Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Viņi mina tās pašas kāpnes. Intervija ar režisoru Gati Šmitu

"Runāt par izrādi Spēlē, Spēlmani! nav īpaši lielas nozīmes, netiksim nekur tuvāk. Bet, ja ir runa par brīnumu, – jā, brīnums tur bija," saka režisors Gatis Šmits, kurš izrādi bērnībā redzējis vismaz septiņas reizes.

Izrāde Meklējot Spēlmani ir daļēji vēsturisks detektīvs par likumsakarībām, par krīzēm, par cilvēkiem, kuru saskarsmes rezultātā Latvijas teātris nonāca līdz šādam darbam. Tas ir mēģinājums iedziļināties, pievērst uzmanību spēlmaņiem un spēlmanēm, kuri savu laiku un savu dzīvi ir veltījuši tam, lai radītu mākslas brīnumu. Šo ideālo, izdomāto pasauli, pēc kuras visi cilvēki tik ļoti tiecas, bet par kuru, kā zināms, ir jāmaksā diezgan liela cena, – par savu jaunāko izrādi saka režisors Gatis Šmits. Pirmizrāde – 31. oktobrī.

Vilis Daudziņš būs Čaks, Andris Keišs – Eduards Smiļģis, Ģirts Krūmiņš – Pēteris Pētersons.

"Spēlmanim var atrast daudz sinonīmu – iedvesma, dvēsele, gars, mūza, duende, uguns, dievišķā dzirksts –, sauc, kā gribi, tas ir kaut kas metafizisks, kas parastus vārdus, krāsas un skaņas pārvērš mākslā. Tas ir tas, pēc kā tiecas katrs mākslinieks, kaut arī zina, ka daudziem pirms viņa šī pazīšanās ir izrādījusies liktenīga. Ir tik neparasti apzināties, ka Smiļģis, Čaks un arī Pētersons ir meklējuši spēlmani tajā pašā Lāčplēša ielas 25. namā, kur vēlāk to darījām mēs. Namā, kurš nu jau trīs gadus stāv tukšs…" saka Vilis Daudziņš.

Izrādes dramaturģiju veido Justīne Kļava, scenogrāfs – Rūdolfs Baltiņš, kostīmu māksliniece – Keita. Lomās – Ģirts Krūmiņš, Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Baiba Broka, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Elita Kļaviņa, Marija Linarte, Ivars Krasts, Edgars Samītis.

Pētera Pētersona Jaunatnes teātrī 1972. gadā iestudētais Spēlē, Spēlmani! latviešu teātra vēsturē ir kaut kas daudz vairāk par izrādi. Lasot liecinieku atmiņas, rodas iespaids par kopīgu kalpojumu un kopīgi piedzīvotu mīlestību, ja tas vispār iespējams... Aleksandra Čaka dzejas izrāde ar Ilmāra Blumberga scenogrāfiju un Imanta Kalniņa mūziku tika spēlēta sešpadsmit sezonu. Skatītāji sakāpinātajās un nospriegotajās emocijās izrādes beigās nespēja iesākt aplaudēt. Reizēm pat bija nepieciešams kāds "klaķieris" no teātra puses, lai atskanētu pirmie aplausi. Un tad skatītāji cēlās kājās (toreiz tas vēl nozīmēja tiešāk kaut ko īpašu) un kopā ar aktieriem kā lūgšanu vēlreiz dziedāja Miglā asaro logs.

Iecere Čaka dzeju pārvērst darbībā pieder Imantam Ziedonim. Sakūdot režisoru Spēlmanim, Ziedonis burtiski atdeva Pētersonam dzīvību, kurš pēc traģiskās dēla nāves stiga dziļā depresijā un bija pilnībā sabrucis. Šajā izrādē savu mūža lomu – Dzejnieku – nospēlēja Imants Skrastiņš. Un Gata Šmita vecmāmiņa aktrise Lūcija Baumane šajā izrādē bija Kukaiņu karaliene. Spēlē, Spēlmani! ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā.

