Izrāde pēc Lilianas Helmanes (1905–1984) leģendārās lugas, kas sarakstīta pirms simt gadiem un kopš tā laika regulāri tiek spēlēta uz Brodvejas skatuvēm. Šī amerikāņu klasikas pērle stilistiski līdzinās Ibsena lugām – psiholoģiskas mežģīnes, ģimenes drāmas, mīlestība un nauda. Savā ziņā tāds amerikāņu Čehovs.
Gadsimti ripo uz priekšu, bet cilvēciskās kaislības paliek nemainīgas. Mēdz teikt, ka lielākais pārbaudījums cilvēkam ir vara un nauda, īpaši, ja ar to abu palīdzību mēģina aizpildīt savus personīgos iekšējos tukšumus. Izrādē mēģināsim papētīt, kas tad ir tie tukšumi mūsos, kurus mēs katrs, kā nu mācēdami, kaislīgi cenšamies aizbāzt, dzenoties pakaļ tam iedomātajam – vairāk un labāk. Un kas tad galu galā "vairāk un labāk" vārdā tiek zaudēts – Jaunais Rīgas teātris aicina uz jaunu izrādi – režisores Kristīnes Krūzes iestudēto amerikāņu dramaturģes Lilianas Helmanes lugu Mazās lapsas.
1962. gadā Liepājas teātrī šo lugu ar nosaukumu Lapsiņas iestudēja Oļģerts Kroders, 1993. gadā Dailes teātra Mazajā zālē – aktieris Pēteris Gaudiņš. Helmane padomju mākslas ideologiem galvas sāpes neradīja, jo, kā kādā recenzijā rakstījusi Lilija Dzene: "[Helmane] iznīcina jebkuru idilli par kapitālistisko sabiedrību. Skarbi, nesaudzīgi." Teātra vēsturē kā lugās, tā dzīvē kontroversiālo dāmu Lilianu Helmani pie dižā amerikāņu dramaturgu trijnieka – Jūdžins O’Nīls, Arturs Millers, Tenesijs Viljamss – īsajās labāko XX gadsimta amerikāņu dramaturgu izlasēs tomēr nemin. Taisnīgi vai netaisnīgi – lai rāda laiks.
Kristīne Krūze uzsver, ka aktieriem šajā lugā ir, ko darīt. Lomās: Andris Keišs, Gundars Āboliņš, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Ivars Krasts, Jevgēnijs Isajevs, Jānis Skutelis, Aminata Grieta Diarra, Dāvids Pētersons, Evelīna Priede.
Paldies, ka atradi laiku intervijai savā brīvdienā, cik nu režisorei brīdi pirms pirmizrādes tāda vispār var būt.
Jā, šodien ir brīvdiena.
Vai centies to nosargāt un strauji atjaunot spēkus?
Jā. Visu šo laiku, kad man ir kādi brīvi brīži, es tiešām cenšos. Ir baigā slodze. Patiesībā – visiem teātrī jau diezgan ilgu laiku. Drusku uz izdegšanas robežas.
Sāku ar vienkāršu jautājumu par dzīvi, nevis par topošās izrādes koncepciju vai estētisko valodu tāpēc, ka man šķiet, ka tas šobrīd ir ļoti aktuāls jautājums visiem, un māksliniekiem, kuriem jāiedvesmo citi, – jo īpaši. Kā dzīvot un iemantot daudzmaz drošo un iedvesmoto stāvokli, no kura iespējams radīt. No kā pieminētā izdegšana – personīgā pārslodze vai reakcija uz sajaukto laika garu apkārt?
Iespējams, viss kopā, bet manā gadījumā – lielā mērā no pārslodzes. Ar pārcelšanos uz vecajām jaunajām mājām mums bija arī ļoti intensīvs pavasaris. Tad it kā bija atvaļinājums, kuru īsti neviens nejuta. Pēc tam atgriezāmies un metāmies ar pilnu jaudu iekšā. Dažkārt pēdējā pusgada laikā ir bijusi sajūta, ka dzīvoju teātrī – ka nav jēgas braukt mājās, jo aizbrauc, izgulies un uzreiz brauc atpakaļ. Visas dienas paiet teātrī. No vienas puses, tas ir forši, bet, no otras puses, laikam ir vajadzīgs veselīgs līdzsvars.
