Akadēmiskajā pasaulē atkal un atkal tiek atklāta Amerika un izgudrots ritenis, īpaši tāpēc, ka pētnieki vienā disciplīnā nav zinājuši, ko domā viņu kaimiņi, – mēs mītam džungļos, kur koncepti cīnās par izdzīvošanu, – uzskata Pīters Bērks, britu kultūrvēstunieks un Kembridžas Universitātes profesors. Pīteru Bērku mēdz raksturot kā vienu no izcilākajiem Eiropas vēstures pētniekiem, kurš vienmēr bijis ieinteresēts dialoga veicināšanā starp dažādām disciplīnām un raudzījies uz eiropeisko kultūru kā vienotu veselumu.
Bērka darbiem bijusi būtiska nozīme "kultūras vēstures" atdzimšanā, un tādi viņa pētījumi kā Popular Culture in Early Modern Europe (1978), New Perspectives on Historical Writing (1991), The Art of Conversation (1993) vai What is Cultural History? (2004) ir ne vien nostiprinājuši viņa autoritāti akadēmiskajā telpā, bet iedvesmojuši jaunus ceļus, pa kuriem tuvināties vēstures un kultūras izpratnei. Bērka popularitāte nenoliedzami ir saistīta ar viņa tiekšanos paturēt redzeslokā XX un XXI gs. aktualitātes, apcerot agrīno jauno laiku Eiropas vēsturi.
Bērks ir publicējis vai sastādījis gandrīz 30 grāmatu, kas ir tulkotas vairākos desmitos valodu. Bērka ražīgumu var skaidrot ar autora talantu savu plašo erudīciju un avotu studijas ietērpt vieglā un šarmantā, bet lakoniski precīzā izklāstā, kas ir ļāvis viņa darbiem uzrunāt plašu auditoriju.
Viens no Bērka jaunākajiem darbiem – grāmata Kultūru hibriditāte (2009) – ar Frīdriha Ēberta fonda atbalstu nāks klajā latviešu tulkojumā šī gada oktobrī LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta grāmatu sērijā Theoria, kurā jau publicēti Rolāna Barta un Džūditas Batleres darbi. Latviešu tulkojuma atvēršana – 31. oktobrī viesnīcas Radisson Blu Hotel Latvija konferenču zālē vienlaikus ar grāmatas autora vieslekciju.
Kultūru hibriditāte ir jūsu pirmā grāmata, kas tiks tulkota latviešu valodā. Ja nekļūdos, tā varētu būt jau trīsdesmit trešā valoda no visām, kurās tulkotas jūsu grāmatas. Vai jums pašam ir kāds izskaidrojums šādai popularitātei?
Komentējot skaitu, manuprāt, palīdz tas, ja par plašām un svarīgām tēmām raksta skaidri un lakoniski, – arī viedokļa formulējums, kas nav tikai šauri anglisks. Jāņem vērā arī veiksmes elements. 80. gados mana grāmata par itāļu renesansi ieinteresēja Klausu Vāgenbahu, Itālijas apjūsmotāju un pētnieku, un viņš pārtulkoja vairākas manas grāmatas, ieskaitot kādu īsu eseju par renesansi. Tās versija angļu valodā bija paredzēta kā materiāls studentiem, taču Vāgenbahs to prezentēja kā grāmatu ikvienam. Man ir aizdomas, ka lietuviešu tulkojuma pamatā bija tulkojums vācu valodā un ka gruzīnu, kazahu un kirgīzu tulkojumu pamatā bija lietuviešu tulkojums. Lai nu kā, sākotnēji es neapzinājos iespēju tikt plaši tulkotam, taču dažus gadus vēlāk es atklāju, ka rēķināšanās ar iespēju tikt tulkotam ietekmē manu rakstības stilu – sāku izvairīties no atsaucēm vai jokiem, kas varētu patikt angļu lasītājam, bet kas diez vai būtu veiksmīgi tulkojami. Taču man vēl arvien ir visai šaurs priekšstats par to, kā, teiksim, japāņi lasa manu grāmatu par hibriditāti, lai arī pats biju Tokijā tās izdošanas dienā.
Jūsu grāmatu tematiskais loks ir apbrīnas vērts – sākot ar renesansi Itālijā un tautas kultūru mūsdienu Eiropas pirmsākumos līdz pat zināšanu un mediju vēsturei –, un tās ir tikai dažas no tēmām. Vai Kultūru hibriditāte ieņem īpašu vietu starp jūsu pārējām grāmatām?
