Es šīs rokas pazīstu! – dziedātājs Edgars Ošleja iesaucas, ieraugot pie sienas Dienas redakcijā Ilmāra Blumberga darbus, kuros tuvplānā palielinājumā redzamas darbā sastrādātas rokas. "Tādas redzu gan tēvam, gan sev, kad pastrādāju dārzā, mājās vai darbnīcā. Darbā tās kādreiz gadās savainot, uzrodas kāda tulzna, saplaisā āda, toties, strādājot ar rokām, varam meditēt, sakārtot domas, atslēgties no pasaules un problēmām. Sēdi pie galda, novieto detaļas un pilnīgā klusumā strādā smalku metināšanas darbu," saka Edgars.
Dzimis skatuvei – ar šādiem vārdiem cildinot jauno operas basu, viņam 8. martā pasniedza Lielo mūzikas balvu kategorijā Gada jaunais mākslinieks. Edgars Ošleja 2021. gadā pārsteidza gan klausītājus, gan mūzikas profesionāļus. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertā Ludviga van Bēthovena Devītās simfonijas finālā viņa sulīgais, skanīgais bass bija kā stipra klints, uz kuras balstījās visu solopartiju arhitektonika. Savukārt Krodzinieka tēla atveidojumā Imanta Kalniņa operas Matīss, kausu bajārs iestudējumā Liepājas Lielajā dzintarā līdzās dziedājuma atraisītībai un vienkāršībai atklājās mākslinieka lieliskā aktiermeistarība. Sergeja Rahmaņinova operas Aļeko koncertiestudējumā Cēsīs un Rēzeknē 29 gadus vecais dziedātājs pārliecinoši pārtapa Vecā čigāna tēlā, savas balss tembrālajos krājumos atrodot vieda vīra balss siltumu un dziļumu. Uzstāšanos Siguldas Opermūzikas svētku galā koncertā Edgars Ošleja apvienoja ar koncerta vadīšanu, ko paveica brīvi un dabiski atraktīvi.
2019. gadā Edgars Ošleja absolvēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kur iestājās, nemācījies mūzikas skolā. Jau studiju laikā 2015. gadā viņš debitēja Latvijas Nacionālajā operā (LNO), kur viņa lomu vidū ir Zarastro Mazajā Burvju flautā, Reinmārs fon Cvēters Tanheizerā, Kolēns Bohēmā, Aklais Spēlēju, dancoju, trakonama pārvaldnieks Izvirtības hronikā un baltais priesteris Turandotā. 2020. gada februārī Edgars Ošleja debitēja uz Prāgas Nacionālā teātra operas skatuves Kolēna lomā Bohēmā. Tur dziedājis arī Banko Makbetā, augsto priesteri Nabuko un faraonu Aīdā. Pērn Edgars Ošleja ieguvis 1. vietu konkursā Ineses Galantes talanti, 2017. gadā iekļuvis Antoņinas Kampi starptautiskā vokālistu konkursa pusfinālā, savukārt Alīdas Vānes starptautiskajā vokālistu konkursā ierindojies finālistu vidū.
Patlaban dziedātājs gatavo Komandora lomu LNO topošajā Dona Žuana jauniestudējumā, kura pirmizrāde gaidāma maijā. 20. aprīlī Edgara Ošlejas balss skanēs koncertā Dzīvais mantojums. Tikšanās Roberta Liedes mūzikā Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē.Sarunā dziedātājs vispirms stāsta par sajūtām pēc Lielās mūzikas balvas saņemšanas.
Edgars Ošleja. Balvas saņemšana man bija vēl lielāks pārsteigums nekā nominācija. Man nešķita, ka tas, ko esmu izdarījis, ir balvas vērts, bet acīmredzot man tā bija nepieciešama, lai pieceltos kājās un saprastu, ka viss ir kārtībā. Es to drīzāk uztveru nevis kā padarītā darba novērtējumu, bet kā motivāciju – burkāniņu ēzelītim –, lai ietu uz priekšu un turpinātu.
