Vieni liek uz zirgiem, citi - uz režisoriem: Intervija ar Francisku Cimari

Nevaru nomierināties. Kapēc par 2010. gada Krievijas labāko filmu tika izvēlēta Balabanova "Кочегар", kas pēc būtibas arī atbilst ļoti profesionālajam formulējumam – "černuha"? Kapēc Ņikita Sergejevičs nepalaida uz Oskariem Zvjaginceva "Jeļenu", tā vietā izdabūdams cauri savu patosa un pašapmierināšanās pilno "Citadeli"? Filmu atlases komisijas vadītājs atteicās parakstīt šo absurdo lēmumu, bet tas jau nekas, vai ne.

Ļoti aprobežots raksts / persona. Pieriebušies šie "pozitīvisma" sludinātāji. "Cilvēki vēlas pārdzīvojumus un turklāt pozitīvus" – cilvēkiem vajag vairāk domāt un izdarīt secinājumus, nevis skatīties "saldā mērcitē" sagatavotas muļķīgas filmas. Tātad – Latvijā vajag smieklīgas dzīvespriecīgas filmas, jo par valsts naudu citādas nedrīkst uzņemt. Autore laiž vēl trakāk par Raivi Dzintaru. Pamācies vēl kaut ko no Mihalkova, uz priekšu!!!

Patika doma par materiāli tehnisko bāzi Latvijā un iespēju šādā veidā ielekt kinoindustrijas vilcienā.

Fantastiska pieredze. Bet tas droši vien prasa arī milzum daudz enerģijas un pacietības iziet cauri studijām un iekļauties lielas valsts kinoindustrijas ritmā. Latvijas mērogi protams citi. Bet domāju - tas ir tikai laika jautājums, lai Latvijai būtu komerciāli veiksmīga filma starptautiskajā līmenī. Apnikusi tā neizprotamā "filozofēšana" uz ekrāna. Kaut tik mums būtu savs Desperado, vai vismaz kāds gabals Kusturicas stilā - Franciska velk uz to pusi, varbūt Latgale arī ir īstā vide, kas brīva no Rīgas pāgudrībām.

Mums par jauno režisoru samaksā trīsreiz un arī tad vēl avanss nav galā- laimīgs tas režisors, kas Latvijā dzimis:)