Vilema Defo specializācija uz kinoekrāna ir mērgļi un citi dēmoniski antivaroņi. Monstri, vampīri, slepkavas, kropļi, maniaki un frīki – šīs garšīgās lomas viņam padodas vislabāk. Viņa darbības amplitūda ir no radikāla un ekstrēma autorkino līdz Holivudas popkornfilmām, kuru vidū ir Ātrums 2, trīs sērijas par Zirnekļcilvēku, trilleris xXx 2. Nākamais līmenis, Vampīru pasaule/Daybreakers un svaigākais Disneja studijas megabudžeta štrunts Džons Kārters, kurā Vilems Defo tēlo zaļo marsieti ar četrām rokām. Vilems Defo ir redzams Roberta Rodrigesa grāvējā Reiz Meksikā un britu komēdijā Mistera Bīna brīvdienas.
Viņš ir pabijis gultā ar Madonnu erotiskajā drāmā Ķermenis kā pierādījums. Aktieris ierunā multeņu – Fantastiskais Lapsas kungs, Meklējot Nemo un citu – varoņus. Viņš ir spožs ne tikai galvenajās, bet arī otrā plāna lomās. Vilema atveidotie personāži ir tik pretīgi, ka parasti nenodzīvo līdz filmas beigām – tos novāc pietiekami ātri. Vilemam Defo ir tik neparasta seja, ka aizmirst to nav iespējams. Nav iespējams aizmirst viņa tēloto Jēzu Mārtina Skorsēzes drāmā Kristus pēdējais kārdinājums un lomu Larsa fon Trīra Antikristā.
Kopš 70. gadu vidus Vilems Defo ir avangarda teātra aktieris. Jūnijā skatītājiem Eiropā ir iespēja redzēt viņu režisora Roberta (Boba) Vilsona izrādē Marinas Abramovičas dzīve un nāve, kas veltīta performances mākslas leģendai Marinai Abramovičai, kura pati kāpj uz skatuves līdzās Vilemam Defo, grupas Antony and the Johnsons līderim Entonijam Hegertijam un citiem šā ekstravagantā uzveduma dalībniekiem. Marinas Abramovičas dzīves un nāves pasaules pirmizrāde notika pērn vasarā Mančestras starptautiskajā festivālā. Šogad pavasarī iestudējums viesojās Madrides Karaliskajā operā Teatro Real. Jūnijā tas būs skatāms Bāzelē, Amsterdamā un Antverpenē (vairāk par izrādi rakstīju Kultūras Dienā 20. aprīlī).
Ar Vilemu Defo, kuram izrādē ir fiziski un verbāli sarežģītākā – ekscentriska teicēja – loma, tiekamies viņa grimētavā Madrides operā, intervijas laiks ir ierobežots: man ir jāpaspēj uzdot visus jautājumus, pirms ieradīsies grimētāja. Aktiera grims izrādē – kā jau visos Roberta Vilsona iestudējumos – ir tik sarežģīts, ka top divas stundas. Intervijas Vilems Defo nesniedz bieži. Viņa portrets – superfotogrāfija, sameklējiet internetā! – aprīlī rotāja žurnāla Esquire spāņu izdevuma vāku. Es to ilgi šķirstīju, meklējot lielo interviju, taču neatradu – izrādās, aktieris bija rubrikas Dzīves noteikumi varonis. Labākais un saturīgākais materiāls ar viņa citātiem, ko man izdevās atrast, ir britu laikraksta The Guardian mājaslapā publicētais Vilema Defo publiskās intervijas atšifrējums – saruna ar mākslinieku notika 1998. gadā Britu filmu institūtā Londonā.
Es jau biju izdomājis, ka intervijas beigās varēšu nofotografēt Vilemu Defo darba vidē – smalkajā operas grimētavā ar visiem banāniem uz galdiņa un simpātisku lelli talismanu, kas sēž pie spoguļa. Taču saruna izrādījās ar negaidītām beigām.
Ar ko šī izrāde Marinas Abramovičas dzīve un nāve jums ir īpaša?
Es sekoju Boba Vilsona darbam jau ilgus gadus. Viņš ir skulptors, kas strādā ar gaismu un telpu. Es esmu objekts tajā ainavā, kuru viņš veido. Es pazīstu Marinu un zinu viņas darbu un to, kā viņas māksla ir saistīta ar viņas privāto dzīvi. Es zinu Entonija Hegertija mūziku. Man tā šķita intriģējoša cilvēku kombinācija. Katram ir sava vēsture, savas tradīcijas. Mēs visi esam dažāda vecuma cilvēki: Bobam ir 70 gadu, Marinai – sešdesmit pieci, man ir pāri piecdesmit, Entonijam – pāri četrdesmit. Mēs visi esam izpildītājmākslinieki, kurus apvienojis materiāls – Marinas biogrāfijas fakti. Es piekritu piedalīties šajā izrādē, jo man gribējās strādāt ar šiem cilvēkiem. Es nezināju, kas no tā sanāks, jo iestudējums tajā brīdī vēl nebija gatavs, mēs to radījām visi kopā. Mums bija ļoti daudz teksta, dažas idejas un dažas bildes, kuras vajadzēja piekārt pie izrādes koka, un vajadzēja saprast, kā to izaudzēt.
Kur slēpjas Marinas Abramovičas un viņas mākslas skaistums?
Viņas biogrāfija kļūst par mūsu visu biogrāfiju. Marinas māksla ir pierādījums, ka cilvēks spēj pārvarēt, transcendēt to emocionālo vidi, kurā viņš atrodas. Viņa ir augusi nežēlīgos, vardarbīgos apstākļos. Viņai gājis ļoti grūti. Tā ir skarba dzīve, kas citam liktu nomirt dziļi sevī un pārstāt just, taču viņā ir kaut kas tāds, kas viņai palīdzēja pārvarēt to, pāriet citā līmenī, atrodot dzīvē jēgu un radot mākslu, kas apgaismotu viņu pašu un pārējos.
Vai jūs ticat tam, ka māksla var mainīt mūsu dzīvi?
Protams. Protams. Māksla var mainīt mūsu domāšanas veidu, tā var mudināt atbrīvoties no liekiem ilūziju slāņiem un tādējādi palīdz glābt mūsu dzīvi, mūsu pieredzi un uztveri – tai ir jābūt skaidrai, tā nedrīkst būt maldinoša. Ja mēs redzam un uztveram dzīvi skaidri, mums to ir vieglāk pieņemt un mēs dzīvojam ar mazāku sāpi.
Vai varat nosaukt mākslas darbus, kuri tik dziļi un pamatīgi jūs ir ietekmējuši?
Nekas konkrēts man šobrīd neienāk prātā. Mani aizkustina plastiskā māksla, deja. Man patīk vērot cilvēkus un viņu uzvedību. Man patīk pētīt, kas par dzīvniekiem mēs esam.
Pēc ilgiem gadiem, kas pavadīti šajā profesijā, vai jūs uzdodat sev jautājumu – kāda ir aktiermākslas jēga? Kāda jēga ir tam, ko jūs darāt?
Es visu laiku uzdodu sev šo jautājumu, katru dienu. Katru vakaru pēc izrādes es atrodu citu atbildi, es pasaku sev kaut ko citu. Kāda ir jēga? Būt noderīgam nelietderīgajā. Tā ir! Tēlošana kļūst par aktīvu meditāciju, kuras pamatā ir tava personiskā pieredze. Bieži vien tēlošana paredz kaut kādas struktūras izveidošanu, un pēc tam tu to apdzīvo, iejūties tajā. Tu radi dzīvi, paralēlu savējai, un dari to publiski. Tēlošana ir arī dāvana, velte, upuris, ziedojums. Aktiermākslai ir tik daudz līmeņu! Man patīk darīt stulbas un smieklīgas lietas, man patīk darīt nopietnas lietas. Man patīk darīt bezjēdzīgas lietas, man patīk darīt pretenciozas lietas. Visvisādas.
Tikai darbā vai dzīvē arī?
Darbā. Un dzīvē... Man nav nekādu programmatisku paziņojumu par aktiermākslas dabu. Mana sapratne par to visu laiku mainās. Priekšnesuma laikā, kad es tēloju, kad jūtos ērti, kad esmu sajutis ritmu un atdodu sevi uz skatuves notiekošajam, man patīk šis stāvoklis. Tā ir piederības un uzticamības sajūta. Kad tu pazūdi skatuves darbībā, kad pakļauj sevi šai darbībai un struktūrai, kuru jau minēju, tajā brīdī ir transformācijas, pārvēršanās iespējamība. Kad tu transformē sevi, kad pārvērties uz skatuves, tu vari no jauna paskatīties uz savu dzīvi, uz visiem ikdienišķajiem notikumiem. Tas ir vitāli svarīgi – mums no jauna ir jāizaicina savas idejas par personisko patiesību, par sociālo patiesību un tā tālāk. Tēlošana ir brīnišķīgs veids, kā uzasināt savu pasaules izjūtu.
Šķiet, ka salīdzinājumā ar citiem aktieriem jums ir daudz lielāka brīvība – brīvība izvēlēties pretrunīgas lomas, brīvība pieļaut kļūdas, brīvība darīt lietas, ka sagādā baudu pirmām kārtām jums pašam un apmierina jūs pašu.
Es nedomāju par baudu un pašapmierinājumu. Es nedaru šo darbu, lai apmierinātu savas vēlmes. Es tikai cenšos nokļūt tajā stāvoklī, kurā man patīk būt. Neesmu pārliecināts, ka tam ir kāds sakars ar pašapmierinājumu. Man patīk pazust.
