Grupas PeR dziedātājs un vienīgais, kurš šajā kolektīvā palicis kopš pirmsākumiem 2007. gada vidū – Ralfs Eilands –, sākumā nemaz nav atbalstījis grupas nosaukumu, kas daudziem šķiet pamuļķīgs, taču ar laiku pie tā pieradis. Citas lietas gan viņš gribētu pieradināt pats, būdams mērķtiecīgs, zinātkārs un kritisks gan pret sevi, gan citiem. Savos deviņpadsmit gados Ralfs tomēr nepieder pie tā zvaigžņu vairākuma, kas var vai nu ļoti patikt, vai nepatikt. Ralfs neuzbāžas, un pret viņu iespējams saglabāt arī neitrālu attieksmi. Viņu var vispār nepamanīt, pat ja atrodies tuvumā.
"Nedo’ dies, ka es ikdienā nokļūšu pasākumā, kurā nepazīstu vairākus cilvēkus! Stūrī kautrīgs sēdēšu un ne ar vienu nerunāšu. Kaut kā nevaru iejusties sabiedrībā, un cilvēkiem tas liekas ļoti dīvaini – kā? Tu taču uz skatuves kāp un nekautrējies aicināt visiem celt rokas augšā, prasīt: ko jūs tik klusi? Ballītēs nekad neesmu tas, kurš sāk spēles un saka tostus – tas man nepadodas. Tā ir cita vide. Mūzika laužas ārā mēģinājuma telpā un uz skatuves vai tad, kad ar mūziķiem tiekos," saka Ralfs, kurš šogad ar grupu PeR pārstāvēs Latviju 58. Eirovīzijas dziesmu konkursā, kas 14.–18. maijā notiks Zviedrijas pilsētā Malmē.
Kā klājas starp veiksmīgo Eirovīzijas nacionālo atlasi un lielo pasākumu Malmē?
Forši. Izņemot to, ka pēc Eirovīzijas uzreiz saslimu.
No pārpūles un stresa?
Iespējams. Es jau pirms abām pusfināla kārtām nedēļu slimoju, kāpu slims uz skatuves un finālā atkal biju tāds… ne pārāk vesels. Laikam stress un slodze nāca ārā, kas bija absorbējusies ķermenī ļoti ilgu laiku līdz Eirovīzijai. Pēc tam uzreiz pirmajās dienās, kad biju izlauzies ārā, sākās – e-pasta vēstules no ārzemēm ar interviju piedāvājumiem un aicinājumiem braukt iepazīstināt ar savu dziesmu. Ar piebildi beigās: mums diemžēl nav finanšu – ja vari atbraukt, atbrauc, teļļukā mēs tevi ielaidīsim. Tā ka viss notiek! Beidzot labi jūtos. Vakarā blūzs jāpaklausās, un būs OK. Jau kad maziņš biju, vecāki man mācīja, ka jāiet uz visiem koncertiem, uz kuriem var. Pat ja tev nepatīk – jāiet gūt pieredzi. Piemēram, man nepatīk Riana, taču uz viņas koncertu aizgāju. Ļoti gribēju uz U2, un kopā ar vecākiem aizbraucām.
Vecāki ir lieli U2 fani?
Viņi man par visu kaut ko fano. Tētis bija nopircis Eminema albumu, kad viņš bija riktīgi populārs, un sešu gadu vecumā tā man bija pirmā mūzika, kuru bez latviešiem – Gobziņa un Labvēlīgā tipa – dzirdēju. Nospēru tētim to albumu un liku uz atskaņotāja, vēl pārrakstīju kasetē un visu laiku klausījos tajā mazajā maģītī, ko var pielikt pie jostas, vārdus no galvas mācījos.
Tas bija tāds kā pamatakmens tavā muzikālajā domāšanā?
