Lūkina: LNSO mūziķi ir noguruši no zemā atalgojuma un nepieciešamības strādāt divos darbos

Orķestra 2013./2014. gada sezona, kuru uzsāks koncerts Lielajā ģildē 27. septembrī ar Krievijas vecās diriģēšanas skolas lielmeistaru Vladimiru Fedosejevu pie diriģenta pults un basbaritonu Egilu Siliņu - solistu, saplānota un klausītājiem piedāvāta jau pagājušajā pavasarī. Indra Lūkina Dienai stāsta par iecerēm, kuras saistītas ar LNSO nākotni.

Kas ir vislielākā, smagākā problēma orķestrī?

Cilvēki ir noguruši no zemā atalgojuma un nepieciešamības strādāt divos darbos. Atbrauc viesdiriģents, un viņu tas neinteresē. Bet, ja tu esi pastāvīgs galvenais diriģents, tev tomēr ir jājūt, kā šie cilvēki dzīvo, elpo un strādā. Tas ir ļoti svarīgi, jo, galu galā, tas viss atspoguļojas arī uz skatuves.

Kādām īpašībām un kvalitātēm jābūt, lai diriģents spētu būt orķestra līderis?

Ir cilvēcisko īpašību kopums un profesionālo īpašību kopums. Ir jābūt līdzsvarotam cilvēkam ar normālu pašapziņu, jo tad viņš normāli uztver arī pārējos cilvēkus un apkārtējo pasauli. Veselīgā pašapziņa nosaka arī to, ka tu negribi visu laiku arī sevi stādīt ļoti īpašā centrālajā vietā. Protams, diriģentam ir īpašs statuss, viņš ir viens uz paaugstinājuma, pretī visiem. Tomēr ļoti svarīga ir robeža: tu esi vai ārkārtīgi gribi to akcentēt. Ja pārkārto robežu tā, ka tev svarīgākais ir tikai «es» un egocentrisms kļūst apkārtējiem acīmredzams, šādā darbā tas vairs nav labi. No personiskajām īpašībām es nosauktu arī līdzsvarotību lēmumu pieņemšanā. Orķestrī, kurā spēlē 90 mūziķi, katrs ir mākslinieks. Katram ir savs stāsts, savs mūziķa liktenis un individuālās īpašības. Ļoti svarīga ir cieņas pilna attieksme pret katru cilvēku, jo viņš iegulda savu darbu un talantu, dara to labāko orķestrim kopumā.

Dažkārt uz karstām oglēm var būt visādas idejas, var kaut ko ātri, kolosāli izdarīt, bet orķestra darbs tiek plānots vairākus gadus uz priekšu. Tas nozīmē, ka jābūt arī stratēģiskam redzējumam: kas izrietēs no šī soļa tālāk? Varbūt tāpēc, ka Andris ir studējis filozofiju, viņam šī analītiskā domāšana piemīt un viņš ir spējīgs ar to rīkoties.

Vēl ieminējāties arī par spēku?

Jā. Gan fiziskajā, gan arī psiholoģiskajā nozīmē. Tas nav mačo spēks, kad jārāda muskuļi. Galvenais ir iekšējais spēks, kas cilvēkam dod pārliecību. Ja diriģentam orķestra priekšā ir šī pārliecība un spēks, viņš spēj aizraut arī citus sev līdzi.

Un kā ar profesionālajām kvalitātēm?

Ir jābūt ļoti augstam profesionālajam līmenim, un to jāprot nepārprotami likt lietā, jo arī visiem orķestra mūziķiem ir augstākā muzikālā izglītība. Tas, ka Poga ir nepieciešams Parīzes un Bostonas simfoniskajam orķestrim, apliecina, ka viņam ir talants un spēja strādāt.

Tāpēc viņš arī varētu atļauties strādāt LNSO ar krietni mazāku algu...