Citas Holivudas zvaigznes profesionālajā ziņā uzvedas daudz piesardzīgāk nekā jūs, tās kaut kas apspiež un ierobežo, jūs – ne.
Es neuzskatu sevi par Holivudas zvaigzni. Man ilgus gadus ir bijusi sava teātra kompānija The Wooster Group. Esmu filmējies nezin cik daudzās filmās – kāds man nesen teica, ka 80–90 filmās –, taču 30 gadu es katru dienu pavadīju teātrī, un man ir teātra aktiera identitāte, tas nav tradicionālais teātris, drīzāk eksperimentālais. Es esmu mākslinieks, kurš uzstājas dzīvajā. Es neko nezinu par savu dzīvi, man ir grūti no tās abstrahēties, lai izdarītu kādus spriedumus un secinājumus, lai salīdzinātu to ar citu aktieru dzīvi. Es nedomāju, ka man sava dzīve būtu jāsalīdzina ar cita cilvēka dzīvi. Ja jūs sakāt, ka man ir vairāk brīvības nekā citiem, es varu atbildēt tikai vienu – es nezinu! Dažreiz es jūtos brīvs, citreiz – ne. Es nevaru spriedelēt par brīvību. Izpildītājmākslinieka, aktiera sāpe ir tā, ka, jā, tu vari visu darīt viens pats, taču vairākumā gadījumu tev ir vajadzīgi arī citi cilvēki, lai radītu darbu. Tas tevi padara par atkarīgu no viņiem, un tas var būt ļoti sāpīgi.
Vai tas ir saistīts ar jūtu ķīmiju, kurai jābūt starp partneriem? Izrādē Marinas Abramovičas dzīve un nāve jums ir izcili partneri.
Šoreiz mūsu uzdevums bija radīt izrādi kopīgiem spēkiem. Viņi visi ir cilvēki, kuru darbu es apbrīnoju, visi pārstāv dažādas mākslas disciplīnas. Es gribēju atrasties ar viņiem vienā istabā, vienā telpā. Taču šajā gadījumā tā nav jūtu ķīmija, kas rodas starp partneriem uz skatuves vai uz ekrāna. Tajās reizēs, kad man ir iespēja izvēlēties savus partnerus, teiksim, filmā, es to nekad neizmantoju – labi, es to esmu izmantojis ārkārtīgi reti, jo, manuprāt, tev nav jābūt šādai kontrolei. Tev kaut ko iedod – materiālu un partnerus –, un tev jātiek ar to visu galā.
Jums ir unikāls talants uz kinoekrāna veidot ļoti tuvas, atklātas, dramatiski un psiholoģiski sarežģītas attiecības ar partnerēm – vai tā būtu Azija Ardžento, Madonna vai Šarlote Gensbūra. Kā jums izdodas panākt šādu tuvības efektu, sasniegt tik iespaidīgu attiecību intensitāti? Vai jums ir jāiemīlas tajā sievietē, ar kuru kopā filmējaties?
Viss ir atkarīgs no filmas un no tā, kas no jums tiek prasīts. Es nedomāju, ka filmēšanas laikā tajā sievietē būtu jāiemīlas, – jums ir jāsaprot vienam otru, jājūt savstarpēja saikne, tas arī viss. Antikrista filmēšana bija interesanta ar to, ka Larss fon Trīrs aizliedz jebkādus mēģinājumus. Mēs ar Šarloti piedalījāmies ļoti atklātajās, intīmajās ainās, savā starpā nepārmijot ne vārda. Mums vienkārši nebija iespējas to apspriest. Pirmo reizi, kad es viņu noskūpstīju, mūs jau filmēja. Šos pašus kadrus jūs redzat uz ekrāna. Nav nekādas iepriekšējās lakstošanās un vienošanās, nekas nav sarunāts. Tu ej un dari to, kas ir vajadzīgs režisoram. Darot jums ar partneri veidojas uzticība. Atkarībā no sižeta attīstības un no tavas sajūtas, kas būtu darāms, lai pilnīgāk izstāstītu šo stāstu, tu arvien dziļāk iesaisties procesā.
Vai, filmējoties Antikristā, jūs to analizējāt ne tikai savas lomas, bet arī plašākā kontekstā? Vai iedziļinājāties domās par to, ko šajā darbā vēlējies paust Larss fon Trīrs?
Nē, es to neanalizēju. Cenšos neanalizēt savas filmas, kaut gan cilvēkam vispār ir tendence visu analizēt. Es mēģinu atrast labāko veidu, kā veltīt sevi filmai un darbībai, visam šim notikumam. Šīs saistības kvalitāte, kā arī tava fleksibilitāte, jūtīgums, uztveres spēja un vēlme pārvērsties par kādu citu ir būtiskākās sastāvdaļas tajā aktiermākslā, kas fascinē mani pašu.
Vai šobrīd jūs zināt, kas tad ir antikrists tajā filmā? Vai jūs par to nemaz nedomājat?
Par to gan es nedomāju. Es domāju par filmu. Tā ir spēcīga, un es labi pavadīju laiku, filmējoties tajā. Tas ir pats galvenais. Viss pārējais ir privāts.
Kino jums ir bijis daudz izaicinošu, ekstrēmu darbu. Kā jūs tiekat ar tiem galā?
Es nezinu. Es nezinu, kā es tieku ar tiem galā.
Vai jūs spējat uztvert un baudīt kino kā parasts skatītājs? Kad jums gribas atpūsties, vai izvēlēsieties filmu vai tomēr ko citu?
Es skatos filmas visu laiku. Es mīlu kino, jo īpaši filmas ar aktieriem, par kuriem es neko nezinu, filmas, kas pārstāv citas kultūras un tradīcijas. Es varu ieiet filmas pasaulē daudz vieglāk, ja man par to nav nekādu asociāciju. Man ir sarežģītāk izbaudīt filmu, kurā ir kāds liels, jau izslavēts aktierdarbs. Es kā skatītājs uzreiz jūtu spiedienu – tu jau iepriekš zini, ka noteiktam filmas aspektam būs pievērsta īpaša uzmanība. Man tas dažkārt sabojā skatīšanās prieku, taču es esmu liels zēns un varu tikt ar to galā.
Kas vēl padara jūsu dzīvi laimīgu? Kas jūs iedvesmo?
A-a-a-h! Laba virtuve, draugi, citu cilvēku māksla.
Pēdējos gados jūs pavadāt daudz laika Itālijā. Kā šī zeme ir ietekmējusi jūsu dzīvesveidu?
Tieši tā, kā jūs to varat iedomāties. Es dzīvoju Ņujorkā un Romā. Dzīves stils Romā ir ļoti atšķirīgs. Mani allaž pārsteidz, ka ballītē Romā neviens tev nejautās: «Sveiks! Ko tu dari dzīvē?» Neviens. Ņujorkā visi to prasa cits citam. Ņujorkā tu esi tas, ko tu dari. Itālijā šis aspekts nav tik svarīgs. Mani tas joprojām izbrīna. Tava identitāte nav tik lielā mērā atkarīga no tavas profesijas un panākumiem. Es esmu no Ņujorkas – no paša kapitālisma monstra vēdera. No pilsētas, kurā visu nosaka veiksme un ambīcijas. Savukārt Itālijā ir citas dzīves stila un dzīves baudas tradīcijas, tur cilvēkus interesē ne tikai tas, kā izsisties dzīvē un atrast savu ceļu, ambiciozu un mērķtiecīgu. Itāļiem ir daudz ciešāka saikne ar kultūru, virtuvi un dzīves baudīšanu, viņiem ir citas prioritātes.
Kas ir tās lietas, ko jūs pats no sevis gaidāt dzīvē?
Hmm... Labs jautājums. Ko es no sevis gaidu... Es domāju, ka neko īpašu. Taču es vienmēr atceros par iekšējo korupciju, par morālo pagrimumu, maitāšanos, sairšanu. Par to, ka dzīve tevī var beigties, ja neesi pietiekami uzmanīgs. Ieradumi var samaitāt cilvēku. Viņš var uzkrāt tik daudz ieradumu, ka vairs nav spējīgs just. Ja es no sevis kaut ko gaidu, tā ir stratēģija, kā cīnīties ar šo slimību. Es esmu daudz laimīgāks, kad redzu jaunas iespējas, nevis esmu pakārtots dzīves sagādāto atkārtojumu realitātei.
Un ko jūs gaidāt no dzīves?
Man liekas, jūsu jautājumi kļūst aizvien personiskāki. Es jūs nepazīstu, es nezinu, kādā kontekstā jūs izmantosiet manus vārdus, es nezinu, kas tas ir par laikrakstu, kurā jūs strādājat, tāpēc... Piedodiet, bet šobrīd īsi pirms izrādes es vairāk domāju par izrādi. Šī intervija sanāk pārāk personiska. Tās ir interesantas lietas, par kurām jūs mani izjautājat. Es jums jau esmu pateicis pietiekami daudz. Ja es atbildētu uz visiem jūsu jautājumiem, es jums atklātu vairāk, nekā es gribētu. Es tomēr nevēlos, lai jūs zinātu, kas es esmu. Es tikai vēlos, lai jūs zinātu, ko es daru. Tas man ir svarīgi. Es nejūtu nepieciešamību atzīties, es jūtu nepieciešamību darīt. O.K.?