Varētu tā būt. Tas bija pirmais, ko es pats tā sataustīju un reāli sapratu: vot, jā! Izdot disku – tas kaut ko nozīmē, lasīju, cik rekordu viņš uzstādījis, un skatījos, cik autoru ir katrai dziesmai, ka viss albums ir gatavs stāsts, ka tā vairs nav tikai viena dziesma, ko es dzirdu radio. Mans krusttēvs Eduards Glotovs, kurš Remix spēlē basu, teica, un arī vecāki ir teikuši, ka bērnībā es visu, kas atgādināja mikrofonu, ņēmu rokā un dziedāju. Pirmās bija Roberta Gobziņa dziesmas – patika Man saujā benzīns un Govs dakters, vēl šobaltdien atceros, kā es tās dziedāju.
Pirmās uzstāšanās man bija skolā. Protams, vispirms bija Cālis, kam katrs normāls dziedāt gribošs vai tāds, kuram vecāki spiež dziedāt, ir izgājis cauri. Pēc tam sapratu, ka man ir nepieciešama skatuve. Visos pasākumos skolā dziedāju – man nekad nepatika tās dziesmas, kuras ir ierasts dziedāt katrā skolas pasākumā, piemēram, vecos Zigmara Liepiņa skaņdarbus vai latviešu tautasdziesmas. Gribējās kaut ko mūsdienīgu. Tajā laikā visiem topā bija Labvēlīgais tips – ņēmu un dziedāju tā dziesmas, beigās biju visiem skolā apnicis ar to. Es biju īsts Labvēlīgā tipa fans – gāju uz koncertiem un priecājos. Es biju sīks – man bija prātā Eminems, taču repot es nevarēju, toties varēju dziedāt, un man likās, ka visatbilstošākais Eminemam ir Labvēlīgais tips. Tā man tas viss sākās skolā līdz brīdim, kad sāku saprast, ka jāpamēģina pašam kaut ko komponēt. Tad parādījās bērnu Eirovīzija, kurā es iesniedzu dziesmiņu par mērkaķīti. Man bija desmit vai vienpadsmit gadu, un es ieguvu trešo vietu. Pēc tās reizes man Lauris Reiniks pienāca klāt un teica: Mārtiņam Freimanim tu esi favorīts.
Ko mērkaķītis tavā dziesmā darīja?
Nekā nopietna jau tur nebija. Brauca uz Āfriku pie brālēna. Ko gan citu bērnu dziesmā var darīt? Dejoja, dziedāja un bija priecīgs mērkaķītis.
Nekādu bēdu mērkaķītim nebija?
Nebija! Agrā bērnībā man bēdu vispār nebija – bija forši. Vecāki mantas dāvināja – protams, ja labi uzvedos. Dzīvoju Pārdaugavā un pagalmā gāju, mācījos krievu valodu – man bija vienkārši rožaina bērnība.
Tieši pēc tādas rožainas bērnības mēdz gadīties, ka tīņa gados sākas depresija un apnikums, rakstās drūmi, pat pašnāvnieciski dzejoļi.
Gadiem ejot, kļuvu nopietnāks un domīgāks. Es joprojām domāju, ka esmu garastāvokļa cilvēks – esmu dzirdējis, ka to sauc "bipolārs". Piemēram, cilvēks ir nopircis kilogramu kartupeļu – pirmdien priecājas, ka ir kilograms un tagad varēs kārtīgi paēst, un būs ļoti labi, bet otrdien viņš jau bēdājas: man ir kilograms kartupeļu – ko es ar tiem tagad darīšu? Kāpēc man tagad ir jānoēdas? Es sevi bieži pieķeru, ka par daudzām lietām priecājos, taču pēc tam varu iegrimt depresijā. Nezinu, kāpēc tā ir, taču es jūtu, ka man tas savā ziņā nāk par labu. Piemēram, viena mūsu dziesma tika Dānijas neatkarīgās mūzikas topa otrajā vietā. Sākumā priecājos, taču pēc tam bēdājos, ka nav pirmajā. Un kāpēc tieši šī dziesma, jo gribējās tomēr citu. Kāpēc tieši vasarā – varēja labāk ziemā.
