Nevajag sešus gadus mācīties pie viena pedagoga. Pietiek ar trim, pēc tam jādodas pie cita, jābrauc uz ārzemēm – uzskata Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Kora diriģēšanas katedras asociētais profesors Andris Veismanis, kurš videoceremonijā 23. februārī saņēma JVLMA un LMT Gada balvu. Savukārt 26. februārī viņa diriģētais klasiskās mūzikas albums Kremerata Baltica. Marģeris Zariņš saņēma balvu Zelta mikrofons.
Profesionālajā un pedagoģiskajā darbā Andris Veismanis sevi pierādījis kā erudītu mūziķi un talantīgu, mērķtiecīgu mācībspēku, to apliecina arī viņa studentu sasniegumi starptautiskajos kordiriģentu konkursos. Līdz ar Andri Veismani šogad Gada balvu saņēma arī viņa 7. semestra studente Anastasija Kildiša, kura 2019. gada decembrī ieguva 2. vietu un divas speciālbalvas starptautiskajā koru un ansambļu konkursā Towards Polyphony Vroclavā, savukārt pagājušajā gadā – 1. vietu un speciālbalvas starptautiskajā jauno kordiriģentu konkursā Aegis Carminis Slovēnijā un 2. vietu starptautiskajā Romāno Gandolfi kordiriģentu konkursā Parmā.
Pērn konkursā Aegis Carminis Slovēnijā 2. vietu un speciālbalvu izcīnīja arī Šino Jamasaki, kura ir Andra Veismaņa 8. semestra studente no Japānas. Viņa students Kristaps Solovjovs pērn ieguva 3. vietu Vjačeslava Palkina starptautiskajā koru festivālā Ukrainā, Harkovā.
Izstudējis kora diriģēšanu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas specialitātē (vispirms Imanta Kokara kora klasē, pēc tam maģistrantūrā pie Jāņa Dūmiņa), Andris Veismanis ir studējis arī simfonisko diriģēšanu pie profesora Jurija Simonova, kā arī specializējies senajā mūzikā pie klavesīnista un diriģenta Viljama Kristi Parīzē. Andra Veismaņa vadībā tapušais leģendārais Henrija Pērsela operas Didona un Enejs iestudējums (1993) un Georga Frīdriha Hendeļa operas Alčīna iestudējums (1998) ir ieguvis Lielo mūzikas balvu.
Kopš 1995. gada Andris Veismanis ir Vidzemes kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs. No 1989. līdz 1997. gadam vadījis paša izveidoto kamerkori Sacrum, kas kļuva par būtisku garīgās mūzikas interpretācijas dzinējspēku Latvijā un ir saņēmis Grand Prix starptautiskā konkursā Budapeštā par Ferenca Lista mūzikas albuma Via Crucis ieskaņojumu (1994). No 1997. līdz 2006. gadam Andris Veismanis bija Latvijas Nacionālās operas (LNO) galvenais kormeistars, pašlaik viņš ir LNO diriģents, kopš 2013. gada – Rīgas kamerkora Ave Sol mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Andris Veismanis ir viens no labākajiem senās mūzikas un baroka interpretiem Latvijā. Ar koncertiem uzstājies Taivānā, Dienvidamerikā, ASV, Kanādā, Krievijā un daudzviet Eiropā, diriģējis daudzus latviešu komponistu darbu pirmatskaņojumus un ierakstījis vairākus albumus kopā ar Latvijas, Igaunijas un Lietuvas mūziķiem.
Vai pedagoģija vienmēr ir bijis sapņu darbs?
Tas ir saistīts ar manu profesiju. Kordiriģentam vienmēr ir jāmāca kori, un savā ziņā tas jau ir pedagoģiskais darbs. Mūzikas akadēmijā strādāju kopš 1995. gada. Mani uzaicināja pēc maģistrantūras un kordiriģēšanas nodaļā, ko vadīja Jānis Lindenbergs, iedeva vienu studentu – Aivaru Krastiņu. Viņš ir ļoti labs mūziķis, šobrīd ir tenors kamerkorī Ave Sol, strādā Rīgas Doma kora skolā un spēlē sitaminstrumentus dažādās grupās, piemēram, Brokastis 4atā.
