Ja vēl neesat bulgāru soprāna Soņas Jončevas fanu pulciņā, pienācis īstais laiks tam pievienoties. Ar ko viņa ir unikāla? Ar hipnotizējošu balss skaistumu, snieguma inteliģenci, nesamākslotu jutekliskumu un sievišķību. Soņa Jončeva ir viena no pieprasītākajām dziedātājām pasaulē, viņa uzstājas tikai labākajos teātros. Muzikālo izglītību māksliniece guvusi dzimtajā Plovdivā un Ženēvā, pēc tam mācījusies pie prominentā, ārkārtīgi prasīgā baroka mūzikas speciālista Viljama Kristi Parīzē.
Soņas Jončevas repertuārā ir baroka un garīgā mūzika, galvenās lomas itāļu, franču un krievu operās. Šajā sezonā viņa debitēs četrās operās, to vidū ir Džuzepes Verdi Dons Karloss Parīzē, Džakomo Pučīni Toska un Džuzepes Verdi Luīze Millere Ņujorkā, Vinčenco Bellīni Pirāts Milānā.
Dona Karlosa pirmizrāde, kura notiks 10. oktobrī un kurā Soņa Jončeva atveidos Elizabetes de Valuā lomu, ir Parīzes Bastīlijas operas jaunās sezonas galvenā intriga un lielākais kases grāvējs. Iestudējumu sagatavojuši Parīzes Nacionālās operas muzikālais vadītājs diriģents Filips Žordāns un viens no mūsdienu radikālākajiem režisoriem Kšištofs Varlikovskis. Verdi opera skanēs oriģinālajā piecu cēlienu versijā franču valodā.
Pirmizrādē dziedās superzvaigžņu sastāvs, kurā līdzās Soņai Jončevai būs vācu tenors Jonass Kaufmanis (Dons Karloss), latviešu mecosoprāns Elīna Garanča (princese Eboli), krievu bass Ildars Abdrazakovs (Filips II) un franču baritons Ludoviks Tezjē (Rodrigo). Visas biļetes uz izrādēm ar šo solistu ansambli ir pārdotas. 19. oktobrī Dons Karloss tiešraidē no Bastīlijas operas tiks demonstrēts kinoteātros visā pasaulē, un to varēs redzēt arī Splendid Palace Rīgā.
Decembrī turpat Bastīlijas operā Soņa Jončeva būs dzirdama Džakomo Pučīni Bohēmas jauniestudējumā, kuru veidos diriģents Gustavo Dudamels un režisors Klauss Gūts. Šī izrāde arī sola pārsteigumus – tās darbība risināsies kaut kur izplatījumā. 2017.–2018. gada sezonā Soņa Jončeva dziedās trijos Ņujorkas Metropolitēna operas uzvedumos, kuri tiešraidē būs skatāmi Rīgas kinoteātrī Kino Citadele: Toskā (27. janvārī), Bohēmā (24. februārī) un Luīzē Millerē (14. aprīlī). Bulgāru dziedātājas balss mūs fascinēs vēl ilgi. Berlīnē notikušajā intervijā KDi Soņa Jončeva pastāstīja par dzīvi un mākslu.
Vai dziedot ir iespējams domāt? Par ko jūs domājat uzstājoties?
Jā, protams, jūs vienmēr domājat. Uz skatuves mūsu pienākums ir koncentrēties un apjaust, kas notiek mums apkārt, ieklausīties mūzikā. Jums ir jāzina, kur ir gaisma, kādu pozīciju jūs ieņemat, kādas ir jūsu kustības, jo katra mazākā kustība nosaka nākamo. Ķermeņa valoda ir ārkārtīgi svarīga. Uzstājoties ir jādomā par simt lietām vienlaikus.
Uz skatuves es vienmēr jūtu adrenalīna pieplūdi. Man patīk mirkļi, kad apzinos, ka ir noticis kaut kas maģisks, bet to zinām tikai mēs – es un diriģents, es un mans partneris. Mēs esam profesionāļi un esam gatavi tam, ka uz skatuves var būt visādi atgadījumi, un mums ir jāreaģē tikpat zibenīgi kā ārstiem slimnīcā. Dažreiz, ja kaut kas noiet greizi, mums ir jāglābj izrāde.