Jēgu strādāt tieši teātrī atrodi joprojām?
Mani virs ūdens notur tas, ka redzu gaismiņu tuneļa galā, sākot ar 21. februāri, kad ir Mazo lapsu pirmizrāde. Zinu, ka pavasarī neesmu nevienā jauniestudējumā un varēšu atvilkt elpu. Godīgi sakot, šī rudens laikā man ir bijuši mirkļi, kad ir bijis grūti. Vienkārši sakožu zobus un daru, kas ir jādara. Es nevaru pateikt – ai, nenākšu šovakar spēlēt izrādi. Šobrīd teātri laikam vairāk nekā jebkad savā profesionālajā mūžā izjūtu kā kalpošanu. Darba apjoms un režīms jau tuvojas... jā, man ir sajūta, ka tā ir kalpošana.
Noskaņojums apmēram skaidrs. Pēc pirmizrādes kļūst mazliet vieglāk?
Atlaiž uz brīdi? Jā, jā, protams, atlaiž. Kaut kādā ziņā tas ir kā iznēsāt bērnu. Protams, ne burtiskā nozīmē. Izrāde okupē visu, visu, visu. Man negribas atdot sevi visu teātrim. Man tas liekas nevajadzīgi, bet tad, kad es režisēju izrādi, tā tomēr mani tā iesūc, ka es visa esmu teātrī. Tas izklausās ļoti drūmi, tu teici – "noskaņojums skaidrs", bet tas vairāk ir saistīts ar reāliem iemesliem un pārslodzi. Iznāca Arkādija, un tad mums bija Arkādijas bloki. Tā tomēr ir ļoti gara izrāde. Aizpagājušonedēļ mums bija piecas Arkādijas pēc kārtas. Šonedēļ – trīs, un tad ir vēl citas izrādes. Esmu sajutusi, ka man ir grūti, ja man vakarā ir jāspēlē un nākamajā dienā režisēju savu izrādi. Ja spēlēju kā aktrise, tas ir citādi. Tas nepaņem tik daudz spēka. Laikam grūti ir savienot atbildības sajūtu gan kā aktrisei, gan režisorei.
Pieminēji Arkādiju. Tu biji par jaunu, lai piedzīvotu pirmo Arkādijas iestudējumu 1998. gadā. Kāda ir tava pieredze un pārdomas, atjaunotajā versijā veidojot zinātnieci Hannu Džārvisu, kura ir apveltīta gan ar spožu prātu, gan skaistumu, gan pamatīgu cinisma talantu, gan arī nojaušamām ilgām un kaut ko aizlauztu?
Es neesmu redzējusi pirmo Arkādiju, tikai ierakstā. Man ļoti, ļoti patīk Hannas loma. Arī tāpēc, ka kaut kādā ziņā viņa man joprojām ir noslēpums. Man ārkārtīgi patīk, ka viņā ir racionālā daļa, kuras arī manī pašā ir diezgan daudz jocīgā savienojumā bieži vien ar kaut kādu ezoterisku ārprātu. Es varu iegāzties gan vienā, gan otrā (smejas). Hannā savienojas kaut kas ļoti sievišķīgi romantisks ar ļoti racionālu zinātnieces prātu. Tā es viņu izjūtu. Kad domāju, kā viņa varētu izskatīties tīri vizuāli, man bija sajūta, ka noteikti negribu, lai viņa būtu maskulīna, emancipēta sieviete. Man tieši gribējās, lai Hanna būtu izteikti sievišķīga. Tur ir tas foršais savienojums, ka zinātniece vai racionāla un loģiska sieviete var būt sievišķīga, ka viņai uzreiz nav jābūt biksēs, ar īsu zēngalviņu vai kaut ko tādu. Man gribējās iziet tieši no pretējā. Viņas būtībai piekļuvu tuvāk arī caur ārējo formu. Savā vēlmē izzināt Hanna man šķiet neparasti kaislīga. Tas man ir ļoti saprotami. Tu kā detektīvs caur grāmatām un vecajām lietām kaut ko atklāj. Tas taču ir tik nenormāli interesanti! Šo lomu ir tiešām forši spēlēt. Vienīgais, ir grūti, ka izrāde ir ārkārtīgi gara (smejas), vecie laiki un jaunie laiki. Citreiz ar kolēģiem runājam, ka nospēlē cēlienu un jau liekas, ka ir nospēlēta vesela izrāde, bet priekšā vēl ir trīs cēlieni.
