Par viņu aizvadītā gada veiksmēm liecina arī Spēlmaņu nakts nominācijas, kurās atzinīgi novērtēti Elmāra Seņkova, Valtera Sīļa un Vladislava Nastavševa iestudējumi, ļaujot kandidēt uz gada režisora titulu, bet Kārlim Krūmiņam šogad uzticēta pašas balvu pasniegšanas nakts režija. Viņus visus veikli iespējams ievietot "jauno režisoru" kategorijā, kuri skatītājus ar savu darba stilu iepazīstinājuši neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro. Tomēr katram no viņiem ir savs, citādāks skatījums uz teātra valodu, aktuālo tematiku un misiju.
Kulturasdiena.lv piedāvā interviju sēriju ar jaunajiem režisoriem.
Kārļa Krūmiņa vārds šī gada Spēlmaņu nakts nomināciju sarakstā parādās pie gada aktiera titula. "Varbūt kādu dienu no manis iznāks režisors vai aktieris, bet tas pašlaik nav būtiskākais," viņš saka. Iepriekšējā sezonā režijā pievērsies nozieguma tematikas analīzei un debitējis Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē ar izrādi Mērfijs. Krūmiņa veidotie darbi ir spilgti un robežojas ar grotesku, apvienojot klasiskas un inovatīvas formas.
Kāds bija tavs ceļš līdz teātrim?
Tas zināmā mērā ir tāds kā veiksmes stāsts. Kad iestājos Kultūras akadēmijā studēt dramatiskā teātra režijas mākslu, man likās, ka es zinu, uz ko eju, bet, goda vārds, nezināju. Paldies Dievam, man neviens iestājeksāmenos neprasīja, cik profesionālā teātra izrādes esmu redzējis, tad mani visticamāk nemaz neuzņemtu.
Ar to gan nav jālepojas, bet uzaugu vidē, kur teātris nebija pārāk populārs. Tā bija standarta mikrorajona sabiedrība, kur pa vakariem iet pa kluso dzert aliņus un pīpēt, un tie, kuriem ir drusku mazāk saprāta, iekuļas nepatikšanās. Normāla urbāna jaunība, kad līst pa kaut kādiem graustiem un bēgt no policijas, liekas daudz saistošāk, nekā piespiedu kārtā iet uz teātri kopā ar skolasbiedriem. Atceros, ka vienreiz bijām uz Nacionālo teātri, kas tā bija par izrādi - es nezinu, bet lielāko daļu no tās nogulēju.
Kļūt par režisoru man ienāca prātā tāpēc, ka vidusskolā biju diezgan aktīvs dažādās jomās. Vienā brīdī pieslēdzos filmu veidošanai Annas ielā, pāris mēnešos uztaisījām vienu mazu filmiņu un piedalījāmies festivālā. 12. klasē taisīju žetonvakaru, kas sanāca lieliski, un man likās – es taču esmu dzimis režisors!
Man veicās nevis tāpēc, ka mani paņēma Kultūras akadēmijā, bet gan tāpēc, ka apguvu profesiju, kas mani saistīja, ieinteresēja. Tagad nodarbojos ar to, kas man tiešām patīk.
Kā no režijas studijām nonāci līdz aktīvam aktiera darbam?
Māras Ķimeles nopelns, ka tie, kas mācījās režiju, varēja arī spēlēt. Tehniskā puse ir tāda, ka mūsu kursam nebija piesaistīti aktieri. Tas nozīmē, ka visus režijas darbus taisījām viens ar otru, gribot negribot bija jāspēlē.
Paldies Mārai, kura no tādiem "bluķiem", kādi bijām no sākuma, varēja "izsist" kaut ko ārā. Tas, protams, nebija viegli ne viņai, ne mums, bet guvām ļoti dziļu izpratni par teātri un dzīvi. Tas bija vērtīgākais, ko četros studiju gados iemācījos. Jutu, kā mana personība caur teātri un spēlēšanu mainās, jo, pirms kāp uz skatuves, jātiek galā ar savu iekšējo pasauli. Ja neesi sadzīvojis ar kādiem kompleksiem, tad uz skatuves ar tiem sastopoties aizveries ciet.
Tu sevi uzskati par režisoru vai aktieri?