Kā jūs tiekat galā šādās ārkārtas situācijās?
Nekad nav jāizrāda uztraukums – jāreaģē aukstasinīgi. Jebkuru situāciju var mēģināt apspēlēt un atrast risinājumu. Reiz Madridē izrādē Dons Paskvāle man bija apspīlēts kostīms, es izskrēju uz skatuves, partneris mani apskāva, un kleita atpogājās. Es biju gandrīz kaila, taču man bija jāpabeidz operas otrais cēliens, un es tiku ar to galā. Daudz sliktāk, ja kaut kas notiek ar balsi. Mēs esam kā sportisti: ja piedalies maratonā un gūsti traumu, tu nevari skriet tālāk.
Vai jūtat, ka balss jums pilnīgi pakļaujas? Vai jūs spējat to pārvaldīt un kontrolēt visās situācijās?
Nē, noteikti nē. Jums nekad nav pilnīgas kontroles pār savu balsi, jo tās skanējums ir atkarīgs no hormonu sajaukuma ķermenī. To nevar pārvaldīt un ietekmēt. Tas ir tāpat kā teikt – es pilnībā kontrolēju savus sirdspukstus. Tas nav iespējams.
Dziedātāji pavada ilgus gadus, mācoties, kā strādāt ar savu balsi dažādās situācijās un stāvokļos, kurus nosaka mūsu ķermenis un veselība. Katru reizi ir jāatrod pareizais, tajā brīdī piemērotākais veids, kā dziedāt. Kad biju mātes cerībās, es atradu vienu veidu, pēc dēla piedzimšanas – pavisam citu, jo balss mainās. Mēs esam kā jogi, kuri vienmēr ieklausās savā ķermenī.
Mums palīdz intuīcija, pieredze, zināšanas par vokālo tehniku un ķermeni. Ja izrādē notiek kaut kas negaidīts, jums ir jādomā ne tikai par to, kā glābt situāciju, bet arī par sevi un savu nākotni. Ja pēkšņi uz skatuves nejūtaties labi, bet tik un tā cenšaties atdot sevi visu, tas var radīt problēmas nākotnē, pēc tam jums būs grūti turpināt un atgūties. Dziedāšana nav tikai viena izrāde vai viens koncerts. Mums ir jādomā, kā šodien strādāt tā, lai mēs būtu spējīgi uzstāties arī pēc divdesmit gadiem un ilgāk, ja tāda būs Dieva griba.
Cik ilgi jūs vēlētos dziedāt?
Tik ilgi, kamēr manī būs šī kaisle. Kad māksliniekam uz skatuves pazūd dzirksts, kļūst skumji. Šādu brīdi nevēlos piedzīvot ne es, ne jūs, ne publika. Katru reizi, pirms kāpju uz skatuves, izjūtu prieku. Man no skatuves nekad nav bail. Esmu pārliecināta par to, ko daru, un apzinos, ka šī ir dzīvā māksla. Neatkarīgi no tā, cik labi esam sagatavojušies, uz skatuves vienmēr var notikt kaut kas negaidīts, neesam pasargāti no kļūdām, tāpēc labāk neuztraukties un nebaidīties.
Esmu uz skatuves kopš sešu gadu vecuma. Vispirms spēlēju klavieres, pēc tam strādāju televīzijā. Jaunībā biju kautrīga, un man bija jāpierod pie skatuves, pie tā, ka man tiek pievērsta uzmanība. Sākumā man šķita – tas ir par daudz! Nebija viegli sevi pārliecināt, ka man nav jābūt kautrīgai, ka man ir jāatveras un jādzied.
Kā jums izdevās sevi pārliecināt?
Tas nāca ar gadiem, es daudz ar sevi strādāju. Skatuves māksliniekiem ir vērtīgi paskatīties uz sevi no malas un izpētīt savu priekšnesumu videoierakstus. Skatieties un analizējiet, ko un kā jūs darāt! Mēs dzīvojam laikmetā, kad viss tiek filmēts, un man bija iespēja sevi pētīt, lai saprastu, ko es daru labi vai slikti, kā es dziedu, kā kustos, kā man pietrūkst, ko varu izdarīt pārliecinošāk. Paškritika mums ir noderīga.
Jums ir laba, pamatīga izglītība. Esat mācījusies Plovdivā un Ženēvā, pēc tam – pie slavenā senās mūzikas speciālista Viljama Kristi, ar kuru esat spilgti izpaudusies baroka repertuārā. Kā darbs ar Viljamu Kristi palīdz jums dziedāt Verdi, Pučīni un citu komponistu mūziku – visu to, ko izpildāt pašlaik?
Tas ļoti palīdz. Kad sāku strādāt ar Viljamu Kristi, biju pavisam jauna. Šī pieredze pilnībā mainīja manu priekšstatu par operu, balsi un stilu, jo tolaik neko nezināju par baroka mūziku. Es atceros, kā Viljams Kristi paņēma mani aiz rokas, atveda uz mēģinājumu telpu un mēs sākām nodarbības. Viņš man mācīja elpot – nevis tehniski, bet muzikāli, un tas ir tik svarīgi. Elpot mūzikas ritmā – es to vienmēr atceros un daru. Viljams Kristi man mācīja, kā modificēt balsi, lai veidotu barokam atbilstošu skaņu un treļļus; to es pašlaik vairs neizmantoju, jo treļļi baroka mūzikā un bel canto ir atšķirīgi. Viljams Kristi daudz stāstīja par to, kā dziedātājam ir jāuzvedas uz skatuves, kādai ir jābūt ķermeņa valodai.
Spilgti atceros kādu ģenerālmēģinājumu ar Viljamu Kristi. Es biju uz skatuves, man aiz muguras – orķestris. Man priekšā – skatītāju pilna zāle. Uz kādu brīdi Viljams Kristi apturēja mēģinājumu un teica orķestra mūziķiem: "Tagad es nediriģēšu, un jūs sekosiet Soņai un viņas ķermenim." Un orķestris tiešām sekoja man, mana ķermeņa izteiksmei un kustībām – dziedot es diriģēju orķestri, stāvot pret mūziķiem ar muguru. Tā bija brīnišķīga mācība – es sapratu, ka no manis ir atkarīgs tik daudz. Man nav diriģēšanas ambīciju, taču apzinos, ka katrā priekšnesumā es ar savām kustībām, savu elpu sūtu signālus diriģentam un viņš tos nodod orķestrim.
Darbs ar Viljamu Kristi iemāca būt disciplinētam. Tev ir daudz jāmācās, daudz jālasa, daudz jāzina par stilu, komponistiem un viņu darbiem. Viljams Kristi mums uzdeva daudz mājasdarbu. Man tas patika, jo esmu ziņkārīga.
Viljams Kristi esot ārkārtīgi prasīgs, strikts pedagogs un diriģents.
Katru reizi, kad runāju par Viljamu Kristi, kāds iebilst: "Viņš ir tik bargs un nežēlīgs! Viņš kļūst nikns, ja viņam kaut kas nepatīk vai nenotiek tā, kā viņš vēlas!" Es atbildu: "Jā, iespējams, taču mana pieredze ar viņu ir bijusi pavisam citāda." Protams, viņš ir nepiekāpīgs un prasīgs – par baroka stilu un balsīm viņš zina visu. Ar mani Viljams Kristi vienmēr bija laipns. Viņš man sacīja: "Dari, ko vēlies, paļaujies uz intuīciju, atbrīvojies, un mēs ar orķestri tev sekosim." Es to novērtēju, esmu pateicīga par brīvības sajūtu, kuru viņš man sniedza. Šo brīvību cenšos sevī nosargāt.
Nevienam nav tiesību ievietot tevi būrī, lai gan mūsu jomā ir cilvēki, kuri vēlētos to izdarīt, – diriģenti, režisori un citi. Viņi tev liek justies tā, it kā tu būtu iesprostots. Dažreiz skatuves partneris tev paziņo: «Es nevaru izdarīt šo, es negribu darīt to», tad viņš nostājas tev priekšā un dzied pats sev, nevis spēlē kopā ar tevi. Tā gadās.