"Man ļoti, ļoti patīk Hannas loma. Arī tāpēc, ka kaut kādā ziņā viņa man joprojām ir noslēpums. Hannā savienojas kaut kas ļoti sievišķīgi romantisks ar izteikti racionālu zinātnieces prātu." Attēlā – Kristīnes Krūzes Hanna Džārvisa un Ritvara Logina Valentīns Kaverlijs. Foto – Mārtiņš Vilkārsis
Smags darbs, bet skatītājiem bauda.
Jā, skatītājiem bauda, un viņi nejūt to garumu. Iesmējām, ka daži skatītāji bija sašutuši, ka Jānis [Skutelis] nesagaida fināla paklanīšanos. Nosmaidījām – nujā, cilvēki nespēj iekāpt mūsu kurpēs un saprast, kā tas ir – piecas stundas būt tonusā. Ja vari aiziet vakarā mājās deviņos, nevis vienpadsmitos un ja nākamajā dienā tev atkal ir jābūt teātrī – es domāju, piedosim tiem aktieriem, kuri nesagaida paklanīšanos. Viņi tāpat savu darbu ir izdarījuši godam.
Kā tavā radarā nonāca amerikāņu dramaturģes Lilianas Helmanes luga Mazās lapsas?
Pateicoties Margaritai Ziedai (Jaunā Rīgas teātra dramaturģe – U. A.). Viņa ieteica. Izlasīju, un tā luga nonāca manā radarā.
Par ģimeni kā karalauku ir ļoti daudzi pasaules dramaturģijas klasikas darbi. Kāda ir tieši šīs lugas īpatnība?
Mani saistīja šī Helmanes luga. Mani kā skatītāju teātrī visvairāk uzrunā aktieri. Man vislielāko katarsi izraisa aktierdarbs. Mani neinteresē grandiozi specefekti. Man vislielāko katarsi izraisa aktierdarbs. Es spiedzu no sajūsmas, piemēram, izrādē Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis, kurā ir divi ģeniāli aktieri – Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš – uz tukšas skatuves. Kā viņi ir pārvērtušies! Man teātrī galvenais ir aktieris. Tāpēc arī, izvēloties materiālu, man vienmēr ir svarīgi, lai aktieriem materiālā būtu, ko darīt, ka tur būtu, ko spēlēt. Helmanes lugā bez tā, ka tur ir par cilvēciskām attiecību dzīlēm un daudzšķautņainību, arī aktieriem ir, ko darīt. Tur ir mega superforšas lomas. Tas ir ļoti svarīgi.
Teātra kritiķis Normunds Naumanis savu recenziju par Pētera Gaudiņa iestudējumu Dailes teātrī 1993. gadā bija nosaucis – Plēsoņas dzemdē vientulību. Vai tu arī Helmanes lugas personāžus interpretē kā plēsoņas? Kas, tavuprāt, ir viņu dzinulis būt tik nešķīsti alkatīgiem?