Diezgan ilgi man bija viens vai divi studenti, ne vairāk. Tolaik akadēmijā vēl strādāja visa vecā profesūra – Edgars Račevskis, Imants Kokars, Leons Amoliņš, Juris Kļaviņš. Tolaik nodaļas vadītājs izlēma, kam dot konkrētos studentus, un man kā pašam jaunākajam pedagogam nebija nekādu priekšrocību. Iespēja izvēlēties pedagogus studentiem radās tikai šajā gadsimtā. Pašlaik man ir vienpadsmit studentu.
Pedagogi arī var izvēlēties, kam mācīt un kam ne?
Var atteikties, ja nevar sastrādāties. Ja nekad nav sagatavojies un mūžīgi kāda tante vai vectētiņš ir nomiris, tādi studenti nav lielā cieņā. Man pašam savulaik palaimējās tikt pie Imanta Kokara. Viņš varēja izvēlēties vislabākos, un es pie viņa tiku tikai tāpēc, ka, mācoties Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā, biju uzvarējis Jāzepa Vītola kordiriģentu konkursā. Kokara klase bija liela, un visi bija spēcīgi – ieskaitot Sigvardu Kļavu, kurš tobrīd vēl mācījās pēdējā kursā. Kokars bija vislabākais pedagogs, viņa manuālā tehnika bija neatkārtojama, viņam bija fenomenālas darbaspējas un ļoti izstrādāta metodika, kā viņš skoloja studentus. Neviļus arī man radās doma – ja rastos iespēja, es arī gribētu būt pasniedzējs.
Kādi ir studenti tagad?
Tā sanācis, ka pēdējos gados mani studenti ļoti veiksmīgi ir uzstājušies konkursos. Matīss Circenis uzvarēja starptautiskajā Jāzepa Vītola konkursā Rīgā. Anastasija Kildiša jau no pirmā kursa ir piedalījusies daudzos konkursos. Viņa ir ļoti talantīga, muzikāla, komunikabla, un darbā ar kori tas ir vissvarīgākais. Anastasijai piemīt smalka spēja uztvert un dzirdēt. Pagājušajā gadā viņa ieguva divas uzvaras: 1. vietu un divas speciālbalvas jauno kordiriģentu konkursā Aegis Carminis Slovēnijā un 2. vietu ļoti svarīgajā starptautiskajā Romāno Gandolfi konkursā Parmā, kurā pirms tam uzvarēja mana bijusī studente Krista Audere. Pērn Krista strādāja šī konkursa žūrijā, bet pati uzvarēja pašā būtiskākajā Ērika Ēriksona kordiriģentu konkursā Zviedrijā. Krista tur spīdēja!
Šajā konkursā labi startēja un tika pusfinālā arī mans bijušais students, pašreizējais Ave Sol otrais diriģents Jurģis Cābulis. Arī Kaspars Ādamsons un Aivis Greters ir bijuši mani studenti, bet zvaigzne numur viens manu kādreizējo audzēkņu vidū ir Ainārs Rubiķis. Viņš pie manis beidza kordiriģentus, pēc tam – simfonisko diriģēšanu pie Andra Vecumnieka. Satiekoties ar Aināru Imanta Kalniņa operas Matīss, kausu bajārs iestudējumā, kurā piedalījās arī Ave Sol, priecājos, cik labi viņš jūtas opermūzikā. Kopš spožās uzvaras Gustava Mālera diriģentu konkursā viņam ir izcila starptautiskā karjera. Neviens cits no latviešu diriģentiem nav tādā augstumā, izņemot Marisu Jansonu un Andri Nelsonu. Ainārs pats ir sava ceļa kalējs, izlauzies cauri visādām grūtībām, dziedājis Radio korī un mācījies no daudziem diriģentiem.
