Ar dokumentālo īsfilmu Viktors un nakts šogad Andrejs Verhoustinskis debitēja kinorežijā, bet vakar kinoteātrī Splendid Palace pirmizrādi piedzīvoja dokumentālā filma Īvāns, kurai viņš ir gan režisors, gan panteiski lirisko kadru autors, kas gada garumā uzņemti Daiņa Īvāna dzimtas mājās Īvānos. Verhoustinskis sadarbībā ar scenāristi Noru Ikstenu un komponistu Jēkabu Nīmani radījis sarežģītu un emocionālu portretu.
Filmas pēdējā kadrā viņš izplestām rokām uz muguras guļ ūdenī. Kādu brīdi sastindzis. Tad savicina rokas un aizpeld (vai aizlido) no sava neredzamā "krusta". Daiņa Īvāna patiesums un godīgās atbildes filmā brīžiem uzdzen tirpas. Viņš neslēpj, ka nezina, ja laiku patītu atpakaļ, vai otrreiz rīkotos tieši tāpat. Pārāk daudz viņa sabiedriskā dzīve un piederēšana visai tautai ir prasījusi viņa paša dzīvei un tuviniekiem.
"Dainim ir svarīgas četras lietas - tauta, zeme, valsts un ģimene. Man tas ir ļoti saprotami," saka Andrejs Verhoustinskis. "Runājām ar tiem, ar kuriem Dainis Īvāns tiekas joprojām. Filmā diezgan daudz runā Jānis Škapars, viens no tā laika Daiņa cīņubiedriem un draugiem līdz mūsdienām, arī Sarmīte Ēlerte," intervēto atlases principu paskaidro režisors.
No 10. novembra filma Īvāns skatāma Splendid Palace repertuārā, no 16. novembra - visā Latvijā (pirmie seansi Aizkrauklē, Subatē, Madonā un Ropažos). Filmas mājaslapa: www.ivansfilma.lv.
Esi operators otrajā paaudzē. Tavs tēvs Dmitrijs Verhoustinskis strādāja Rīgas kinostudijas kinohronikā. Cik lielā mērā tēvs ietekmēja faktu, ka arī tu pievērsies operatora mākslai?
Vidusskolas laikā praksē jau strādāju pie tēva par asistentu. Tā visa filmas smarža un kameras, tas viss man patika. Tas noteikti bija viens no iemesliem, kāpēc aizgāju pa šo ceļu. Nebija tā, ka man tēvs ņēma un dikti mācīja. Viņš diezgan agri nopirka VHS videokameru, un es varēju vienkārši kaut ko filmēt. Citi teica, ka diezgan labi sanāk.
Esi arī pasniedzējs. Kādā lekcijā (vimeo) studentiem mini divus piemērus, kā dokumentālists var tuvoties realitātei, - Andra Gaujas Ģimenes lietās manipulē ar realitāti un varoņiem, bet Ivara Selecka Šķērsielu raksturo kā "ļoti vienkāršu, godīgu vērojumu". Kur tu atrodies kā dokumentālists starp šiem diviem pretpoliem?
Ja runājam par dokumentālo kino, pilnīgi noteikti es tajā esmu vērotāja pozīcijā. Varu izprovocēt varoni uz kaut ko vai sarunāt, kas man vizuāli liekas vajadzīgs filmā, bet tikai tad, ja tas varonim būs pieņemams un viņš to darīs. Nemēģināšu filmu būvēt ar kaut kādiem spekulatīviem līdzekļiem. Bet es nekādā gadījumā neuzskatu, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš. Bet spēles kino es pilnīgi mierīgi varu ar visu ko spekulēt, jo tas ir mans skatījums.
Ja cilvēks sāk raudāt, vai, tavuprāt, kamera ir jānovērš? Vai dokumentālista ētikas jautājums tevi nodarbina?
Tas katram pašam jāizšķir. Mans skolotājs Kalvis Zalcmanis stāstīja par savu pieredzi. Viņi bija taisījuši filmu par kolhoza Lāčplēsis priekšsēdētāju Edgaru Kauliņu, un viņš bija aizbraucis uz kapiem pie tēva un sācis raudāt. Kalvis - priecīgs. Varonim ir īsta, dziļa emocijas izpausme, un viņš filmē. Vēlāk Zalcmanim dzīvē tas esot nācis atpakaļ. Viņi kopā ar Ansi Epneru taisījuši filmu Es esmu latvietis - par latviešiem dažādās pasaules vietās, Kalvja tēvs bija emigrējis un nomiris ārzemēs. Zalcmanis pirmoreiz bija nonācis pie tēva kapa, viņš raud, Epners paņem kameru un viņu filmē. Tas katram pašam ir jāizšķir, kurā brīdī tu kameru ieslēdz un kurā - varbūt arī neslēdz.
Ja runājam plašākā nozīmē - vai iznāk praksē saskarties ar dokumentālista ētikas jautājumu?
Noteikti. Es par to diezgan daudz domāju. Tāpēc es esmu pateicīgs saviem filmu varoņiem, ka viņi ielaiž mani savā dzīvē. Jo faktiski tavā dzīvē ienāk pilnīgi svešs cilvēks ar kameru un filmē, uzdod dažādus jautājumus, dažbrīd lien arī tavā dvēselē. Tiešām ļoti novērtēju, ka to pacieš. Tas nav vienkārši. Bet, kur ir ētikas robeža, - tas arī ir dziļi individuāls jautājums.
Vai divi Lielie Kristapi tev nāca kā pārsteigums?
Par to, ka es saņēmu, ka mēs ar Henrietu saņēmām Kristapu, man, protams, ir liels prieks. (Verhoustinska - Latvijas Televīzijas Kultūras ziņu atbildīgā redaktore, abu kopīgi veidotais LTV Portrets - Arhitektes kaislība. Zaiga Gaile saņēma Lielo Kristapu kā labākā televīzijas dokumentālā filma - red.). Bet man par to ir arī pārdomas. Mēs vienkārši šī brīža situācijā, kad mums nav kinoindustrijas, bet tikai mēģinām imitēt procesu, nevaram Lielo Kristapu rīkot katru gadu. Mums vienkārši nav to filmu. Manuprāt, no skatītāja viedokļa jaudīgākais žanrs ir spēlfilma. To šogad vispār nebija. Ir jābūt lielākam filmu skaitam, tad būs arī lielāka konkurence. Ir jābūt arī priekšatlasei. Man palika daudz jautājumu. Cik liels skaits īsti nobalsoja? Tāpat vajag arī piecas nominācijas, nevis padsmit. Tas noteikti palīdzēs kopējam Latvijas kino tēlam skatītāju acīs.
Ko tev cilvēciski un profesionāli deva, prasīja abas kristapotās filmas?
Mani ļoti uzrunā Zaigas Gailes personība. Viņa ir gan atraktīva, gan arī ļoti spēcīga, arī ļoti godīga un atklāta. Viņa varbūt intervijas nesniedz ļoti bieži, bet tad, kad viņa runā, viņa runā ļoti atklāti. Tāpēc man bija interesanti kopā ar Henrietu taisīt šo portretu. Viņa ļoti godīgi stāstīja gan par personiskām, gan sabiedriskām lietām. Dažos jautājumos viņai ir šerps viedoklis, bet viņa to var arī pamatot.
Ar filmu Ručs un Norie paradoksālais ir tas, par ko es biju diezgan ilgi satraukts, ka šajā filmā nav konflikta, visi laimīgi. Dokumentālā filmā, lai skatītājam būtu interesanti, konflikts ir vajadzīgs. Ļoti ilgi nebiju pārliecināts, kamēr Ināra Kolmane neparādīja gala variantu. Tāpēc varu pateikt vislabākos vārdus, kā Ināra Kolmane un Līga Pipare ir samontējušas materiālu. Bet šajā gadījumā manā uztverē konflikts ir nedaudz cits. Ručs un Norie šogad tika atzīta par labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu, bet valsts to atbalstīja ļoti minimāli. Tur ir tas konflikts.
Kinoteātrī Splendid Palace sadarbībā ar scenāristi Noru Ikstenu pirmizrādi piedzīvoja dokumentālā filma Īvāns, kurai tu esi gan režisors, gan operators. Kā pamatoji Dainim Īvānam, kāpēc gribi uzņemt par viņu filmu?
Pašu pirmo reizi es Daini Īvānu satiku janvāra barikāžu laikā. Daļa no šī materiāla ir arī filmā. Dainis bija teicis savu runu radio, aicinot cilvēkus uz barikādēm, un otrā dienā kādam no valsts vadības bija steidzami jānokļūst ārzemēs. Ja nu pēkšņi visus arestē, lai ir kāds, kurš var ārzemēs pārstāvēt Augstāko padomi. Bija sarunāts, ka kāds operators sēž un dežurē Augstākajā padomē. Biju diennakti dežurējis, tajā brīdī nekas īpašs nenotika. Tad Jānis Kinna teica, ka Dainim Īvānam jābrauc uz ārzemēm. Viņš brauca uz Tallinu, tālāk ar prāmi uz Stokholmu. Mums bija jābrauc līdzi. Ja nu kāds pa ceļam viņu aptur un neļauj braukt, tad mums tas jāfilmē. Tā - Dainis Īvāns vienā mašīnā, Kinna un es otrā mašīnā - braucām uz Tallinu. Tā mēs satikāmies pirmo reizi. Nākamā reize bija, kad mēs ar Askoldu Saulīti filmējām Baltijas brīvības ceļu (2014 - red.). Tur bija daudz interviju ar tā laika varoņiem, protams, arī ar Daini Īvānu. Šī intervija bija deviņas stundas gara. Tas pat nenotika vienā dienā, jo to neviens nevarēja izturēt. Tad sapratu, ka man gribētos uztaisīt par Daini filmu.
Kādas tēmas vēlējies izgaismot?
Ir jau iestājusies zināma laika distance. Dainis var diezgan veselīgi paskatīties uz visu, kas tajā laikā notika. Viņš vairs nav aktīvi iesaistīts politikā, tāpēc viņš var teikt to, ko domā, viņam nav jāslēpjas, jādomā par reitingiem un jānodarbojas ar populismu. Pēc kāda laika zvanīju Īvānam. Dainis vairākas dienas domāja, bet piekrita, par ko viņam paldies. Viena no tēmām, kas man bija interesanta, ir tā, ka vara kaut kādā ziņā pārvērš cilvēku. Vēl man tīri cilvēciski bija interesanti, ka Dainis ir bijis Tautas frontes līderis, bijis vadonis kustībai, kas ir padarījusi mūs brīvus, un emocionālais lidojums ir bijis ļoti, ļoti augsts. Tad - nosacīti iestājas reālpolitikas laiks, viņš pats aiziet, droši vien daži arī palīdz aiziet. Kā cilvēkam ir pēc tam, kad viņš ir bijis tik augstu? Tieši emocionālā ziņā, jo, kā esmu sapratis, Dainis pēc varas neraujas. Viņam tā ir bijusi svarīga citu iemeslu dēļ. Pēc tam tu mēģini atgriezties parastajā dzīvē, bet šādu emocionālu pārdzīvojumu vairāk nav.
Skaisle
Niklāvs