Lielākā daļa manu grāmatu ir tīri vēstures pētījumi, taču Kultūru hibriditāte tāda nav. Tajā ir ietverta vēsture, bet tā drīzāk ir grāmata par starpdisciplināriem "kultūras pētījumiem", kas mēģina skaidrot koncepcijas un sniedz daudz mūsdienu piemēru. Tā pati par sevi ir hibrīdpētījums. Tā arī ciešāk nekā pārējās grāmatas ir saistīta ar manis paša dzīvi. Es sevi uztveru kā kultūras hibrīdu, jo mani vecvecāki bija imigranti Lielbritānijā, divi no Īrijas un divi no Krievijas impērijas (Polijas un Lietuvas), esmu precējies ar citu kultūras hibrīdu: Marija Lučija ir no Brazīlijas, viņas mātes radi ir no Itālijas, bet tēva radi – no Spānijas. Turklāt grāmata ir veltīta diviem mazbērniem – vienam tēvs ir turks, bet otram māte ir brazīliete, taču abi aug Anglijā.
Kā jūs nonācāt līdz idejai par "hibrīdpētījumu"? Ņemot vērā plašo tēmu klāstu Kultūru hibriditātē, jūsu darbs spētu piesaistīt lasītājus dažādās nozarēs, kas vestu pie ne mazāk hibrīdiskas lasītāju publikas.
Zināju, ka vēlos, lai grāmata aptvertu dažādas kultūras un mākslu, un žanrus, taču tas bija vienīgais, ko es zināju jau sākumā. Man nepieciešams rakstīt, lai es spētu domāt, tādējādi forma atklājas pakāpeniski. Es ļoti ceru, ka mana grāmata piesaistīs dažādu disciplīnu lasītājus. Zinu, ka to lasījuši antropologi no Francijas līdz Norvēģijai, taču nav vienkārši atklāt, kāds ir lasītāja viedoklis, un vēl grūtāk ir uzminēt, kā grāmata tiks uztverta. Es Kultūru hibriditāti neuztveru kā grāmatu ar vēstījumu, tā drīzāk ir eseja par dažādām tēmām.
Hibrīdveida domāšana par kultūrām pētniekiem paver starpdisciplināru pieeju, kura ir tikpat vilinoša, cik riskanta. Kādā nesenā rakstā izcēlāt kultūrvēstures stiprās un vājās puses. Nav šaubu, ka tādas piemīt starpdisciplinaritātei – vai tās būtu līdzīgas tām, ko aprakstījāt rakstā par kultūrvēsturi?
Jāpiekrīt, ka starpdisciplinārām pieejām ir stiprās un vājās puses, taču man nešķiet, ka tās ir tik līdzīgas kultūrvēsturei, ja nu vienīgi to draudi kļūt modernām! Galvenais starpdisciplināro pieeju vājais punkts ir pieredzes trūkums. Pētnieki, kā ierasts, ir apmācīti vienā disciplīnā, labākajā gadījumā divās vai trīs, pārējās viņi ir autodidakti (tāds esmu arī es visās disciplīnās, izņemot vēsturi, jo Oksfordas Universitātē ieguvu grādu vēsturē). Ja man nākas lasīt, teiksim, literatūrā vai socioloģijā izglītotu zinātnieku rakstus par vēsturi, bieži vien pamanu viņu trūkumus, tāpēc pieņemu, ka mani mēģinājumi asimilēties antropoloģijā utt. ir pakļauti līdzīgai kritikai. Taču kāda ir alternatīva? Spēlēt drošu spēli, nepārkāpt robežas un palaist garām pētījumu un atklāsmju iespējas, būt neitrālajā joslā starp tranšejām? Manā gadījumā lielākais ilgtermiņa ieguldījums bija panākt vēsturiskās domas un rakstniecības satuvināšanu ar citām disciplīnām, kā antropoloģija, socioloģija, kā arī literatūras un mākslas izpēte.
Šai ziņā ir ticis diskutēts par to, cik viegli ir noteikt atšķirību starp vēsturnieku, kultūras vēsturnieku vai, teiksim, literāro vēsturnieku.
Literāro vēsturnieku definē viņa/viņas specialitāte, savukārt kultūras vēsturnieku – pieeja. Taču viņi abi ir daļa no vēstures, ko franči dēvē vai dēvēja par "totālo vēsturi". Kas attiecas uz īstiem vēsturniekiem, viņi bija aizrāvušies ar politiskiem notikumiem, taču tagad (ja runājam par tiem, ko var atrast universitāšu vēstures nodaļās) viņu intereses ir kļuvušas plašākas, vismaz tā tas ir šeit, Apvienotajā Karalistē, un ASV. Kultūras vēsture ietver mākslas vēsturi un zinātni par sociālās vai politiskās dzīves simboliem. Nekādu skaidru robežu!