Domāju, ka esmu par jaunu, lai novilktu stingras robežas. Teātra aprindās pats sevi nemēdzu saukt ne par režisoru, ne aktieri. Uzskatu, ka esmu jauns, brīvi domājošs cilvēks, kuram patīk nodarboties ar teātri. Pašlaik sistēma ir pietiekoši vaļīga, jo pieļauj, ka tādām personām kā es ir iespēja tur uzturēties, pārbaudīt, dzīvot, eksperimentēt un mācīties. Varbūt kādu dienu no manis iznāks režisors vai aktieris, bet tas pašlaik nav būtiskākais. Tomēr vienmēr, kad taisu režiju, man labāk patīk spēlēt un otrādāk.
Nacionālajā teātrī strādājot pie izrādes Mērfijs režijas, tev bija iespēja darboties ar ļoti pieredzējušu un labu aktieru komandu. Kādu pieredzi šajā laikā guvi?
Tas bija visgarākais mēģinājumu process manā teātra pieredzē – trīs mēneši, apmēram 65 mēģinājumi. Mums izdevās saglabāt normālas darba attiecības, kas man liekas sasniegums, ja ņem vērā, ka esmu jauns un viņi ir jauni, bet jau pieredzējuši aktieri. Tas nozīmē, ka es "bumbiņu" visu laiku metu pie aktieriem, lai viņi domā un dara. Pats no malas ņēmu to, kas man patīk. Vēlāk procesā tā "bumbiņa" jau bija kaut kur pa vidu, un mēs diskutējām par to, kas un kā varētu būt, bet beigās aktieri varēja man ko ieteikt, bet es noteicu - jā vai nē, un viņi to akceptēja. Bija izveidojusies savstarpējā cieņa un respekts vienam pret otra darbu. Aktieri ļāva man pieņemt pat tos lēmumus, kas viņiem sākumā nelikās pareizi, ļaujot man darīt manu darbu. Tāds darba process ir ļoti labs, cilvēciski saprotams. Katrs dara savu darbu, palīdz un nekāpj viens otram uz galvas.
Man tā bija ļoti interesanta pieredze. Pirmo izrādes cēlienu taisīju ar ļoti precīzu, spilgtu dramaturģiju, kur viss ir sakārtots un novests līdz tādam stāvoklim, ka viss ir saprotams. Otrā daļa ir mistērija, kur neviens vairs uz paplātes neko nedod.
Kas ir tās tēmas, par kurām vēlies runāt veidojot izrādes?
Tās mainās. Nav tā, ka ir viena tēma, kuru visu mūžu vēršu vaļā. Pagājušajā sezonā man interesants likās noziegums. To daļēji apskatīju Mērfijā, Kolpertā (Kolperta kungs Ģertrūdes ielas teātrī – aut.) un arī Lielajā testamentā. Uz noziegumu man patika skatīties nedaudz atsvešināti, tāpēc neņēmu Dostojevska Noziegumu un sodu. Gribēju atvērt tieši atsvešināto skatu, kas man liekas aktuāls – kā mūsdienās skatāmies uz šo tēmu. Lai cik triviāli tas neizklausītos, visos portālos noziegums tiek atspoguļots kā kaut kas pilnīgi normāls. Es gribēju šo fenomenu atklāt uz skatuves. Kā ir, ja arī uz savu izdarīto skatāmies atsvešināti, līdzīgi kā uz citu nodarīto? Tā bija platforma sarunai. Kolperta kungā man sanāca to atspoguļot visprecīzāk, tīrāk attiecībā pret to, ko gribēju pateikt. Protams, ka tas ir teātris, bet, kad Valtera (režisora, aktiera Valtera Sīļa – aut.) tēls kāpj iekšā skapī nogalināt otru tēlu, skatītāji smejas. Cilvēku nogalina, bet mēs smejamies, jo viss ir atkarīgs no tā, kāda mērcīte ir apkārt tam saldējumam.
Pašlaik man gribās runāt par cilvēcību. Neskatīties uz cilvēkiem tik atsvešināti, bet personīgāk, varbūt intīmāk.
Kādas ir tavas attiecības ar skatītāju?
Man liekas, ka skatītājs ir gudrāks nekā par viņu dažreiz domā. Nedomāju, ka lielajās zālēs uz skatuvēm uzreiz ir jāpalaiž kaut kādi ultra intelektuāli darbi, bet tam jānotiek pamazām. Domāju, ka skatītājs arī to gribētu, kaut viņš to var neapzināties. Vajadzēt audzināt uztvert jaudīgāku, gudrāku un cilvēcīgāku materiālu, kas nav pops, ko varam skatīties televizorā no rīta līdz vakaram. Uzskatīt, ka to nevar sagremot, ir ļoti augstprātīgi.
