Tā izrādījās mana loma – Latvijas Nacionālās operas basbaritons Rihards Mačanovskis secinājis pēc debijas Mefistofeļa lomā Šarla Guno operas Fausts brīvdabas iestudējumā pērn vasarā Siguldas Opermūzikas svētkos. Dziedātāja radītais Mefistofeļa tēls bija spilgts un iespaidīgs gan vokāli, gan aktieriski, taču šī loma viņa radošajā ceļā nākusi pēkšņi un necerēti. 20. martā Rihards Mačanovskis dziedās Mefistofeli Latvijas Nacionālajā operā (LNO) režisora Aika Karapetjana veidotajā iestudējumā. Titullomu dziedās tenors Raimonds Bramanis, veco Faustu pirmo reizi atveidos tenors Andris Kipļuks. Margarētas tēlā debitēs soprāns Inga Šļubovska-Kancēviča. Valentīna lomā būs dzirdams baritons Jānis Apeinis. Pie diriģenta pults stāsies Arvo Volmers. Aiks Karapetjans Fausta iestudējumu veidojis vēlīnās gotikas estētikā, izmantojot arī vācu ekspresionisma mēmā kino stilistiku. Nākamās izrādes šajā sezonā notiks 17. aprīlī un 19. jūnijā.
Rihards Mačanovskis ir LNO solists kopš 2003. gada, dziedātāja sniegums 2012. un 2014. gadā novērtēts ar Latvijas gāzes balvu kategorijā Labākais operas solists. Dziedātājs ieguvis izglītību Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā profesora Gurija Antipova klasē. Strādājis ar vokālo pedagoģi Margaritu Gruzdevu, kā arī vācu basu Hansu Sotinu. Riharda Mačanovska repertuārā ir mūks Donā Karlosā, meldermeistars Jenūfā, Klaudijs Hamletā, Alidoro Pelnrušķītē, Paolo Simonā Bokanegrā, Surins un Tomskis Pīķa dāmā, dons Bazilio Seviljas bārddzinī, Kolēns Bohēmā, Eskamiljo Karmenā, Leporello Donā Žuanā, Volframs fon Ešenbahs Tanheizerā, prezidents Iemūrētajos, Ādams Jakubovskis Turaidas Rozē, titullomas operās Jevgeņijs Oņegins, Dons Paskvāle, Klīstošais holandietis un Figaro kāzas. Rihards Mačanovskis ir koncertējis Latvijā, kā arī Maskavā, Ēksanprovansā, Grankanārijā, kopā ar LNO devies viesizrādēs uz Bergenu, Dalhallu, Bidgošču, Makao un Tallinu.
Vai Mefistofelis ir loma, ko klusībā īpaši gaidījāt?
Siguldas Opermūzikas svētku Faustā 2023. gada vasarā dziedāju to pirmo reizi. Man to piedāvāja svētku mākslinieciskais vadītājs Dainis Kalns. Viņš piezvanīja un pajautāja: "Rihard, vai gribi Siguldā nodziedāt Mefistofeli? Man šķiet, ka tu to varētu labi izdarīt!" Teikšu godīgi: šī loma nebija manā vēlmju sarakstā. Nebiju par to domājis arī tad, kad Fausts bija mūsu Operas aktīvajā repertuārā. Bet, tikko piedāvājums tika izteikts, jau nākamajā dienā paņēmu notis, lai izpētītu Mefistofeļa partiju.
Jau iepriekšējos gados, skatoties LNO Fausta iestudējumu, sapratu, ka tajā nav nekā tāda, ko es nevarētu izdarīt, taču tolaik neaizdomājos, ka es to varētu dziedāt pats. Izpildītāju sastāvs bija jau nokomplektēts, un pie mums atveidot Mefistofeli brauca bass Andreass Bauers. Bieži šo lomu dziedāja arī Krišjānis Norvelis.
Mefistofeļa tēlā ir daudz ko darīt, jo viņš taču "režisē" visu izrādes varoņu likteņus.
Loma ir ļoti apjomīga. Mefistofelis tiešām visu laiku ir uz skatuves un ir kontaktā ar visiem. Retā ainā viņš vispār nepiedalās. Tie ir brīži, kad Fausts, Margarēta un Valentīns dzied savas ārijas un man ir jāpaspēj pārģērbties. Gan dziedāšanas, gan skatuves laiks un teksts Mefistofelim ir liels. Ir daudz burtu, daudz nošu. Atšķirībā no operteātra, kurā iestudējuma sagatavošanas darbs notiek diendienā divus mēnešus, Siguldas izrāde bija jāsagatavo dažos mēģinājumos, tāpēc Siguldas Opermūzikas svētku Mefistofelis man bija pamatīgs pārbaudījums. Nedēļas laikā ar režisoru Edmundu Freibergu uzlikām režiju, un man vajadzēja nākt jau ar gatavu lomu, kurā visu zinu.
Vai populārākos fragmentus, piemēram, slavenās Mefistofeļa kuplejas, iepriekš nebijāt dziedājis galā koncertos?
Šķiet, kaut kur biju dziedājis Mefistofeļa kuplejas. Jā, tās ir ļoti efektīgas, taču tā ir ļoti maza daļa no tā, kas Mefistofeļa vokālajā partijā notiek. Mūzikas materiāls ir diezgan piņķerīgs, bet man bija interesanti to mācīties. Man ir palaimējies, ka mana sieva Zane Volberga ir pianiste un varēju mācīties lomu kopā ar viņu.
Mūzikas skolā sākotnēji arī pats mācījāties klavierspēli?
Varu šo to nedaudz "pabakstīt", piespēlēt dažus akordus, bet tā kārtīgi spēlēt esmu jau piemirsis. Es koncentrējos uz dziedāšanu un priecājos, ka man ir fantastiski spēlējoša sieva koncertmeistare. Turklāt viņa strādā tepat Operā. Mūsu lielais ieguldītais laiks un darbs, gatavojot Mefistofeļa lomu, bija tā vērts, jo bija labs rezultāts. Pēc izrādes Siguldā gandarījums bija mums abiem. Siguldā izjutu, ka šī loma man ir ļoti pa spalvai. Jutos kā zivs ūdenī. Jutos komfortabli gan pašā mūzikā, gan tāpēc, ka Edmunds Freibergs bija atradis īsto atslēgu manam tēlam. Tā izrādījās mana loma.
Kāda ir sajūta, pašlaik iedzīvojoties Aika Karapetjana režijā LNO?
Šeit ir cits režisors, kostīmi, citi vizuālie paņēmieni. Nav iespējams salīdzināt brīvdabas izrādi ar iestudējumu teātrī. Operas rīcībā ir daudz lielāki resursi: dekorācijas triju stāvu līmenī, skatuves ripa utt. Kā jūtos šajā iestudējumā, varēšu pateikt pēc izrādes. Starp citu, savulaik biju nelabais arī Nika Šedova lomā Igora Stravinska operas Izvirtības hronika iestudējumā LNO.
Vai pēdējā laikā klāt nākušas vēl citas nozīmīgas jaunas lomas?
Pēckovida laikā nevaru lepoties ar īpašiem sasniegumiem, kuros es būtu pārlēcis pāri galvai. Jau divas sezonas Aīdā dziedu Amonasro, man šī loma ļoti patīk. Biju aizbraucis uz Grankanāriju pie maestro Karela Marka Šišona dziedāt Džuzepes Verdi Rekviēmu. Pirms tam viņa vadībā piedalījos Aīdas koncertiestudējumā, kurā Elīna Garanča dziedāja Amnerisu. Tā bija liela bauda. Gan muzicēšana, gan daba un milzīgā, modernā koncertzāle okeāna krastā man bija kā svaiga gaisa malks.
Atminos, ka dziedājāt Karela Marka Šišona projektos Rīgā, kad viņš vēl bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs.
Par laimi, viņš manī kaut ko saskatīja. Mans pirmais Verdi Reviēms bija tieši pie Karela Marka Šišona. Mācījos vokālo partiju, viņš sarīkoja noklausīšanos un konstatēja, ka deru. Rekviēma atskaņojums notika Dzintaru koncertzālē, un solistu kvartetā piedalījās Elīna Garanča. Esmu ļoti pateicīgs Karelam Markam Šišonam, jo pēc tam mani pamanīja arī citi diriģenti un mani sāka ņemt vērā.
