lggadējā Krievu teātra direktora Eduarda Cehovala lēmums iet pensijā izraisīja zināmu satraukumu kolektīvā, teātra darbinieki rakstīja vēstuli Kultūras ministrijai aktrises un producentes Danas Bjorkas atbalstam. Tieši viņas vārdu kā sev tīkamāko publiski nosauca arī pats Eduards Cehovals. Konkursa komisija lēma samērā ilgi, taču nonāca pie tā paša secinājuma, un jaunā valdes locekle darbu sāks šī gada sākumā. Saruna ar jauno direktori notika 2017. gada pēdējā darbdienā, kuras vakarā tika plānots bankets par godu Danas Bjorkas jaunajam amatam.
Ja jums būtu jāpabeidz teikums: "Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris šodien ir...", ko jūs teiktu?
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris ir teātris, kurš pierādījis sevi 135 gadu garumā un kura nākotnei ir lielas perspektīvas, kas noteikti realizēsies, un tas būs viens no spēcīgākajiem Latvijas teātriem.
Kāds ir šī teātra skatītājs?
Šo jautājumu esmu pētījusi jau kā aktrise un arī kā potenciālā teātra vadītāja. Mums ir īpašs skatītājs, un jautājums nav tik vienkāršs kā citiem Latvijas teātriem. Auditorija ir ļoti dažāda – ir pastāvīgā auditorija, kas pieradusi pie tāda veida teātra, kāds bija padomju laikā, šīs auditorijas prasības ir pēc tādām izrādēm, un šī auditorija ir diezgan liela un uzticīga Krievu teātrim. Pēdējos gados auditorija paplašinās. Pie mums nāk daudz latviešu, ieplūst jaunieši, un šo cilvēku prasības krasi atšķiras.
Mūsu teātris pamazām ir sācis māksliniecisko produktu dažādošanu, un varu teikt, ka pagaidām tikai viena veida izrādes vieno abas publikas daļas un tās ir muzikālās izrādes. Citā ziņā skatītāju gaume nesakrīt, un man kā vadītājai tā rozīnīte būs atšifrēt formulu, kā mums rīkoties, lai attīstītos un reizē nezaudētu veco auditoriju.
Jau pirms konkursa vai tā laikā Eduards Cehovals jūs publiski nosauca par potenciālo sava darba turpinātāju. Vai tas padarīja jūsu dzīvi vieglāku?
Nebūt ne, ticiet man! Eduards Cehovals ir nopelnījis morālas tiesības izteikt savu viedokli skaļi – viņš 30 gadu ir veltījis šim teātrim, viņam nav bijis viegli, ir notikušas daudzas pārmaiņas, un tā bija viņa izvēle paust savu nostāju. Es divus mēnešus klusēju, nesniedzu komentārus, pacietīgi gaidīju iznākumu. Protams, tas man uzkrāva papildu pienākumu – ja nu nesanāks, ja ministrija domās citādi? Laiks līdz rezultātu paziņošanai man nebija viegls. Es cienīju Cehovala kunga viedokli. Klusēju un pacietīgi darīju to, ko man prasīja ministrija.
Tūlīt pēc rezultātu paziņošanas vairāki Krievu teātra aktieri pauda sajūsmu feisbukā, un bija sajūta, ka viņi domā – ar citu direktoru teātrim sāktos grūti laiki. Tajā pašā laikā intervijā Latvijas Televīzijā jūs pateicāt, ka plānojat līdzšinējās cilvēciskās attiecības ar kolēģiem strikti nogriezt.
Šis mans teikums nebija domāts, ka es kļūšu kādam ienaidniece. Taču manām pozitīvajām attiecībām ar kolektīvu nevajadzētu traucēt pieņemt lēmumus, kas dažkārt būtu izdevīgāki teātrim, nevis konkrētam darbiniekam. Mans uzdevums ir nepieļaut, ka siltas attiecības ar kolektīvu padara mani omulīgu un komforta zonā paliekošu. Ir jāattīstās un jādomā par lēmumiem, kas tiks pieņemti, un ļoti bieži tie nebūs saskaņā ar kolektīva komforta zonu.
Jūs joprojām gandrīz katru vakaru spēlējat izrādes. Kā tiksiet ar to galā?
Jau tagad kopā ar Baibu Zakevicu (pagaidu valdes locekle, Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietniece – A. R.) pārņemu lietas un vakaros spēlēju izrādes. Tas nav viegli, un, kad galva piebāzta ar domām, gribas atpūsties, bet es esmu jauna. Man ir grūti veidot lomu, bet, kad tā ir gatava, atliek spēks un enerģija to nospēlēt. Tā kā no manis būs atkarīga repertuāra veidošana, no marta mēģināšu savas izrādes salikt tā, lai varētu ieguldīt lomās spēku, un tas netraucēs darbu.
Jūs neplānojat sev aizstājējas lomās?
Pagaidām nē, arī tāpēc, lai teātrim būtu vieglāk. Mums ir pārmaiņu laiks, daži aktieri kļūst par Maskavas zvaigznēm, taču negrib atstāt arī mūsu teātri (Maksims Busels un Kirils Zaicevs piedalās kinoprojektos Krievijā – A. R.). Mums šo "ielēkšanu" būs daudz. Ir tādas izrādes, no kurām labprāt šķirtos kā aktrise, bet es to nedaru, saprotot, ka tas kolektīvam nozīmētu papildu slodzi.
Lai gan uz valdes locekļa amatu finanšu jautājumos tiks sludināts papildu konkurss, jūs droši vien esat lietas kursā par teātra finanšu situāciju.
Man bija pieejami tie paši dokumenti, kas pārējiem kandidātiem, un visu analīzi es balstīju uz publiski pieejamiem materiāliem. Teātris strādā ar mīnusiem, bet tas skaitlis ar katru gadu kļūst mazāks. Ļoti pareizs ir lēmums pieņemt darbā valdes locekli finanšu jautājumos. Es kā potenciālā direktore, iesniedzot dokumentus, izvirzīju uzdevumu atrast labu finanšu direktoru.
Pārņemot lietas, redzu, ka reālā situācija nav tik gluda, kā likās pēc publiskajiem dokumentiem. Tagad ar katru dienu apzinos, cik labi, ka būs otrs valdes loceklis, ar kuru mēs strādāsim komandā. Zinu, ka mana spēcīgā puse ir radošums, idejas, komunikācija. Ministrija pieņēma lēmumu par otru valdes locekli, balstoties uz Latvijas Nacionālās operas un baleta, kā arī Daugavpils teātra pieredzi, kur līdzīgs modelis darbojas.
Kāds ir skatītāju zāles piepildījums? Vai no tā būs atkarīga arī repertuāra politika?
82 procenti. Tas nav maz. Mēs strādāsim, lai skatītāju būtu vairāk, taču mēs varam atgriezties pie tā, par ko runājām sākumā. Piemēram, Krietnais cilvēks no Sečuānas nepavisam nav piemērota katram skatītājam, bet tā ir laba izrāde. Atteikties no šādiem iestudējumiem mēs nevaram, tas ir svarīgi skatītājiem.
Man ir savas idejas, kā piepildīt zāles. Šī sezona ir Cehovala kunga saplānota, un viņš būs blakus, jo tie ir viņa projekti. Ceru, ka nākamās sezonas sākumā varēšu visus iepazīstināt ar jauno teātra māksliniecisko vadītāju. Neslēpšu, ka ar šo jautājumu nodarbojos jau divus gadus, kad vēl biju aktrise. Situācija ir negaidīti pavērsusies tā, ka gandrīz "jā" ir pateicis režisors, kuru es pat necerēju uzrunāt, un, ja viss izdosies, tā būs uzvara un veiksme teātrim. Mēs kopā pieņemsim lēmumus. Man ir svarīgi, lai režisors, kuram ir pieredze un sakari, piedāvātu gan lugas, gan režisorus. Es izmantošu sakarus, kas man ir Latvijā.
Tagad, veidojot pārskatus ministrijai, es redzu, ka 2017. gadā nav izpildīts nosacījums, ka jābūt vienam latviešu oriģināldramaturģijas darbam. Es savā attīstības plānā izdalīju četrus punktus: integrācija, komunikācija, sadarbība un identitāte. Integrēties mēs varam, iestudējot latviešu oriģināldramaturģiju, aicinot jauniešus uz mūsu eksperimentālo un mazo skatuvi, kas netiek tik daudz noslogotas. Tas, ko es gribu attīstīt, ir – jāpievēršas mūsu valsts oriģināldramaturģijai un aktualitātēm, kas varētu piesaistīt arī latviešus.
Sarežģītība ir tāda, ka mēs esam krievu teātris Latvijā un mums ir savi pienākumi pret mūsu tradīcijām. Mēs nevaram atteikties no klasiskām krievu lugām ar klasisku krievu aktierspēli, kas dažreiz mūsdienu cilvēkiem šķiet pārspīlēta. Mūsu uzdevums ir to nepazaudēt.
Direktora pienākums ir attiecības ar teātra mecenātiem. Kā jūs tās uzturēsiet?
Konkurss bija sācies, teātra trupa uzrakstīja man atbalsta vēstuli, un Garantu apvienība arī izskatīja iespēju rakstīt. Es tikos ar Garantu apvienības pārstāvjiem, biznesā redzamiem cilvēkiem, un viņi sarīkoja man eksāmenu. Es biju gandarīta, ka viņi mani novērtēja un uzrakstīja vēstuli ministrijai. Mecenāti ir ļoti pozitīvi noskaņoti pret teātri gan ar padomu, gan naudu, gan sakariem. Viņus vada mīlestība.
Minējāt pārmaiņas aktieru trupā. Kā vērtējat trupu, kas veidojusies gadu gaitā dažādu procesu rezultātā?
Esmu pārliecināta, ka mums ir talantīgākie aktieri pasaulē. Tā ir katra teātra vadītāja normāla nostāja. Tie nav tikai vārdi. Kad es absolvēju akadēmiju un atnācu uz šejieni, biju šokā. Mācoties latviešu vidē, es maz zināju par Krievu teātri, mēs šeit bijām bijuši divas reizes, un, atnākot šeit strādāt, man bija protests – kāpēc par viņiem tik maz zina, kāpēc neraksta?! Mums ir ļoti spēcīgi aktieri, spēcīgs potenciāls. Galvenais ir pareizais materiāls pareizajās rokās. Arī Cehovala kungs ir teicis par aktieriem, kuri ir aizbraukuši uz Maskavu un kļuvuši par zvaigznēm, – teātris nedrīkst kļūt par barjeru cilvēka attīstībai. Man šī pozīcija patīk. Maksims Busels spēlē gandrīz pusē repertuāra, arī Kirils Zaicevs – viņi negrib pamest teātri, un es esmu gatava palīdzēt viņiem augt. Viņi sastādīs grafiku un, nešķiroties no mūsu teātra, turpinās augt Maskavā, un, kas zina, varbūt ar laiku atgriezīsies pie mums ar savu pieredzi un paliks šeit. Mani tas nebiedē, tas ir normāli, esmu par attīstību un labu attiecību saglabāšanu. Ja runājam par nākotni, ir paredzēts jauns aktieru kurss sadarbībā ar galveno režisoru.
Jūs pati esat beigusi Dailes teātra kursu. Vai uzturat attiecības ar kursabiedriem, ejat uz viņu izrādēm?
Es ļoti mīlu savus kursabiedrus. Kad mēs beidzām 2009. gadā, bija krīze, visi palikām ārštatā, un vienīgais teātris, kas mani varēja paņemt, bija Krievu teātris. Es sajutu ļoti krasu aktierskolas atšķirību, man bija grūti iejusties šajā estētikā, un, kad satiekos ar kursabiedriem kādos projektos, pārņem eiforija. Tā ir viena asinsgrupa. Vai es eju uz izrādēm – nē, bet tagad tas mainīsies, jo man kā direktorei būs pienākums redzēt citu teātru repertuāru, lai būtu ar ko salīdzināt. Taču attiecības ir ļoti tuvas. Kad notika konkurss, bija gadījums, kad uz ielas apstājas mašīna, pīpina, pa logu izliecas Dainis Grūbe: "Danočka, mēs par tevi!" Kad ministrija paziņoja oficiāli, ļoti daudzi kursabiedri apsveica ar siltiem vārdiem. Mūs Mihails Gruzdovs un Indra Roga audzināja kā ģimeni.
Publiskajā telpā ir parādījušās arī gluži agresīvas emociju izpausmes pret jums. Kā tiekat ar to galā?
Tas ir labs treniņš. Man kā aktrisei, kas ienāca teātrī pirms astoņiem gadiem, arī negāja viegli. Katrs aktieris iziet šo skolu. Kad izdomāju piedalīties konkursā, izanalizēju visu un biju pilnīgi gatava. Es sapratu, kas mani sagaida, un pati brīnos, cik mierīgi izturos pret to, ko redzu un dzirdu par sevi. Man ir tāds formulējums – cilvēkiem mēle ir dota, lai runātu, un katrs runā, balstoties uz savu pieredzi. Pasaulē ir vairāk nekā septiņi miljardi iedzīvotāju, un es esmu tikai viena no viņiem. Mēs dzīvojam informācijas laikmetā. Pirms divdesmit gadiem varēja izlasīt laikrakstā vai ieraudzīt televīzijā, bet nezināja cilvēku viedokļus, tagad jebkurš internetā var ierakstīt visu, kas ienāk prātā, un aiziet dzert kafiju. Mana prioritāte ir pierādīt sevi darbā, un neatliek laika interesēties, ko par mani runā, un atbildēt.