Pirms gaidāmā pasākuma aicinājām uz sarunu vienu no nacionālās žūrijas pārstāvjiem arhitektu Didzi Jaunzemu, kurš pats ir ieguvis Latvijas Arhitektūras gada balvu 2013. gadā un 2015. gadā par Likteņdārza skatu terasi un Dabas koncertzāles paviljonu. Patlaban arhitekts kopā ar savu radošo komandu strādā pie Vienības laukuma pārbūves projekta Valmierā, brīvdabas estrādes Rojā un domā par Latvijas simtgadi - viņš veidos scenogrāfiju 2018. gada 18. novembra lieluzvedumam Arēnā Rīga. Tikko Didža Jaunzema darbu varēja novērtēt Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienas koncertā Brīvības pieminekļa laukumā.
Jūs esat kļuvis par Latvijas valsts svētku un citu nozīmīgu pasākumu vizuālās identitātes veidotāju.
Darbs ar scenogrāfijām un mākslas instalācijām aizsākās ar Lielās mūzikas balvas scenogrāfiju 2013. gadā. Tajā laikā strādāju Nīderlandē arhitektu birojā OMA (Office for Metropolitan Architecture - I. A.) pie Rema Kolhāsa, un bija iestājusies zināma rutīna. Šis piedāvājums un mūsu projektētās Likteņdārza skatu terases būvniecības sākums bija labs iemesls atgriezties mājās. Ja realizē ko veiksmīgu, parasti parādās nākamie pasūtījumi, un darba apjoms turpina pieaugt ģeometriskajā progresijā. Patlaban ir tā, ka mākslas instalācijas un scenogrāfija veido gandrīz pusi no mūsu projektiem. Tie ir darbi, kas ātri parādās, tiek realizēti un ātri pazūd, bet tie ienes nepieciešamo svaigumu arhitekta ikdienas darbā. Arhitektūras process no skices līdz būvei mēdz izstiepties vairāku gadu garumā. Pasākuma norises laikā izjūtu lielu saviļņojumu, pēc kura seko psiholoģiskas paģiras par to, ka projekts ir beidzies. Lai ilgāk noturētu mirkļa burvību, cenšamies dokumentēt radīšanas procesu caur maketiem, fotogrāfijām, video.
Vai nav bijusi vēlme to visu kaut kā saglabāt?
Mēs esam par to domājuši, bet katra situācija prasa savu risinājumu, turklāt šķiet neētiski izmantot second hand projektus, pielāgojot tos. Mums ir bijuši vairāki piedāvājumi Dabas koncertzāles 2014. gada paviljona restaurēšanai un uzstādīšanai atkārtoti citām funkcijām, bet esam no tā atteikušies, jo paviljons tika radīts konkrētai vietai, konkrētā laikā, konkrētam notikumam.
No divkārtēja Latvijas Arhitektūras gada balvas ieguvēja esat kļuvis par nacionālās žūrijas dalībnieku.
Tā bija ļoti vērtīga pieredze, kas ļāva ielūkoties citu arhitektu darbu tapšanas aizkulisēs. Mēs ļoti daudz diskutējām par to, kā salīdzināt dažāda budžeta, mēroga un tipoloģijas objektus.
Kā var?
To, cik ēka ir augstvērtīga, nosaka, vai tā ir atbilstoša uzstādītajam mērķim un kontekstam - ieguldītajiem līdzekļiem, atrašanās vietai un funkcijai. Šādi lūkojoties uz arhitektūru, nesvarīgs kļūst ēku sadalījums pēc tipoloģijām vai mērogiem.
Nacionālajai žūrijai ir bijuši trīs favorīti - Dzintaru koncertzāle, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un Villa Rota.
Tie bija arī mani favorīti. Villa Rota ir arhitekta Eižena Laubes (1926. gadā - I. A.) projektētās ēkas rekonstrukcija, kuras pasūtītājs ir bijis ar Latvijā reti sastopamu vēlmi saglabāt vēsturisko mantojumu un vienlaicīgi pielāgot ēku mūsdienu dzīves prasībām bez apjoma palielināšanas un kontrastējošu papildinājumu pievienošanas, kā tas ierasti tiek darīts.
Pusfinālistu vidū ir vēl viens pretendents no Jūrmalas - apartamentu komplekss Kado Karim.
Laikmetīgā arhitektūra Jūrmalā veidojas ļoti vienveidīga. Mēs novērtējām, ka šis apartamentu komplekss piedāvā citu skatījumu uz pilsētas jauno apbūvi - skulpturāls objekts, kas atšķiras no ierastā un tajā pašā laikā veiksmīgi iekļaujas pilsētas audumā. Interesanti, kā tas atsauksies uz nākamajām ēkām, kas tiks būvētas Jūrmalā.
Ar ko jūs skaidrojat restaurācijas un rekonstrukcijas projektu tradicionālo īpatsvaru Latvijas Arhitektūras gada balvas pusfinālistu vidū?
Mums ir daudz vēsturiskā mantojuma, ar ko strādāt, kas tiek restaurēts un rekonstruēts. Daudzi no šiem projektiem ir ļoti augstā līmenī un bieži vien galvastiesu pārāki par jaunbūvēm. Katrai valstij ir sava arhitektūras skola. Latvijā, manuprāt, svarīga ir materialitāte, detaļas un kompozīcija, un šo rūpību var sevišķi novērtēt tieši restaurācijās un rekonstrukcijās. Es gribētu, lai nākotnē Latvijā būtu vairāk konceptuāli skaidru jaunbūvju, jo tā ir arī mūsu specializācija. Ceru, ka Latvijas Arhitektūras gada balva palīdzēs veicināt cilvēkos domu, ka nolīgt arhitektu savas mājas projektēšanai nav nekas ekskluzīvs, ka tas ir tikai normāli.
Vai jūs varētu komentēt Rīgas pils restaurācijas un rekonstrukcijas palikšanu ārpus pusfinālistu saraksta?
Rīgas pils restaurācijas un rekonstrukcijas palikšana ārpus 16 pusfinālam izvirzīto darbu saraksta nav jāuztver kā slikti novērtēts darbs, jo izdarītais ir patiešām apjomīgs un augsti vērtējams. Vienkārši žūrija vienojās, ka citi projekti ir atrisināti konceptuāli skaidrāk.
Runā, ka pēc arhitektūras var daudz ko pateikt par sabiedrību. Ko jūs par to varat sacīt?
Paskatoties uz arhitektūras restaurāciju un rekonstrukciju daudzumu un augsto kvalitāti, var secināt, ka latviešiem ļoti rūp sava pagātne un vēsturiskā apbūve ir gandrīz vai tabu tēma. Nacionālās pašapziņas dēļ tā tiek augsti novērtēta, iespējams, daudz vairāk, nekā tas ir bijis citos laikos. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm mēs esam konservatīvāki.
Varbūt labu piemēru parādīšanās to mainīs? Pagājušajā gadā vienu no Latvijas Arhitektūras gada balvām jeb Sudraba ananasu saņēma dzīvokļu nams Skārņu ielā Vecrīgā.
Jo vairāk Latvijā būs kvalitatīvas laikmetīgās arhitektūras, jo vairāk cilvēku to pieņems un uztvers par normu, bet kvalitatīva laikmetīgā arhitektūra var rasties tajā brīdī, kad cilvēki to ir pieņēmuši. Tas ir apburtais loks, no kura mēs pamazām izlaužamies.
Kāds ir risinājums Latvijas Okupācijas muzeja lietā?
Uzskatu, ja ir tik daudz diskusiju, jārīko atklāts ideju konkurss, kurā arī citi arhitekti varētu piedāvāt savu redzējumu, līdz ar to izpaliktu kritika par viena arhitekta (Gunāra Birkerta - I. A.) dāvinājumu pilsētai. Savukārt uz iejaukšanos vēsturiskajā ēkā es skatītos liberālāk un uzskatu, ka ir iespējams veikt papildinājumus, ja tas ir nepieciešams un tiek veiksmīgi risināts.
Viena no nacionālās žūrijas pārstāvēm arhitekte un urbānā dizainere Evelīna Ozola Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskā centra jaunbūvi salīdzināja ar milzīgu naglu, kas iedzīta Torņakalnā.
Tas ir brīvstāvošs, izteiksmīgs objekts, jo patiešām ir radies vietā, kur nekā vēl nav. Par šo ēku ir bijis daudz diskusiju, kurās bieži vien ir tikušas jauktas divas lietas, kuras, manuprāt, ir svarīgi nodalīt, - objekta funkciju, sociālo nozīmi un arhitektūras kvalitāti. Latvijas Universitātes jaunbūve ir liels ieguldījums izglītībā, tāpat Liepājas koncertzāle Lielais dzintars sniedz būtisku kultūras pienesumu pilsētai, bet to arhitektūras kvalitāte ir vērtējama neviennozīmīgi.
Kā jūs pats vērtējat Lielo dzintaru?
Cik man ir zināms, liepājnieki to ir sev pieņēmuši un ēka tiek plaši izmantota, taču tajā ir vairākas lietas, kas, manuprāt, nav veiksmīgi atrisinātas. Es pats personīgi neatbalstu metaforas arhitektūrā. Man ir svarīga ēkas telpiskā kvalitāte un funkcijas mijiedarbība ar formu. Liepājas koncertzālē, manuprāt, daudz kas ir ticis ziedots metaforas dēļ - kaut vai oranžie stikli, kas traucē skatu uz āru un ietekmē ēkas apgaismojumu.
Par ko vēl ir bijušas interesantas diskusijas?
Man personīgi patika Neikenkalna dabas koncertzāle Dikļos, kas sākotnēji, manuprāt, nepelnīti netika pamanīta šīgada konkursam pieteikto darbu vidū. Šis objekts organiski iekļaujas apkārtnē un veido labas attiecības arī ar citu kontekstu - sociālo, ekonomisko un vēsturisko (tieši šajā vietā ir aizsākusies latviešu Dziesmu svētku tradīcija - I. A.).
Ko jūs domājat par akustiskās koncertzāles celtniecību Rīgā?
Es esmu par to, lai Rīgai būtu sava akustiskā koncertzāle, kas veicinātu bagātīgāku kultūras dzīvi, bet neko konkrētāku nevaru pateikt. Neesmu aktīvi sekojis līdzi šiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem. Man patika (biroja SZK arhitekti - I. A.) radītais akustiskās koncertzāles projekts uz AB dambja. Tas bija iecerēts daudzsološā vietā ar apjomiski un funkcionāli labu risinājumu, taču šībrīža aktualitāte ir Mežaparka Lielās estrādes rekonstrukcija, uz ko tiek koncentrēta galvenā enerģija.
Simtgades nopelns.
Man šķiet, ka šādi pieturpunkti plūstošajā laika straumē palīdz saņemties un novērtēt padarīto. Galvenais, lai Latvija to mācētu izmantot.