Priecājos, ka pēc Ave Sol vieskoncerta noklausīšanās speciāli mācīties pie manis atbrauca Šino Jamasaki no Japānas. Viņa ir iemācījusies latviešu valodu, dzied korī Ave Sol, pagājušajā gadā ieguva 2. vietu kordiriģentu konkursā Slovēnijā, ar izcilību beidza bakalaurus un patlaban studē maģistrantūrā.
Studentiem saku, ka nevajag sešus gadus mācīties pie viena pedagoga. Pietiek ar trim, pēc tam jādodas pie cita, jābrauc uz ārzemēm, kā izdarīja Krista Audere. Laima Lediņa, kura ļoti labi absolvēja kordiriģentus, mācās operdziedāšanu Milānā. Artūrs Švarcbahs turpina pie manis studijas, lai gan viņš jau dzied Zviedrijas Radio korī Stokholmā. Viņš ir ļoti skaistas basa balss īpašnieks. Par spīti sarežģītajiem pandēmijas apstākļiem, Anastasija Kildiša un Patriks Stepe tikko gadu pabija Erasmus apmaiņas programmā Zalcburgā, savukārt Rihards Lapiņš pavadīja vērtīgu pusgadu Helsinkos. Tur ir fantastiskas iespējas, studentu rīcībā ir visaugstākā līmeņa profesionālais koris, un visu var atskaņot un ierakstīt jaunās koncertzālēs un studijā.
To nevar salīdzināt ar iespējām paša studiju gados?
Protams, nevar. Saviem studentiem saku: izmantojiet to, ko dod Erasmus studijas. Tu vari apmeklēt citas valstis, iegūt svaigu skatījumu uz profesiju, apgūt valodas. Augstākais punkts, kur mēs varējām aizbraukt mācīties, bija Sanktpēterburga vai Maskava. Tad, kad jau strādāju Operā, man paveicās ar iespēju mācīties pie Jurija Simonova Maskavā un arī Ungārijā – Budapeštā un Miškolcā. Viņš ir ļoti bargs un stingrs, tāpēc mūsu saskarsme ne vienmēr bijusi ar plusa zīmi, bet viņš ļoti daudz man ir iemācījis. Simonovs ir ļoti precīzs un smalks diriģents, kurš visu izstrādā līdz pēdējam sīkumam. Viņš fantastiski ir iestudējis Riharda Vāgnera Nībelunga gredzenu Budapeštas operā.
Simonovs ļoti atbalstīja savus studentus, palīdzēja samaksāt par studijām vai par ceļu uz meistarklasēm. Viņš deva daudz impulsu, bieži zvanīja man uz Saulkrastiem un skaloja smadzenes, kā dzīvot, jo uzskatīja, ka studiju gados ir jānododas tikai mūzikai, bet man jau bija ģimene un divi bērni. Starp citu, Simonova vectēvs bija latvietis Jānis Ruņģis.
Simonova radošās rūpes un pedagoģiskais neprāts turpinājās arī vēlāk. Rīgā noskatījies, kā es Operā diriģēju Volfganga Amadeja Mocarta Donu Žuanu, viņš pēc tam zvanīja un stāstīja, kā būtu pareizi jādiriģē… Man tas nepatika, tomēr mana saikne ar viņu bija cieša. Pirms dažiem gadiem redzēju Simonovu sapnī. Viņam no sirds gāzās zaļa ūdens straume. Izrādījās, bijusi sirdstrieka. Simonovs ir ļoti spēcīga personība. Kad viņš viesojās pie LNSO, orķestris bija sarūgtināts, jo viņš bija ļoti agresīvs un neiecietīgs. Taču tieši šis bija labākais viņa diriģētais koncerts Rīgā Lielajā ģildē. Tas, kā viņš diriģēja Pētera Čaikovska simfonisko poēmu Manfrēds, bija ģeniāli. Ļoti svētīga man bija arī iespēja pēc senās mūzikas studijām, kuras veicu pašmācībā, daudz lasot, klausoties un salīdzinot dažādas interpretācijas, pastudēt Parīzē pie Viljama Kristi franču baroka operu atskaņojumus.