Es nekad neesmu līdz galam apmierināts ar saviem panākumiem, ar to, ko esmu izdarījis. Vienmēr tiecos pēc kaut kā vairāk. Nav tā, ka es sevi baigi noroku – Ralf, viss ir galīgi garām, taču vienmēr domāju, ka bija labi, bet varēja vēl labāk. Vispār esmu kļuvis par tādu cilvēku, kuram šķiet, ka viss pārāk lēni notiek. Man vajag ātrāk un straujāk! Man jau ir deviņpadsmit gadu – nedo’ dies, tūlīt viss beigsies, visi vārti uz ārzemēm būs ciet… Trakums! Visu laiku mani pārņem šādas raizes. Baidos, ka neizdosies nezin kāpēc. Tā ir tā mana domīgā un depresīvā puse – ar to es dzīvoju visu laiku. Ir labs periods, un pēc tam ir slikts periods.
Biežāk apzinies, ka pats neesi kaut ko izdarījis pietiekami labi, vai tev šķiet, ka vainīgi citi, jo nav sapratuši?
Kā kuro reizi, taču biežāk es neesmu apmierināts ar to, kāda ir reakcija. Citreiz pat reakcija ir laba, un es gribētu, lai tāda tā ir par kaut ko citu, ko esmu izdarījis. Ar savu darbu arī citreiz esmu neapmierināts – man patīk pamanīt savas kļūdas. Patīk runāties ar cilvēkiem – konkrēti kādi divi tādi ir, kuriem es pilnībā uzticos un kuri man nekad nemelos. Pateiks un atzīsies par visiem deviņiem mēmiem, kurā jomā esmu bijis neprofesionāls, piemēram, pasaka man, ka nemāku dziedāt, un tajā brīdī es jūtos ļoti laimīgs, sapratis, kura kļūda man jālabo. Es parasti ļoti ātri to visu izlaboju. Cenšos katrā nākamajā lietiņā vismaz par kripatiņu pārspēt sevi. Mūzikas ziņā esmu darbaholiķis, visās citās lietās – ļoti slinks cilvēks.
Vai tu, kurš vēl mācās 12. klasē, taču jau ir uz skatuves un strādā radio, nepārspīlē, deviņpadsmit gados teikdams, ka viss notiek baigi lēni?
Esmu izsalcis visu laiku, lai gan esmu tieviņš – varu ēst, cik gribu, bet labumā neiet. Kaut kur tas viss nosēžas – esmu nogaršojis, taču gribas to garšu atkal sajust. Jauniešu popmūzikas stacijā Spin FM esmu dīdžejs no 16.00 līdz 19.00 – vadu raidījumu no pirmdienas līdz ceturtdienai. Esmu sava ētera saimnieks, ja nav kādu viesu. Sākumā bija grūti – baigi noēda laiku un visu pārējo, tagad esmu pieradis, lai visu apvienotu. Ceļos septiņos pusastoņos, eju uz skolu, pēc skolas pa taisno uz radio, pēc tam braucu mājās vai uz mēģinājumu. Nedo’ dies, vēl koncerts.
Cik gadu ir tavai grupai PeR?
Pieci. Sākās ar Dziesmu manai paaudzei. Tad bija visādi konkursi un festivāli – Bildes, Jaunās zvaigznes, tad bija Zelta talanti, kuros Mārtiņš Freimanis mums pienāca klāt un teica: jūs esat gatavi. Sāka rakstīt mums dziesmas. Tālāk bija Eirovīzijas, Jaunais vilnis, pēc tam festivāli Latvijā un ārzemēs. Pašā PeR sākumā pirmais bija metālistu festivāls Igaunijā. Tad mēs vēl nebijām sākuši savas angļu dziesmas komponēt. Aizbraucām un sapratām, ka metālu nenospēlēsim. Uztaisījām vienu AC/DC kaveru un savas dziesmas pārtaisījām regejiskās aranžijās. Un cilvēki bija mūsu pusē. Nebijām metāla grupa un arī ne popsa, ko viņi galīgi nepieņemtu un nomētātu. Ņēma mūs pretī, un tikām sveikā cauri. Pēc koncerta pienāca klāt The Bedwetters un teica, ka nu mums jāpaliek, jo visas meitenes būs mūsējās.
Tagad iesildām visādus māksliniekus gan Latvijā, gan Lietuvā. Dub FX – pats lielākais. Vīriņš, kuru ļoti gribēju kādreiz satikt, kad sāku bītboksot.