Pirms tam ne?
Pirms tam bija tā: puisis dzied, nav slikti! Taču pēc Verdi Rekviēma ar Elīnu Garanču novērtēja: viņš var arī kaut ko vairāk! Mums ar Karelu tagad ir draudzīgas, sirsnīgas attiecības. Viņš visu dara enerģiski un ir ļoti prasīgs, bez kompromisiem, un uzstāda augstu latiņu gan sev, gan citiem. Nezinu, vai es to spētu izturēt diendienā, taču tas vienmēr ir labs rūdījums un vērtīga pieredze. Rūdījumu esmu guvis arī pie režisora Andreja Žagara. Tas arī nebija viegli. Mēģinājumos pārdzīvojumu netrūka un dažkārt nonāca līdz asarām. Tā, ka mēģinājumos būtu tikai prieks, nebija nevienam. Vienam pielec, otram ne. Kad esi to pārdzīvojis un sapratis, esi arī sasniedzis augstāku līmeni. Tā sapratu, ka vajag censties neskatīties uz sevi no malas un nedomāt par katru soli, bet tiešām iejusties lomā. To ir viegli pateikt, bet ir diezgan grūti izdarīt – parādīt un iekšēji pārdzīvot emociju, izdzīvot to sevī, nezaudējot koncentrāciju dziedāšanai un kontaktam ar diriģentu.
Kuras lomas pašam ir vistuvākās? Kurās jūtaties vislabāk?
Esmu daudz dziedājis Figaro Mocarta Figaro kāzās. To dziedot, jūtos ļoti labi. Ērta balsij ir Leporello partija Donā Žuanā. Eskamiljo Bizē Karmenā nav apjomīga loma, bet man kā basbaritonam ir, ko tajā darīt diapazona ziņā. Katru reizi, ejot uz skatuves, man ir jāpiedomā, kā dziedāšu. Savulaik man ļoti patika romantiskais Volframa tēls Vāgnera Tanheizerā. Arī publika bija atsaucīga – dziedot vienmēr sajutu publikas enerģiju, un vienmēr paklanīšanos pēc izrādes pavadīja aplausu vilnis. Pirmās reizes pat apstulbu. Slavenais Volframa dziedājums ir ļoti skaists, melodisks, cildens, un publikai patīk tādi varoņi, kas sevi ziedo kaut kā gaišāka, labāka vārdā.
Man ļoti patīk Vāgnera Klīstošais holandietis. Esmu to dziedājis gan pie mums, gan iespaidīgā brīvdabas iestudējumā Lietuvā Klaipēdas ostā. Tur, vietā, kur labo kuģus, bija milzīga vinča, kas velk kuģus ārā. Ap vinču bija uzbūvēta skatuve un salikti krēsli. No jūras pamazām tika vilkts reāls liels, sarūsējis kuģis, un es uz tā stāvēju pašā priekšā. Titullomā mainījāmies ar lietuviešu basu Almu Švilpu.
Gaidu Mīlas dzēriena jauniestudējumu LNO, dziedāšu Dulkamares lomu. Tā ir ļoti efektīga komiskā loma, un man šķiet, ka tā ir piemērota manai balsij. Domāju, ka savu iemīļoto lomu sarakstam tagad pievienošu arī Mefistofeli.
Kādreiz apciemojat arī dzimto Daugavpili?
Lielākoties tad, kad ielūdz Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks – lielisks mūziķis, pedagogs un labs cilvēks. Viņš aktīvi piedalās Daugavpils kultūras dzīvē, rīko konkursus jaunajiem mūziķiem. Esmu šo skolu beidzis. Redzu, ka pēdējās desmitgadēs Daugavpils ir kļuvusi daudz skaistāka, koptāka, mūsdienīgāka. Kad pats tur dzīvoju 90. gadu sākumā, latviešu valodu tur gandrīz nevarēja dzirdēt, bet tagad tā vairs nav.