Jūs apgalvojat, ka humanitārajās un sociālajās zinātnēs jauna Amerika, jauns ritenis ir atklāts tik daudz reižu no jauna tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pētnieki ne vienmēr ir lietas kursā cits par cita pētījumiem. Pieaugošās starpdisciplinaritātes kontekstā – vai mums vajadzētu to uztvert kā daudzsološu zīmi vai tomēr paturēt prātā riskus?
Dažādu pētnieku, dažkārt pat no vienas un tās pašas disciplīnas, "Amerikas atklāšana" joprojām ir aktuāla, un to veicina zinātnieku kopienas paplašināšanās. To vieglāk dokumentēt eksakto zinātnieku gadījumā, jo tiem prioritātes nosaka vairāki formāli noteikumi, taču tā notiek arī humanitārajās zinātnēs. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka vēsturē (jo skatījumu uz pagātni nosaka šodienas debates – par vidi, zināšanu sabiedrību, multikulturālismu utt.) dažādi pētnieki neatkarīgi cits no cita veic vienādus atklājumus.
Humanitārajās zinātnēs ir bijuši vairāki svarīgi pavērsieni – lingvistiskais, antropoloģiskais, performatīvais un nu – kultūras. Vai jums ir nojausma, kas tiem sekos?
Ja būs – iespējams, jau ir – ekoloģiskais pagrieziens, kultūras vēsturi, iespējams, aizslaucīs vai arī tās nozīme mazināsies.
Lasot jūsu grāmatu, var rasties iespaids, ka viena no kultūrvēstures atslēgas problēmām ir vistiešākajā veidā saistīta ar valodu. Kas rosinājis jūsu izvēli terminoloģijā līdzsvarot lingvistisko ar metaforisko vai zooloģisko pieeju, piemēram, reizumis apspriežat drīzāk kultūru tulkošanu, nevis kultūru hibriditāti?
Tā kā cilvēki izmanto valodu, tuvākas ir analoģijas starp kultūru un valodu, piemēram, "tulkošana", nevis analoģijas starp kultūru un dabu, kā "hibriditāte". Tulkošanas idejas ieguvums ir tāds, ka tā uzsver individuālo faktoru – tulkotāju, kuram bieži vien ir atšķirīgi apsvērumi nekā oriģinālā "teksta" autoram. Tomēr es nevēlētos aizstāt "kultūras hibriditātes" konceptu ar "kultūras tulkošanu". Vispirms mums nepieciešama valoda, kādā izteikties par kultūras pārmaiņām, kas notiek neatkarīgi no tā, vai kāds tās apzinās vai ne, tāpēc "tulkošana" nav piemērots termins šī procesa aprakstīšanai. Otrkārt, kultūras tulkošanas ideja ir saistīta ar pazīstamo ideju par "kultūru kā tekstu", ko vēsturnieki, antropologi u. c. mācās lasīt. Taču šai idejai ir gan stiprās, gan vājās puses. Starp kultūru un tekstu pastāv "disanaloģijas", kā to pierādījuši praktiskie un performances pētījumi. "Teksts" ietver nekustīgumu, turpretī kultūras ir "plūstošas".
Līdzās tam droši vien nevar piemirst diskusijas par kolektīvo atmiņu, kas ir īpaši aktuālas vācvalodīgajā akadēmiskajā telpā un jūsu pētījumos ne mazāk svarīgas.
Vēl arvien aizstāvu ideju par kolektīvo intelektu, tāpat kā ideju par kolektīvo atmiņu, par ko rakstīju grāmatā Varieties of Cultural History (Kultūras vēsturu daudzveidība), taču tas nenozīmē, ka es ticu grupas smadzenēm. Runa ir par to, ka cilvēka domas un pat atmiņas veido tādas grupas kā ģimenes, ciemati, biedrības, kas cilvēkam dod mājienus par to, ko atcerēties un kā to atcerēties, par to, kas ir labs arguments, utt.
Liekas rosinoši, ka jūsu rakstīto par Latīņameriku var attiecināt arī uz Austrumeiropas situāciju. Vai jūs pats aizdomājāties par šādu iespējamo lasījumu?
Es tiku domājis ne tikai par Latīņameriku, kas ir klasisks piemērs, bet arī par Japānu, kas ir pilnīgi citāds piemērs: zems izceļošanas līmenis, bet ar tradīciju imitēt un pārveidot kultūras vienības vispirms no Ķīnas un tad arī no Rietumiem. Mana trešā izvēle bija domas par Eiropas robežvalstīm, ieskaitot Transilvāniju, kuru esmu trīs reizes apmeklējis 60. gados un kura mani apbūra ar triju kultūru mijiedarbību: vācu, romāņu un ungāru. Aizraujoša šķita arī tendence, ka vietējie noliedza šo mijiedarbību vai izkopa dubultstandartu ("viņu" kultūra ir sajaukta, jo viņi no mums ir aizguvuši, bet mēs esam tīri, mēs neaizgūstam). Kultūru globalizācija, sekojot ekonomiskajai globalizācijai, rada arvien vairāk piemēru hibridizācijai, nevis vienkāršai kultūras homogenizācijai. Jāpiekrīt, ka visas kultūras ir hibrīdi, taču hibridizācijas apjoms un ātrums dažādās vietās un laikos atšķiras. Esmu nonācis pie atziņas par divām konfliktējošām tendencēm – viena sajauc un otra "izkristalizē" jaunus vietējos "ekotipu" veidus, kuri pēc tam reaģē uz nākamo sajaukšanos vilni… Centrbēdze pret centrtieci.
Jums tas, bez šaubām, ir vairākkārt vaicāts – kāpēc devāt priekšroku kultūrvēsturnieka, nevis vēsturnieka karjerai?
Pusaudža gados daudz vairāk interesējos par mākslu un literatūru, nevis politiku. Kad stājos Oksfordā, kuras vēstures mācību programma lielākoties bija politiska vai ekonomiska, bija viens trešā gada īpašais priekšmets itāļu renesansē, un es to izvēlējos. Augstskola finansēja divus vasaras ceļojumus uz Itāliju, kur es apguvu valodu un pētīju pieminekļus. Kolīdz es nokļuvu Itālijā, es tajā iemīlējos! Es zināju, ka man jāatrod tāda izpētes tēma, kas man ļautu tur atgriezties. 1964. gadā, kad es biju jauns pasniedzējs Saseksas Universitātē, viens no maniem Oksfordas pasniedzējiem Džons Heils aicināja man uzrakstīt grāmatu par Itālijas kultūru un sabiedrību renesanses laikā, to es labprāt arī izdarīju. Tā tas viss sākās...
Latviešu lasītājam varētu šķist interesanti, ka jūsu ģimenei ir saknes Lietuvā, bijušajā Krievijas impērijā. Jūs savulaik teicāt, ka, apmeklējot Austrumeiropu, esot sajuties kā mājās.
Mani vecvecāki Anglijā nonāca kā mazi bērni. Nezinu, vai pieaugušā vecumā viņi jutās sveši. Man šķiet, ka manai interesei redzēt Eiropu kā vienotu veselumu – tādā nozīmē kā ģimeni ar savā starpā saistītām kultūrām – ir saistība ar mēģinājumiem apvienot divas manas ģimenes puses – Austrumu un Rietumu stūrus! Vienmēr esmu labi juties Polijā un Ungārijā. Man šķiet, ka es saprotu vietējo humoru, un es noteikti to novērtēju, un abās valstīs esmu iemantojis draugus. Es tiešām vēlējos iemācīties poļu un ungāru valodu, lai arī apstājos pusceļā. Bet, lai to izskaidrotu, jums būtu jārunā ar manu psihoanalītiķi, ja vien man tāds būtu!
Pīters Bērks
Dzimis 1937. gadā Stenmorā Anglijā.
Studējis Oksfordas Universitātē.
Pasniedzis Saseksas Universitātē (1962– 1979), akadēmisko karjeru turpinājis Kembridžā (1996– 2004).
Tiek uzskatīts par vadošo kultūras vēsturnieku anglofonajā telpā, kura darbi ir veicinājuši kultūras vēstures pētījumu atdzimšanu XX gs. otrās puses vēstures un kultūras studijās.
Publicējis 26 grāmatas, kā arī ap 200 rakstu. Viņa darbi tulkoti 33 valodās. Pētījumos pievērsies Itālijas renesansei, tautas kultūrai un valodu mijiedarbei agrīno moderno laiku Eiropā, vēstures, sociālās teorijas un socioloģijas attiecībām, zināšanu kultūras vēsturei u. c.
Britu akadēmijas, Kopenhāgenas Universitātes, Lundas Universitātes, Bukarestes Universitātes, Cīrihes Universitātes biedrs, Oksfordas Sv. Jāņa koledžas goda loceklis, kā arī Academia Europea goda loceklis.