Šogad esat izdevusi baroka mūzikas albumu ar Georga Frīdriha Hendeļa operu ārijām. Vai nebija grūti atgriezties šajā repertuārā pēc vairāku gadu pārtraukuma?
Es sev jautāju: vai joprojām varu dziedāt šo mūziku. Kad ierakstīju Hendeļa albumu un sniedzu dažus koncertus ar šo programmu, sajūta bija tāda, it kā es nekad nebūtu beigusi dziedāt šo mūziku. Galvenais, ka tu zini pieeju šim repertuāram. Tu zini, kā to pareizi interpretēt. Esmu pianiste un protu lasīt partitūru. Katra komponista partitūra ir jāinterpretē citādi: nevar spēlēt Mocartu tāpat kā Bahu. Nevar spēlēt Dvoržāku tāpat kā Bēthovenu. Katram komponistam ir sava pasaule, kurai jums ir jāpiemeklē atslēga. Esmu pietiekami nobriedusi, lai atrastu pareizās atslēgas.
Vai jūs joprojām spēlējat klavieres?
Jā, spēlēju, kad mācos jaunas partijas. Varu būt pati sev pedagoģe un pianiste repetitore. Tas man palīdz ļoti ātri iemācīties lomas.
Cik ātri?
Parasti iemācos jaunu lomu četrās piecās dienās. Tas nav labi, jo vienmēr visu atstāju uz pēdējo brīdi.
Vai dziedātājiem ir jāuzņemas risks lomu izvēlē?
Ja kāds jums sola zelta kalnus un piedāvā partiju, kas neatbilst jūsu balsij, tam nav jāpiekrīt. Šis risks neattaisnosies. Jūs izpildīsiet šo lomu, salūzīsiet un vairs nebūsiet spējīgs dziedāt. Ja esat pārliecināts par saviem spēkiem, piedāvātā loma piestāv jūsu balsij un jūs aicina pēdējā brīdī aizstāt kādu dziedātāju, jūs varat piekrist, jo droši zināt, ka šajā gadījumā vinnēsiet. Es to ieteiktu katram dziedātājam. Ar vienu nosacījumu – jums ir jāapzinās, uz ko ejat.
Esmu uzņēmusies šādu risku, un pēdējos gados tas ir palīdzējis manai karjerai. Tagad man ir brīvība izvēlēties, kādos teātros, ar kādiem kolēģiem un ko es vēlos dziedāt, es pati veidoju savu repertuāru. Esmu pierādījusi pasaulei, ka nebaidos pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību. Tas nav tas pats kā domāt: "Ak, es esmu vislabākā!", nē, tas nozīmē būt profesionālai un skaidri zināt, kas tu esi un ko spēj izdarīt.
Vai jums savā profesijā vēl ir kādi sapņi?
Es vienmēr sapņoju! Man ir tik daudz muzikālu sapņu. Es vēlos tik daudz. Vēlos izpausties daudzpusīgā repertuārā, dziedāt baroka mūziku, Pučīni un Verdi. Cenšos saprast, kā veidot karjeru tā, lai vienmēr saglabātu augstāko priekšnesuma kvalitāti. Šajā sezonā debitēšu operās Dons Karloss, Toska, Luīze Millere un Pirāts. Vēlāk gribētu dziedāt Trubadūru, no franču repertuāra – Masnē Manonu. Pēc tam arī Pučīni Manonu Lesko, tā ir fantastiska mūzika un skaista loma. Gribētu izmēģināt spēkus slāvu mūzikā.
Mani interesē kamermūzika. Esmu sākusi ar Polīnas Viardo un Klāras Šūmanes dziesmām. Nesen klausījos Pučīni brīnišķīgās dziesmas. Es vēlētos izpildīt Pučīni un Debisī dziesmu programmu, jo viņi viens otru iedvesmoja. Viņiem bija abpusējas simpātijas. Kādu dienu es gribētu nodziedāt Verdi Rekviēmu.
Kāds ir jūsu neprātīgākais sapnis?
Ha-ha-ha! Mūzikā?
Mūzikā un dzīvē!
Neprātīgākais sapnis?! Es neesmu neprātīga. Nē, esmu gan. Manī sadzīvo tik daudz īpašību. Savā profesijā vēlos turpināt iesākto un sasniegt savus mērķus. Es gribētu dziedāt džezu, es gribētu dziedāt seno mūziku – Džakomo Karisimi, Klaudio Monteverdi, Jakopo Peri. Mani interesē šis repertuārs, taču šis ir diezgan neprātīgs sapnis, jo mans tuvāko gadu kalendārs ir pilns un es nezinu, kā tajā varētu "iespraust" šo mūziku, mums ir rūpīgi jādomā, ko un kādā secībā dziedāt, tas ir nepieciešams vokālajai veselībai un ilgtspējai.
Jūs dziedājāt džezu, pirms kļuvāt par opermākslinieci?
Jā, dziedāju popmūziku un džezu, taču drīzāk tie bija tikai centieni, es to darīju savam priekam. Nekad nebiju plānojusi veidot karjeru popmūzikā, jo tas neatbilst manam raksturam. Taču mans brālis ir īstenojis sapni un kļuvis par slavenu rokmūziķi Bulgārijā. Pēc tam viņš arī pārslēdzās uz klasiku, un tas bija labs lēmums.
Kas jums patīk džezā?
Mani sajūsmina kanādiešu dziedātājas un pianistes Daienas Krolas balss un uzstāšanās maniere. Viņa dzied zemā balsī un dara to ļoti jutekliski. Man patīk zemās balsis, tās ir ekspresīvas un sievišķīga spēka piepildītas. Mājās mēs klausāmies visdažādāko mūziku, es varu uzdejot ar savu dēlu Mateo. Es vienmēr priecājos, ja ir iespēja pabūt mājās. Man nepatīk iet uz skaļām vietām. Kad esmu Berlīnē, vienmēr apmeklēju koncertus filharmonijā.
Mans vīrs ir no Venecuēlas, un mājās mēs bieži klausāmies latino mūziku, pēdējā laikā – bolero. Es gribu, lai mūsu dēls pierod pie šīs mūzikas, kurā var sajust savas saknes, uzzināt kaut ko par sevi un savu izcelsmi. Es klausos franču elektroniskās mūzikas grupu Daft Punk, Lučo Dallu un Žaku Brelu. Dievinu dziedātāju Šadē.
Kur jūs dzīvojat?
Mums ir dzīvoklis Berlīnē un māja Šveicē – ezera krastā netālu no Ženēvas, mazā ciematā Senlivrā. Tur es varu sēdēt uz terases, meditēt un mācīties jaunas lomas.
Kā jums izdodas tik veiksmīgi sabalansēt savu privāto un profesionālo dzīvi?
Pēc bērna piedzimšanas jūs strādājat vēl aktīvāk nekā pirms tam.
Viss notiek dabiski. Šķiet, es neko nemēģinu speciāli līdzsvarot. Centos pieradināt sevi pie domas, ka sievietei pēc bērna piedzimšanas rodas īpaša enerģija un viņa patiešām spēj izdarīt vairāk. Man bijā jāiemācās, ko nozīmē būt mātei un dziedātājai, būt sievietei, kura rūpējas par mājas lietām, taču neaizmirst par karjeru.
Kas jūs iedvesmo opermūzikā?
Man patīk viss, ko ir darījusi Mirella Freni. Mani fascinē viņas personība un tas, kā viņa būvēja savu karjeru. Mirella Freni ir ideāls piemērs mums visiem – viņa nekad nekļūdījās lomu izvēlē, nepiekrita partijām, kuras nebija piemērotas viņas balsij. Kaut gan esmu pārliecināta, ka viņai tika izteikti visvilinošākie piedāvājumi.
Mani joprojām pārsteidz, cik viegls un nevainojams bija Lučāno Pavaroti balss skanējums. Viņš atvēra muti, un plūda mūzika. Viņa dziedājumā nebija jūtama ne mazākā piepūle. Kā man teica Viljams Kristi, labs dziedātājs ir tas, kurš liek klausītājiem noticēt, ka dziedāt ir viegli. Es vienmēr esmu vēlējusies būt tāda dziedātāja. Cilvēkiem nav jāredz, ka es cīnos un cenšos, – viņiem ir jābauda mūzika. Man ir jārāda ilūzija, ka tas ir viegli. Tieši tā, kā to darīja Pavaroti.
