāties pēc atzinības?

Tīri objektīvi – man bija 33 gadi, es biju aktīvs mākslinieks kopš piecpadsmit gadu vecuma, un visu šo laiku mani neaicināja ne uz vienu izstādi. Visi mani draugi, ar kuriem es aktīvi darbojos, mani apdzina. Manis nebija nekur! Es nodarbojos ar caurspīdīgām lietām un pats biju caurspīdīgs, mani neredzēja. Man likās – varbūt tā ir šizofrēnija? Varbūt es neko nesaprotu?

Tādā situācijā nonāk daudzi, lielākā daļa mākslinieku pēc trīsdesmit!

Jā, bet man bija milzīgs temperaments, kaislība. Tik daudz spēka iztērēts, un saproti, ka situācija neuzlabosies. Varbūt vajadzēja turpināt, jo bija cilvēki, kas mani atbalstīja. Es pat jutos kā nodevējs viņu priekšā. Bet man bija spēcīgs sociālais temperaments, man gribējās pierādījumu, ka tas, ko es daru, ir kaut ko vērts. Bet bija sakāves sajūta. Visa man dzīve ir zaudējumu virkne.

Tiešām?

Jā, bet bez kādas traģēdijas. Varbūt tas ir raksturīgi dzīvei vispār... Manā gadījumā – tas pats suns, par ko tagad runā, kādreiz tika uztverts negatīvi no visām pusēm. Viņš arī tika radīts negatīvs. OK.

Bet visi viņu gribēja redzēt, jūs aicināja uz lielām izstādēm.

Jā, bet kā skandālistu, kurš atbrauks, uzvedīsies huligāniski, sadarīs cūcības, izbļaustīsies.

Kāpēc cilvēki tā dara – aicina nepatīkamu tipu un gaida nepatikšanas? Un pēc tam šausminās?

Tāpēc, ka ikvienam iekšā sēž cilvēks, kas vēlētos pateikt, ko domā. Bet visi baidās zaudēt reputāciju, viedokļus. Tādēļ viņi aicina citu savā vietā. Es, piemēram, esmu pats miermīlīgākais cilvēks. Esmu visu izteicis. Esmu iekritis netīrumos, zemiskumā. Esmu ticis no tā vaļā. Bet daudzi tur pie sevis. Kāpēc tad rij tos antidepresantus? Tāpēc, ka gribas lamāties, iedot pa seju, bet jāturas, lai nekļūtu nepieklājīgi. Tas rada milzīgu spriedzi. Bet iedzer, paosti kokaīnu vai uzpīpē marihuānu, un visi mērgļi kļūst par patīkamiem cilvēkiem! Diemžēl – kā vielu iedarbība beidzas, vajag vēl. Arī Eiropā taču sabiedrība ir dziļi nevesela. Kāpēc nomira psihoanalīze? Jo tas ir sarežģīts, dārgs process un neko neatrisina.

Kā dzīvot patīkami un viegli?

Ļoti vienkārši. Jātiek galā ar nepatīkamo un grūto. Vajag saskatīt konfliktu un tajā ieiet. Iemīlēt iekšējo konfliktu. Un no turienes tikt laukā. Nedrīkst bēgt no konfliktiem, nepatikas, aizkaitinājumiem. Tā ir meditācija, vērojot savu tuvāko apkārtni. Viss, kas kaitina, ir tavs. Kas izraisa naidu – arī. No tādas pozīcijas ir iespēja ieraudzīt, ka nav nekādu ienaidnieku, naida, sāpju. Protams, vajadzīga zināma gudrība, kā to izdarīt. 


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devusies aktrise Baiba Indriksone

92 gadu vecumā mūžībā devusies teātra un kino aktrise Baiba Indriksone (22.02.1932–14.05.2024), liecina Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā publicētā informācija.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja