Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -2 °C
Apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Veļi - tulkotāji. Intervija ar Ilgu Reiznieci

Latvijas postfolkloras kustības aizsācēji un līderi – grupa Iļģi – ar vērienīgu koncertu svinēs 30 gadu jubileju.Jaunās folkloristes man saka: «Klausies, mēs ejam uz folkloras krātuvi meklēt tautasdziesmu materiālu, un, tiklīdz kaut ko interesantu, skaistu atrodam, – ē!, to taču Iļģi jau ir spēlējuši!» Tas man ir labākais kompliments.

Visu foršo krējumu esam atlasījuši savulaik pirms gadiem trīsdesmit – Izklaidei smaidot stāsta postfolkloras grupas Iļģi dibinātāja Ilga Reizniece. Viņa, koklētājs un dūdinieks Māris Muktupāvels, basģitārists Gatis Gaujenieks, bundzinieks Mārtiņš Linde un ģitārists Egons Kronbergs nolēmuši atskatīties uz trijās desmitgadēs paveikto vērienīgā Iļģu jubilejas koncertā 3. decembra vakarā koncertzālē Palladium Rīga. Rāmas, instrumentāli introvertas melodijas un dzīvesprieku raisošus, enerģiskus latviešu dančus, kā arī _Iļģ_u pazīstamākās dziesmas palīdzēs izspēlēt un izdziedāt draugi un bijušie grupas dalībnieki. Koncertā dzirdēsim arī fragmentu no Iļģu muzikālās versijas par Raiņa lugu Spēlēju, dancoju. «Parasti koncertos to nespēlējam, jo skaņdarbs ir nopietns un ne vienmēr ir tam atbilstoša atmosfēra,» atklāj Ilga Reizniece. Kā, būdama diplomēta vijolniece, kļuvāt par folkloristi?Cilvēki, protams, saka, ka dzīvē nejaušu gadījumu nav, taču patiešām, kad beidzu konservatoriju, pat nenojautu, ka latviešiem ir tik bagātīga folklora. Nē, ne skolā, ne mūzikas skolā, ne konservatorijā neko tādu nelika priekšā. Man ļoti patika senā mūzika, taču tolaik nebija pieejamas notis – it kā visa mūzika sāktos ar Bahu. Vienīgais senās mūzikas ansamblis Padomju Savienībā bija Hortus musicus no Tallinas, kura koncertos es vienmēr sēdēju pirmajā rindā. Es gribēju tā muzicēt, bet konservatorijā par šo ideju daži smējās. Romantiskā mūzika, kas ir vijoles pamatrepertuārs, man nekad nav gājusi pie sirds.  Es kaut kā iegadījos Brīvdabas muzejā, kur guvu divējādus muzikālus iespaidus: viens bija Latgales un suitu sievas ar saviem burdoniem ēēē, otrs – vienā lapenītē muzicēja ansamblis Bizīteri, kas spēlēja tādas dziesmas! Tā vienā mirklī valsts eksāmenu laikā iekļuvu folkloras vidē. Pirmie gadi pagāja, izzinot milzīgo materiālu. Sēdēju folkloras krātuvē – šķirstīju lapiņas, studēju apjomīgas grāmatas. Jurjānu Andrejs, Emilis Melngailis – tūkstošiem meldiju, kurām izgāju cauri.Ar kādām sajūtām to visu sākāt? Es biju ļoti pretpadomiski audzināta. Nekad neesmu bijusi komjaunatnē, pat savu klasi sarīdīju, lai nestājas. Mana māsa pat pionieros nav bijusi. Bijām diezgan disidentiski audzinātas meitenes. Nacionālisms man vienmēr bija svarīgs, bet tolaik tas bija apspiests un daudzu attieksme bija – ak, mēs nabadziņi… Tāds negatīvisms. Bet es neesmu negatīvs cilvēks, man vajadzēja to pozitīvo – kāpēc ir vērts būt par latvieti. Kas latviešiem ir tāds, kā nav citām tautām? Ja nekā tāda nav, tad vai nu kļūstam par krieviem – toreiz, vai par angļiem, vāciešiem šodien. Man bija svarīgi atrast to īpašo, un es to atradu folklorā. Kad iedziļinājos dainu pasaulē, man pavērās pilnīgi nezināma pasaule, un tā pilnīgi paņēma sevī. Vai nosaukums Iļģi savulaik bija saistīts ar Iļģuciema kultūras nama vārdu? Cik zinu, iļģi ir arī veļi.Jā, «iļģi» nozīmē «veļi», bet ne vārdā «Iļģuciems», jo tas ir ģermānisms. Iļģuciema kultūras nams bija pirmais, kurā mēs darbojāmies, jo tolaik bija kaut kur «jāskaitās». Toreiz tas saucās Ļeņingradas rajona kultūras nams, un pirmajos koncertos startējām kā Ļeņingradas rajona KN jauniešu folkloras ansamblis. Iļģus mums neatļāva ņemt nosaukumā. «Iļģi» ir sinonīms vārdam «veļi», un tā veļus sauc kaut kur starp Kazdangu un Grobiņu. Velis ir starpnieks starp cilvēka miesu un dvēseli. Vēl mēs esam starpnieki starp mūsdienām un pagātni. Manuprāt, esam diezgan labi starpnieki jeb tulki jauniem cilvēkiem, kuriem cenšamies parādīt seno mūsdienīgā veidā. Ja atnāks padziedāt vecas, brīnišķīgas tantiņas, jaunieši neklausīsies. Kad kļuvāt par Iļģiem?Oficiāli – nekad. Paši saucāmies par Iļģiem, un viss. Diezgan ātri kļuvām neatkarīgi. Joprojām liela daļa Latvijas folkloras ansambļu kaut kur «skaitās», vadītāji saņem algu un tamlīdzīgi. Mēs jau gadus padsmit esam pilnīgi brīvi un darām, ko gribam. Mēģinām savā brīvajā laikā, ļoti bieži pārstāvam Latviju ārvalstīs, bet neesam valsts finansēta vienība. Cilvēka mūžā 30 gadi nav daudz, bet grupai?Visu jau esam izdarījuši, un varētu arī beigt, bet grupas puiši to neļauj. Tagad mūzikas grupas tiecas uz šoviem, sevis pozicionēšanu, bet mēs to nekad neesam darījuši. Iļģi ir mūsu dzīve, un es savu dzīvi nekur negribu izstādīt. Patiesībā – tie, kam vajag, mūs sameklē. Ja sauc – braucam. Protams, laika gaitā esam mainījušies. Sākām kā normāls folkloras ansamblis, un lēnām klāt nāca ģitāras, bungu komplekts, basģitāra. Mainījusies ir skaņa, bet joprojām svarīgs ir patiesums. Esam dažādi – varam spēlēt gan baznīcā, gan krodziņā. Ar milzīgu prieku spēlējam autentiskus dančus, ko jaunieši – un ne tikai autentiski – arī dejo. Folkklubā Ala danču vakaros parasti nav vietas, kur adatai nokrist. Ar ko danči aizrauj?Danči visvienkāršākajā veidā dara cilvēkus laimīgus. Tradicionālajā kultūrā var izpausties katrs, un nav vajadzīgas piecas stundas ik dienu pie stangas kā baletā. Piemēram, es mūžā nebiju dejojusi, bet šos dančus protu izdejot visus un vēl citiem iemācīt. Ne tikai dejotāji, bet arī muzikanti saņem pozitīvās enerģijas lādiņu. Vai jums pašai ir kāda mīļākā deja?Jā, man ir pāris mīļāko deju, kaut es kā muzikante parasti nedabūju dancot. Tā ir lietuviešu tautas deja Trepsiukas. Ļoti daudz spēlējam gan lietuviešu, gan igauņu, gan ukraiņu, krievu un baltkrievu dančus. Vēl man ļoti patīk latviešu Gatves deja, bet senais, nevis apdarinātais variants. Vai bija kādi impulsi no ārzemēm, kad Iļģi tikko sāka darboties pasaules mūzikas virzienā? Par laimi, nebija tādu, un šoreiz jāsaka paldies žogam jeb sienai. Tas ir tas labākais, jo citādi nebūtu izdarījuši to, ko izdarījām. Pirmie 10 darbības gadi bija pilnīgi savā sulā – spēlējām tikai pēc savas izjūtas. Toreiz, astoņdesmitajos, naudu nevajadzēja pelnīt un mums bija bezgala daudz brīva laika. Māris Muktupāvels un Zane Šmite strādāja par naktssargiem, sanācām kopā naktīs un spēlējām. Tikai 90. gadu sākumā atklājām, ka ir tāda pasaules mūzika. Izdzirdējām zviedru folkgrupu Hedningarna un izbrīnā teicām: «O, tās apakšas, tos basus mums arī gribētos!»Kā parasti notiek mēģinājuma process?Esmu ļoti ilgu laiku pavadījusi, lai sameklētu un atlasītu dziesmas. Tad nāku pie pārējiem un lieku tās priekšā. Tālāk notiek kolektīvs darbs, nekādas notis mums pa lielam neeksistē. Pastāvēs tas, kas mainīsies. Kas ir tas Iļģu mainīgais, kāpēc vēl esat kopā un muzicējat?Tas, ka mums pašiem ir forši būt kopā. Protams, pēdējā laikā sanāk retāk uzspēlēt, jo visiem ir ģimene, vairāk pienākumu un darbu. Agrāk caurām naktīm varējām dziedāt, spēlēt un dancot. Mums jau ārpus mūzikas citu hobiju nav.Par ko ir vislielākais prieks, atskatoties uz Iļģu veikumu?To nevar vienā vārdā pateikt, jo saraksts ir ļoti, ļoti garš. Esam ļoti daudz braukājuši pa Latviju, pa mazajām lauku skolām un bērnudārziem, iepazīstinot bērnus ar latviešu tautas mūziku. Esam pārstāvējuši Latviju lielos un labos festivālos ārzemēs. Liels panākums bija pirms gadiem pieciem, kad kāzu dziesmu albums Ne uz vienu dienu iekļuva World Music Charts Europe topa otrajā vietā. Par izrādi Spēlēju, dancoju īpašs prieks, jo paši nekad nebūtu uzdrošinājušies pacelt Raini. Šo mūziku radījām, pateicoties mūsu leišu draugiem un teātrim Miraklis. Šoruden strādājām pie mierīgas un relaksējošas mūzikas ieraksta. Latvieši tagad ļoti daudz iet pirtī, un pati esmu novērojusi, ka trūkst tādas mūzikas, ko tur varētu klausīties. Draugi jau sen lūdza, lai ierakstām. Šobrīd, kad vērtību pamats latvietim ir sašķobījies un bieži sanāk dzirdēt paššaustošus epitetus, kādas būtu pilnveidojamās latvieša iezīmes?Cilvēkam ir jāizšķiras, kas viņam ir svarīgāk. Ja būtiskākas materiālās lietas un labklājība, protams, viņš būs nepamierināts un brauks laimi meklēt citur. Bet, ja cilvēkam svarīgāka ir tā zeme, kurā viņš dzīvo… Tas, protams, skan stulbi un joprojām ļoti ideālistiski mūsu dramatiskajos laikos, bet latvietim ir dota fantastiska zeme. Es neesmu no tiem, kas saka: «Es mīlu šo zemi, bet ne valsti.» Es arī valsti ļoti mīlu, man tikai ļoti sāp, ka tik daudzi latvieši ir izdomājuši domāt nevis par Latviju un savu tautu, bet tikai par sevi. Kaut gan - tas jau laikam normāli. Mēs esam bagāti ar to, cik tīri mēs joprojām dzīvojam vai, ka tu, piemēram, vari pāris dienu iet gar jūras krastu un nesatikt nevienu cilvēku. Rietumeiropā tā būtu ekskluzīva lieta un milzīga vērtība. Arī man pašai audzināt četrus dēlus nebija vienkārši, taču, ja jebkurā dzīves posmā mani aicinātu braukt uz Ameriku, jo tur būšot vieglāk, es nekad nebrauktu.KoncertsIļģi 30 gadu jubilejas koncerts Pallladium 3. decembrī plkst. 19Biļetes Biļešu servisa tīklā Ls 12

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja