Metrs deviņdesmit trīs

Atskatoties uz pavisam neseno vēsturi, pats Rihards gan intervijā KDi atzīst, ka viņam ir citas, nedaudz kritiskākas pārdomas par saviem pirmajiem soļiem teātrī. Šobrīd jau aiz muguras ir lieliski nospēlēts Makbets (jeb viens no tiem) režisora Vladislava Nastavševa dažādas sajūtas izraisījušā iestudējuma Makbets pirmizrādē un citas lomas. Pašlaik Rihards Jakovels redzams jaunākajā Valmieras teātra darbā Dzimta (režisors F. Deičs), kas ir Maksima Gorkija lugas Vasa Žeļeznova iestudējums. Savukārt 25. oktobrī teātra Mazajā zālē aktieris satiksies aci pret aci ar skatītāju monoizrādē bask@bols, kuras režisors ir Regnārs Vaivars. Viņi abi ir kaismīgi basketbola spēles cienītāji un atzīst, ka šis ir sporta veids, ar kura starpniecību var runāt ne tikai par basketbolistus interesējošām lietām. Uz šo izrādi īpaši aicināti jaunieši. Basketbols ir komandas spēle, teātris lielākoties arī, taču ar monoizrādēm ir nedaudz citādi. Esi gatavs, un ko tev nozīmē šis darbs? Tas man nozīmē ļoti lielu pārbaudījumu, jo spēles laukumā esmu pilnīgi viens, tomēr, tā kā ārkārtīgi uzticos savam režisoram, es viņu uzskatu par savu komandu. Mēģinājām izrādi izveidot tā, ka skatītāji arī ir mana komanda – viņi ir tie, ar ko es sarunājos. Kā radās doma, ka vajag izrādi par basketbolu? Vienreiz, sākot mēģinājumu, apsēdāmies un viens otram pajautājām: «Kāpēc tieši basketbols un neviens cits sporta veids?» Sapratām, ka abiem basketbols nenormāli patīk, mēs ļoti interesējamies par to un redzam, ka tur nav tikai tā vienkāršā spēle. Lielākā problēma basketbolā ir tas, ka spēlē komanda, un, tiklīdz parādās komanda, tā ir nepieciešama pilnīgi cita pielāgošanās – citas lietas jāmācās. Izrāde būs jūsu abu autordarbs? Daļēji. Būs ļoti daudz mūsu teksta un vēl piemeklētas intervijas, kuras mums derēja un kuras esam mazliet pārveidojuši. Izrādē tiks pateiktas vairākas lietas, kuras man un Regnāram ir svarīgas. Ļoti daudz runāšu par gribasspēku un to, ka nevajag sevi nostādīt pozīcijā – es neko nevaru, es nekas neesmu. Bask@bola reklāmas rullītī esi ierunājis kādu iedvesmojošu dialogu starp guru un jauno censoni, kurš ļoti vēlas kļūt par uzvarētāju. No kurienes šis teksts? Tas ir kāds video, ko ar saviem draugiem – komandas biedriem, ar kuriem kopā spēlēju basketbolu, – atradu Youtube. Oriģinālā tas ir angliski, un, noskatoties to, biju ļoti iedvesmots. Tas man palīdzēja, veidojot izrādi. Guru (paturējis jaunieša galvu zem ūdens – L. K.) pasaka tik vienkārši: «Tad, kad tu gribēsi kļūt par uzvarētāju tik stipri, cik stipri tu gribi elpot, tad tu arī par tādu kļūsi.» Visa šī darba procesā es nedodu sev nekādas atlaides un, tiklīdz vēlos to darīt, atceros: «Paga, ar ko man pēc tam būs jārēķinās, ja es mēģinājumu ar Regnāru sarunāšu tikai četras, nevis sešas stundas, un kāpēc man šīs divas stundas ir vajadzīgas?» Tas liek pārdomāt: «Nē, man ir jāpaliek mēģinājumā un jādzen sevi uz priekšu, ja gribu, lai izrāde izdotos tiešām forša.» Jebkurā profesijā, ja kaut ko grib sasniegt, ir jāziedojas, jādara, tā teikt, «uz pilnu kāju». Izrādē basketbols ir tikai veids, lai runātu par šīm lietām. Kā šī spēle ienāca tavā dzīvē? Pirmajā klasē sāku trenēties paukošanā, darīju to, līdz skolā (Rīgas 64. vidusskolā – L. K.) pārgāju otrajā maiņā. Apsolīju trenerim, ka es atgriezīšos, taču, lai nezaudētu sportisko garu, trešajā klasē sāku trenēties basketbolā. Sapratu, ka tajā komandas izjūtā, dinamikā ir kaut kas neizskaidrojams un tas mani dzen uz priekšu. Kā biju solījis, atgriezos paukošanā, divus gadus patrenējos un tomēr secināju, ka individuālie sporta veidi nav domāti man – es nevaru no sevis izspiest tik daudz, cik komandā. Cīnoties komandas labā, sev atlaides nedodu – kaut jāceļas nakts vidū vai jāskrien agri no rīta. Sešpadsmit gadu vecumā sāku trenēties Daugavas Sporta namā, kur pavadīju superīgu laiku – vienmēr gaidīju, kad pēc skolas sāksies treniņš. Pēc treniņa nogurums – tas pat nav nogurums, bet gandarījums – ir ļoti patīkams. Tomēr es nekļuvu par basketbolistu, jo 16 gados jau vairs nevar sasniegt to, ko varētu, ja būtu sācis trenēties kopš pašas bērnības. Pašlaik kaut kur spēlē? Nē, es nevaru to apvienot ar teātri, tas nav iespējams. Tikai tad, ja ir kāda brīva diena un mēs, draugi, varam novākties, aizejam uz 64. vidusskolu, kura atbalsta basketbolistus, noīrējam zāli un uzspēlējam. Taču vasarās es spēlēju basketbolu Ghetto Games (lielākā ielu kultūras un jauniešu kustība valstī – L. K.). Ja es būtu treneris, saviem audzēkņiem vasarā, kad nav treniņu, liktu spēlēt Ghetto Games, jo tas norūda cīnītāja raksturu. Tā kā tur spēlē bez tiesnešiem, sodus lielākoties neviens neprasa – nesūdzas par to, ka uzsit pa rokām vai drusku pagrūž. Varbūt aktieri arī būtu jāaicina uz basketbola treniņu? Esmu par to domājis. Man pašam basketbols teātrī ir palīdzējis diezgan labi – devis pašdisciplīnu, komandas garu un kārtīgu cīņas sparu. Ja esi bijis kādā komandā, zini – kādā momentā priekšroka ir jādod savam partnerim, lai viņš izpaužas. Ir jāredz situācija. Cik garš tu esi? Neesmu garš – metru deviņdesmit trīs. Basketbolam tas nav īpaši daudz, bet tik un tā savā komandā es spēlēju zem groza, jo manī bija tāds liels niknums un pilnīgi vienalga, pret ko spēlēt. Biju ļoti nepatīkams aizsargs. Ja tev būtu jāspēlē pret mani, tad zini – tevi visu laiku sistu, grūstītu, bakstītu, neatļauti turētu un kaitinātu. Tādā pašaizliedzīgā veidā komandā izcīnīju savu vietu un ļoti bieži spēlēju pamatpiecniekos. Treneris man uzticējās – ja uzlaidīs uz laukuma Riču, kapiņš zem groza būs. Uz aktieriem arī tikpat pašaizliedzīgi plēsies? Godīgi sakot, es īpaši nezināju, kas tas ir. Pirmajā nodarbībā mana kursabiedrene jautāja Mārai Ķimelei, kas ir etīde, es arī nezināju, kas tajos iestājeksāmenos vispār būs jādara. Bet, tiklīdz es tur biju, zināju, ka darīšu visu, ko vien varu. Tās trīs atlases dienas, manuprāt, bija vienas no grūtākajām, kādas atceros, – tāds saspringums, it kā uz adatām gulētu. Bet kaut kāds iemesls taču bija, kāpēc aizgāji uz iestājeksāmeniem? Jā, tāpēc, ka man nekad nav bijis bail izpaust savu viedokli, un man liekas, ka es ar to varu iedrošināt cilvēkus vai izstāstīt viņiem ko tādu, kas uztrauc mani. Tāpēc man teātris ļoti patīk – uz skatuves var runāt, it kā neuzbāžoties skatītājiem, par svarīgām lietām. Kas ir mainījies, kopš Valmieras teātrī debitēji izrādē Advents Silmačos? Ļoti daudz kas. Pirmajā gadā, kad sāku strādāt teātrī, protams, gāju uz dēļiem un darīju visu, cik vien labi to spēju, bet tā mana apziņa… Manuprāt, es pats uz skatuves toreiz vēl neeksistēju. Bija uztraukums un pārliecības trūkums. Tikai otrā gada pašā sākumā, kad nospēlēju vienu izrādi, sapratu: «Bļāviens! Es tak esmu mājā, šeit ir plīts, šie ir mājas iedzīvotāji.» Ieraudzīju Dūdaru, nevis pretī spēlējošu aktieri, un tad jau ir pilnīgi cits smeķis to visu darīt. Es beidzot sāku eksistēt ne tikai kā kaut kāds tēls, bet varēju sākt šo tēlu savienot ar sevi. Kāds mans kolēģis Valmieras teātra iestudējuma Makbets viesizrādes laikā Rīgā nejauši iepazinās ar tavu vecmāmiņu. Komentējot redzēto, viņa paudusi neizpratni: «Kāpēc pieaugušam cilvēkam tā jāķēmojas?» Uz to kolēģis atteicis: «Un jūs domājat, ka viņam būtu jāspēlē tikai prinči?» Viņa atbildējusi, ka tādas lomas gan tev piestāvētu. Kas savukārt tevi spēj nokaitināt teātrī? Man nepatīk, ka melo, piemēram, dzer no tukšām krūzēm vai kūka nav īsta, – tādas lietas, kuras mēs varam mainīt, lai tās mums palīdzētu. Savos radošajos darbos to mēģinu izskaust. Ja man ir kaut kas jāraksta uz papīra, es to arī daru, nevis skricelēju, it kā imitējot rakstīšanu. Manuprāt, sīkumi ir tie, ko pamana arī skatītājs. Adventā Silmačos mēs ar Inesi Pudžu (izrādē spēlē Ieviņu – L. K.) izdomājām visādas lietas. Piemēram, Inese atskrien no kūts dubļainiem zābakiem, un, ticiet vai ne, – skatītāji to visās izrādēs pamana. Par to prinču spēlēšanu pašam šķiet, ka man labāk piestāv ne varoņu lomas, kaut pagaidām nevienu tādu vēl īsti neesmu ieguvis. Teātra vadītāja Evita Sniedze, runājot par jaunpienācējiem VDT, ļoti bieži piemin asinsrites sakritību starp aktieri un teātri. Vai šajos pāris gados esi sapratis, kas tas īsti ir? Tā ir attieksme pret darbu, kas šeit, Valmierā, mani pārsteidz ļoti patīkamā veidā, jo pats pret sevi esmu ļoti prasīgs. Aktieri dara no sirds katru mazāko lietu, nevienam nav vienaldzīgs pat mazākais uznāciens, īsākais teikums – visi par to uztraucas. Tie sīkumi, ko mēs katrs no sevis dodam izrādei, ir ļoti augstā līmenī. Nekad nav grūti sarunāt mēģinājumu ar kādu partneri arī pēc mēģinājuma laika – neviens neatteiks. Kā tev pietrūkst Valmierā? Varbūt nedaudz pietrūkst riska. Makbets bija tāds riskants projekts, jāteic gan, ka arī pašlaik pietiek riska ar izrādi bask@ bols. Mūsu teātrim ļoti palīdz tas, ka pie mums atbrauc kāds jauns režisors ar traku ideju. Pagājušajā gadā tā bija Indra Roga ar Zojas dzīvokli. Viņa nepazina visus aktierus, taču strādājot spieda no mums ārā pilnīgi citas lietas. Mēs varētu riskēt un sist ārā sevi no komforta zonas vēl vairāk. Tas ir tas foršais aktiera darbā – ielikt sevi nekomfortablos apstākļos, no kuriem jāizķepurojas. Rihards Jakovels Dzimis 1988. gadā 2011. gadā absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju dramatiskā teātra aktiera specialitātē un tā paša gada rudenī kļuvis par Valmieras Drāmas teātra aktieri. Lomas Valmieras teātrī: 2013. g. – Jevgeņijs Meļņikovs (M. Gorkijs Dzimta), Makbets (V. Šekspīrs Makbets), Roberts (P. Hamiltons Virve), Kurmis (K. Greiems Vējš vītolos), 2012. g. – vairākas lomas (M. Bulgakovs Zojas dzīvoklis), Paratovs (A. Ostrovskis Līgava bez pūra), vairākas lomas (J. Hašeks Šveiks), Kārlēns (L. Gundars Advents Silmačos). Lomas Latvijas Nacionālajā teātrī izrādēs Skalbi un valdi – iedvesmojoties no K. Skalbes pasakām, Leo. Pēdējā bohēma (2010) un Vadonis (2009). Bask@bols Valmieras teātra Mazajā zālē 25.X plkst. 18.30, 27.X plkst. 13, 29.X plkst. 18.30. Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 7