Ja vēsturiskā Jaunā Rīgas teātra ēka Lāčplēša ielā 25 tagad nebūtu remontā, vai šāda izrāde vispār būtu tapusi?

Nē, nebūtu tapusi. Vienmēr ir vairākas domas, ko gribētos darīt, un šis ir viens no faktoriem, kāpēc īstenojas tieši šī ideja. Saprotot, ka māja tiešām tiek pārbūvēta, ap to pacēlās sentiments. Aktieri divdesmit gadu ir pavadījuši tajā koridorītī, es arī periodiski visu laiku tur esmu atradies. Par izvākšanās procesu uzņēmām dokumentālo filmu. Pie viena visai ēkai izveidojām ļoti augstas izšķirtspējas 360 grādu stereo ierakstu, katrai telpai un durvīm, mēģinot to noķert. Mēģinājām nofiksēt trupas pēdējās dienas šajā ēkā. Esam filmējuši gan uz skatuves, gan mēģinājumos, gan zālē, protams, grimētavās. Līdz ar to māja grozījās pa galvu. Alvis piedāvāja strādāt, tas likumsakarīgi saslēdzās, un nams deķi pavilka uz savu pusi.

Jūs pat Lāčplēša ielu esat "paņēmuši līdzi" uz Miera ielu un pagalmā inscenējuši ielas fragmentu ar veco ēku.

Nujā. Kaut kas tur ir tāds. Šī ēka nenoliedzami pelna uzmanību. Gadsimta garumā te ir noticis daudz kas svarīgs. Tas ir kā šīs izrādes prospekts.

Vai var teikt, ka tā ir izrāde veltījums tiem, kas veidojuši mākslas adreses Lāčplēša 25 dzīvo garu?

Veltījums īstenībā ne. Drīzāk – dabiskas intereses vadīts pētījums. Kārtējā "cirvja zupa", vārds pa vārdam, stāsts par notikumiem, kas it kā noved līdz šai izrādei. Spēlē, Spēlmani! pats par sevi ir atsevišķs interesants stāsts, bet par to diez vai mūsdienās var daudz ko pateikt, tikai palikt neizpratnē, kas tas īsti bija.

Cik sapratu no preses konferences, tu Spēlē, Spēlmani! esi redzējis pats savām acīm? Kādā vecumā tas bija?

Jā, esmu redzējis diezgan ilgā bērnības posmā. Vismaz septiņas reizes. Atceros, ka bērnībā skaitīju, cik reižu esmu redzējis. Rituālā veidā mēs, ģimene, droši vien gājām reizi gadā. Tas varētu būt noticis starp septiņiem un četrpadsmit gadiem. Kaut kādu iespaidu tas atstāja.

Gatavojoties intervijai, pārlasīju Ievas Zoles (tagad – Struka) grāmatu Pēteris Pētersons, un tur rakstītās liecības atgādina kolektīvu iracionālu eiforiju, gandrīz vai transa stāvokli. Ko tu kā bērns no tā sajuti, vai saprati kontekstu, kas pieaugušajiem šo izrādi padarīja tik īpašu?

Tu jau arī esi redzējusi?

Diemžēl nē. Atceros tikai to, ka vecākā māsa saviļņota atnāca no pēdējās izrādes un bija pavisam klusa un domīga.