Satikām un nu jau kādas četras reizes esam iesildījuši – pirmoreiz mūs četras reizes sauca uz skatuves atpakaļ, pēdējo reizi publika bija tādā sajūsmā, ka pat Lietuvas mūzikas kritiķi uzrakstīja, ka mēs viņu iesildījām labāk, nekā viņš uzstājās pats. Bijām Lietuvas lielākajā festivālā Karkle, kurā uzstājās Mumiy Troll, – tur arī mēs nošokējām, ka vietējā prese pēc festivāla mums ielika piecas zvaigznes, Lietuvas Prāta vētrai – četras, citiem māksliniekiem trīs, savukārt Mumiy Troll – divas zvaigznes. Lietuva mums ir vieta, kur bieži atgriežamies, – otrās mājas. Tāpēc mēs nebaidāmies aizbraukt uz Eirovīziju Zviedrijā, jo zinām, ka tur vajadzētu visam būt OK.
Krievijā divas reizes esam piedalījušies lielākajā Jaungada televīzijas pasākumā Rožģestvenskaja pesenka goda/Ziemassvētku gada dziesmiņa. Ar Sergeju Lazarevu un Ļeontjeviem uz vienas skatuves un aizskatuvē tusējušies esam. Kad aizbraucām uz Krievijas televīzijas šovu Minuta slavi/Slavas minūte, vadītājs pieteica: labi, ka viņu grupā nav Ļenas, Oļas, Haritona, jo mūsu nosaukuma atšifrējums sākumā bija pēc mūsu vārdiem – Pēteris, Emīls un Ralfs. Pašam tāds nosaukums ļoti nepatika, bet ar gadiem pieradu.
PeR pamatā esat divi?
Jā. Es un Edmunds Rasmanis – bunģieris mūsējais. Viņš bīto. Tas ir ļoti grūti – cik esmu dzirdējis ārzemju bītbokseru koncertus, viņi bīto, bīto, tad tas ritms pārtrūkst, un viņi dzer minerālīti. Edmundam tā nav – viņš ir iemanījies visu konci nomaukt un tikai pēc tam padzerties vai arī starp dziesmām. Mēs vienreiz apmainījāmies vietām, un es nevarēju izturēt visu dziesmu nomaukt – baigai plaušai jābūt. Vēl mums vienmēr koncertos ir Jegors Kovaikovs – viņš ir nenormāli virtuozs ģitārists! Fantastiski var nospēlēt uz ģitāras Bahu – un ne tos lēnākos gabalus. Eirovīzijā viņš ar mums uz skatuves fona vokālu dziedāja. Cilvēki man ir prasījuši: kāpēc netaisi solokarjeru. Nejūtos viens labi – komandā tomēr labāk.
Tviterī komentēja, ka veiksme īsajā formātā ir tā, ka jūsu dziesma Here We Go sākas ar piedziedājumu. Jums vispār Eirovīzijas nacionālās atlases finālā bija iekļuvušas divas dziesmas.
Jā, mēs rekordu uzstādījām, tiekot ar divām dziesmām finālā. Daži konkurenti, nesaukšu vārdā, bija tik laimīgi, ka mums divas dziesmas, cerot, ka tālāk netiksim, jo paši sevi ar otru dziesmu noraksim. Sanāca pavisam citādi. Abas dziesmas ir no mūsu debijas albuma, un ar to mēs ļoti lepojamies. Kāpēc Eirovīzijai ir speciāli jāsaraksta dziesma? Sanāk kā kaut kāds pasūtījuma darbs. Satiekas autors Jānis ar dziedātāju Pēteri, ir nedēļa laika, abi sacer dziesmu, iesniedz, viņus pieņem, nedod dies, dziesmas beigās vēl ir modulācija, kas ir katrā otrajā Eirovīzijas dziesmā. Tas viss izklausās pēc tā standarta, ko dzird finālā, – ļoti garlaicīgi un neinteresanti. Mūsu nostāja ir tāda: štrunts ar visiem standartiem – tādi neeksistē. Ja tu gribi sevi labi parādīt, iesniedz dziesmu, kuru tu esi sarakstījis, piemēram, jūlijā, skatoties saulrietu, tikko nospēlējis festivālā. Tāpēc mēs vienkārši divas dziesmas no albuma paņēmām, saīsinājām līdz trim minūtēm un iesniedzām. Tās netika speciāli komponētas Eirovīzijai, jo es uzskatu, ka tas ir muļķīgi. Tad tas viss izskatās tik komiski, tik vienādi, tik mākslīgi!