Vai tiesa, ka sākumā vēlējāties izskoloties par namdari?
Tur bija mazliet cits stāsts. Pēc mūzikas skolas beigšanas iestājos tehnikumā, bet pēc pusgada aizgāju prom. Atceros, ka tehnikumā nonācu pēc devītās klases, kad kāds no draugiem piedāvāja – ejam uz celtniekiem! Turklāt arī mans tēvs bija labs būvniecības meistars. Tolaik, pusaudža gados, vēl biju sevis meklējumos. Dzirdot, ka pēc balss lūzuma kaut ko pie sevis dungoju, mamma ieteica aiziet pie vokālās pedagoģes Regīnas Petkevičas: "Nu aizej padziedi, manis dēļ!" Aizgāju. Regīna Petkeviča ļoti uzmanīgi mani skoloja un prata nenobiedēt. Viņa mani ieinteresēja, neko nespiežot un auklējoties kā ar jēlu olu. Neteikšu, ka man uzreiz bija mīlestība uz operu. Tā mīlestība tik ātri vis nenāk.
Mācījos Daugavpils Mūzikas vidusskolā (tolaik koledžā), un kaut kas sāka izdoties. Pat dabūju otro vietu Jāzepa Vītola vokālistu konkursā jauniešu grupā. Sākt tagad darīt kaut ko citu? Nē, dziedāšu! Pedagogi no Mūzikas akadēmijas aicināja, lai braucu uz Rīgu mācīties tālāk.
Jo vairāk dara, jo vairāk iepatīkas?
Protams. Ceļš bija garš un ar daudziem pagriezieniem un pakāpieniem. Vispirms nonācu Gurija Antipova klasē, bet pabeidzu akadēmiju pie Arvīda Imanta Lustes. Tad devos uz Operu, un, re, te arī esmu. Esmu pārliecināts, ka tagad, 45 gadu vecumā, vēl pat pusi sava ceļa neesmu nogājis. Vēl gadus divdesmit gribētu aktīvi dziedāt. Galvenais, lai atļauj spēks un veselība, jo mēs plānojam, bet Dievs par mūsu plāniem tikai pasmejas.
Veselības ķīla ir sports?
Neeju speciāli sportot, bet man ir aktīvs dzīvesveids, īpaši vasarā. Tas nemaz nav tik smieklīgi, jo būvēju māju. Kamēr tēvs vēl bija dzīvs, mēs Ķekavā paņēmām māju, kurai karkasiņš vien bija – tika četras sienas un jumta pārklājums. Vajadzēja taisīt visu – komunikācijas, caurules, ūdens apgādi, kanalizāciju, apkuri, vadus, siltinājumu, durvis, logus, rīģipša sienas… Tētis vasarās brauca pie manis, un abi cītīgi strādājām. Tētis man bija labākais draugs. Nebija distances, mums bija draudzīgas attiecības ar jokiem un zobošanos. Pamazām turpinu būvēt māju pats.
Esmu sapratis, ka pabeigt mājas celtniecību nav iespējams. To var tikai iepauzēt – ja tev ir pašam sava māja, vienmēr ir jauni projekti galvā. Tu pabeidz vienu, bet gribas vēl kaut ko: te būs terase, vajadzētu arī baseinu, jaunu žogu, uzbērumu. Ik pēc brīža jāpļauj zāle, ziemā ir jāšķūrē sniegs. Vienmēr ir vēl tik daudz ko darīt. Arī iekštelpās vienmēr atrodas kas darāms un pārveidojams. Man ir pilns šķūnis ar instrumentiem, savukārt sievai ir siltumnīca. Viņa ir kaislīga dārzniece – tomātu, gurķu, kabaču un redīsu audzētāja. Darbs ar zemi viņai savā ziņā ir meditācija – aiziet palaistīt un ar prieku skatīties, kā viss aug. Vispirms mums bija maza siltumnīca, bet tagad jau pamatīga.
Operā tu nodziedi, skaņa izgaist, tev aplaudē, bet pēc tam – viss, priekškars aizveras, un, dod Dievs, kāds kritiķis varbūt uzrakstīs dažus vārdus. Tur, dārzā un mājā, tu redzi rezultātu. Šodien iestādi un jau drīz redzēsi, ka kaut kas ir izaudzis. Šodien tomāti vēl ir ķekaros, bet jau rīt iekonservēti stāv burkās plauktā, un ir tik forši tos ziemā nogaršot. Pirmās reizes, kad sakopu aizaugušo pagalmu, trimmerēju pusi dienas. Pēc tam apsēdos, uzpīpēju un, vērojot rezultātu, sajutu milzīgu gandarījumu! Nākamajā rītā, izejot ārā, varēju uzsist sev pa plecu: malacis! Rokas man ir, un tās daudz ko prot. Vai tām vajadzētu to visu darīt, to gan nezinu (smejas).
Jums teātrī ir liela slodze, vēl pirms Mefistofeļa martā ir vesela tēlu galerija citās izrādēs – Eskamiljo Karmenā, Baāla virspriesteris Nabuko, Mandarīns Turandotā un Dorntona kungs Putnu operā.
Nevaru sūdzēties, darba pietiek. Vēl bija jānodzied Mocarta Rekviēms, ko 13. martā Rīgas Domā diriģēja Andris Veismanis. Drīz pēc Fausta – 23. martā – būs arī Verdi Rekviēms Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla noslēgumā koncertzālē Lielais dzintars diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā un Gabriela Forē Rekviēms 28. martā Pēterbaznīcā ar diriģentu Māri Sirmo un Valsts akadēmisko kori Latvija.
Titulloma Riharda Vāgnera operas Klīstošais holandietis izrādē Bulgārijā Varnas operā 21. februārī bija pēkšņs, neplānots notikums?
Ielēcu izrādē kā glābējs, tomēr man bija laiks piecas dienas sagatavoties. Varnā bija tikai pāris muzikālo mēģinājumu, un, tikai dziedot izrādi, ieraudzīju skatuvi un mizanscēnas. Līdz tam biju tikai vairākkārt noskatījies video un pa telefonu parunājis ar režisori Veru Nemirovu. Klīstošo holandieti pēdējo reizi biju dziedājis mūsu Operas iestudējuma pēdējās divās izrādēs pagājušajā sezonā. Esmu gandarīts par savu vokālo sniegumu Varnā. Tas bija pārliecinošs, un es jutu, ka esmu audzis kā vokālists. Acīmredzot loma pa šo laiku ir nosēdusies, apaugusi ar "gaļu".
Ar Vāgnera mūziku varētu būt saistīta arī jūsu nākotnes sapņu loma?
Tādu vienu sapņu lomu nevaru nosaukt, bet es tiešām gribētu vairāk paskatīties Vāgnera virzienā. Mani interesē arī Verdi lomas. Man atmiņā ir iespiedusies slavenā krievu basa Jevgeņija Ņesterenko (1938–2021) atziņa: "Vai es visu jau esmu nodziedājis? Nē! Jo augstāk tu kāp kalnā, jo plašāki horizonti paveras."
Jūs gribētu biežāk uzstāties citās valstīs?
Tas ir koks ar diviem galiem. Mana pamatvieta ir šeit, Latvijas Nacionālajā operā, un braucieni nav pārāk bieži, tāpēc katrs šķiet interesants. Mans ideālais modelis būtu dzīvot un strādāt Rīgā un ik pa brīdim izbraukt un nodziedāt kādā projektā. Taču tas nav iespējams, jo izrādes iestudējuma sagatavošana arī ārzemēs aizņem vismaz mēnesi. Reāli izbraukt varu tikai uz koncertiem, lai piedalītos kādā lielās formas vokāli simfoniskajā darbā vai operas koncertuzvedumā. Man patīk strādāt mūsu Operā. Patīk atmosfēra un attiecības ar kolēģiem un vadību. To, ka mēs cienām cits citu, ikdienā varbūt pat neievērojam, jo tas šķiet pašsaprotami, taču tā ir liela vērtība.
Fausts
LNO 20.III plkst. 19
Biļetes Opera.lv EUR 11–50