Neesi redzējusi?! Teātra maģiskums, kura dēļ cilvēki uz teātri vispār iet, tur bija. Skaidrs, ka to nevar vārdos aprakstīt. Runāt nav īpaši lielas nozīmes, netiksim nekur tuvāk. Bet, ja ir runa par brīnumu, – jā, brīnums tur bija. Man atmiņā izrāde pamatā ir atmosfēriski vai melodiski. Bet ne jau luga vai stāsts, vai konteksti bija iemesls, kāpēc izrāde bija ievērības cienīga. Tāpat kā gleznā būtu uzgleznota siena kaudze un kāds teiktu, ka tāpēc tā ir laba glezna. Acīmredzot bez satura kaut kas vēl ir noticis starp zāli un skatuvi. Šie temati nav pateicīgi runāšanai, jo atrodas uz robežas ar ļoti hipotētiskām, gandrīz māņticīgām teritorijām. Tas mani interesē mazāk. Izrādes sakarā mūs vairāk interesēja to cilvēku likteņi, kuri pirms tam tur ir dzīvojuši. Zinot to, ka viņi mina tās pašas kāpnes, – tas jau vien ir pietiekami interesanti. Process, man liekas, ir ļoti saviļņojošs. Aktieri dara lietas, ko es nemūžam nebūtu iedomājies. Viņu ieinteresētība notikumos un varoņos ir milzīga, tas, ko viņi darīja vēl katrs individuāli bez mūsu jau diezgan pamatīgās izpētes (atsaucas uz kopdarbu ar dramaturģi Justīni Kļavu – U. A.). Gāja uz muzejiem, riktīgi rakās iekšā. Tāpēc arī process ir sakarīgs un jēdzīgs. Var jau uzlīmēt uz sienas Smiļģi, bet, paprasot, ko tad viņš ir izdarījis, – īsti atbildes nebūs. Runāju par sevi. No tā, ko tagad zinu, nepārspīlējot zināju tūkstošo daļu. Ir labi, ka tas periods ir pietiekami daudz dokumentēts, ir zināmi avoti, ir daudz visādu vēstuļu un dienasgrāmatu. Diezgan daudz kas atrodams arī padomju laiku televīzijā. Interesanti. Bet izrāde ir vēl kaut kas cits. Tas nav vēsturisks pētījums. Protams, darbojamies vēstures robežās, cenšamies nejaukt faktus un personāžus, bet nemēģinām izstāstīt mācību grāmatas līmenī.

Dramatizējumu esi veidojis kopā ar Justīni Kļavu. Viņa noteikti nav redzējusi vēsturisko Spēlē, Spēlmani! Vai tas bija šķērslis vai drīzāk palīdzēja?

Tas, man liekas, tieši ir labi. Ir jāatrodas ārpus stalažām un ar skaidru, vēsu prātu jāskatās uz rasējumu. Justīne rakstīja arī dialogus, tas ir ļoti nozīmīgs ieguldījums.

Vai jūsu izrādes skatītājam vajadzētu kaut minimāli orientēties Lāčplēša ielas 25. nama radošajā vēsturē, dramatiski sāpīgajās un sarežģītajās Smiļģa un Pētersona attiecībās, tāpat arī Čaka biogrāfijā?

Nu nē, es domāju, ka nevajadzētu. Minimālā līmenī centīsimies nodrošināt, lai var saprast notikumu secību un iekšējās likumsakarības. Skatītājam nav jābūt sagatavotam. Diez vai tas īpaši palīdzēs, varbūt tieši otrādi. Izrāde ir autonoma vienība. Tai būtu jāiedarbojas arī bez priekšzināšanām. Un kas vispār ir priekšzināšanas? Ko vidēji cilvēks varētu zināt, piemēram, par Smiļģa vai Čaka biogrāfiju? Stingri ņemot, neko. Spriežu pēc sevis. Ja man pirms gada pajautātu galvenos notikumus, neko daudz nezinātu. Tas man liek domāt, ka ļoti maz cilvēku zina dziļāk.

Pieļauju tomēr, ka vairāk nekā 1972. gadā, kad notika Spēlē, Spēlmani! pirmizrāde. Satrieca Lilijas Dzenes liecība Ievai Zolei, ka izrāde viņai atdevusi Čaku, kurš saistījies pamatā uz soliņa pie Dailes teātra "pleknējošu piedzērušu cilvēku" un sarkanu pantu autoru…

Tas ir jocīgi. Tā ir vienīgā liecība par kaut ko tādu. Tas ir ļoti sarežģīti. Būtu vairāk jāpēta, lai pateiktu, kā tad bija. No sērijas, vai Smiļģis bija despots vai ne. Skaidrs, ka tas neapraksta cilvēku. Mēs gribam vienkāršot lietas, lai justos tā, ka to saprotam, bet skaidrs, ka vienmēr būs gan tā, gan tā. Arī atmiņās un vēsturiskajos stāstījumos ir pretrunīgi viedokļi. Bieži vien tie ir ideoloģiski vai viedokļi priekšstatu līmenī. Ne bez nozīmes ir arī tas, kurš no cilvēkiem nodzīvo ilgāk un atceras vēlāk, laižot notikumus caur savu prizmu un attaisnojot sevi, un izlīdzinot, jo mēs gribam būt labi. Šo ietekmi var ļoti just. It sevišķi, kad lasa memuārus. Varam tikai pietuvoties, bet nevaram nonākt pie īstajām zināšanām. Jo tu vairāk pētīsi, jo avotiem būtu jākļūst pretrunīgākiem un skaidrībai jāsamazinās, nevis jāpalielinās. Bieži vien grāmatās ir arī sentiments, gribas no atmiņām izvilināt ārā visiem saprotamo, saldeno lietu.

Vai tu pretendē uz to, ka vari pamanīt šos uzslāņojumus?

Jā, vietām ir aizdomas, un mēs esam piesardzīgi. Čaka sieviešu sakarā arī ir diezgan pretēji viedokļi. Veidojas dažādas nometnes. Mēs netaisām par biogrāfijām. Izrāde vairāk ir par šo visu ņiguņegu, kas būvējas kopā, par biogrāfiskām un laika sakritībām, par cilvēkiem, kas grib būt priekšā. Mēs nemēģinām atbildēt uz jautājumu, kāds bija tas vai tas, mēs izmantojam stilizāciju, mēģinām atbrīvot rokas no atbildības. Mēģinām atstāt vietu tai daļai, ko nezinām. Respektēt cilvēku komplicētību.

Pēteris Pētersons savā laikā pēc Dailes teātra pasūtījuma uzrakstīju lugu Mirdzošais un tumši zilais, kurā darbojas Skatuve.

Protams, protams. Kaut kāda atsauce uz to būs. Es domāju, ka mums iznāca diezgan labi nosegt visu informācijas lauku. Aktieri, burtiski visi, ar visu nopietnību brīvajā laikā brauca un tikās ar Mildas Grīnfeldes meitu, sēdēja muzejos, vāca bildes, drēbes un pelnutraukus. Uz skatuves būs arī īstās drēbes, bet neteikšu, kuram.

Vēsturiskajā izrādē Spēlē, Spēlmani! neatsverama nozīme bija Imanta Kalniņa mūzikai. Vai arī jūsu izrādē liela nozīme būs komponista Jēkaba Nīmaņa mūzikai?

Jā, noteikti būs. Nīmanis ir aranžējis mūziku, arī Kalniņa mūziku no izrādes. Tas ir Jēkaba darbs, bet pāris dziesmu no oriģinālās izrādes arī būs dzirdamas. Daudzas lietas jau ir aizmirsušās, jocīgā veidā izkritušas no aprites. Ja mums liekas, ka Kalniņam ir Lilioma dziesma, tad ir vēl vismaz pieci tādi Liliomi.

Pētersons Ievai Zolei stāsta par "tukšās skatuves naktī" sindromu, kad kā divdesmitgadīgs jauneklis mēdzis visus savus sapņus un sirdēstus izstāstīt skatuvei. Vai tevi arī fascinē tukša skatuve?

Tie, kas būs atnākuši uz izrādi, to redzēs jau pēc pāris minūtēm. Bet ne tā, ka naktī. Tad viņam ir 20 gadu. To var saprast. Naktī skriet uz skatuves un sarunāties…Jā, bet tas ir kaut kas no teātra pieredzes. Mums pat ir aina, kuru tā sauc.

Ar kādiem vārdiem tu varētu raksturot Lāčplēša 25 skatuvi?