Mūzika vispār nedrīkst būt mākslīga, tai ir jādzīvo. Ja tu esi to dziesmu sarakstījis, kad dzēri alu un tev blakus kaila meitene sēdēja, klausītājam ir jājūt, ka tu tajā brīdī esi to darījis, nevis ka tu ieraudzīji nolikumu un ātri uz sintiņa saspaidīji, kas varētu būt pasākumam atbilstošs un kas varētu uzvarēt finālā. Kāpēc ir jāveido kaut kas tāds, kas skan tikai vienreiz gadā? Mēs cenšamies lauzt to tradīciju un ceram, ka jau nākamgad būs vairāk tādu mākslinieku, kuri, piemēram, šodien ir sarakstījuši dziesmu un, ja tā sanākusi laba, taupīs to līdz Eirovīzijai, nevis rakstīs speciāli pirms iesniegšanas.
Redzi, man nav muzikālās izglītības, taču es esmu visu PeR dziesmu autors vai līdzautors. Kaut kā šķiet, ka Latvijā pārāk daudzi uz mūziku skatās kā uz matemātiku. Lūk, Eminems vai Maikls Džeksons izdarīja tā, un, ja es tā izdarīšu, tad arī aizies. Mūsdienās arvien lielāka mūzikas daļa ir kaut kāds štancējums – vienkārši saliec ātri un dod kā desas ārā pakās. Un aiziet labi, jo ir sava vide, kur to klausās, un vēl var dabūt par to balvu, autoratlīdzību un visu pārējo. Man ļoti, ļoti gribas to mainīt, esmu ambiciozs cilvēks, un daudzi domās, ka augstprātīgs, taču man gribas tās pārmaiņas ieviest, man gribas, lai viss ir ļoti dvēseliski. Latvijā daudzi vaukšķ – au-au-au, tu te taisi popsu, galīgi garām. Taču es neesmu dzirdējis faktiski nevienu, kuram sanāk tāda popmūzika, kāda ir ārzemniekiem, kuri ir reāli topā. Daudzi slēpjas aiz grāda, taču neorientējas jomā, kurā darbojas.
Pats spēlē kādu instrumentu?
Nē. Mācījos mēnesi vai divus ģitāru spēlēt – nekas nesanāca. Nepildīju mājas darbus, jo likās galīgi ne man. Es tikai dziedu un komponēju dziesmas. Tā komponēšana man ir tāda: ejot pa ielu, ierakstu diktofonā. Aizeju uz mēģinājuma telpu, nodungoju ģitāras partiju, pēc tam basu un uzdziedu meldiņu virsū. Tā kaut kā tas līmējas kopā. Tāpēc dziesmām ir līdzautori – citreiz man ir kaut kāda ideja, taču domas neraisās. Muzikālās izglītības man nav. Man ir nostāja, ka Latvijā māca nepareizi domāt un darīt. Es esmu darījis to pa savam un pēc ārzemju piemēra, ejot uz meistarklasēm Rīgas ritmos, kad vien ir tāda iespēja. Tur tādu pieredzi var gūt! Galvenais ir iemācīties. Nav tā, ka tev noliek notis un pēc tām jādzied. Fišku stāsta, konkrēti parāda, uzreiz improvizē, dari. Man patīk, ka liek darīt. Kad pats pamani, ka esi nolažojis, viņš parāda piemēru: un tagad pamēģini šitā. Nevis iedod grāmatiņu, kurā ir uzrakstīts, kā tas jādara, bet pats parāda un pastāsta. Tā ir tā mācīšanās mūzikā, manuprāt. Tāpēc es nezinu, vai gribu mūzikas jomā kaut ko mācīties. Uz ārzemēm braukt es nevēlos, jo es nevienā valstī ilgāk par nedēļu nevaru izturēt – man ļoti liels iekšējais diskomforts rodas. Noteikti palikšu Latvijā, un mūzika ir tas, kur es darbošos.