Mēs sākām mazliet mēģināt jau Tabakas fabrikā. Sakarā ar pārcelšanos kādu laiku bija pauze, pārlasīju lugu vēlreiz, un man likās – ak Dievs, visu laiku tā ņemšanās par naudu! Man pret materiālu uz mirkli iestājās pretestība. Noliku malā uz laiku. Jā, tur ir naudas tēma, bet tas nevienā mirklī nav par naudu. Īstenībā tas ir par mežonīgām alkām. Izrādes aprakstā minētā vēlme aizpildīt savu iekšējo tukšumu, man liekas ļoti trāpīga. Līdzīgi kā Normunds bija sajutis, ka plēsoņas dzemdē vientulību. Tu vari savu iekšējo tukšumu aizpildīt ar naudu. Skaidrs, ka nauda bāzes līmenī ir svarīga, lai mēs varētu cieņpilni dzīvot, neknapināties un sevi nodrošināt. Bet kur ir griesti? Ja griestu nav un gribas vēl, vēl un vēl, tad tas vairs nav par naudu, tas ir par alkām un iekšējo badu, ko cilvēks mēģina aizpildīt. Piemēram, Redžainas gadījumā – tā ir galvenā sieviešu loma, kuru atveido Sandra Kļaviņa, – tas ir par aizejošo jaunību, par izmisīgo vēlmi ielēkt pagātnē, dabūt atpakaļ aizgājušo dzīvi. Ir sajūta, ilūzija, ka tagad ar lielo naudu varēšu atkal tur atgriezties un man tas būs. Tā ir ilūzija. Ir jāmeklē citas kvalitātes, bet ne vienmēr mēs to mākam. Šajā lugā ir tik daudz! Tāpēc pēc mēģinājumiem es jūtos totāli izpumpēta, jo katrs tēls ir vesela dzīve. Piemēram, Bērdija, kuru atveido Jana Čivžele. Sieviete, kas ir absolūti destruktīvās, toksiskās attiecībās, kurās viņai nav balss tiesību, kurās viņa klusībā vienkārši nodzeras. Un cik daudz mūsdienās ir šādu sieviešu! Cik daudz ir šādu ģimeņu! Tas ir paradoksāli, ka luga ir par 1900. gadu, bet mēs ar tēliem pilnīgi varam identificēties.
Arizona, XX gadsimta sākums. Kā tas sienas kopā?
Absolūti! Piemēram, galvenā varone Redžaina ir savam laikam ļoti emancipēta sieviete. Viņa tomēr ir haizivs. Ja salīdzina šīs divas sievietes – Bērdiju un Redžainu –, Bērdija ir padevusies un vienkārši grimst blakus emocionāli un fiziski vardarbīgam vīram, savukārt Redžaina par sevi cīnās. Jā, var to saukt arī par plēsonību, bet kā tu izdzīvosi?
Var saukt arī par pašsaglabāšanos?
Par pašsaglabāšanos, tieši tā. Mēs redzam divas sievietes: viena ir padevusies un vienkārši nodzeras, bet otra plēsīsies un cīnīsies. Protams, jautājums ir – kādi ir līdzekļi. Redžainas izvēlētais droši vien arī nav pats veselīgākais veids. Ir daudz, par ko domāt, gan man kā režisorei, gan arī aktieriem, analizējot lugu. Es ceru, ka arī skatītāji varēs identificēties ar savu dzīvi un būs daudz, par ko domāt. Tas jau ir svarīgākais, ka sēdi tumsiņā un domā par sevi.
Vai tu lugu lokalizē mūsu laikā?
Nē. Mums būs diezgan abstrakta scenogrāfija, kas man ļoti, ļoti patīk. Kostīmu ziņā mēs laiku saglabājam. Tie gan būs nedaudz stilizēti, bet tās nav mūsdienas (kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne, scenogrāfija – Alvis Hermanis – U. A.).
Tulkotāja Ieva Lešinska piezīmēs raksta: "Neievēroju šā brīža politkorektumu un rakstīju kā autore – "nēģeris" un pat "nigers". Būtu neiedomājami, ka XX gadsimta sākuma Dienvidos kāds teiktu "afroamerikānis"." Kādu ceļu ejat jūs savā iestudējumā?