Nu, tur arī vārdi pārtrūkst… Grūti pateikt. Man nav nekādas īpašas, dievinošas attieksmes, bet tajā patinā vai sūbējumā, vai gadu desmitiem krātajos putekļos ir kaut kāds autentiskums. Tas būtu tā, it kā kādā no mūsu muižām visu laiku būtu dzīvojuši cilvēki, katru dienu. To var just arī baznīcās, kur ir interjers, kas nav mainīts. Tagad teātrī skatuve ir nojaukta, var redzēt, kāda kurā posmā tā ir bijusi. Tagad tur vairs nav grīdas un, ja nemaldos, nav arī griestu. Tu jūties tur kā mājās. Tur ir pavadīts diezgan daudz gadu. Arī aktieri, kas spēlē šajā izrādē, tur ir pavadījuši pusi dzīves. Kā viņi to raksturotu? Nekā. Vienkārši izvācās, un viss iet uz priekšu, viss labi.

Vai, tavuprāt, pēc remonta uz sienas vajadzētu atstāt Smiļģa foto? Lasīju, ka viņam pašam šis Gunāra Bindes foto nav paticis. Bet es pat nerunāju tik daudz par foto, drīzāk par to – vai tā joprojām būs Smiļģa māja.

Domāju gan, ka nepatika. Kas tur var patikt vecumdienās. Tajā bildē ir kaut kas totalitārisks un dramatisks.

Fotogrāfija pati par sevi, protams, ir izcila. Ne velti Binde par to dabūja starptautisku balvu.

Jā, tā ir izcila. Un jāsaka arī, ka Smiļģis ir izcils. Droši vien viņš ir vienīgais ģeniālais Latvijas režisors, kāds ir bijis teātrī vai kino. To nekādi nevar noliegt.

Savā laikā vai vispār?

Teātris ir kas vairāk par vienu vai otru labi uztaisītu izrādi. Tas ir viss process kopā. Ja nemaldos, Smiļģim bija rekords – 26 izrādes sezonā. Lasīju, ka viena vai divas bija kārtīgi sataisītas un nostrādātas, pārējās – ierindas izrādes. Es domāju, Džilindžeram varētu būt līdzīgi – viņš ražo izrādes, bet tad uztaisa tiešām izrādi. Man pret Smiļģi bija skeptiskāka attieksme, bet tagad, pēdējā pusgadā pastiprināti pētot, novērtēju viņu no jauna. Īpaši, lasot piezīmes par viņa režijas nodarbībām, kur redzi viņa domāšanas gaitu, labiem režisoriem raksturīgo spēju vai nu vispārināt, vai vienkāršot un reducēt lietas un runāt par skatuves izteiksmes līdzekļiem ārpus jebkādas falša intelektuālisma vai dekorativitātes. Jā, Smiļģis ir liela mēroga figūra. Bet mūsu izrādē viņam nav tik svarīga loma, kā varētu iedomāties. Vai jāliek uz sienas? Man nebūtu problēmu, ja viņš tur būtu. Ja pārbūvēs Dailes teātrī, tur gan nevajadzētu likt.

Pieminēji Dž. Dž. Džilindžeru. Viņš ir tavs kursabiedrs. Maz ticams, ka esi spējis gluži vienaldzīgi vērot pēdējā laika notikumus Dailes teātrī. Kas, tavuprāt, tur notika?

Vienreiz, kad bija pirmais skandāls, sazvanījos ar Džili, bet detaļās neieslīdējām. Es jokoju – visticamāk, Žagars būs, viņš visvairāk izskatās pēc direktora. Nosmējāmies, no sērijas – nedod die’s! Pēc tam mēnesi vēlāk tas tika pilināts. Nē, nu lai veicas! Piekrītu Alvja rakstam tādā ziņā – ja uz to skatās kā uz ēkas problēmu, tad kaut kas ar sapratni nav kārtībā.

Jā, vai var visas problēmas novelt uz Lielo zāli, lai nu kāda tai "aura".

Man liekas, tā ir kaut kāda eirofondu kultūras lieta, kur tiek runāts par ideālām, labi skanošām vietām, kur viss būs kopā un varēs apgūt naudu. Tas labi izklausās, bet teātris tomēr ir kaut kas tāds, kam būtu jāveidojas no iekšpuses.