Viljams Kristi nebija pedagogs, taču ļāva piedalīties savos mēģinājumos. Dzīvodams Parīzē, katru dienu gāju pie viņa uz mēģinājumiem. Bija ļoti interesanti, jo tur sapratne par mūziku notiek nevis caur vadītāju, bet orķestra mūziķiem. Ļoti daudz kas man atvērās, kad iepazinos ar šiem mūziķiem. Žēl tikai, ka mans Parīzes periods bija īss un es šo laiku Parīzē dzīvoju viens pats.
Šī laika iespaidā tapa leģendārais koris Sacrum?
Nē, nodibinājām to kopā ar Mārtiņu Klišānu, vēl mācoties bakalauros. Abi gan dziedājām, gan diriģējām. Sākām iestudēt visādas eksperimentālas lietas, līdzīgi kā Ave Sol, taču mums bija cits virziens – mūsdienu garīgā mūzika un senā mūzika. Ar šo kori beidzu gan bakalaurus, gan maģistrus. Tajā laikā bija koru bums, un Sacrum bija ļoti veiksmīgs projekts. Domāju, ka tas deva impulsu jauniešu koriem – Sacrum dziedāja arī Māris Sirmais, kurš pēc tam izveidoja jauniešu kori Kamēr….
Vairāki mani studenti ir izveidojuši ļoti spēcīgus jauniešu korus, piemēram, Kaspars Ādamsons – Sōlu. Dziesmu svētku skates, kurās piedalās jauniešu kori, ir visaugstākais līmenis pasaulē. Ceru, ka pēc pandēmijas varēsim dzirdēt kaut ko līdzīgu un atjaunoties.
Atceros, cik ļoti pārsteidzi, aizejot strādāt par kormeistaru uz Operu.
Tas ir pilnīgi cits žanrs. Darba piedāvājums nāca tad, kad finansiālu grūtību dēļ Sacrum sāka jukt pa visām vīlēm. Cik ilgi skriesi ar pieri sienā, cenšoties noturēt kora sastāvu un visu ziedojot mūzikai? Pirmā tikšanās ar Operas kori gan bija ļoti smaga, bet ar laiku kaut kā pratu savaldīt to kā spēcīgu vērsi un izveidot par labu vienību. To atzina daudzi, ieskaitot Egilu Siliņu, kurš brauca no ārzemēm. Pēc Operas kora snieguma Džuzepes Verdi Nabuko mani pat aicināja strādāt par kormeistaru Oslo.
Pamazām sāku diriģēt operas. Pirmā bija Hendeļa Alčīna ar pieaicinātiem māksliniekiem, senās mūzikas speciālistiem gan korī, gan orķestrī, lai varētu radīt īpašo skaņu pasauli. Pirms tam, vēl trakajā, sarežģītajā Sacrum laikā, 90. gadu sākumā, kad Nacionālā opera bija remontā, iestudēju Pērsela operu Didona un Enejs. Tas bija privāts Mihaila Mamilova projekts, pirmizrāde notika 1993. gadā Anglikāņu baznīcā. Pēc tam to parādījām Senās mūzikas festivālā Rundālē. Tas bija skaists laiks, mēs daudz izdarījām.