Kā, dziedādams Prāgas operā, paspējāt piedalīties nozīmīgos projektos un debitēt jaunās lomās Latvijā?
Pandēmijas laikā man Prāgā nebija lielas slodzes, Latvijā piedāvājumi nāca, un man bija prieks sadarboties. Visbrīnišķīgākais piedzīvojums bija Imanta Kalniņa operas Matīss, kausu bajārs pirmiestudējuma tapšana kopā ar visiem tajā iesaistītajiem superīgajiem cilvēkiem. Vasarā bija liels prieks piedalīties Siguldas Opermūzikas svētkos gan kā solistam, gan koncerta vadītājam. Biju tā darījis jau Operā, un man ļoti patīk strādāt ar mikrofonu, runāt pasākumos un ierakstīt TV seriālu tekstus. Protams, ikviens koncerts man nesis kaut ko labu, nostiprinājis manas spējas, devis pārliecību atrasties uz skatuves un drošības sajūtu.
Pirms izrādēm taupot balsi, dziedātāji mēdz klusēt pat dienām ilgi. Pamīšus dziedāt un runāt vienā notikumā ir liels pārbaudījums?
Jā. Ir jāpārslēdzas, jo dziedāt un runāt uz skatuves – tās ir divas pilnīgi atšķirīgas tehnikas. Vienkārši ir jāsaņemas un jādara. Tā ir atslēga. Neviens cits nepalīdzēs. Atceros, kā vadīju pirmo šādu galā koncertu Operā: kad nodziedājis devos aizkulisēs, man jau stūma rokās mikrofonu un uzreiz bija jāiet atpakaļ runāt. Es to uztvēru kā interesantu piedzīvojumu un izaicinājumu. Kāpēc gan ne, ja var to izdarīt? Zemajām balsīm ir vieglāk, jo runājam un dziedam tajā pašā reģistrā.
Kas dziedātājam visvairāk palīdz?
Tēja. Silts dzēriens nomierina balsi gan runātājam, gan dziedātājam.
Žēl, ka operā Matīss, kausu bajārs spilgti atveidotais Krodzinieks bija liels darba ieguldījums vienai reizei, jo tā nav ne repertuāra izrāde, ne loma, kas noderēs Prāgā, Vīnē vai Londonā.
Taču tā ir vēl viena vokālā partija, kurā varu izteikt nianses, kas netika izteiktas citur. Jo dažādākas lomas, jo dažādāk varam sevi parādīt. Ikviena loma ir ļoti vērtīga, jo tā ir jauna pieredze, lai atkal citādi paskatītos uz dzīvi, cilvēkiem, viņu rīcību un savstarpējām attiecībām. Tas man ļauj redzēt situāciju no dažādām pusēm.
Atveidojot ļaunu nelieti, cenšaties viņu iekšēji attaisnot?
Protams. Citādi es viņu nevarētu notēlot. Kā gan to varētu no pozitīvā varoņa skatpunkta? Visi kādreiz bijuši bērni, un kaut kas dzīvē ir cilvēku mainījis, licis kļūt nežēlīgam. Varam mācīties no filmām: kad ļaunos tēlus beidzot pievārē vai noķer, viņi atzīstas un stāsta, kā viņiem ticis darīts pāri… Pagaidām pārsvarā esmu dziedājis labos un neitrālos tēlus. Lielākais izteikti negatīvais tēls manā līdzšinējā pieredzē ir Krodzinieks Imanta Kalniņa operā.
Kuras lomas dziedātas visbiežāk?
Basam operā parasti netiek uzticēta galvenā, lielākā loma. Līdz šim mana visbiežāk dziedātā partija laikam ir Kolēns Bohēmā.
Kā pašā karjeras sākumā nonācāt Prāgas operā?
Vienkārši liktenis tā bija lēmis, un pati dzīve tā sakārtojās. Mūzikas akadēmijas Vokālās katedras vadītāja Zigrīda Krīgere mūs informēja par iespēju pieteikties programmas NordOpera meistarklasēm un uz noklausīšanos Oslo. Sagatavoju ārijas un kopā ar kolēģiem aizbraucu uz turieni. Nodziedājām atlases kārtā, un pēc tam saņēmu e-pasta vēstules. Viena no tām bija Prāgas operas piedāvājums dziedāt operā Bohēma: "Mēs jūs dzirdējām, patika, labprāt redzētu jūs Kolēna lomā!" Tas bija ļoti negaidīti, jo, dziedādams Oslo, zināju tikai, ka publikā sēž cilvēki, kuri "makšķerē" dziedātājus teātriem. Kolēna lomu jau biju dziedājis mūsu Operā, bet piedāvājums to atveidot Prāgā man bija milzīgs, pacilājošs pārsteigums – kāds mani ir pamanījis un vēlas ar mani strādāt plašāk, ārpus Latvijas robežām!
Nākamajā dienā no Prāgas operas saņēmu vēl vienu vēstuli. Tas bija piedāvājums kā solistam kopā ar šī teātra orķestri piedalīties Bēthovena Devītās simfonijas atskaņojumā Barselonā. 2019. gada nogalē braucu uz Spāniju dziedāt šajā simfonijā un 2020. gada sākumā pirmo reizi dziedāju Bohēmā Prāgā.
Toreiz mani uz noklausīšanos uzaicināja arī Oslo opera, taču izvēlējās gruzīnu basu, kuram jau bija mazliet lielāka profesionālā pieredze. Acīmredzot nebija lemts, bet es nejūtos kaut ko zaudējis. Man toties radās iespēja strādāt siltākā zemē. Man ļoti patīk, ka Čehijā ir silti, atsaucīgi cilvēki, ka viņi mazāk ļaujas nospiedošajai ikdienai. Tikai brīnos par tradīciju pusdienās dzert alu. Neviens neskatās šķībi, taču man nav līdz galam saprotams, kā pēc tam var strādāt. Rūgstošie dzērieni nav tas vieglākais, kas organismam jāpārstrādā dienas vidū.
Kā jutāties, kad spožo starptautisko karjeras sākumu pēkšņi apturēja pandēmija?
Jutos tā, kā šaujot ar loku, kad bulta jau ir ielikta un stīga atvilkta, tūlīt šausi un trāpīsi mērķī, bet, atlaižot stīgu, tā ir kā mīksta gumija, un bulta nokrīt tepat lejā, pie kājām. Sākumā likās: ārprāts, "uz pauzes" būs jānodzīvo divi vai trīs mēneši? Kā to izturēt? Bet nu pēc diviem gadiem jau jocīgi jūtos bez sejas maskas.
Varbūt viss notika tā, kā bija jānotiek. Reizēm, kad atveras durvis, mēs pilnu krūti šaujamies ārā, nepamanot to, kas mums varētu traucēt mazliet vēlāk. Protams, bija skumji, ka nevarēja turpināt darbu, bet pēc šīs pauzes gāju tālāk jau ar jaunu skatījumu uz vokālo tehniku un mūziku.
Kā atnāca šis jaunais skatījums?
Bija tukšuma un pārdomu brīži, kad apdomājos, atbrīvoju balss aparātu. Tas ļāva tam iet citā gultnē: bija laiks pamācīties jaunu tehniku, paklausīties citus dziedātājus, nevis turpināt jau ierastajā gultnē. Es nevaru zināt, kur tas būtu novedis, esam taču dzirdējuši stāstus par dziedātājiem, kuri pēc spoža sākuma pazaudē balsi un karjeru. Es nezinu, ko Visums ir iecerējis, bet ticu, ka viss nav uz ļaunu. Nevaru iedomāties ārprātīgo satraukumu un ciešanas, kuras šobrīd pārdzīvo mani kolēģi dziedātāji Ukrainā. Varu tikai just līdzi un sūtīt vislabākās domas.
Vai kādu pazīstat personiski?
Nē, bet manas māsas vīram ir ukraiņu saknes, un viņam ir radi Ukrainā. Nestādos priekšā, ko es darītu kara situācijā. Zinu tikai, ka man ģimene ir vissvarīgākā. Vecāki, līgava, brālis, māsa – visi tuvinieki, kuru dēļ ir vērts dzīvot.
No visiem mūzikā esat tikai jūs?
Profesionālajā mūzikā ir līgava Emīlija Leiškalne, kura arī ir dziedātāja. Mans vectētiņš no mammas puses kādreiz dziedāja koros, viņš arī bija bass. Tēvs kādreiz spēlēja kāzās akordeonu un, ja nemaldos, arī ģitāru. Visiem ir skaista balss. Kādreiz cilvēki daudz dziedāja sadzīvē, viesībās, bet tagad kautrējas: "Lai to dara kāds cits, es labāk ne."
Mūsdienās cilvēki vairs īsti nesaprot, ka dziedāšana ir viegls un patīkams veids, kā izlikt emocijas, kā atbrīvoties. Ja pats slimības dēļ kādu laiku nevaru padziedāt, ir šausmīga iekšējā spriedze. Kas mums vēl atliek? Ārdīties, iet dauzīt sienas? Mūzika ir ļoti plašs jēdziens. Varam dziedāt par mīlestību un skumjām. Varam izpaust sāpi, dziedāt dusmīgi, vērsties pret netaisnību. Dziesmā ir spēks.
Kas nolika uz pareizajām sliedēm?
Man vienmēr ir bijusi interese par mūziku. Bērnībā pat bija nomoda sapņi, ka atrodos uz skatuves un runājos ar publiku – tā, kā vokālists runājas ar klausītājiem un tos uzmundrina. Man vienmēr ir šķitis tik pasakaini, ka viens cilvēks – protams, ar grupu aizmugurē – spēj ar mūzikas un vārda spēku pacilāt un iedvesmot tik milzīgas cilvēku masas. Bērnībā dziedāju līdzi saviem vismīļākajiem izpildītājiem.
Nojaušu, ka operai tas nebija ne tuvu?
Pirmais attālais ieskats opermūzikā bija Sāra Braitmena, taču mani favorīti bija Fredijs Merkurijs un The Beatles. Kad mācījos Rīgas komercģimnāzijā 10. klasē, mūzikas skolotāja Maija Feldmane uzaicināja uz kori. Neviens jau negrib iet uz kori, kavēt laiku pēc stundām, tomēr jāatzīst, ka kora mēģinājumi diezgan strauji pārtapa par manu mīļāko nodarbi – kā saldais ēdiens! Draugs uzaicināja uz Eināra Verro un Ivetas Rīsmanes vadīto Jauno Rīgas vīru kori, pēc tam nonācu korī Pa-Saulei, ko vada Jānis un Marta Ozoli. Atceļā no kāda starptautiskā konkursa autobusā dziedājām. Bijām priecīgi, jo bijām ieguvuši prēmētas vietas, un katrs autobusā rādīja, ko var. Es nodziedāju Moon River. Visiem patika, bet mūsu vokālā pedagoģe Laura Jēkabsone teica: tev jāiet mūziklus dziedāt, jāmācās par vokālistu! Tobrīd jau studēju Rīgas Tehniskajā universitātē un biju svētā pārliecībā, ka jāvirzās uz uzņēmējdarbību, bet nodomāju: izklausās labi, kāpēc gan nepamēģināt mācīties solodziedāšanu. Jānis Ozols ieteica doties pie Roberta Hansona. Sākām 2015. gadā. Viņš joprojām ir mans vokālais pedagogs.
Solodziedāšanu sākumā mācījos vienkārši tāpat – tāpēc, ka patīk un sanāk. Nodziedāju arī kādu koncertiņu, un bija tik patīkami saņemt aplausus. Lai arī pats tobrīd zināju, ka vēl neesmu līdz galam tos nopelnījis, bet tik un tā ir forši, ja kāds pasaka: "Malacis, labi nodziedāji!" Tas baro sirdi, dvēseli, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc turpināju.