Mani iedvesmo Marija Kallasa. Jā, viņai bija fantastiska balss un fantastiskas iespējas, taču mani visvairāk saista Marijas Kallasas godbijīgā pieeja mūzikai – viņa ar vislielāko cieņu izturējās pret to, kas ir rakstīts partitūrā, pret ritmu, melodiju, tekstu. Viņa elpoja līdzi mūzikai. Man patīk arī Renāta Tebaldi. Es klausos visu – Andželu Georgiu, Annu Ņetrebko. Turpinu sevi izglītot.
Vai primadonnai mūsdienās ir jābūt nelokāmai? Vai mēdzat uzvesties kā dīva?
Dziedātājai ir jābūt spēcīgai kā Angelai Merkelei un Hilarijai Klintonei un sievišķīgai kā vissmalkākajai kurtizānei. Sabiedrībā sievietes tiek uzskatītas par vājo dzimumu, un es ticu, ka mēs neesam stiprākais dzimums, jo mums tomēr ir vajadzīgs vīrietis, kurš par mums rūpējas. Taču esmu pārliecināta, ka sievietei, kura veiksmīgi veido karjeru un spēj dzīvē tālu tikt, ir jābūt spēcīgai, apburošai, inteliģentai, gudrai un pietiekami asai. Sievietei ir jābūt jūtīgai, jutekliskai, laipnai. Viņai ir jāzina, kā komunicēt ar cilvēkiem, kā sarunāties, jāpārvalda valodas.
Es neesmu dīva un nedomāju, ka kāda no manām kolēģēm ir dīva, mums vienkārši ir jāprot sevi aizstāvēt, kad tas ir nepieciešams. Šī profesija to pieprasa, citādi mēs sabruksim.
Kā jūtaties, piedaloties mūsdienīgos iestudējumos?
Mani mulsina, ja uz skatuves tiek pārnesta ikdienas pelēcība. Ja mēs to redzam ielās, kāpēc mums tas būtu jāredz teātrī? Tas nav vajadzīgs. Mēs to visu tāpat zinām un saprotam. Dodoties uz teātri, jūs vēlaties ieraudzīt kaut ko citu, piekļūt citam enerģijas avotam.
Jūs dodat priekšroku klasiski skaistām izrādēm?
Esmu atvērta visam. Man ļoti patika Villija Dekera iestudētā Traviata, kurā es dziedāju Ņujorkas Metropolitēna operā. Šajā izrādē ir precīzi koncentrēts Verdi darba vēstījums – Violetas Valerī stāsts par viņas mīlestību, kaisli, nevainīguma brīžiem, slimību un nāvi. Šajā iestudējumā jūs saprotat visu, kas jums būtu jāsaprot par Traviatu.
Man kā aktrisei tā bija vislabākā pieredze uz skatuves, es varēju atklāt viņas stāstu psiholoģiski un filosofiski detalizēti. Violetas loma ir man asinīs. Es zinu galvenās varones prototipa Marijas Diplesī stāstu, it kā tas būtu mans dzīvesstāsts. Man patīk, ja izrāde ir kopdarbs ar režisoru, un nepatīk, ja man uzspiež tēlu, kas man ir svešs.
Ko jūs sagaidāt no darba ar režisoru?
Režisoriem nav viegli strādāt ar soprāniem: mēs vēlamies, lai mūs ieved izrādes pasaulē, vēlamies, lai režisori mūs provocē ar idejām, tajā pašā laikā gribam, lai viņi iedvesmojas no mums, no mūsu pašu rakstura un personības. Lai ņem idejas arī no mums! Gatavojoties katrai lomai, es klausos mūziku un mēģinu iedziļināties stāsta niansēs. Tēlojot es cenšos būt dabiska, saglabāt kaut ko no sevis un pievienot to, ko iesaka režisors. Man patīk, ka režisors būvē personāžu kopā ar mani.
Man bija neaizmirstama sadarbība ar režisoru Dmitriju Čerņakovu, kad 2016. gada pavasarī Garnjē pilī Parīzē iestudējām Pētera Čaikovska Jolantu, kas saskaņā ar komponista ieceri tika demonstrēta vienā vakarā ar baletu Riekstkodis. Darbs bija tik intensīvs, ka naktīs nevarēju gulēt. Dažreiz mēģinājumos mēs visi raudājām – tas bija tik emocionāls process, būtībā kolektīvās terapijas seanss. Visiem dziedātājiem un tiem, kuri interesējas par operas režiju, iesaku apmeklēt Dmitrija Čerņakova mēģinājumus – jūs atklāsiet pavisam citu operas pasauli. Viņš ir cilvēks no nākotnes un redz lietas, kuras mēs vēl neesam spējīgi saskatīt.
Viena no jūsu vizītkartēm ir Violeta Valerī Traviatā. Kāda ir jūsu pieeja lomai, kuru visi tik labi pazīst?
Es vienmēr domāju par pašu Džuzepi Verdi un viņa iecerēm. Viņš bija teātra cilvēks, kurš savos darbos precīzi izvēlējās krāsas, vārdus, arī klusuma brīžus. Es allaž cenšos atrast būtiskas pieturvietas tekstā, kas palīdz klausītājiem saprast, kāpēc Violeta ir tik īpaša sieviete – tik spēcīga, drošsirdīga, trausla un slima – un kāpēc tieši tagad viņa iemīlas pirmo reizi mūžā. Es viņu saprotu.
Marija Diplesī joprojām fascinē cilvēkus – jūs vienmēr ieraudzīsiet ziedus pie viņas kapa Monmartrā. Viņa ir sieviete, kura nav ierakstījusi nevienu albumu, nav piedalījusies fotosesijās un nav sniegusi nevienu interviju!
Latvijas publika jūs iepazina, kad pirms diviem gadiem dziedājāt Otello jauniestudējumā Metropolitēna operā kopā ar Aleksandru Antoņenko, šo izrādi redzējām kino tiešraidē. Kādi ir jūsu iespaidi par darbu ar Latvijas tenoru?
Viņš bija lielisks un dabisks. Pašā pirmajā mēģinājumā viņš teica: "Esmu Saša no Rīgas! Mēs ar tevi dziedāsim kopā!" Viņš bija labs partneris. Laipns kolēģis, fantastisks profesionālis.
Drīz Parīzē debitēsiet operā Dons Karloss. Šai pilsētai ir veltīts jūsu pirmais soloalbums. Parīzei ir īpaša loma jūsu dzīvē?
Jā, šeit viss ir sācies. Parīzē un citur Francijā esmu debitējusi daudzās sev nozīmīgās lomās. Francija bija pirmā, kas man noticēja. Jāpiemin studijas pie Viljama Kristi, uzstāšanās Ēksanprovansā, Šatlē teātrī Parīzē, Lilles operā, Parīzes Komiskajā operā, Bastīlijas operā un citur. Tas bija pamatīgs tramplīns.
Jūs esat leģendārā modes mākslinieka Azedīna Alaijas mūza un bieži esat redzama viņa veidotajos tērpos. Kā jūs iepazināties?
Mūs pirms dažiem gadiem iepazīstināja tenors Vitorio Grigolo, ar kuru tolaik dziedāju operā Lučija di Lammermūra Parīzē. Kādu dienu viņš man teica: "Es eju vakariņās pie Azedīna Alaijas. Varbūt vēlies pievienoties?" Mēs aizgājām kopā, un tā es satiku visjaukāko cilvēku pasaulē. Azedīnam Alaijam ir silta sirds, viņš ir laipns, viņš gatavo ēdienu visiem saviem viesiem. Viņa mājās pulcējas mākslinieki un aktieri. Tā ir unikāla iespēja satikt viņus nepiespiestā gaisotnē, kurā var runāt par mākslu un dzīvi.
Laiku pa laikam, kad man kaut ko vajag, Azedīns Alaija atsūta man kastes ar tērpiem. Es lietoju viņa smaržas. Esmu parfīmu fane! Dažreiz mainu tos divas reizes dienā. Vai esat dzirdējis par vairākus gadsimtus sena itāļu zīmola Santa Maria Novella aromātiem no Florences? Iesaku! Mani aizrauj piesātinātas arābu smaržas. Kad esmu Dubaijā, vienmēr iegādājos visas šīs pudelītes. Man ir visi Bvlgari un Dior parfīmi.
Kuri dizaineri jums vēl patīk?
Man patīk Dior tērpi. Pēdējā laikā izvēlos Escada kleitas, kurām ir labs siluets, – tās izskatās vienkāršas, taču ir seksīgas, sievišķīgas. Tieši to es meklēju gan dzīvē, gan uz skatuves.
Kur ir svarīgāk būt pievilcīgai – dzīvē vai uz skatuves?
Kad esat uz skatuves, jums ir jāizstaro seksapīls, no tā nevajag baidīties. Jūs darāt visu, lai jūsos iemīlētos gan partneri, gan publika. Tas notiek dabiski, un tajā nav nekā slikta. Jums ir jābūt šādai aurai, sauciet to par harismu. Visi skatuves mākslinieki vēlas būt ar to apveltīti.
Jūs vienmēr esat valdzinoša. Vai jūsu vīrs nekļūst greizsirdīgs?
Nē! Viņš ir gudrs, es pat teiktu – vieds. Greizsirdību viņš uzskata par vājuma pazīmi. Tam nav nozīmes, ja tu kādu patiesi mīli un jūtas ir abpusējas. Esmu daudz greizsirdīgāka nekā viņš, jo neesmu tik gudra. Ha-ha-ha! Dažreiz cenšos skatīties uz lietām un uztvert pasauli kā viņš. Viņš ir mierīgs un pārliecināts par savām jūtām, par mūsu mīlestību un ģimenes stiprumu. Mums ir viss, un mums ne no kā nav jābaidās.
Kas dzīvē jūs dara laimīgu?
Mana dēla smaids. Esmu laimīga, kad redzu savu dēlu un vīru guļam kopā. Es to piedzīvoju šodien pēcpusdienā, un tas bija skaistākais skats pasaulē.
Dons Karloss
Diriģents Filips Žordāns, režisors Kšištofs Varlikovskis
Tiešraide no Parīzes Bastīlijas operas
Kinoteātrī Splendid Palace 19.X plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 20–23
***
Soņa Jončeva
Dzimusi 1981. gada 25. decembrī Plovdivā Bulgārijā
Studējusi klavierspēli un dziedāšanu Nacionālajā mūzikas un dejas skolā Plovdivā, pēc tam – klasisko vokālu Ženēvas konservatorijā
Papildinājusi zināšanas ievērojamā muzikologa, pedagoga un diriģenta Viljama Kristi izveidotajā Jauno dziedātāju akadēmijā Le Jardin des Voix Parīzē
2010. gadā ieguvusi pirmo vietu Milānā notikušajā Plasido Domingo rīkotajā jauno dziedātāju konkursā Operalia
Uzstājas Parīzes Nacionālajā operā, Londonas Karaliskajā operā, Milānas Teatro alla Scala, Vīnes Valsts operā, Berlīnes Valsts operā, Berlīnes Vācu operā, Bavārijas Valsts operā Minhenē un Ņujorkas Metropolitēna operā
Viņas repertuārā – senā un baroka mūzika (Henrijs Pērsels, Klaudio Monteverdi, Žans Filips Ramo, Georgs Frīdrihs Hendelis, Džovanni Batista Pergolezi), galvenās lomas Volfganga Amadeja Mocarta, Vinčenco Bellīni, Gaetāno Doniceti, Džuzepes Verdi, Pētera Čaikovska, Džakomo Pučīni, Šarla Guno, Žaka Ofenbaha un Žila Masnē operās
Soņas Jončevas ierakstus izdod kompānija Sony Classical
Soņa Jončeva līdzās operzvaigznēm Jonasam Kaufmanim un Plasido Domingo ir Šveices pulksteņu ražotāja Rolex seja
Precējusies ar venecuēliešu diriģentu Domingo Indojanu, viņi audzina trīs gadus veco dēlu Mateo
Informācija: sonyayoncheva.com