Ir jāsaprot, ka skatītājs ir spējīgs saprast. Viņš vienkārši mazliet jāpieradina. Paļauties uz to, ka atnāks ideālā mērķauditorija un sapratīs visu no pusvārda, ir drusku utopiski. Jāsper solītis pretim. Nesaku, ka jāatdodas skatītājam un jāļauj diktēt noteikumus, bet jārespektē cilvēks, kurš ir atnācis, tāpēc parasti ģenerālmēģinājumā skatos nevis uz to, kas notiek uz skatuves, bet uz to kā skatītājs redzamo uzņem.
Vai mēdz eksperimentēt ar savu skatītāju?
Mērfijā drusciņ eksperimentēju. Nevarētu teikt, ka ar skatītāju, vairāk ar savu meistarību, it īpaši otrajā daļā. Man bija interesanti pavērot, cik daudz no tā, ko biju iecerējis, nolasa skatītājs, jo otrajā daļā pirmajās 20 minūtēs netiek pateikts neviens cits vārds kā "labdien". Cilvēki bieži vien vēroja ar interesi, ne visi uztvēra, bet mēģināju likt apakšā maksimāli precīzu dramaturģiju, lai skatītājam aizvien būtu interesanti. Vienai daļai, protams, nepatika, kas ir saprotams, it īpaši pēc pirmās daļas, kad skatītājs ir aizvests līdz tādam kā smieklu ārprātam. Liekas, ka cilvēkus visvairāk samulsināja nevis tas, ka kaut kas nebija saprotams, bet gan tas, ka forma bija tik krasi atšķirīga. Protams, skatītājs nav vainīgs pie tā, ka viņš kaut ko nenolasa, bet tas nenozīmē, ka viņam ir jāizdabā.
Sapņoju uztaisīt izrādi bez vārdiem - ne pantonīmu vai kustību izrādi, bet dramatisko teātri. Tas varētu būt iespaidīgs izaicinājums neiekrist uz rādīšanu, bet dramaturģiju uztaisīt tik spēcīgu, ka vārds uz skatuves nav nepieciešams.
Pašlaik man patīk ekspresīvs teātris, kaut kas spilgts, ekstraverts, ne ar reālpsiholoģisko nosvērtību un mieru. Tas ietekmē arī to, kādas izrādes man gribas redzēt, tāpēc man ļoti patika, piemēram, Griestiņa Makbets (režisora Normunda Griestiņa Makbets Nacionālajā teātrī – aut.). Uz skatuves notiek dramaturģiski sakārtots un pamatots vājprāts, bet pats svarīgākais – režisors atļaujas runāt brīvi. Tā mums ļoti pietrūkst. Esam iesprūduši tajā, kas ir pareizi un nepareizi. Mums ir problēmas ar brīvības sajūtu, daudz domājam par to, ko par mums padomās. No tā vajadzētu atbrīvoties.
Vai tava Spēlmaņu nakts režija arī būs ekspresīva?
Nē, mūsu radošajai komandai ir citi mērķi. Ja izrāde savā ziņā ir mākslinieka pašapliecināšanās, tad par Spēlmaņu nakti es domāju no praktiskāka skatu punkta. Pēdējos gadus, kad pats esmu bijis pasākumā, nevaru saprast, kāpēc tas ir jātranslē televīzijā. Liekas, ka Spēlmaņu nakts ir tiem cilvēkiem, kuri pārzina visus gaņģus un zina, kas notiek teātros, bet pie televizora var nomirt aiz garlaicības. Skatītājam no malas varētu būt tāda sajūta, ka viņš ir nonācis nepareizā ballītē. Ja paskatās ciparus, klātienē pasākumu vēro 600 – 800 cilvēki, bet pie televizora ekrāniem - 140 000, kuriem neko neizsaka tie iekšējie jociņi.
Gribētu Spēlmaņu nakti uztaisīt tā, lai skatītājam pie televizora ekrāna ir interesanti. Tā ir mana prioritāte. Sev un radošajai komandai uzstādīju mērķi popularizēt teātra mākslu Latvijā. Gribu, lai skatītājs sapratu, par ko ir stāsts. Daļai nav ne jausmas, piemēram, ar ko teātrī nodarbojas scenogrāfs, neko neizsaka tie vārdi un četras bildītes nomināciju nosaukšanas brīdī. Vēlos, lai tādam skatītājam pēkšņi kļūtu skaidrs, ko dara šādu profesiju pārstāvji, lai viņš ierauga kaut ko no teātra rašanās procesa. Gribu cilvēkus no ielas iesaistīt diskusijā par to, ko viņiem nozīmē teātris, noņemt Spēlmaņu naktij paštīksmināšanās pompu.