Aizraušanās ar baroka operu turpinājās ar Pērsela Feju karalieni Jaunajā Rīgas teātrī Māras Ķimeles režijā kopā ar orķestri Rīgas kamermūziķi. Vieskoncertos uzstājāmies ar slaveniem māksliniekiem, piemēram, vijolnieku Sigisvaldu Keikenu, pie kura mācījos senās mūzikas interpretāciju. Atskaņojām Jozefa Haidna Mesu Briseles Daiļo mākslu pilī. Kopā ar pasaulslaveno diriģentu Ivanu Fišeru, viņa Budapeštas festivāla orķestri un ļoti labiem solistiem atskaņojām Kristofa Vilibalda Gluka operu Orfejs un Eiridike Budapeštā, pēc tam arī Francijā un Beļģijā.
Vai Baltajā namā bija "cita opera"?
Verdi un bel canto meistaru operas ir pavisam cita veida mūzika. Ļoti iespaidīga. Piemēram, operā Nabuko ir fantastiski kora dziedājumi, tā ir ļoti sarežģīta pasaule, ko atklāju pamazām. Pirmais iestudēju Jāņa Lūsēna Putnu operu. Tas ir brīnišķīgs darbs bērniem. Lūsēns ir ļoti talantīgs, pats spēlē dažādus instrumentus un tagad, dzīvojot tālu Latvijas ziemeļaustrumos, veido skaistus projektus. Zigfrīds Muktupāvels man stāstīja, ka, pateicoties Lūsēnam, kurš raksta neapstājoties, viņam kā dziedātājam ir tik daudz darba kā vēl nekad.
Pamazām iejutos operas repertuārā. Specializējos senajā mūzikā un Mocartā, pēc tam arī bel canto – diriģēju Džoakīno Rosīni Seviljas bārddzini un tagad Pelnrušķīti. Priecājos, ka Mārtiņš Ozoliņš man ir ļāvis piedalīties Vāgnera Tanheizera un Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju iestudējumā, atskaņot pašu modernāko mūziku un arī baletus – piemēram, muzikāli sarežģīto Pāvela Akimkina baletu Trīs draugi. Man patīk strādāt Operā. Tur es jūtos ļoti labi, tāpat kā ar kori Ave Sol, jo ir ļoti labs sastāvs ar pieredzi un iespējām.
Dzīvo skaņu un klātbūtni nevar aizstāt nekas?
Nevar. Strādājot ar studentiem diriģentiem tiešsaistē, zaudējums ir vismaz 60 procentu, bet šādā formātā sākt mūzikas skolas pirmajā klasē mācīties vijoli vispār ir neiespējami. Kad nevarējām strādāt klātienē, centos alternatīvi nodarbināt studentus. Viņiem bija jābrauc uz Saulkrastiem, jāslēpo gar jūru, tad ēdām pusdienas un diriģējām. Pēc pusgada tiešsaistes studijām viss bija jāsāk no jauna.
Ave Sol tev ir īpašs, jau kopš pats tajā dziedāji?
Es tur nodziedāju tikai četrus gadus. Pēc pirmā kursa mani paņēma padomju armijā, tankistos, un Kokars mani savāca, kad pēc dienesta gada Kaļiņingradas apgabalā biju atgriezies Rīgā un nonācis armijas dziesmu un deju ansamblī. Imants Kokars man piezvanīja un nostrostēja, kāpēc neeju uz Dziedoni. Toreiz visiem viņa studentiem bija jādzied vīru korī Dziedonis. Teicu, ka nevaru, jo esmu armijā. "Kādā armijā, ja atbildi pa mājas telefonu Saulkrastos?!" Paskaidroju, ka esmu uz nedēļu atvaļinājumā. Tad Kokars dabūja no majora atļauju, ka divreiz nedēļā drīkstu iet uz Ave Sol. Tā bija īsta laime – pārģērbties privātajā apģērbā un nokļūt paradīzē, kur visi tik skaisti dzied!