Tu gribētu muzicējot arī novecot?
Gribētu laikus nokāpt no skatuves. Daudziem Latvijā tā ir baigā kļūda. Tas tāpat kā sportā – ka sportists sporto pēc sava laika, kad ķermenis saka, ka tu vairs nevari. Gribas tomēr, lai mani atceras, un negribas sačakarēt to labo iespaidu beigās. Gribas laikus pazust. Tikai komponēt vai konsultēt. Darīt kaut ko, kas saistīts ar mūziku, bet vairs nebūt uz skatuves, lai mans tēls ar gadiem nebrūk arvien vairāk. Mūzikas vērtētājs es būtu diezgan traks, kurš bieži vien dabūtu pa galvu. Es būtu ļoti kritisks, jo daudz kas man nepatiktu, spriežot pēc tā, kā ir tagad Latvijā. Jāiemācās laikam man izteikties īstajos vārdos, līdzīgi kā konfekte jāietin īstajā papīrītī, lai nav tikai plika šokolāde uz galda nomesta.
Reiz mūsu diskotēkā klubā Spacedog Toms Grēviņš bija pārsteigts, ieraugot tevi dejojam pie Rage Against the Machine dziesmas Killing in the Name. Vēl vairāk viņš bija pārsteigts, uzzinot, ka tieši tu biji lūdzis šo dziesmu uzlikt.
Jā. Cilvēkiem ir priekšstats par PeR no pirmsākumiem, no Latvijas zelta talantiem, ka tā ir tā mūzika, ko zinām un piekopjam. Taču mēs cenšamies parādīt, ka esam daudzpusīgāki un klausāmies visu kaut ko. No daudziem esmu dzirdējis, ka cilvēki ir izbrīnīti, klausoties mūsu albumu, ka tos skaņdarbus esam paši sacerējuši, jo licies, ka mums ir tikai tādas dziesmas kā Bums. Tur ir dzirdamas ietekmes no visa, ko klausāmies un kas mums patīk, – gan Rage Against the Machine, Eminema, no Koltreina un Led Zeppelin. Tajā pašā laikā, ja radio skan Pinka un man tā dziesma patīk, es dziedāšu to līdzi un zināšu. Es klausos ļoti daudz ko. Nav sliktu žanru. Katrā es varu atrast kaut ko unikālu. Man dabsteps nepatika, bet tad parādījās Skrillekss – super! Domāju, kāpēc tik muzikāls, un tad es palasīju, ka viņš pirms tam metāla grupā basu spēlējis. Skaidrs – ir iespaids no tā žanra, klausījies deju mūziku, un radies tas blieziens viņa jaunajās kompozīcijās. Agrāk teicu, ka man patīk viss, izņemot Green Day.
Vai ir kaut kādas lietas ārpus mūzikas, kas tevi interesē?
Pilnīgi nekas! Tikai mūzika. Tikšanos ar meitenēm varu iemainīt pret mēģinājumu telpu un dziesmas sakomponēšanu, parunāšanu par mūziku un visu ap to notiekošo.
Meitenes var pagaidīt?
Jā. Meitenes var gaidīt. Mani pilnīgi nekas cits neinteresē. Tur es esmu tā ieurbies, ka maz neliekas. Mūzika un radio ir darba lietas, skola ir skola, un brīvais laiks ir vienkārši brīvais laiks, ko es pavadu dažādi. Uzskatu, ka ikvienam cilvēkam ir jābūt kādai pilnīgi muļķīgai lietai, ar ko nodarboties, lai atslēgtos. Man šī pilnīgā muļķība ir skatīties reslingu. Vienkārši apguļos dīvānā, skatos un jūtos lieliski! Neko lietderīgu neesmu izdarījis, taču varu aiziet gulēt, jo brīvais laiks ir pavadīts lietderīgi. Tā ir mana atpūta.