1996. gadā jūs visi trīs, tu kopā ar Džilindžeru un Viesturu Kairišu, kā jaunie izaicinošie ienācāt teātrī ar Nepanesamā teātra arteli. Kā divdesmit gadu laikā mainījusies tava izjūta? Kas tev ir "nepanesams" un kas – "panesams" teātris šajā dzīves posmā?

Nosaukums bija Viestura ideja, lai būtu labs PR vai brends. Nebija nekādas konceptuālas vienošanās par nepanesamību vai panesamību. Saka jau, ka negatīvas formas nosaukumos nevajag likt.

Tomēr uzreiz piesaistīja.

Nujā. Man liekas, ka es nespēju sevi no malas novērtēt. Katrreiz kaut kas liekas svarīgs, un tad to arī iestudēju. Tādā ziņā tas ir viens un tas pats. Nedomāju, ka esmu ļoti izaudzis. Jau daudzus gadus neesmu regulāri taisījis izrādes vienu pēc otras. Tas būtu pārāk ekskluzīvi tagad saplānot pāris gadu uz priekšu – es gribētu to un to. Vienmēr man ir tikai viens projekts, kas man liekas pats pirmais un pēdējais.

Skaidrs. Bet kā tev tomēr šķiet – vai tu visu laiku slīpē un ej dziļumā savā atrastajā ideālajā teātra valodā vai meklē un eksperimentē sev nezināmajā?

Īstenībā es ļoti gribētu strādāt operā. Tas, ko es daru, ir atbilstošāk diriģentam. Nē, tā nevar teikt… bet muzikālais nervs man ir svarīgs. Operu režisoram ir taisīt vieglāk, to nevar noliegt.

Vieglāk? Kāpēc?

Jā, daudz vieglāk, jo operā tomēr tiek izmantota tikai daļa no režisora specifikas. Ir jāparāda, ka dziedošs cilvēks ir skaists, bet tā ir tikai daļa no režisora specifikas. No visa plašā spektra. Iestudējot izrādi, tu it kā sniedzies iekšā tukšā vietā. Operā vienmēr būs rezultāts, teātris tomēr ir dzīvs process.

Vai tēmas un sajūtas, par ko tu gribi iestudēt savu izrādi, tev viegli piešķiļas vai ilgi ideju kondensē, līdz tā piesakās?

Apzināts process nenotiek. Tās ir tēmas, kas man tajā brīdī ir svarīgas un kas liekas interesantas, un ceļš nogriezīsies tajā virzienā tā vai citādi. Nedomāju tādā veidā, kas mani interesē vai neinteresē. Skatos pats un brīnos, kas mani interesē.

Gribu tev kā kinorežisoram pavaicāt iespaidus un pārdomas par jaunākajām latviešu filmām.

Neesmu pārāk daudz redzējis, bet zinu, ka jaunajā paaudzē kino noteikti iet uz augšu. Īpaši būtiski ir tie cilvēki, kas ir mācījušies ārzemēs, tādi kā Matīss Kaža, ir vēl arī citi. To vajadzētu nošķirt. Mēs bieži vien liekam vienā katlā ļoti kvalitatīvas un profesionālas filmas ar ļoti nekvalitatīvām un amatieriskām, kur cilvēks nav mācījies skolā un apguvis vienkāršas lietas. Dažreiz šķiet kaitinoši, ka tas netiek nekur "izķerts", ka tas viss ir vienā putrā, visi priecājas un cits citam sit uz pleca.

Kam vajadzētu "izķert" amatierismu? Kritiķiem vai ideju atlases žūrijām?

Tā ir izglītības lieta. Divdesmit gadu laikā būtu bijusi jēga to darīt profesionālā veidā. Jāmācās, kā izglītot. Pats esmu bijis iesaistīts kino izglītībā astoņus gadus, daļai no šiem jaunajiem režisoriem esmu bijis pasniedzējs, devis, ko var iedot. Arī kritikai ir jānāk no skolas, lai izveidotos viena vārdnīca par izteiksmes līdzekļiem. Tādā ziņā vēl ir teritorija augšanai. Kritika nepelna naudu. Būtu jābūt tā, ka kritika būtu vajadzīga kādam, kas pelna naudu ar avīzi, un būtu konkurence. Pagaidām nenotiek tik efektīvs un dinamisks process, bet ar laiku jau būs labi. Ja ir izglītība un cilvēki mācās taisīt filmas – būs labi.

Tā jau ir citas intervijas tēma, šoreiz vairs neiesim tālāk. Atgriežoties pie sarunas temata – vai tev ar vecvecākiem, aktieri Luiju Šmitu un aktrisi, režisori Lūciju Baumani, arī kādreiz iznāca sarunas par teātri? Vai nojauti, kādi ir viņu ideāli mākslā?

Diezgan maz. Mēs nedzīvojām kopā. Ar vecmammu satikāmies regulāri ģimenes svinībās. Vectēvs dzīvoja Avotu ielā, mēs viņu apciemojām, reti gan, droši vien pāris reižu gadā. Ir bijušas vairākas sarunas ar viņu, bet tad es vēl biju maziņš. Ar vecmammu esmu pavadījis mazliet vairāk laika, bet arī ne sadzīves ziņā. Pie viesību galda atceros, ka bija runas par izrādēm un zināms Jaunatnes teātra snobisms pret Dailes un Drāmas teātri. Tika cilāta arī visa "Lāčplēša ielas lieta". Atradu noliktavā vienu galdiņu mūsu izrādei, kurš tur acīmredzot bija stāvējis no Jaunatnes teātra laikiem. Vairāk nekā divdesmit gadu tas tur bija kaut kur ierakts. Galdiņam bija viena atvilktne, kuru nevarēja atlauzt. Vakar attaisījām vaļā, un tur bija 1981. gada žurnāls, kurā ir rakstītas piezīmes par izrādi – kas skatījās, vai bija labi vai nebija, vai vajag kaut ko mainīt un piekrāsot u. tml. Tur ir gan par Spēlē, Spēlmani!, gan Pētersona Bastardu. Vecmāmiņa ir bijusi dežurante un rakstījusi.

Mūsu izrāde ir par teātri, zināmā mērā veltot to ēkai un arī šo aktieru pieredzei. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā viņi arī jau ir kļuvuši par spēlmaņiem, par tādiem, kas var vispārināti atskatīties vai kaut ko pateikt par sevi. Aktieri ir ārkārtīgi labā formā, tas ir brīnišķīgi. Vairākus gadus ar viņiem neko neesmu darījis – tas ir neticami, ko viņi dara. Brīnos. Jāizdara vēl pašam savs, un tad jau…

Vai tev jau ir idejas, ko gribētu iestudēt ar jauniešiem?

Jaunieši piedalās arī šajā izrādē. Stundām ilgi skatās. Sākumā intereses dzīti nāca. Diez vai iztēlojās, ka būs jāsēž trīs stundas tumsā un jāgaida, bet nu nekas. Ļoti jauki jaunieši. Tas ir brīnišķīgs fakts. Augstu vērtēju, ka Alvis viņiem velta milzīgi daudz uzmanības. Tas tiešām ir iespaidīgi.

Top komentāri

SP
S
Skatoties izrādi, jo īpaši pēdējo peripētiju kontekstā, šķita, ka būtu ļoti zīmīgi, ja to iestudētu DT. Tikai tur nav tādu aktieru, kas spētu tā nospēlēt Smiļģi, Pētersonu un Čaku. Īstos Spēlmaņus var atrast tikai JRT
Vai
V
Vai mākslu var izstāstīt un kādēļ tas būtu jādara? Vai tā ir spēle ar uguni, buršanās, garu dīdīšana, piesaucot ciltstēvus? Māja ir nojaukta, nezinātājam vairs nav iespēju to saprast pašam. Tā ir autentiskuma sūtība un būtība. Iespējams, bija jāpaplašina vērtīgā saraksts no fasādes un kabineta uz visu ēku. Laba intervija. Lai veicas!
Tajā foto
T
herr Schmidt izlaidies kā veca sēta:))))
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja