Jo tas ir skaidrs - sešas izrādes stundas paies kā piecas minūtes. Es gribu ar šo iestudējumu pārvarēt nožēlojamo laika ritējumu - saka režisors Viesturs Kairišs, kurš Latvijas Nacionālajā operā iestudē Riharda Vāgnera operu Dievu mijkrēslis. Tetraloģijas Nībelunga gredzens noslēdzošais, vairāk nekā sešu stundu opuss, kura pirmizrāde notiks 19. novembrī, ir režisora trešais Vāgnera iestudējums un jau sestā operas izrāde viņa karjerā.Laiks, kad Eiropu un visu pasauli ir skārusi kapitālisma krīze, šķiet, ir īstais brīdis Vāgnera Dievu mijkrēslim, kurš noved līdz pasaules galam?Ir grūti atrast brīdi, kurā nebūtu vērts Vāgneru iestudēt. Ja skatāmies globāli, tas ir tā. Ja skatāmies lokāli, ir tieši tā! Jo tieši Latvija tikko piedzīvoja asinskāru periodu, kurā tauta izrēķinājās ar saviem dieviem, kurus pati bija glorificējusi un ļāvusi ar sevi rīkoties, kā vien grib.Dieviem? Ko tieši tu ar to domā?Visu mūsu jautro oligarhu lietu. Tur ir tik kolosāli ieraugāma tautas psihozes zemapziņa. Viss ir saslēdzies tā, ka bija jānogalina mūsu «dievi», kuri visu šeit izrīkoja. Tas ir izdarīts, taču nevienam nav nekādas nojausmas, kas būtu jādara pēc tam un vai ar dievu nogalināšanu viss ir pateikts. Fakts, kā tas notika, man ļoti saistījās ar šo Vāgnera darbu. Tas nāk pareizā laikā.Vai tu neprofanē dieva jēdzienu?Par dieva jēdzienu, arī Vāgnera kontekstā, ir jāsaprot, ka mums jau sen ir cilvēki, kuri sevi ir nostabilizējuši dieva statusā un arī pārējie no viņiem rada dievus. Tur jau tas Vāgnera spēks, ka tu skaidri redzi, kas te notiek: kas ir tie dievi un kas viņus izveidojis. Kā viņi radušies, kā viņi manipulē ar citiem, un kā viņi paši iznīkst, lai dotu vietu jauniem dieviem.Jauniem kampējiem, shēmotājiem?Te jārunā, kāda loma ir dievam modernajā sabiedrībā un kas ir šis dievs. Es negribu iestudēt Vāgneru ne abstrakti, ne reliģiozi. Iestudējums ir par varas un sabiedrības attiecībām, par personības un varaskāru cilvēku savstarpējiem ķīviņiem, kuru rezultātā visa pasaule iet bojā jeb pārvēršas. Masai, pūlim to pat nenojaušot, tas spēlē lielu lomu. Viņi rīkojas neapzināti, un, kad izdarījuši, nekas cits daudz neatliek, kā vien nodziedāt kādu patriotisku dziesmu un ar cerībām raudzīties nākotnē. Taču skaidrības nav nevienam.Jau pirms tavas iesaistīšanās Vāgnera Nībelunga gredzenā slavenais valkīru lidojums skanēja tavā filmā Tumšie brieži.Tas mani vienmēr ir fascinējis. Zīgfrīdu pirmoreiz klausījos vēl no vecām kasetēm pa pusstundai, nezinādams, vai lieku pareizā kārtībā. Nopietna strādāšana sākās, kad saņēmu piedāvājumu iestudēt Valkīru. Tagad esmu daudz kam izurbies cauri, un šobrīd viss man ir saprotams līdz brīdim, kad atbrauc Katrīna Fostere, kura dziedājusi Brīnhildi jau piecos iestudējumos un vēl ar Vīlanda Vāgnera repetitoru. Tad varam diskutēt, ko Vāgners ir domājis. Tad, protams, saprotu, ka šīs zināšanas var būt bezgalīgas un es šo līmeni nekad nesasniegšu. Taču tas mani pat neinteresē. Mani interesē, kā tas rezonē ar mani un laiku, kurā strādāju. Tie, kuri Vāgnera operā varoni nodevīgi nogalinājuši no mugurpuses, ir pirmie, kas stāv ar sēru lentēm blakus viņa zārkam. Tas diemžēl ir modelis, kādā mēs dzīvojam. Latvija ir ļoti liekulīga valsts.Vairāk interesē, ko pats ieraugi Vāgnera materiālā?Ļoti rūpīgi cenšos saprast tekstu un katru ainu. Brīnhilde un Zīgfrīds uz klints man dzīvos hipiju dzīvi. Kad Zīgfrīds dodas prom un uztrin veco zem gultas pagrūsto zobenu, viņa uzpūš uz mīlnieku palaga hipiju lozungu: «Make love, not war!». Cik liels ir viņas kritiens no tās kareivīgās Brīnhildes, kuru redzējām Valkīrā! To mēs arī ieraugām ar viņas māsas Valtrautes acīm, ka tas ir kaut kas neiespējams, kas ar viņu ir noticis starp šīm operām. Latviski tulkojot, viņa no Spīdolas ir pārvērtusies par Laimdotu. Cenšos būt maksimāli brīvs, netaisīt patētiski piepaceltu Vāgneru, bet lai būtu ļoti spēcīgs darbs. Lai darbotos tas, kas tur ir.Kad piekriti «ielēkt» jau iesāktajā tetraloģijā, tas bija liels izaicinājums?Esmu režisors, kurš tādu lielu materiālu var taisīt. Man ir jātaisa Rainis un Vāgners, Hamlets un Boriss Godunovs. Tikai tajos es jūtos labi. Es nemāku iestudēt izrādes par mūsu cilvēku sadzīves problēmām, kur vienā istabā trīs cilvēki šķetina attiecības. Vāgners, protams, ir sarežģīti un nesaprotami: vecā vācu valoda, un brīžiem sastopies ar vāciešiem, kuriem ir attieksme, it kā kāds Armēnijā iestudētu Raini - nu kas tur var būt!? Nu jau šajā materiālā jūtos pietiekami drošs un esmu ieguvis radošu brīvību. Tagad man Vāgners vairs nav abstrakts, tas man ir kaut kas ļoti tuvs un saprotams.
Iestudējumu gribu veidot par sabiedrību, kuru es pazīstu. Nemēģinu trivializēt, taču tas ir laikā iestrēdzis produkts un sabiedrība: mazliet pagāniska, mazliet padomiska, mazliet mūsdienīga, hipijiska. Arhetipiska. Tā sevī ietilpina visu. Taču par laika zīmēm es nedomāju. Svarīgākais ir attiecības: Brīnhilde ļoti mīl un tiek šausmīgi nodota, briesmīgi atriebjas, kļūst no mīlošas sievietes par slepkavu un pēc tam par upuri. Miljons dažādu Brīnhilžu!
Iznāk, ka vāgneriskais pasaules gals īstenojas banālās attiecību klišejās, liktenīgajā vienā solī no mīlestības līdz naidam. Kā seriālā!
Tieši tas man Vāgnerā patīk, ka viņā tas viss ir. Tas ir viņa spēks, ka tu vari to vērtēt kā ļoti filozofisku, mitoloģisku, politisku, humānu, episku, necilvēcisku, pārcilvēcisku darbu un vari uztvert arī kā ziepeni. Jo arī melodrāma tur ir - ar tipiskām lēta seriāla attiecībām, kurš ar kuru gulējis un kurš kuru nodevis. Tad vēl dīvainā precību aina: iedomājieties zagsā tādu ainu, ka divi pāri laulājas un līgava no viena pāra pēkšņi lec pie otra pāra: re, kur es esmu, īstā!
Kā lai sarežģītajā Vāgnera tēlu sistēmā orientējas tie, kuri nav redzējuši Nībelunga gredzena iepriekšējās «sērijas»?
Man katra opera ir atsevišķi, tās nav vienota iestudējuma daļas. Dievu mijkrēslī es neturpinu Zīgfrīdu. Ir cita vide un cilvēki, un būs jau trešais risinājums klintij, uz kuras tika iemidzināta valkīra.
Esi šajos gados kļuvis par vāgneromānu?
Labprātāk braucu skatīties Vāgnera operu, nevis Verdi vai Pučīni. To daru arī tāpēc, ka tā pati publika, kas noskatījusies Nībelunga gredzenu citur Eiropā, atbrauks arī uz šejieni. Vāgnera mānija ir daudz dziļāka nekā vienkārši mīlestība uz operu. Vāgners ir kaut kas vairāk par mūziku. Ir mūzika, un ir Vāgners - tā varētu teikt. Negribas to saukt par slimību vai atkarību, tomēr tā ir intravenoza lieta. Kā heroīns: ja esi sācis lietot, Vāgners tevi vairs neatlaiž. Par laimi, no tā nav jāmirst.