Ave Sol tolaik iestudēja Paula Dambja, Pētera Plakida un citus latviešu modernās mūzikas šedevrus. Tā bija lieliska skola. Padomju armija un dziedāšana korī bija diametrāli pretējas lietas. Antihumānas lietas ar humānajām nav savienojamas. Pašlaik Ave Sol dod impulsu studentiem arī diriģēšanā – ļaujam viņiem to padiriģēt.
Vai tev tiešām bija jābrauc ar tanku?!
Jā, T-72. Biju tanka komandieris. Apakšā bija stūrētājs mehāniķis, tornī – kareivis, kurš šauj, un komandieris, kurš arī var šaut. Mums bija visādas kaujas mācības, bija diezgan smagi. Cilvēki baidījās no armijas. Daudzi mūziķi zaudēja savas profesionālās iemaņas un vairs nevarēja turpināt iesākto. Daudzi izdarīja pašnāvību armijā valdošās ģedovščinas dēļ. Es biju divkārt laimīgs – pirmkārt, tāpēc, ka mani neaizsūtīja karot uz Afganistānu, jo arī mūziķi nebija no tā pasargāti. Otrkārt, tāpēc, ka pulkā, kurā nonācu, vispār nebija ģedovščinas un bija normālas attiecības.
2023. gada Dziesmu un deju svētkos beidzot nonāksi virsdiriģenta godā. Jābrīnās, ka tik vēlu.
Tas man ir ļoti liels pagodinājums un ļoti liels prieks. Jūtos laimīgs par uzticēto iespēju, īpaši ņemot vērā, ka man ir uzticēta Emīla Dārziņa dziesma Lauztās priedes – viens no visu laiku iespaidīgākajiem latviešu darbiem, kas uzrakstīts korim. Liels prieks ir arī par to, ka pirmo reizi Dziesmu svētku kopkori diriģēs arī mans students un kolēģis Jurģis Cābulis. Ceru, ka amatierkori pamazām varēs sākt kaut ko darīt, normāli tikties un mēģināt. Koris ir sabiedrības šūna, kurai ir jāsatiekas. Ir jāstrādā kopā. Attālināti nekas tur neiznāks. Mēs, mūziķi, esam ļoti noslēgta sabiedrība. Visi cits citu pazīst, un katrs cīnās par savu eksistenci.
Esmu jau trīs reizes stāvējis kopkora priekšā Mežaparka Lielajā estrādē – Rīgas 810 gadu jubilejas svētkos, Pasaules koru olimpiādes lielkoncertā un pērn augustā koncertā BrāliBrāli. Kokariem –200.
Vai vienmēr esi gribējis būt diriģents?
Sākumā gribēju būt kosmonauts (smejas), bet ļoti agri sāku dziedāt pieaugušo korī. Jau no ceturtās klases dziedāju otro soprānu tēva Jāņa Veismaņa vadītajā Saulkrastu jauktajā korī Bangotne. Vienmēr televīzijā skatījos un apskaudu Dārziņskolas kori. Man ļoti patika tā koncerti, un šķita, cik kolosāli būtu tajā dziedāt. Es dzīvoju Saulkrastos, un nebija vecmāmiņas, kas vadātu uz Rīgu. Vēlāk saulkrastieša Ingus Pētersona iespaidā gribēju kļūt par estrādes dziedātāju, komponēju dziesmas rokgrupai Krasts un pats dziedāju falsetā, ko vēlāk mācīju Jānim Šipkēvicam un Andrim Sējānam. Ar vienu no manām dziesmām – Pēc pusnakts ar Ojāra Vācieša dzeju – veiksmīgi piedalījāmies Mikrofona aptaujā.
Bija arī folkloras periods. Mani tik ļoti aizrāva Valda Muktupāvela uzstāšanās Maskavas Centrālajā televīzijā, kur viņš spēlēja kokli, ka vienkārši atļāvos būt tik bezkaunīgs, pieiet viņam klāt Mūzikas akadēmijā (konservatorijā) un pateikt, ka gribu muzicēt ar viņu kopā. Mazajā bēniņu dzīvoklī Inženieru ielā viņam bija fantastiska tautas ierakstu un pierakstu bibliotēka, nemaz nerunājot par slavenajiem skapīšiem ar dažādu tautu mūzikas instrumentiem. Izveidojām grupu Rasa, mums bija skaistas programmas, uzstājāmies arī Parīzē. No Valda daudz uzzināju par tautas mūziku, mitoloģiju, dažādu kultūru saiknēm. Latvietības uzturēšana tolaik vēl nebija vēlama. Muktupāvelu izmeta no Mūzikas akadēmijas pasniedzēja darba, jo viņš bija veģetārietis un gulēja uz grīdas.
Savukārt šodien viens otrs jau runā, ka Dziesmu svētki mūsdienu cilvēkiem vairs nav aktuāli…
Dziesmu svētki ir mūsu identitātes jautājums, tā ir latviešu vienīgā atšķirības zīme no pārējiem. Uzstājoties kopā, mēs piedzīvojam būtisku kopīgu emocionālo sajūtu. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Jā, tautas mūzika savā būtībā ir kamermūzika, bet Dziesmu svētki ir liels pasākums, taču tie viens otru tikai kuplina. No mazā ejam uz lielo un atpakaļ – no vienatnē dziedātas tautasdziesmas, kokļu spēles, stabulēm un dūdām uz kopkori, un šī mijiedarbība, arī Auļu piedalīšanās, ir ļoti laba. Mani tas uzrunā.
Kāda rādās tuvākā nākotne? Kādi būs tuvākie radošie darbi?
Martā Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē paredzēts jauns viencēliena operas iestudējums bērniem – Džankarlo Menoti Amāls un nakts viesi (pirmizrāde notiks 26. martā – I. L.), ko reiz jau esmu iestudējis ar jauniešu orķestri un Operas māksliniekiem. Būs jāiesaistās topošajā Mocarta Dona Žuana jauniestudējumā, kura pirmais diriģents ir itālis Alesandro De Marki (pirmizrāde paredzēta 19. maijā – I. L.). Mūsdienās nekad nevar zināt, kā būs, – arī Pelnrušķītes pirmizrādi pēkšņi nācās diriģēt man, jo muzikālais vadītājs nevarēja atbraukt.
Ar Ave Sol ir sakārtoti koncerti visam gadam. Cerams, ka tie varēs notikt, jo iegūt finansiālu atbalstu koncertu rīkošanai ir sarežģīti. Gatavojam Lieldienu programmu, koncertus sadarbībā ar Arta Sīmaņa vadīto saksofonu kvartetu un tradicionālo saulgriežu koncertu, ko arvien raida radio tiešraidē. Novembrī burtiski izglābām Eduarda Balša starptautisko komponistu konkursu Klaipēdā, un lietuvieši vēlas turpināt sadarbību. Pandēmijas laikā daudz uzstājāmies videoformātā, ir tapuši daudzi videoieraksti, tikko dziedājām balvas Kilograms kultūras pasniegšanas ceremonijā LTV. Tas ir labi, jo mūsdienās video un televīzija ir aktuāls, svarīgs aspekts. Mūs aicina Igaunijas turnejā ar latviešu un igauņu a cappella mūzikas programmu.
Igaunijā mani aicina arī diriģēt kamerorķestri: gatavojam Mocarta, Hendeļa un Vivaldi āriju programmu ar Sonoru Vaici, kura Igaunijā ir ļoti iecienīta māksliniece. Liepājas simfoniskais orķestris mani uzrunājis Liepājas estrādes Pūt, vējiņi atklāšanas koncertam. Cēsīs 1. aprīlī beidzot notiks savulaik lokdauna dēļ atceltais Vidzemes kamerorķestra 40. jubilejas koncerts. Es šo orķestri vadu jau 27 gadus.