Šis pragmatiskais apsvērums nav nemaz tik mazsvarīgs. Jo - ko mēs varam piedāvāt? Tas nebūtu ētiski un pieļaujami, ka orķestra mūziķu atalgojums būtu kā Austrumeiropā, bet diriģenta - kā Amerikā! Tā var uzaicināt zvaigzni uz vienu koncertu, taču diendienā, ilgtermiņā tā dzīvot nevaram, jo orķestra finansējums ir viens kopīgs maks, no kura visas vajadzības ir jāapmaksā.

Zināms, ka LNSO mūziķu atalgojums ir ļoti zems. Uz ko viņi var cerēt?

Vidējā orķestra mūziķu alga Latvijā ir 450 latu pirms nodokļu nomaksas - to nodrošina valsts dotācija. Taču ir jārēķinās, ka ir gan zemākas, gan augstākas algas. Zemākā ir Ls 380 (uz papīra). Katrs orķestris cenšas kaut ko piemaksāt, cik to atļauj reālās iespējas - LNSO 50 latus. Lai izdzīvotu, mūziķi meklē visdažādākās iespējas. Piemēram, brauc pelnīties uz Igauniju.

??? Tas gan ir kaut kas jauns!

Jā. Mūziķi lūdz bezalgas atvaļinājumu uz veselu sezonu, lai brauktu spēlēt Igaunijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kur viņi tiek uzaicināti par divreiz lielāku atalgojumu. Ja orķestrī ir ļoti labs mūziķis, kuru vēlamies paturēt, bet viņš saka: es vēlos šajā orķestrī palikt, bet ar algu nevaru iztikt. Radusies iespēja vienu sezonu Igaunijā nopelnīt lielāku naudu. Teikt viņam, ka tā darīt ir slikti? Es to nevaru. Orķestra vadība vienmēr cenšas mūziķus atbalstīt, lai viņi varētu legālā veidā kaut kur piepelnīties: kāds strādā mūzikas skolā, kāds spēlē vēl vienā orķestrī vai ņem bezalgas atvaļinājumu, lai aizbrauktu uz kādu programmu ārzemēs.

Kāda ir garantija, ka viņš tur nepaliks pavisam?

Mūziķu dzīve pašlaik ir ļoti grūta. Stress un pārpūle rada veselības problēmas, turklāt arī gados jauniem. Es runāju konkrēti. Protams, Latvijā finansējuma trūkst visās nozarēs, visiem atalgojums ir par mazu. Tomēr mūziķu situācija ir īpaši smaga. Man stājoties darbā, Kultūras ministrijā solīja finansiālu atbalstu orķestra algu jautājuma risināšanai. Taču konkrētus skaitļus man nenosauca, budžets nav apstiprināts, un līdz ar to neviens nevar dot nekādas garantijas. Nepieciešamā minimālā papildu summa ir divi tūkstoši latu...

Ko varat darīt paši?

Tas saistīts ar mūsu koncertu biļešu cenām. Ja tās palielināsim, cietīs tieši pastāvīgie mūsu koncertu apmeklētāji. Šīs sezonas biļetes pārdod jau kopš pavasara, tomēr cenas ir pārāk augstas. Vidējā biļešu cena pagājušajā gadā bija 12 latu, šogad tā ir pat zemāka - aptuveni deviņi lati. Taču uz atklāšanas koncertu dārgākā biļete ir 40 latu, lētākā - 20. Ar mārketinga nodaļas vadītāju izstrādājām atlaižu sistēmu: studentiem un pensionāriem (30%), būs arī 50% atlaides noteiktās dienās. Salīdzinot: slavenajā Parīzes Pleijēla zālē gandrīz uz katru koncertu var nopirkt biļetes arī par 10 eiro, turklāt īpašas atlaides ir visiem jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem (ne tikai studējošajiem!). Ja Latvijā zemākā cena ir augstāka nekā Parīzē, tad, protams, tas ir dīvaini. Ceru, ka valsts kultūras politika būs tāda, lai cilvēki mūsu koncertus varētu dzirdēt. Ir vajadzīga arī valsts dotācija koncertiem ārpus Rīgas.

Pilnu interviju lasiet otrdienas laikrakstā Diena!