Mēs tomēr atteicāmies no vārda "nēģeri". Zinu, ka tiek lauzti šķēpi un ir divas nometnes – vieni uzskata, ka tas ir vienkārši vārds un tā tas tiek lietots. Tas pat nav aiz kaut kāda politkorektuma. Man svarīgāk ir nevis par varītēm un par spīti lietot vārdu "nēģeris", bet lai daļa skatītāju nesēdētu zālē un nedomātu – kas te notiek?! Kam tas ir vajadzīgs! Mēs lietojam "melnie".
Droši vien viedokļi atšķirsies. Pieļauju, ka būs arī man līdzīgie, kam "melnais" griežas ausīs pat vairāk. Augusi ar Krusttēva Toma būdu, vārdā "nēģeris" vispār nesadzirdu ne mazāko negatīvo nokrāsu.
Jā, bet šis laiks tomēr to uzliek. Tulkojumā kalpiem ir ļoti kropļota valoda. To mēs esam noņēmuši. Viņi runā normāli. Varbūt ir kādas nepareizības, bet ne tik dramatiskas.
Uzzināju, ka Lilianai Helmanei ir arī luga Meža noslēpums par šo ģimeni pirms divdesmit gadiem.
O, es nemaz nezināju! To būtu interesanti izlasīt un uzzināt, vai tas apstiprina mūsu analīzi, kāpēc, piemēram, Redžaina ir tāda, kāda viņa ir, un dara to, ko viņa dara. Es citas Helmanes lugas neesmu lasījusi.
Liliana Helmane savā kontroversiālajā dzīvē bijusi iezīmīga arī ar to, ka līdz pēdējam iestājusies par Staļina režīmu. Cik nojaušu, tu šķir mākslinieka biogrāfiju no viņa darbiem un tevi šāds fakts nevar atbaidīt?
Tā gluži es nevarētu teikt, ka man tas vispār nav svarīgi, bet tikai tāpēc atteikties no labas lugas, ka viņai bija šādi uzskati, – droši vien nē. Turklāt domāju, ka tolaik gan Amerikā, gan Rietumos komunisms ļoti tika idealizēts. Domāju, ka cilvēki to vienkārši nespēja iztēloties. Tas bija kaut kur tālu, interneta tolaik nebija. Mēs tagad redzam visas zvērības, it kā skatītos filmu. Bet no kurienes tolaik viņi varēja dabūt informāciju? Nu, kā – tā taču ir draudzība, visi vienlīdzīgi, cīņa par līdzvērtību.
Visiem vienādi sadalām maizīti.
Jā, visiem sadalām maizīti, rūpējamies par visiem, kas tur slikts? Kāds gulags? Kāds gulags? Ko jūs te apmelojat. Dīvainā kārtā tieši mākslinieki bija lielākie komunisma aizstāvji un pielūdzēji. Tas ir interesanti. Esmu par to domājusi, bet man īsti nav atbildes.
Atgriežoties pie lugas redzamākās tēmas, lai arī teici, ka tā ir par kaut ko citu. Kādas tev pašai dzīvē ir attiecības ar naudu? Kāds ir bijis tavs zemākais punkts? Vai pazīsti situāciju, kad skaidri līdz centam zini, cik makā vai kontā tev ir naudas, un tā principā visu laiku piespiež par to domāt?
Es uzaugu diezgan trūcīgā ģimenē. Labi atceros tādas ainas, kad vienkārši nebija naudas, kad vispār nebija naudas. Bija jāēd tas, kas bija, un dažreiz vispār nebija īsti, ko ēst. Forši, ka bija vecmāmiņa, kurai bija pagrabs, viņa visu ko audzēja un veda mums no laukiem. Godīgi sakot, šobrīd šo pieredzi vērtēju kā ieguvumu. Nauda man ir svarīga kā jebkuram cilvēkam. Taču es arī zinu, ka varu iztikt ar ļoti maz naudas, ka varu izdzīvot jebkuros apstākļos. Vai es to gribētu? Man patīk skaistas lietas, patīk komforts, man patīk garšīgi ēst, man patīk skaisti ģērbties. Protams, man tas viss patīk. Domāju, ja es būtu uzaugusi siltumnīcas apstākļos, ja mani dzīve pēkšņi noliktu situācijā, kur es vispār nezinātu, ko darīt, – man sāktos panika. Tagad es zinu, ka varu strādāt arī par apkopēju.
Vari pārslēgties dažādos režīmos?
Jā. Mums, piemēram, nebija vannasistabas. Mazgājāmies bļodā. Bija tikai aukstais ūdens. Tas mani ir veidojis. Man nav baiļu sajūtas. Forši, ka ir, bet vienmēr var kaut ko izdomāt. Taču nauda man ir absolūti svarīga. Man patīk nauda (smejas)! Man patīk, ka tā ir, jo nauda ir brīvība un tā dod brīvību. Man ir ļoti svarīgi, ka man ir mana nauda, ka es pati pelnu, ka man katru reizi, kad man kaut ko vajag, nav jāprasa vīram. Tas ir mans lepnums. Man citādi būtu baigi grūti. Arī pilnībā paļauties uz otru ir ļoti grūti.
Vai ir iespējams šo veselīgo attieksmi nodot tālāk bērniem, neliekot pašiem burtiski atkārtot tavu bērnības pieredzi?
Protams, mūsu bērni aug siltumnīcas apstākļos. Es to saprotu. No otras puses – vai viņiem mākslīgi radīt trūcīgu vidi? Tā vienkārši bija mana pieredze. Viņiem ir sava. No sērijas – man bērnībā nebija, ko ēst, tagad jūs arī badināsim (smejas). Vai – visu nedēļu ēdīsim tikai makaronus?
Par to jau bērni zināmā vecumā būtu tikai laimīgi.
Jā, jā. Viņiem ir kabatas nauda, un kā nu kurš prot ar to apieties. Piemēram, vidējais dēls māk krāt. Viņš sakrāj un tad nopērk kaut kādu lielāku lietu. Vecākais tagad spēlē Arkādijā. Viņš pelna un bija nenormālā šokā, ka ir tik "drausmīgi daudz nodokļu jāmaksā"! Kāpēc?! Tas ir negodīgi! Es teicu – nu, laipni lūgts pieaugušo pasaulē (smejas). Skaidrs, ka mūsu bērniem ir daudz labāki apstākļi, bet viņiem piemīt arī diezgan liela patstāvība.
Vai tev ir vēl kādas ieceres vai šobrīd visa uzmanība un enerģija ir veltīta Mazajām lapsām?
Godīgi sakot, es tiešām nesaprotu režisorus, kuri var taisīt vairākus jauniestudējumus sezonā. Tas no manis ļoti daudz paņem, un man vajag kaut kādu laiku, kamēr es savācos un tieku atpakaļ pie saviem resursiem.
Šobrīd neko arī nezinu par nākamo sezonu pēc atvaļinājuma, līdz ar to manas vienīgās idejas un plāni ir atpūsties pēc pirmizrādes. Runājām ar Baibu Broku, kurai ir līdzīga situācija. Sapņojam par to, kā nekas nebūs jādara, bet tad nospriedām, ka paies divas trīs nedēļas un liksies, kas kaut kā trūkst un nav ko darīt. Īpaši, ja ir bijis tāds skrējiens. Nedēļu vai divas būs svētlaime, bet pēc tam iestāsies tukšuma sajūta – ē, ko tādu varētu padarīt? (Atdarina uz galda virsmas satrauktu skrāpēšanos – U. A.).
Mazās lapas
JRT Lielajā zālē 21.–23., 25.–27.II, 2., 27.–30.III, 11.–13.IV plkst. 18
Biļetes pārdotas