Cita mūzika var arī apnikt, bet Vāgners iznīcina tavu neatkarību un drošības izjūtu. Ja tas nebūtu tik skaisti un manā gadījumā tik veselīgi, tas būtu bīstami. Taču ir arī daudz citu komponistu operu, kuras vēlos iestudēt. Negribu sevi ielikt rāmītī «Vāgnera režisors», taču ir skaidrs, ka Vāgners man ir autors numur viens. Es domāju, ka varu viņu saprast tāpēc, ka zinu Raini.
Kuras Nībelunga gredzena interpretācijas visspēcīgāk uzrunājušas vai aizkaitinājušas tevi kā skatītāju?
Man vēl aizvien liekas, ka tas ir Pītera Konvičnija iestudējums Štutgartē, kurš, pat ja šobrīd jau liekas par vieglu un ironisku, ir ļoti labs. Katalonijas teātra apvienības La Fura dels Baus risinājums man galīgi nav pieņemams, jo uzskatu, ka estētiskais Vāgners, kādu kādreiz daudzi taisīja, vienkārši nestrādā. Vīlanda Vāgnera tradīcijas ekstrēms pavērsiens: ja solistus piekar ar kājām gaisā un Reinas meitas ir akvārijos, vizuāli tas ir efektīgi, taču tur nav attiecību. Tas nekur neved.
Ļoti gribēju noskatīties izcilā operas režisora Klausa Gūta Nībelunga gredzenu Hamburgā, taču diemžēl tur mani neviens nevarēja aizsūtīt komandējumā. Robēra Lepāža Nībelunga gredzena versija Metropolitēna operā Ņujorkā, manuprāt, ir palikusi pagājušajā gadsimtā, tā ir tāda Zvaigžņu karu zīmju valoda, vizuāls estētisks zīmju teātris, kurā nav attiecību. Reinas zelts bija vienkārši smieklīgs, ārzemju prese bija šokā. Taču, ja Valkīrā dzied tik izcili solisti kā Jonass Kaufmans (Zīgmunda lomā) un diriģē Džeimss Levains, man, protams, ir pilnīgi vienalga, kādā režijā ir izrāde. Ja režijas risinājums nerada emocijas, tad jau labāk noskatīties veco Patrisa Šero versiju - tā ir tradicionāla, bet attiecības strādā spēcīgi.
Vāgners pats smalki aprakstīja liesmojošo klinti. Varbūt Robēra Lepāža komandas un jauno tehnoloģiju uzburtās ainas viņu darītu laimīgu?
Jā, Vāgners tā rakstīja, bet, ja es redzu degošu klinti, man tas liekas butaforiski. Vāgnera Gesamtkunstwerk (pilnīgs, universāls, ideāls mākslas vai mākslu darbs) šodien, protams, var iedomāties kā savienojumu, kurā ir video un viss cits, bet es to izjūtu kā domāšanas savienojumu. Lai cik skaisti un par lielu naudu būs uztaisīta degoša klints, mani dziļāk saviļņos varoņu attiecības. Mani interesē tulkojumi, kā šobrīd pasaulē varam to uztvert. Skaidrs, ka Vāgnerā zināmam lielumam un skaistumam ir jābūt. Tā nebūs, ka visi sēž istabā un pļāpā.
Tavas intereses ir mainījušās, un tagad tu sevi redzi tieši kā operas režisoru?
Mūsdienu kultūrpolitiskā situācija Latvijā ir tāda, ka tādiem režisoriem kā man te nav iespēju strādāt teātrī. Tas, ko mūsu «izcilā» kultūrpolitika ir zaudējusi, noteikti būtu Raiņa versija par šiem notikumiem, es šodien noteikti iestudētu Iļju Muromieti un Uguni un nakti. Un Šekspīra Hamleta «būt vai nebūt» ir jautājums, kas šodien jāuzdod katru dienu, un par karaļvalsti, kas ir sapuvusi.
Kāpēc tev nav iespēju strādāt Latvijas teātros?
Esmu runājis, piedāvājis. Dailes teātrī piedāvāju taisīt Meistaru un Margaritu, taču man pateica: labāk uztaisi Limuzīnu Jāņu nakts krāsā. Laikā, kad jādomā par sabiedrības integrāciju, man likās tik kolosāli Rīgas Krievu teātrī iestudēt Iļju Muromieti - Rainis un krievu varonis! Aizsūtīju viņiem šo ideju, un visiem arī patika, taču galvenais režisors teica, ka ar tādiem biļinas tekstiem mūsdienu skatītāju nevarot uzrunāt. Man nav komentāru.
Te tagad rīko konferences un dibina biedrības, kas saucas Laiks kultūrai, kurās nesēž gandrīz neviens mākslinieks, bet sēž tikai menedžeri, kuri piesūkušies pie kultūras budžeta. Skaidrs, ka viņiem sāk trūkt naudas. Bet man vispār nav iespēju strādāt. Es neapstrīdu, ka kultūrai nabadzība ir pazemojums un šausmas. Taču es atsakos kliegt kopā ar to baru: jā, turiet naudu kultūrai, lai viņiem ir atkal par ko taisīt savus fantastiskos izklaides produktus.
Es uzskatu, ka mums vajag pārmaiņas kultūrā. Vajag saprast, kur tai mazajai naudai jāiet. Esmu gatavs izstrādāt programmu un iet uz Kultūras ministriju, piemēram, lai nodrošina konkrētus iestudējumus un rīko režisoru konkursus. Jāmeklē citas metodes, bet šodien visi tikai sēž un kliedz... Īstenībā daži pieslēgušies kultūras naudai un to arī virpina. Vai viņi nodarbojas arī ar kultūru? Tur būtu krietni ko parevidēt. Varbūt es neesmu kultūras cilvēks? Jo redzu, ka tie, kuri pieprasa naudu kultūrai, bieži rīkojas pret kultūru. Savukārt tos, kuri darbojas kultūrā, es pie tiem kliedzējiem neredzu.
Mākslinieki vairs nerīko akcijas. Visur ir tikai menedžeri. Kādreiz līderi bija mākslinieki: diriģenti, režisori, aktieri. Taču viņi nemāk uztaisīt tāmi... Tagad Kultūras ministrija no teātra pieprasa tikai, lai līdzekļi aug. Ir skaidrs, ja taisītu desmit Žurku Kornēliju gadā, būtu vēl labāki rādītāji. To var darīt, bet kāds tam sakars ar dotāciju un valsts pasūtījumu par nodokļu maksātāju naudu?! Es uzskatu: ja uztaisītu Hamletu, būtu forši. Bet Hamleta nav.
Varbūt būtu vērts beidzot celt uz LNO skatuves Jāņa Kalniņa izcilo operu Hamlets?
Ar mani to var neapspriest, jo es nenosaku lietas Operā. Es gribētu, piemēram, iestudēt Pučīni Meiteni no rietumiem, kas, manuprāt, ir tik ļoti piemērota mūsu laikam - par vīriem, kuri aizbraukuši pasaulē peļņā, un parādās sieviete... Uzreiz rodas asociācijas par latviešiem un Īriju. Saglabājot Pučīni kvalitātes, šajā operā ir citas dimensijas, te ir sabiedrības modeļi, skaists sižets, iestudējums nebūtu dārgs, un dziedāt varētu mūsu solisti. Arī par Pučīni operām Manona Lesko un Madama Butterfly man jau ir skaidras idejas, kā taisīt - mūsdienīgi un neprātīgi! Taču tieši Meitene no rietumiem šķiet šobrīd ideāls produkts Rīgai, bet man to nepiedāvā.
Varbūt jāpiedāvā Lietuvā, Ziemeļvalstīs vai Vācijā?
Es domāju, ka arī Latvijā daudz varētu darīt, un LNO ir ļoti mūsdienīgs teātris, taču to var arī ātri pazaudēt. Man ir svarīgi, lai Rīgas opera būtu pazīstama ar savu īpašo skatījumu.
Vāgnera cikls tūlīt beigsies. Ko nu?
Man ir miljons ideju. Esmu dzirdējis, ka LNO plāno iestudēt Bendžamina Britena operu Pīters Graimss. Noteikti esmu viens no labākajiem režisora kandidātiem, būtu ar mieru piedalīties ideju konkursā un esmu arī gatavs zaudēt.
Par kādām pārmaiņām kultūrā tu iestājies?
Ir grūti argumentēt sabiedrībai, kāpēc kultūrai vajag naudu, arī tāpēc, ka kultūra mums tagad jau ir ļoti piezemēta. Skatos portālā Delfi - tur kultūras sadaļā ir ziņa, ka Lēdija Gāga vinnējusi četras MTV balvas. Vairs nesaprotot, kas ir kultūra, tiek degradēta arī komercmāksla, kurai ir sava vieta, taču nevajag to taisīt dotētos teātros: mūzikliņš - tas būtu ideāli, un, ja vēl pagorās puskailas sievietes, tad ir pavisam labi. Ir beidzot jāpaskatās un ministrijā jādefinē, ko mēs saprotam ar jēdzienu «kultūra».
Viena pieeja ir iedot teātriem minimālu budžetu: izdzīvojiet, kā gribat! Tas nozīmē: taisiet visādus mēslus, kases gabalus. Ja ir tāda pieeja, tā arī vajag pateikt. Taču tā būs lēna kultūras iznīcināšana. Bija pazemojoši un nožēlojami skatīties, kā partijas mētājās ar kultūras ministra portfeli, bet tas ir likumsakarīgi, jo kultūrā lēnām iestājas tumšie viduslaiki. Ne jau naudas trūkuma dēļ, bet tā dēļ, kas tur tiek veidots. Es jūtu, ka dabūt labu projektu ir arvien grūtāk. Tev piedāvā uztaisīt kaut ko vieglāku, nomāc, iekrampējas: ar saviem ideāliem pacieties! Es nebaidos, jo manas idejas ir stipras. Man ir ideāli, un tas ir mans spēks. Veiklie cilvēki bez ideāliem ir zaudētāji. Es uzvarēšu, jo man ir cits pamats: rainisks, vāgnerisks. Tā ir loģika, ko nesaprot cilvēki, kuri prot rīkoties ar tāmēm. Mums tagad ir viduvējību kultūras pacēlums, bet personības tikmēr lēnām tiek atvirzītas. Es neesmu ne uz vienu apvainojies, es jūtos labi.
Idejas ir, tās nekur nepazūd! Piemēram, par Raiņa gredzenu - Uguns un nakts, Zelta zirgs, Spēlēju, dancoju, Iļja Muromietis. Vienmēr var nesanākt, taču arī neveiksmīgs iestudējums ir vērtīgāks nekā nabadzīga kultūrvide. Kultūrvidi taču veido cilvēki, kuriem ir idejas. Manuprāt, visos teātros reizi trijos gados būtu jārīko konkurss uz direktora amatu. Tas neļautu iesūnot ārpus realitātes, konkurence ir veselīga. Šī ir mana sestā opera. Nu kuram vēl Latvijā ir tāda pieredze? Es gribu šo situāciju ietekmēt vairāk. Es redzu problēmas un gribu saprast, kas te notiek, kādi ir plāni. Manas zināšanas te nevienam nav vajadzīgas. Izņemot tad, kad vajag paspīdēt pasaulē un uztaisīt Dievu mijkrēsli. Par to esmu pateicīgs, taču man atkal ir brīvs gads priekšā. Vai tas ir normāli?!
Es jūtos labi. Lielākā zaudētāja ir sabiedrība. Vai tad nodokļu maksātājs nav ieinteresēts, lai par iestudējumu uztaisa konkursu, kurā uzvar tas, kuram ir labākā ideja? Es nepiedalīšos viduvējību tirdziņā. Es gaiši skatos nākotnē, jo visa šī šļura man ir palīdzējusi izaugt. Es neesmu sācis skraidīt pa kultūras namiem, esmu daudzus piedāvājumus atteicis un jūtos kā uzvarētājs. Es neesmu sabaidīts. Visu, ko varēju zaudēt, esmu jau zaudējis, un man nav jādreb par savu vietu. Es redzu, kas te notiek, un uzskatu: ir laiks nevis kultūrai, bet laiks pārmaiņām kultūrā! Šiem kultūras kooperatīviem ir laiks pārtraukt eksistēt. Laiks pastāvēt kultūrai! Domāju, ka zem mana lozunga parakstīsies ļoti daudzi.
Vai Vāgnera un Raiņa konflikts starp mīlu un varaskāri reiz atrisināsies?
Nekad. Tāpat kā pie Lielvārdes uz Daugavas kraujas Lāčplēsis ar Melno bruņinieku cīnās joprojām. Šīs cīņas ir mūžīgas, kaut gan manī tās nav. Tas varbūt pat ir labi. Ja mīlestība uzvarētu, tā būtu kā ilustrācija Jehovas liecinieku bukletiņā. Tomēr man patīk skaistuma un mīlestības triumfs pār tumsu. Manuprāt, tā ir vienīgā šķautne, kā redzēt pasauli.