Pienāca brīdis, kad visu vairs nevarēju apvienot, tāpēc vispirms pametu kori – arī tāpēc, ka solo un koris ir divas pilnīgi atšķirīgas dziedāšanas tehnikas –, bet pēc tam arī studijas Tehniskajā universitātē, kaut gan bija atlicis vien pēdējais gads. Varbūt rīkojos neprātīgi, bet man bija totāla pārliecība, ka mana izvēle ir pareiza un viss cits būtu tikai lieka enerģijas tērēšana. Izņēmu dokumentus no RTU un gadu gatavojos, lai varētu iestāties Mūzikas akadēmijā. Centos saķert vismaz kaut kādus mūzikas teorijas pamatus, jo man vispār nebija nekādas muzikālās izglītības. Skolā labas atzīmes mūzikā man bija tikai kora dēļ – tur vismaz uzzināju, kā ir jāseko tiem bumbuļiem uz nošu līnijām…
Lai kas būtu noticis, nevienu brīdi nenožēloju savu izvēli. Man ir paveicies atrast savu dvēseles aicinājumu, savu vietu pasaulē un to, kā ar savu darbu darīt pasauli labāku, gaišāku. Visiem tā nepaveicas. Var būt pat dāsni atalgots darbs, bet īsti nav piepildījuma sajūtas. Protams, nauda ir ļoti noderīgs instruments, kas mums palīdz attālināties no nelaimēm sev, savai ģimenei, palīdz turēt kārtībā veselību. Taču tas nav galvenais mērķis, ja dari to, ko mīli.
Mācoties skolā, sapratu, ka man patīk staigāt uzvalkā ar šlipsi un būt nopietnam. Komercģimnāzija iemācīja, ka spēt sevi prezentēt publikas priekšā ir svarīgi. Tagad, atskatoties uz savu ceļu, smaidu un priecājos, kā viss ir iegrozījies. Man nebija jābrien caur purviem un jācenšas lauzt ceļu ar putām uz lūpām. Viss nāca dabiski. Protams, esmu ieguldījis darbu, bet tas nešķita grūts, jo darīju to, ko mīlu. Lai cik ļoti es būtu nosvīdis un pārguris, sirdī esmu absolūti piepildīts. Varu laimīgs iet gulēt, jo man ir gandarījuma sajūta. Īpaši pacilāts jūtos, ja bijusi iespēja dziedāt ansamblī. Kaut kas maģisks var atnākt pat stundā pie vokālā pedagoga: strādājam mazā klasē, un pēkšņi notiek kaut kas tāds, kas liek matiem sacelties, – atklāsme ne tikai skaņas, bet arī izpratnes ziņā.
Vai tiesa, ka jūsu balss skan arī televīzijas seriālos un reklāmās?
Ar to nodarbojos tikai nedaudz īsāku laiku, nekā dziedu operā. Mazajā Burvju flautā, kā jau dziesmuspēlē, man bija arī jārunā. Zarastro lomā bija baigi jādusmojas, es ar savu basa balsi piepildīju telpu, un kāds noteica: "Tev taču jāiet runāt radio!" Ja reiz cilvēkiem patīk, kāpēc gan to nedarīt? Pajautāju runas skolotājai Ainai Matīsai, vai ir kāda iespēja televīzijā vai radio strādāt ar mikrofonu. Viņa iedeva kontaktus SDI Media Latvia. Piezvanīju, aizgāju uz noklausīšanos, kur bija jāierunā dažāda veida fragmenti – no meksikāņu seriāliem, kriminālfilmām, bērnu un dokumentālajām filmām. Lai darītu šo darbu, ir daudz jāmācās. Nav vienkārši: austiņās klausos oriģināltekstu, ekrānā skatos filmu, rokās ir teksts un priekšā mikrofons. Tulkojums ir sinhroni jārunā virsū, sekojot filmas varoņu emocijām. Sāku ar meksikāņu seriālu Kaisle un vara. Tas noteikti nebija produkts, ko es izvēlētos skatīties, bet tā bija vērtīga pieredze. Turpināju ar turku un indiešu seriāliem un citiem žanriem.
Manu balsi izmanto arī Tantuki Production. Mūsu aktiermeistarības pasniedzējs Latvijas Mūzikas akadēmijā režisors Uģis Brikmanis gan ik pa laikam teica: "Tu man pārstāj tajos seriālos runāt! Beidz ilustrēt!"
Esmu ierunājis radio reklāmas, arī par gaidāmajiem iestudējumiem Latvijas Nacionālajā operā. Atšķirībā no filmām priekšā nav oriģināla, tāpēc intonāciju un interpretāciju kontrolēju pats. Strādāt ar mikrofonu man ļoti patīk. Vienu laiku pirms Operas izrādēm es biju tas, kurš pasaka, lai publika izslēdz mobilos telefonus.
Filmu tekstu ierunāšana ir darbs ne tikai pašam ar sevi un mikrofonu, bet arī ar partneri. Ir jāveido atgriezeniskā saite. Man ir bijis tas gods sastrādāties ar brīnišķīgām aktrisēm: Vitu Vārpiņu, Sandru Kļaviņu, Annu Klēveri, Gitu Rolmani, Aiju Dzērvi. Viena no biežākajām partnerēm šajā darbā ir kolēģe mūzikā Baiba Renerte, tāpat arī Ieva Cēbere un Zane Aļļēna. No katras es varu kaut ko iemācīties. Gribu izbaudīt šovbiznesu no visām pusēm.
Uz skatuves jūtaties kā zivs ūdenī vai cīnāties ar lampu drudzi?
Lampu drudzis nāk tad, kad neesmu sagatavojies vai nejūtos pietiekami drošs par to, ko esmu sagatavojis. Satraukums man ieslēdzās Lielās mūzikas balvas ceremonijā, kad biju jau sagatavojies aplaudēt kādai kolēģei, bet negaidīti tika nosaukts mans vārds. Bija jāvelk nost maska un jāiet uz skatuves, bet… ko lai saku?! Palīdzēja tas, ka ceremonija notika mūsu Operā, kur uz skatuves jūtos brīvi, jo tur ir darīts viss: tur esam vārtījušies pa zemi, cīnījušies, dziedājuši, runājuši, skrējuši, vienkārši bijuši kopā mūzikā un baudījuši arī klusumu. Uz skatuves, un it īpaši uz mūsu Operas skatuves, jūtos kā mājās.
Vai jūs interesē plaša starptautiskā karjera?
Mūzika, tāpat kā matemātika, ir universāla valoda. Visi ir pelnījuši baudīt mākslu, un mēs, mūziķi, esam pelnījuši sniegt šo baudu un siltumu cilvēkiem visā pasaulē. Mūzikai ir jāiet pāri robežām, pāri pieņēmumiem, aizspriedumiem un pāri laikam. Publika ir iemesls, kāpēc mēs tur esam. Lai baudītu mūziku kopā, lai sniegtu to tālāk.
Par kurām skatuvēm un lomām sapņojat?
Es varu sapņot, un sapņi ir, taču vairāk koncentrējos uz to, ko daru tagad. Sapnis ir dziedāt lielajos teātros – Milānas Teatro alla Scala un Ņujorkas Metropoles operā. Tā kā esmu izbaudījis skanējumu Oslo operā, ļoti gribētu tajā kaut ko nodziedāt, jo tur skan fantastiski. Milzīgi, biezi ozolkoka skaņu paneļi ir gan priekšā visiem balkoniem, gan ap kroņlukturi. Pat pašā augšā, kur knapi redz, kas uz skatuves notiek, ir labi dzirdams, kā skatuves darbinieki sarunājas savā starpā. Brīdī, kad uz skatuves runā vai dziedi, arī pats perfekti dzirdi vissīkākās nianses, jo skaņa uzreiz arī atgriežas. Momentā dzirdi mazākās kļūdas, kuras uzreiz vari izlabot.
Man tuvākais komponists ir Verdi, jo viņa mūzikā ir romantisms, cilvēciskums, iekšējā pasaule, ko mēs varam parādīt. Tāpēc mani interesē jebkura basa loma Verdi repertuārā. Labprāt atrastu sevī arī Figaro lomu Mocarta operā Figaro kāzas. Zinu, ka to varēšu, bet tas būs izaicinājums. Mani interesē lomas, kurās varu būt patiesāks. Makbetā Prāgas operā dziedāju Banko: tur bija īstas ciešanas, bailes un dusmas, ko varēju sajust sevī un parādīt publikai. Reizēm nemaz iepriekš nezinām, ka kaut kas tāds mūsos ir, bet, kad to atveram, lobām sevi kā sīpolu un atrodam tādu dziļumu, kas pirms tam nebija iedomājams. Piemēram, Kolēns bauda jautrību un mākslu bohēmiskā jauniešu kompānijā, un tad pienāk dzīves skarbās mācības, kas liek apstāties, padomāt, saprast un novērtēt to labo, kas dzīvē ir. Kaut vai tik vienkārša lieta kā ūdens, kad slāpst.
Jūtos pateicīgs par visu, kas man ir dots. Par balsi, saprašanu un muzikālo intuīciju. Savukārt pandēmijas laikā tieši darbs ar rokām un apziņa, ka es to māku, man deva milzīgu drošības sajūtu. Zināju: ja nevarēšu dziedāt, vienmēr būs iespēja nopelnīt grūtos laikos. Jo specifiskākas ir prasmes, jo labāk. Darbs ar rokām stiprina raksturu, un ir liels gandarījums redzēt metināšanas, frēzēšanas vai virpošanas augļus: salaboto virtuves katliņu, metāla mēbeli vai trūkstošo detaļu mašīnai. Par šo darba mācību pateicos tētim – metālapstrādes meistaram un uzņēmējam. Viņš man to ierādīja no agras bērnības, nostādīja rokas. Tāpēc saku: ģimene ir vissvarīgākā, tā mums no paša sākuma iemāca dzīves vērtības.
Man patīk arī gatavot ēst, kapāt dārzeņus, griezt, cept gaļu, un esmu pastrādājis par pavāra palīgu restorānā Neiburgs. Manā ziņā bija palīgdarbi un darbinieku pusdienas. Visgaršīgākais darbs ir rīvēt sieru. Man ļoti patika cept mazās, garšīgās bulciņas ar sīpoliem un ķiplokiem, kuras pasniedz pie zupas kopā ar zaļumu sviestu. Tur iepazītā vide un smaržas lika jūsmot par pavāra profesiju, taču garā auguma dēļ visas standarta virsmas man ir par zemu. Katru dienu mocījos ar muguras sāpēm.
Esmu ļoti laimīgs par visiem cilvēkiem, kas bijuši un ir manā dzīvē. Arī par tiem, par kuriem tajā brīdī nepriecājos. Visa pieredze ir laba, tā veido mūs par to, kas esam. Esmu daudz ieguvis pat no īsām sarunām. Man ir paveicies piedzimt Latvijā, kur jūtos audzis zaļā, auglīgā, lipīgā melnzemē. Veselīgā augsnē. Es dzīvoju dzīvoklī un ļoti novērtēju pastaigas. Kopā ar līgavu Emīliju Leiškalni bieži ejam uz Tīraines mežu, pļavām, kūdras purvu. Pēdējo Ziemassvētku naktī pēc ģimeņu pasākumiem sataisījām maizītes, paņēmām termosā tēju un gājām tajā ārprātīgajā putenī ārā. Nostaigājām līdz rītam, pļāpājām, baudījām dabu un to, ka esam divi vien un, kamēr visi pārējie ir mājās drošībā, mēs ejam piedzīvojumā.